Lapas

8.31.2022

Gudr 9, 13-18, svētdiena XXIII, C

Gudr 9, 13-18

Gudrības grāmatas sākuma:

ķēniņš Salomons sēž un raksta.

Manuskripts no Lielbritānijas 12/13.gs.

4. septembra svētdienas pirmais lasījums ir ņemts no Gudrības grāmatas daļas, kurā ķēniņš Salomons un Gudrības kundze ir kā laulātie (Gudr 6,21-9,18). Gudrībai ir visas nozīmīgākās dievišķās īpašības - visvarenība, visuzināšana, visuresamība un vislabākā. Gudrība šajā grāmatā būtībā ir dievišķa. Pārsteidzoši, ka autors apraksta Gudrību kā ideālo līgavu ar kuru viņš jaunībā ir iemīlējies un vēlas pavadīt kopā visu dzīvi (Gudr 8,2-21). Tāpēc viņš lūdz Dievu, lai Viņš to iedotu viņam par dzīvesbiedri, un šī lūgšana noved pie šīs sadaļas kulminācijas un noslēguma (Gudr 9,1-18). Gudrības pestījošai lomai ir izglītojošs raksturs, jo tā glābj tos, kurus tā māca (Gudr 9,18), bet māca tikai tos, kuri vēlas saņemt norādījumus (Gudr 6,19). Ja kāds ir cienīgs saņemt glābšanu, tad tas nav paša cilvēka cienīgums, kas viņu glābj, bet Gudrība. Cilvēks nenopelna pestīšanum, bet gan žēlastība, kuru viņš saņem, viņam to dāvā. Lai lūgtu no Dieva gudrību ir jāatzīst, ka cilvēks ir vāja un nepilnīga būtne, un ar svarīgākajām eksistences problēmām pats nevar tikt galā. Gudrības grāmatas autors parāda, ka neviens cilvēks nevar iepasīt Dieva gribu, ja Viņš nenāktu cilvēkam palīgā un nedotu savu gudrību un svēto garu.

Gudrības grāmatā lūgšana ir nepieciešams nosacījums, lai saņemtu Dieva dāvanas. Grāmatas sirdī atrodas 9. nodaļa, kurā skaidri izskan doma, ka gudrība ir dāvana un Dieva atbilde uz lūgumu, kas izteikts lūgšanā. Visa 9. nodaļa ir lūgšana par gudrības dāvanu, kuru var dot tikai Dievs. Lai uzsvērtu gudrības vērtību, tekstā tiek uzsvērta cilvēka nespēja to atrast. Cilvēks apgūst dažādas prasmes, risina daudzas problēmas un spēj ietekmēt dabu, tomēr ir palicis pie ārējām lietām un galvenie izaicinājumi ir neatrisināmi. Dzīves jēgas, taisnības, miera un laimes meklējumu priekšā cilvēks vienmēr jūtas nepilnīgs un nedrošs, un vienīgais, ko var izdomāt, ir īslaicīgi risinājumi, kuri noved atkal pie apjukuma un apgrūtinājuma ar domu, ko jaunu vēl izdomāt, lai pieredzētu mieru. Priecīgais pavērsiens cilvēka dzīvē ir tāds, ka Dievs neatstāj cilvēku nolemptu pašu sev, bet dāvā savu gudrību, bet kā vislielāko dāvanu - sūtīja pasaulē savu Dēlu Jēzu Kristu. Cilvēks pats nevar nonākt pie Dieva un arī iepazīt lietu dziļāko jēgu, bet Jēzus Kristus dāvā ceļu un Dieva griba ir cilvēkam sasniedzama. Saprāts bez žēlastības palīdzības nevar izprast Dieva lietas, jo pat zemes lietas ir grūti atpazīstamas, tad ko teikt par debesu lietām. Patiesa gudrība ir Dieva dāvana. Gudrība mudina pamest pasaulīgus aprēķinus un plānojumus, un pirmajā vietā likt Kunga māceklības ceļu.

Autors neraksta vienkārši par gudrību, bet uzsver tās garīgo raksturu un piederību dievišķajai īstenībai. Fragmentā parādās šī sasaiste starp “garu” un “gudrību” (Gudr 9,17). Pasvītrojot gudrības garīgo aspektu, autors norāda, ka tā ieiet cilvēka dzīlēs, dod spēku, žēlastību un iekšējo pārveidi. Jaunās Derības cilvēkam “gars” Vecajā Derībā iegūst ļoti personiskus vaibstus, jo Viņš mums tiek atklāts kā Persona, tomēr Vecās Derības tautai šāda izpratne bija sveša. Vecajā Derībā ir teksti, kuros Dievs darbojas caur savu garu. Praviešu laikā un pēc Babilonas gūsta gara pieminēšana kļūst biežāka un aprakstīja Dieva patieso klātbūtni vēsturē un viņa ietekmi uz to (Ps 51,12; 139,7; Zah 4,6). Ar laiku sāka lietot arī īpašības vārdu “svētais” (Ps 51,13; Is 63,10). Bībeles gudrības literatūra, kurā bija specīga grieķu vides ietekme, gars netika tik ļoti uzsvērts, jo tā lomu pārņēma gudrība. Gars gudrības literatūrā attiecas uz garīgo dāvanu (Gudr 9,17; Sīr 39,6) un gudrība tiek uztverta kā pravietojuma dāvanas devēja (Gudr 7,27; Sīr 24,46). Starp gudrību un gara darbību Bībeles autori saskatīja līdzību, jo aiz abiem darbojās Dievs.

Svētais Augustīns vairāk nekā astoņdesmit reizes savos darbos ir citējis vai atsaucies uz vārdiem no 15. panta: “dvēseli smagi māc nīcīga miesa, domām bagātu prātu - no zemes darināta telts” (Gudr 9,15). Šis teikums apraksta kā sabojātais ķermenis nospiež dvēseli. Šāds skatījus uz miesu un dvēseli ieved domāšanā platoniskus elementus, kuros miesa ir traucēklis dvēseles brīvībai, kas Augustītam bija tuva doma. Šī Rakstu vieta arī nedaudz sasaucas ar apustuļa Pāvila vārdiem: “Šajā teltī būdami, mēs grūti nopūšamies zem smagās nastas, jo negribam palikt bez apģērba, bet gribam būt ietērpti, ka dzīvība aprītu to, kas mirstīgs” (2 Kor 5,4). Abos lasījumos ir līdzīga doma un arī divi vārdi “smagi” un “telts”. “Telts” ir miesas tēls, kas bija tuvs nomadu ļaudīm. Ebreju, kuru senči bija nomadi, telts bija tēls tam, kas pāriet un attiecas uz mirstīgu ķermeni (Is 38,12). Gudrības grāmatā rakstīts par miesīgās eksistences grūtībām šajā pasaulē un netiek apskatīta doma par laika beigām, kas ir klātesoša Pāvilam, kurš orientējas arī uz pastaro nākotni. Jāuzsver, ka šī Gudrības grāmata vieta, kurā var it kā saskatīt platonisko cilvēka ķermiņa uztveri, kas miesu uztvēra kā dvēseles cietumu vai smagumu, nav jālasa ar grieķu pasaules acīm, jo autors neatmeta bibilsko tradīciju, kurā miesa un dvēsele ir Dieva radītas vienas personas neatņemama sastāvdaļa, bet gan norādīja uz spriedzi starp cilvēka dzīves miesīgo un dvēselisko sfēru.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.26.2022

Sīr 3, 19-20a.30-31, svētdiena XXII, C

Sīr 3, 19-20a.30-31

Jēzus, Sīraha dēls,
saņem grāmatu no sava vectēva - Jēzus
manuskripts no Itālijas, Boloņas, 13.gs. beigas.
28. augusta svētdienā pirmais Dieva vārda lasījums piedāvā fragmentu no Sīraha dēla grāmatas sākumdaļas, kurā autors sniedz padomus jauniem vīriešiem (Sīr 1,1-4,10). Šīs svētdienas lasījums ir ņemts no nodaļas (Sīr 3, 17-31), kura aicina uz pazemību. Pazemība ir tikums, kurš īpaši nepieciešams ietekmīgiem un turīgiem cilvēkiem, jo sargā cilvēku no lepnības un ļauj pieredzēt dziļu Dieva klātbūtni savā dzīvē. Lasījums sākas ar vārdu “dēls” vai “mans dēls” un grāmatas sākumdaļā šis uzrunas veids atkārtojās kādas trīspadsmit reizes. Grāmata vēlas tādā veidā jaunos vīriešus instruēt kā dzīvot pasaulē taisnīgi un labi. Gudrība nāk no Dieva un pastāvēja pirms visām lietām un bija iesaistīta radīšanas procesā, un šādu universālu gudrību piedāvā grāmatas autors jauniem vīriešiem, kuri to meklē. Ja kāds vēlas veiksmīgi apsvērt radīšanas kārtību, viņam vajag ievērot obligātsi nosacījums un tas ir vienkāršība. Dieva lielums ir neaptverams un tikai tas, kurš ieņem pareizo stāju var dziļi ielūkoties radīšanas noslēpumos.

Grāmatas 2.nodaļas sākumā izskan programmātiski vārdi: “Ja tev padomā kalpot Kungam, bērns, sagatavojies pārbaudījumiem” (Sīr 2,1). Jaunieši tiek brīdināti, ka gudrības ceļš ir vienlīdzīgs ar Kunga meklēšanu un ir sarežģīts un prasa izturību pārbaudījumos (Sīr 2,2-18). Tēva un mātes godināšana ir gudras un taisnīgas dzīves pamats (Sīr 3,1-16). Senajos Tuvajos Austrumos kāda godināšanai bija ļoti praktisks aspekts un īpaši tas attiecas uz vecākiem, kuriem bija jāpalīdz vecumdienās, kad viņi bija īpaši vāji. Pazemība un paklausība pret vecākiem attīstas tikumos, kas veido visas dzīves tālāko raksturu (Sīr 3,17-31). Līdzās pienākumiem pret vecākiem ir jāveido taisnīga sabiedriskā stāja pret trūcīgajiem un bēdu piemeklētajiem (Sīr 4,1-10).

Sīraha dēls uzsver trīs tikumus, kuri joprojām ir aktuāli ticīgajiem: atvērtība uz gudrību (Sīr 1,1-10), apzināta pārbaudījumu pieņemšana (Sīr 2,1-18) un sirds pazemība (Sīr 3,17-24). Vārdu “ănāwâ” - “pazemība” var arī tulkot kā “pieticība”, “vienkāršība” un “lēnprātība”. Gudrības literatūrā “pazemība” iet roku rokā ar dievbijību un gudrību: “Nāk lepnība - un nāk negods, bet gudrība ir pazemīgajiem" (Sak 11,2; 18,12). Sīraha dēlam attieksmes un tikumu kombinācija pret sevi un citiem ietver adekvātu paštēlu, pacietību, vienkāršību, paklausību, lēnprātību, savu ierobežojumu apzināšanos, cieņu pret citiem un visa centrā atkarība no Dieva. “Viņu godina pazemīgie” (Sīr 3,20), jo iedomīgie to nevar darīt un viņi vērš uzmanību tikai uz sevi. Pazemīgais vienmēr Dievu liek pirmajā vietā un tāpēc Viņam tie patīk un Kungs lieto viņus savos plānos. Evaņģēlijā Jēzus lūgšanā pateicas Tēvam par šiem ticīgajiem: “Es tevi slavēju, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un atklājis tās bērniņiem” (Lk 10, 21).

Rakstos Mozus tiek slavēts par lēnprātību (Sk 12,3), Sakāmvārdi uzsver pieticīgu attieksmi (Sak 11,2; 15,33), bet Sīraha dēls īpaši uzsver pazemību (Sīr 1,27; 7,17), kas savā veidā sagatavo ticīgos Jēzus pazemības ceļam (Mt 18,1-4). Sīraha dēls piekodina mācekļus dzīvot pazemīgi (sal. Mih 6,8), jo pārsteidzošā veidā pazemība ieved cilvēku godībā (Lk 14,11). Saskaņā ar šādu biblisku skatījumu, tas, kas ir pazemīgāks, iegūst lielāko Dieva labvēlību. Pazemot sevi Dieva priekšā ir tēma, kura Sīraha dēlam ir svarīga, lai ielūkotos cilvēka sirds noskaņās, kurās tikai pazemība ļauj atklāt cilvēkam Dieva plānu. Viens no Sīraha dēla grāmatas elementiem ir izteiksmes forma “mašal” jeb “būt kā”, “līdzīgs”, kas palīdz lasītājam gūt skaidru priekštatu, ko viņš iegūst, kad izvēlas gudrību vai ko zaudē, ka to atmetu. Gudrība dāvā ilgtermiņa skatījumu uz savu dzīvi, kura ļauj ticīgajiem pieredzēt pārmaiņas, kuras jāsaskaņo ar Jēzus Kristus pazemības piemēru, kas īstenojās Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpumā.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.18.2022

Is 66, 18-21, svētdiena XXI, C

Is 66, 18-21

Pravietis Isajs tur rokā rakstu rulli
manuskripts no Normandijas,
11.gs. beigas
21. augusta svētdienā Dieva vārda liturģija piedāvā fragmentu no Isaja grāmatas noslēguma, kur pravietis raksta par pasaules atjaunošanu. Dieva pestīšanas darbība būs visaptveroša un neattieksies tikai uz Izraeli, bet Kungs sapulcinās “visas tautas un mēles” (Is 66,18). Atgrieztie pagāni liecinās par Dieva pestīšanu ne tikai pagāniem, bet arī pārvedīs izvēlēto tautu tēvu zemē. Jaunā pagānu loma ļaus arī viņiem piedalīties Dieva pielūgsmes kultā un priesterībā (1 Pēt 2, 9-10). Tomēr gan izraelieši, gan pagāni turpinās grēkot pret Kungu un pieredzēs tiesu, bet arī uzticēsies un klausīs Kunga gribai, un tāpēc tiks pulcināti, lai Viņu pielūgtu un slavētu. Isaja grāmatas beigas (Is 66, 15-24) noslēdz pēdējās nodaļas (Is 56-66. nod.) un arī visu grāmatu kopumā, atkārtojot lasītājam vairāks svarīgas tēmas, kas izskan visā tekstā. Pravietis jau iepriekš grāmata rakstīja par Dieva godību starpo tautām (Is 2, 1-4; 11, 1-10; 45, 22-23; 52, 15) un vēl grāmatas beigās uzsver domu, ka Dievs patiešām vēlas pulcināt tautas un valodas, lai tās redzētu Viņa godību.

Fragmenta sākumā pravietis raksta, ka Dieva ierašanās tiesāt pasauli vēl nav pastarā dienas notikums, jo Kunga darbībai sekos kaut kas vēl nebijis: Dievs pulcinās izkliedēto Izraeli un visas citas tautas. Šie vārdi liecina par to, ka Dieva pestīšana patiešām būs vispārīga. Izteiciens “visas tautas un mēles” (Is 66,18) ir raksturīgs vēlāko gadsimtu apokaliptiskajai literatūrai, praviešiem (Zah 8,23; Dan 3,4; 7,29; 6,25) un Jaunajai Derībai. Pulcēšanas mērķis ir redzēt Dieva godību. Svarīgais ebreju vārds “kābōd” jeb godība šeit izsaka Dieva augstāko varu pār visām tautām. Izglābtie (Is 66,19) ir tie, kas paliks pēc tiesas pār tautām. Kad pēc Dieva tiesas putekļi nosēdīsies, paliks izglābušos pulks starp ienaidniekiem un personiski pieredzējušie Dieva spēku, ticīgie tiks sūtīti liecināt par Kunga godu un atgūst izkliedēto tautu. Dievs dos tautām zīmi un šeit tā varētu nozīmēt ceļa rādītāju tiem, kurus Kungs sūta vai arī zīme varētu būt pati liecinieku sūtīšana. Kristiešiem šī zīme ir krusts. Šajā rakstu vietā pirmo reizi skaidri tiek pieminēta misionārā darbība tā kā mēs šodien lietojam šo jēdzienu, kad tiek sūtīti misionārus pie attālām tautām, lai sludinātu Dieva godību. Tas spēcīgi sasaucas ar apustuļu sludināto vārdu Baznīcas pirmsākumos. Vecajā Derībā šie vārdi bija pārsteidzoši un liecība, ka šīs derības laiks iet uz beigām.

Dievs nāk, lai pulcinātu visus, “lai Kunga godība atklājas, lai redz visa radība” (Is 40,5) un tautu vidū novietos zīmi, kas liecinās par tiesu un pestīšanu. Palikušos Dievs sūtīs pie tautām un šeit uzskaitītās tautas sasaucasa ar zemes tautu sarakstu no Radīšanas grāmatas 10. nodaļas. Dieva varas un godības atklāšanai būs vispasaules ietekme. Taršīša atradās mūsdienu Spānijas teritorijā un tā bija feniķiešu tirdzniecības pilsēta, kas bija tālākā aizjūras vieta uz rietumiem, Pūta Lībijā (Ziemeļāfrikā), Lūda Lidijā (Mazāzija), Mešeka Frīģijā (Mazāzija), Tubala Cilīcija (Mazāzijā), Javana joniešu vai grieķu zeme. Pūtas un Lūdas iedzīvotāji tika aprakstīti kā loku šāvēji, kareivīgi un biedējoši, bet arī viņi saņems ticības dāvanu un nākotnē paši sludinās Evaņģēliju. Šīs vietas pravietis uzskaitīja, lai pasludinātu to, ka Dieva sūtņiem nebūs robežu.

Tie, kas atrodas tik tālu un nav redzējuši vai dzirdējuši Dieva godību, tagad viņiem par to tiks pasludināts. Tas ir jauns aspekts par kuru iepriekš Rakstos nav minēts un, ko pravietis grāmatas beigās izgaismo, ka Kungs sūtīs sūtņus pie tautām, lai pasludinātu Dieva godību. Šie vārdi piepildījās Jēzus vārdos un mācekļu sūtīšanā pa visu pasauli (Mt 28, 18-20), un Isaja pravietojums piepildījās arī apustuļu sludinātajā vārdā. Apustulis Pāvils palīdz skaidrot Isaja vārdus, ka Evaņģēlija kalpojums ir priesteriskā kalpojuma veids. Pāvils mācīja mums redzēt evaņģēlija kalpošanu, kad viņš paskaidroja, ka tautu vešana pie Kristus ir priesteriska kalpošana. Evaņģēlija sludināšana arī ir pielūgsmes forma. Visi Izraeļa brāļi tiks atvesti uz Jeruzālemi kā upuris Kungam.

Šīs svētdienas pravietojums iezīmē lielu pārmaiņu Isaja grāmatā un parāda, ka pestīšana neatiecas uz vienu tautu, bet tā ir vispārīga. Dievs pasaludina jaunas debesis un jaunu zemi, un Jeruzālemes atjaunošanu, kur Radīšanas grāmatā aprakstītā krišana tiks pārvarēta un radība tiks atjaunota kā jaunā Ēdene (Is 65, 17-25). Pastāvēs arī viltus pielūdzēji pār kuriem nāks tiesa (Is 66,1-6), bet Dievs pulcinās ticīgos no visām tautām (Is 66, 6-24). Apbrīnu pilnā pravieša valoda (Is 66,20) apraksta cilvēku došanos uz jauno Jeruzālemi. Tautas plūdīs svētceļojumā pie Kunga kalna, uz Jeruzālemi, kur kopā pielūgs Dievu un jaunie priesteri un levīti ieņems cienīgu vietu jaunajā kultā. Tā ir būtiska daļa no jaunās pasaules, kuru Dievs rada, lai atjaunotu Izraeli un šī atjaunošana ietver visu cilvēci izņemot tos, kas sadumposies pret Kungu. Jēzū Kristū pravieša vārdi piepildījās un īstenojās Baznīcas misijā, kura sūta savus bērnus pa visu pasauli, lai liecinātu par savu pieredzi, ka Dievs patiešām dāvā pestīšanas, brīvības un miera pieredzi katram cilvēkam.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.10.2022

Jer 1,4-10, Svētā Meinarda svētki

Jer 1,4-10

Dievs runā ar Jeremiju
manuskripts no Francijas 1357.g.

14. augusta svētdienā Baznīca Latvijā svin sava debesu aizbildņa svētā Meinarda dienu un kā pirmo lasījumu liturģija piedāvā pravieša Jeremija aicinājuma aprakstu. Pravieša dzīve labi parāda, kas ir aicinājums un tā ir īstenība, kas neapstājas, bet attīstas; saņemts aicinājums nav sastindzis laikā, bet ceļš, virziens, dzīves veids kopā ar Dievu. Bibilskais aicinājums saistās ar izvēlētību un Jeremijam tas ir izteikts vārdā “pazīšana” (Jer 1,5), un tā viņa gadījumā ir ļoti personiska pieredze un brīdis, kad Dievs parāda cik dziļi Viņš ieskatās pravieša būtībā. Kā neatteikt tādam Dievam, kurš ieskatās cilvēka dzīlēs. Dieva mīlestības pilnā iniciatīva pravietī izsauca spēcīgu apziņu, kas viņam deva stabilitāti, lai veidotu savu dzīves ceļu. Ja kāds jautātu pravietim, kāpēc viņš tik uzcītīgi sludina Dieva vārdu un panes visus pārbaudījums, tad atbilde ir, ka Kungs viņu ir aicinājis. Pravieša dzīvē šis aicinājums uzturēja viņu pretestībās un krīzēs.

Uz Kunga aicinājumu Jeremijs atbildēja ar vārdiem: “Ak, Kungs Dievs! Es nezinu, ko lai runāju, es esmu vēl zēns!” (Jer 1,6). Jeremija atruna nebija nepamatota, jo patiešām viņš bija kādus 18 gadus vecs un noteikti viņš pazina daudz nobriedušākus vīriešus ar autoritāti. Dievu neaptur cilvēka vājums, bet ieši pretēji, ļauj Viņam parādīt žēlastības darbību un to, ka pestīšana nāk no Dieva un nevis no cilvēka. Jeremijam bija jāsaprot, ka aicinājums ir Dieva iniciatīva un, ka tālāko tā piepildīšanu nodrošinās Kunga gādība, lai dāvana nekļūtu par cilvēka improvizāciju, bet dārgums, kuram jābūt uzticīgam. Dieva aicinājums iekļauj cilvēku plašākā pestīšanas plānā, kas pašam cilvēkam nav redzams. Tas nozīmē, ka pravietim nav jāmeklē spēks sevī, bet jāpaliek uzticīgam Dieva vārdam.

Jeremijs raksta, ka “Kungs izstiepa savu roku un pieskārās manai mutei” (Jer 1,9). Rokas izstiepšana un uzlikšana ir varas nodošanas žests, tomēr Kungs nepieskaras viņa galvai kā tas tiek praktizēts joprojām liturģijā, bet mutei. Tas nozīmēja, ka Jeremijam nebūs jāvada tauta un jākļūst par kādu īpašu priesteri, bet vienkārši jābūt par pravieti. Kaut gan vārdi no fragmenta nobeiguma varētu liecināt par kaut ko citu (Jer 1,10), jo pēc tam seko visai spēcīgi un varas pilni vārdi. Pravieša uzdevums būs raut un plēst, izdeldēt un plosīt, celt un dēstīt. Tikai divi no šiem sešiem darbības vārdiem ir konstruktīvi, bet pārējie destruktīvi, kas norāda, ka Jeremija uzdevums būs norādīt tautai tās grēkus, maldus un draudēt par sekām par neatgriešanos. Viņa uzdevums bija sludināt nelaimi un tā nebija pravieša izvēle, bet Dieva lēmums, jo tautai tajā vēstures posmā tas bija nepieciešams. Šie vārdi ietver gan tiesu, gan cerību, bet lielāks uzsvars ir uz tiesu, kas īpaši raksturoja viņa kalpojumu. Lielākā daļa no grāmatas ir spriedums un tikai nedaudz cerības, un galvenokārt grāmatas vidusdaļā (Jer 29-33.nod.). Viscaur grāmatai šie seši darbības vārdi atkārtojas (Jer 12,14-17; 18,7-9; 24,6; 31,4-5.28.38.40; 42,10; 45,4), bet tie nav Jeremija, bet Kunga vārdi.

Jeremija aicinājuma apraksts nav domāts tik daudz kā aicinājuma modelis ticīgajiem vai veids kā pieredzēt Dievu, bet vispirms norāda mums kāpēc ar uzmanību jāklausās vai jālasa viņa vārdi. Mēs esam aicināti uzticēties Jeremija Dieva pieredzei, jo viņš ir kā izvēlēts trauks no kura jāsmeļas Dieva vārds. Grāmatas sākumā aicinājuma apraksts ir veids kā pieņemt pravieša vārdu autoritāti, kura nav viņa paša izdomājums, bet Dieva iniciatīva. Jeremija aicinājums atklāj divas savstarpēji saistītus elementus, ka Dieva pestīšanas vēsts ir svarīgāka nekā popularitāte starp saviem laikabiedriem un sludināšana izsauca pretestību. Visā Bībelē mēs varam atrast daudzas liecības, ka pravieši pieredzēja laikabiedru pretestību, bet palika uzticīgi vārdam un nākošās paaudzes skatījās uz viņiem daudz savādāk un pozitīvāk. Jeremija aicinājums parāda cik tas ir ierasti, ka cilvēks Dievam stāsta par savu vājumu, bet Dievs dāvā drosmi un iedrošinājumu nebaidīties no izaicinājumiem un kļūt daudz lielākam un spožākam cilvēkam. Turklāt Dievam ir nepieciešami tādi cilvēki, kuri nelaužas pie amatiem, ietekmēm un manipulācijām, bet pieņem piedāvājumu paklausībā un uztver to kā aicinājumu. Ticības ceļā nav amatu un profesiju, kuras kāds iegūst, jo jūtas kādā nozarē labi, atbilstoši vai arī cer labi iekārtoties, bet Dievs vēlas cilvēkus, kas nemeklē sevi, bet ir gatavi savas dzīves pakārtot Kungam.


br. Jānis Savickis OFMCap

8.05.2022

Gudr 18, 6-9, svētdiena XIX, C

Gudr 18, 6-9

Gudrības jeb Sālamana gudrības grāmata
Ķēniņš Sālamans sēž ar scepteri rokās
manuskripts no 13.gs. Anglijas
7. augusta svētdiena turpina vairākas domas no iepriekšējās svētdienas par nakti, kurā tiks atprasīta dvēsele un par kļūšanu bagātam Dieva priekšā. Šīs svētdienas Evaņģēlijs aicina ticīgos gatavoties Kunga otrreizējai atnākšanai. Evaņģēlijs aicina uz nomodu un saprašanu, ka materiālie labumi nav mērķis, bet līdzeklis, lai ieietu Dieva valstībā. Kristiešiem jābūt kā izraeliešiem, kuri nebija negaidīti pārsteigti par Pashas nakti, bet tika glābi, jo tika brīdināti. Gudrības grāmatas autors attēlo Izraelu pirmās Pashas laiku, kurā tauta saņēma pravietojumu un sagaidīja tā piepildīšanos (Gudr 18,6-9). Pestīšanas notikumu paredzējums tika dots patriarhiem un šie pravietojumi ļāva tautai sagaidīt savu glābiņu un naidnieku sakaušanu vienas nakts laikā (Gudr 18,7-8), kuras laikā Kunga tauta salika Viņam upuri un dziedāja “slavas dziesmas” (Gudr 18,9). “Šī nakts” (Gudr 18,6) ir labi zināmā nakts, kurā tika nogalināti Ēģiptes pirmdzimtie un tauta saņēma iespēju doties brīvībā. Jūdu tradīcijā svarīgas ir četras naktis un šī nakts ir viena no tām. Pirmajā naktī Dievs radīja pasauli, otrajā - atklājās Abrahamam, trešajā - nogalināja pirmdzimtos un glāba Izraela bērnus, bet ceturtā nakts vēl iestāsies un Dievs atbrīvos Izraela namu citu tautu starpā. Šī ceturtā nakts piepildījās Jēzū Kristū, bet katram personiskajā līmenī negaidītā brīdī, kad vajadzēs stāties Kunga priekšā. Gudrības grāmata ir viens no tiem bibliskajiem tekstiem, kuru var apbrīnot dēļ tā dažādības, kas raisa dažādas domas un idejas. Izraela vēsture Gudrības grāmatā (10-19.nod.) ir veids kā autors savā tagadnē vēlējās atcerēties un pieredzēt izceļošanas notikumu līdzīgi kā jūdi to dara arī šodien vai kristieši svin Euharistiju un atceras Kunga pashu. 

Gudrības grāmatā tiek pārstāstīti Pashas notikumi un savā veidā tiek pārlasīta Izceļošanas grāmata. Gudrības grāmata (11-19. nod.) attēlo Izceļošanu kā brīnumu virkni, kurā dabiskie elementi maina savas īpašības. Autors pārstāsta septiņus izceļošanas notikumus (Gudr 11,4-14; 16,1-19,9): ūdens brīnums Mesā, paipalu un mannas dāvana, bronzas čūska, uguns stabs, pirmdzimušo glābšana un Sarkanās jūras šķērsošana, kas sagatavoja derības noslēgšanu pie Sinaja kalna. “Dievišķības likums” (Gudr 18,9) šeit vairāk attiecas uz Pashas svētku iestādīšanas aprakstu (Izc 12) nekā uz visu Mozus likumu, kas tika dots Sinaja kalnā. Autors negribēja tikai atreferēt pagātni vai pielāgot sava laika cilvēkiem, bet parādīt atšķirību starp Izraela un Ēģiptes dēliem, un tāpēc izmantoja septiņs sērgas, lai ilustrētu šo atšķirību. Gudrais vērsa uzmanību, ka pestīšanas notikumiem nebija tikai ārēja nozīme, kuros Ēģiptieši redzēja Izraela laimi un glābšanu, bet arī tas, ka Dieva sods ēģiptiešiem ir iekšējās dzīves nopelns un nemorāla dzīve. Autors modificēja Piecu Mozus grāmatu vēsti. Ja Izceļošanas grāmatā ēģiptiešu pirmdzimtos nonāvē pats Dievs, tad Gudrības grāmatā to veic Logos-Vārds un tādā veidā autors cenšas parādīt, ka pasaulē valda Gudrība un Kārtība, un ja kāds šo harmoniju izjauc pats sevi soda.

Reliģija autora koncepcijā nav tikai cilvēku saite ar Dievu, bet arī ētiska kārtība pasaulē, kura ir universāla un neatkarīga no laikmeta pārmaiņām. Vēstures notikumi piedāvā dažādus piemērus, kas apstiprina mūžīgo kārtību. Dieva pedagoģija ir skaidra: tie, kas grēko, tie tiek sodīti ar savu grēku sekām. Autos 5-6 pantā apkopo Izceļošans gāmatas sākumu (Izc 1,22-2,10) uzsverot, ka ēģiptieši nogalināja ebreju bērnus izņemot Mozu un parāda šīs rīcības sekas. Ja ēģiptieši slepkavoja ebreju bērnus, tad Dievs to darīja ar ēģiptiešu pirmdzimtajiem; ja ebreju bērni tika slīcināti, tad ēģiptiešu karavīri tika noslīcināti Sarkanajā jūrā. Reliģija autoram ir ētiskā lēmuma avots, bet uzticības saglabāšana var prasīt no ticīgajiem drosmi un pilnīgu uzticību Dievam. Reliģiskā kulta priekšā ētiskā uzvedība apstiprina kulta patiesumu. Kults un ētika ir vienas ticības elementi un gudrais uzlūko to visu kā kaut ko pārlaicīgu.

Izraela izceļošana no Ēģiptes zemes un ieiešana apsolītajā zemē ir svarīgākais notikums ebreju Svētajos Rakstos. Bibliskajā tradīcijā tas bija visdramatiskākais Dieva darbs pestīšanas vēsturē, kurā tapa derības tauta. Šajā notikumā viņi nesaņēma tikai solījumu, bet arī zemi - kaut ko redzamu un taustāmu. Dievs atklāja savu vārdu un jaunu veidu kā veidot attiecības ar Viņu, tauta saņēma vadītāju - Mozu, likumu, tradīciju un Dieva klātbūtnes telti. Senajā pasaulē šie elementi - Dievs, zeme, vadonis un tradīcija - veidoja tautu un Izraels šādā kontekstā arī ieguva savu identitāti citu tautu starpā. Tāpēc arī Bībelē svētie autori atgriezās pie šī centrālā vēstures notikuma. Bībeles notikumu pārstāstīšana bija ierasta prakse jūdu rakstniekiem hellēnisma laikā (apm. 3-1 gs. pirms Kr.). Šie autori ne tikai apkopoja stāstus, bet pārveidoja tos, lai pielāgotu sava laika vajadzībām, lai tie atbilstu viņu retoriskajiem mērķiem. Sīraha Dēla grāmata (44-50. nod.) skatās uz Izraela vēsturi kā “augsti godājamu vīru” rīcību (Sīr 44,1). Gudrībs grāmata pārveidoja visu izceļošanas notikumu par sērgu virkni. Autors ņēma katru Ēģptes sērgu un rādīja kā Dievs dabiskos elementus (ūdens, gaisma, siseņi u.c.) izmantoja pret ēģiptiešiem un par labu izraeliešiem. Divu lietu salīdzināšana (gr. syncrisis) bija ierasta grieķu retorikā un gudrībā, un šeit šo pieeju izmantoja Gudrības grāmatas autors, lai salīdzinātu divas tautas un secinātu, kurā pusē darbojas Dievs. Dievs valda pasaulē un aizstāv savus kalpus, un pārveido dabas elementus, lai aizstāvētu savu tautu un sodītu Ēģipti.

Pirmdzimto nāvei ir liela loma Izceļošanas grāmatā. Pēc tam, kad Dievs aicināja Mozu (Izc 3-4. nod.), Kungs teica viņam, lai veic brīnumus faraona priekšā: “atlaid manu dēlu, lai viņš man kalpo, bet, ja tu liegsies viņu laist, redzi, es nokaušu tavu dēlu, tavu pirmdzimto” (Izc 4,23). Tika uzskatīts, ka augstākajai dievībai ir tiesības uz pirmdzimto, kuru varēja upurēt tieši (Rad 22,1-19) vai rituāli (Izc 13,1-16; 34,19-20), bet vienmēr dzīvnieku viņu vietā. Izceļošanas grāmata skaidro ēģiptiešu pirmdzimto nogalināšanu kā sodu par to, ka faraons atteicās “atlaist manu dēlu”. Gudrības grāmata šo sērgu skaidroja daudz savādāk. Ja ēģiptieši mēģināja nonāvēt izraeliešu jaundzimušos, tad Dievs sodīja viņu bērnus (Gudr 18,5). Gudrības grāmata skaidroja to kā “taisnīgo glābiņš, naidnieku bojāeja” (Gudr 18,7). Autors atskatoties uz Ēģiptes sērgām un izceļošanu vēlējās parādīt, ka Dievs ir taisnīgs un nevis nežēlīgs, un lai to izdarītu, tiek izdalīti trīs principi. Pirmkārt, Dievs lieto to īstenību, kas ir, lai sodītu ļaunos un svētītu labos (Gudr 11,5; 18,8); otrkārt, ļaunie tiek sodīti ar to, ko paši grēki (Gudr 11,16; 16,1) un, treškārt, daba iet kopsolī ar Dievu un taisnajiem. Otrajā grāmatas daļā un šīs svētdienas lasījumā mācība par Dieva apredzību ir svarīga, lai parādītu Dieva gādību un gudrību.

Fragmentā ir svarīgs teikums, kas veido tiltu starp gadsimtiem: “ar ko tu pretiniekus sodīji, ar to mūs aicinādams godā cēli” (Gudr 18,8). Šajā vietā un citviet šīs grāmatas nodaļās autors izmanto daudzskaitļa personas vietniekvārdus, lai identificētos ne tikai ar ticības kopienu, bet ar ticības tēviem. “Mūs” ir vārds, kas izsaka būtisku domu, kura saskaņā ar Izceļošanas notikumu attiecas uz visām paaudzēm pēc Mozus. Tāpēc arī Gudrības grāmatas autors jutās iekļauts Pashas nakts notikumā (Izc 13,8-9; At 5,3). Vai Derība tika noslēgta Pashā? Divi Vecās Derības teksti cieši saista izceļošanu no Ēģiptes ar Derības noslēgšanu Pashā. Pirmais fragments ir no Pirmās Ķēniņu grāmatas, kur Salamons svētnīcas iesvētīšanas lūgšanā par to runā (1 Ķēn 8,21) un pravietis Jeremijs paredzot Jauno Derību (Jer 31,32) izsaka šo domu. Jēzus Evaņģēlijā iedibina Jauno Derību Pēdējo Vakariņu laikā, kas piepildīja Jeremija pravietojumu (Lk 22,20; 1 Kor 11,25). Šīs svētdienas lasījuma nobeigums pietuvināja Bībeles cilvēkus Jaunās Derības pashālā mielasta idejai. Šajā teikumā interesanti ir tas, ka ticīgie nesaistās ar Dievu, bet savā starpā un ar solidaritāti labajā un ļaunajā, priekos un pārbaudījumos. Iespējams, jūdu kopiena Aleksandrijā, kura dzīvoja grāmatas autors, spēcīgi izjuta kopības nepieciešamību. Jūdu pulcējās uz lūgšanām un īstenoja derību savā starpā. Šāda kopība palīdzēja uzturēt modrības garu, kas Jaunajā Derībā uzmanību vērš uz Jēzus Kristus nākšanu gan Euharistijā, gan laika beigās. 

br. Jānis Savickis OFMCap