Gudr 18, 6-9, svētdiena XIX, C

Gudr 18, 6-9

Gudrības jeb Sālamana gudrības grāmata
Ķēniņš Sālamans sēž ar scepteri rokās
manuskripts no 13.gs. Anglijas

7. augusta svētdiena turpina vairākas domas no iepriekšējās svētdienas par nakti, kurā tiks atprasīta dvēsele un par kļūšanu bagātam Dieva priekšā. Šīs svētdienas Evaņģēlijs aicina ticīgos gatavoties Kunga otrreizējai atnākšanai. Evaņģēlijs aicina uz nomodu un saprašanu, ka materiālie labumi nav mērķis, bet līdzeklis, lai ieietu Dieva valstībā. Kristiešiem jābūt kā izraeliešiem, kuri nebija negaidīti pārsteigti par Pashas nakti, bet tika glābi, jo tika brīdināti. Gudrības grāmatas autors attēlo Izraelu pirmās Pashas laiku, kurā tauta saņēma pravietojumu un sagaidīja tā piepildīšanos (Gudr 18,6-9). Pestīšanas notikumu paredzējums tika dots patriarhiem un šie pravietojumi ļāva tautai sagaidīt savu glābiņu un naidnieku sakaušanu vienas nakts laikā (Gudr 18,7-8), kuras laikā Kunga tauta salika Viņam upuri un dziedāja “slavas dziesmas” (Gudr 18,9). “Šī nakts” (Gudr 18,6) ir labi zināmā nakts, kurā tika nogalināti Ēģiptes pirmdzimtie un tauta saņēma iespēju doties brīvībā. Jūdu tradīcijā svarīgas ir četras naktis un šī nakts ir viena no tām. Pirmajā naktī Dievs radīja pasauli, otrajā - atklājās Abrahamam, trešajā - nogalināja pirmdzimtos un glāba Izraela bērnus, bet ceturtā nakts vēl iestāsies un Dievs atbrīvos Izraela namu citu tautu starpā. Šī ceturtā nakts piepildījās Jēzū Kristū, bet katram personiskajā līmenī negaidītā brīdī, kad vajadzēs stāties Kunga priekšā. Gudrības grāmata ir viens no tiem bibliskajiem tekstiem, kuru var apbrīnot dēļ tā dažādības, kas raisa dažādas domas un idejas. Izraela vēsture Gudrības grāmatā (10-19.nod.) ir veids kā autors savā tagadnē vēlējās atcerēties un pieredzēt izceļošanas notikumu līdzīgi kā jūdi to dara arī šodien vai kristieši svin Euharistiju un atceras Kunga pashu. 

Gudrības grāmatā tiek pārstāstīti Pashas notikumi un savā veidā tiek pārlasīta Izceļošanas grāmata. Gudrības grāmata (11-19. nod.) attēlo Izceļošanu kā brīnumu virkni, kurā dabiskie elementi maina savas īpašības. Autors pārstāsta septiņus izceļošanas notikumus (Gudr 11,4-14; 16,1-19,9): ūdens brīnums Mesā, paipalu un mannas dāvana, bronzas čūska, uguns stabs, pirmdzimušo glābšana un Sarkanās jūras šķērsošana, kas sagatavoja derības noslēgšanu pie Sinaja kalna. “Dievišķības likums” (Gudr 18,9) šeit vairāk attiecas uz Pashas svētku iestādīšanas aprakstu (Izc 12) nekā uz visu Mozus likumu, kas tika dots Sinaja kalnā. Autors negribēja tikai atreferēt pagātni vai pielāgot sava laika cilvēkiem, bet parādīt atšķirību starp Izraela un Ēģiptes dēliem, un tāpēc izmantoja septiņs sērgas, lai ilustrētu šo atšķirību. Gudrais vērsa uzmanību, ka pestīšanas notikumiem nebija tikai ārēja nozīme, kuros Ēģiptieši redzēja Izraela laimi un glābšanu, bet arī tas, ka Dieva sods ēģiptiešiem ir iekšējās dzīves nopelns un nemorāla dzīve. Autors modificēja Piecu Mozus grāmatu vēsti. Ja Izceļošanas grāmatā ēģiptiešu pirmdzimtos nonāvē pats Dievs, tad Gudrības grāmatā to veic Logos-Vārds un tādā veidā autors cenšas parādīt, ka pasaulē valda Gudrība un Kārtība, un ja kāds šo harmoniju izjauc pats sevi soda.

Reliģija autora koncepcijā nav tikai cilvēku saite ar Dievu, bet arī ētiska kārtība pasaulē, kura ir universāla un neatkarīga no laikmeta pārmaiņām. Vēstures notikumi piedāvā dažādus piemērus, kas apstiprina mūžīgo kārtību. Dieva pedagoģija ir skaidra: tie, kas grēko, tie tiek sodīti ar savu grēku sekām. Autos 5-6 pantā apkopo Izceļošans gāmatas sākumu (Izc 1,22-2,10) uzsverot, ka ēģiptieši nogalināja ebreju bērnus izņemot Mozu un parāda šīs rīcības sekas. Ja ēģiptieši slepkavoja ebreju bērnus, tad Dievs to darīja ar ēģiptiešu pirmdzimtajiem; ja ebreju bērni tika slīcināti, tad ēģiptiešu karavīri tika noslīcināti Sarkanajā jūrā. Reliģija autoram ir ētiskā lēmuma avots, bet uzticības saglabāšana var prasīt no ticīgajiem drosmi un pilnīgu uzticību Dievam. Reliģiskā kulta priekšā ētiskā uzvedība apstiprina kulta patiesumu. Kults un ētika ir vienas ticības elementi un gudrais uzlūko to visu kā kaut ko pārlaicīgu.

Izraela izceļošana no Ēģiptes zemes un ieiešana apsolītajā zemē ir svarīgākais notikums ebreju Svētajos Rakstos. Bibliskajā tradīcijā tas bija visdramatiskākais Dieva darbs pestīšanas vēsturē, kurā tapa derības tauta. Šajā notikumā viņi nesaņēma tikai solījumu, bet arī zemi - kaut ko redzamu un taustāmu. Dievs atklāja savu vārdu un jaunu veidu kā veidot attiecības ar Viņu, tauta saņēma vadītāju - Mozu, likumu, tradīciju un Dieva klātbūtnes telti. Senajā pasaulē šie elementi - Dievs, zeme, vadonis un tradīcija - veidoja tautu un Izraels šādā kontekstā arī ieguva savu identitāti citu tautu starpā. Tāpēc arī Bībelē svētie autori atgriezās pie šī centrālā vēstures notikuma. Bībeles notikumu pārstāstīšana bija ierasta prakse jūdu rakstniekiem hellēnisma laikā (apm. 3-1 gs. pirms Kr.). Šie autori ne tikai apkopoja stāstus, bet pārveidoja tos, lai pielāgotu sava laika vajadzībām, lai tie atbilstu viņu retoriskajiem mērķiem. Sīraha Dēla grāmata (44-50. nod.) skatās uz Izraela vēsturi kā “augsti godājamu vīru” rīcību (Sīr 44,1). Gudrībs grāmata pārveidoja visu izceļošanas notikumu par sērgu virkni. Autors ņēma katru Ēģptes sērgu un rādīja kā Dievs dabiskos elementus (ūdens, gaisma, siseņi u.c.) izmantoja pret ēģiptiešiem un par labu izraeliešiem. Divu lietu salīdzināšana (gr. syncrisis) bija ierasta grieķu retorikā un gudrībā, un šeit šo pieeju izmantoja Gudrības grāmatas autors, lai salīdzinātu divas tautas un secinātu, kurā pusē darbojas Dievs. Dievs valda pasaulē un aizstāv savus kalpus, un pārveido dabas elementus, lai aizstāvētu savu tautu un sodītu Ēģipti.

Pirmdzimto nāvei ir liela loma Izceļošanas grāmatā. Pēc tam, kad Dievs aicināja Mozu (Izc 3-4. nod.), Kungs teica viņam, lai veic brīnumus faraona priekšā: “atlaid manu dēlu, lai viņš man kalpo, bet, ja tu liegsies viņu laist, redzi, es nokaušu tavu dēlu, tavu pirmdzimto” (Izc 4,23). Tika uzskatīts, ka augstākajai dievībai ir tiesības uz pirmdzimto, kuru varēja upurēt tieši (Rad 22,1-19) vai rituāli (Izc 13,1-16; 34,19-20), bet vienmēr dzīvnieku viņu vietā. Izceļošanas grāmata skaidro ēģiptiešu pirmdzimto nogalināšanu kā sodu par to, ka faraons atteicās “atlaist manu dēlu”. Gudrības grāmata šo sērgu skaidroja daudz savādāk. Ja ēģiptieši mēģināja nonāvēt izraeliešu jaundzimušos, tad Dievs sodīja viņu bērnus (Gudr 18,5). Gudrības grāmata skaidroja to kā “taisnīgo glābiņš, naidnieku bojāeja” (Gudr 18,7). Autors atskatoties uz Ēģiptes sērgām un izceļošanu vēlējās parādīt, ka Dievs ir taisnīgs un nevis nežēlīgs, un lai to izdarītu, tiek izdalīti trīs principi. Pirmkārt, Dievs lieto to īstenību, kas ir, lai sodītu ļaunos un svētītu labos (Gudr 11,5; 18,8); otrkārt, ļaunie tiek sodīti ar to, ko paši grēki (Gudr 11,16; 16,1) un, treškārt, daba iet kopsolī ar Dievu un taisnajiem. Otrajā grāmatas daļā un šīs svētdienas lasījumā mācība par Dieva apredzību ir svarīga, lai parādītu Dieva gādību un gudrību.

Fragmentā ir svarīgs teikums, kas veido tiltu starp gadsimtiem: “ar ko tu pretiniekus sodīji, ar to mūs aicinādams godā cēli” (Gudr 18,8). Šajā vietā un citviet šīs grāmatas nodaļās autors izmanto daudzskaitļa personas vietniekvārdus, lai identificētos ne tikai ar ticības kopienu, bet ar ticības tēviem. “Mūs” ir vārds, kas izsaka būtisku domu, kura saskaņā ar Izceļošanas notikumu attiecas uz visām paaudzēm pēc Mozus. Tāpēc arī Gudrības grāmatas autors jutās iekļauts Pashas nakts notikumā (Izc 13,8-9; At 5,3). Vai Derība tika noslēgta Pashā? Divi Vecās Derības teksti cieši saista izceļošanu no Ēģiptes ar Derības noslēgšanu Pashā. Pirmais fragments ir no Pirmās Ķēniņu grāmatas, kur Salamons svētnīcas iesvētīšanas lūgšanā par to runā (1 Ķēn 8,21) un pravietis Jeremijs paredzot Jauno Derību (Jer 31,32) izsaka šo domu. Jēzus Evaņģēlijā iedibina Jauno Derību Pēdējo Vakariņu laikā, kas piepildīja Jeremija pravietojumu (Lk 22,20; 1 Kor 11,25). Šīs svētdienas lasījuma nobeigums pietuvināja Bībeles cilvēkus Jaunās Derības pashālā mielasta idejai. Šajā teikumā interesanti ir tas, ka ticīgie nesaistās ar Dievu, bet savā starpā un ar solidaritāti labajā un ļaunajā, priekos un pārbaudījumos. Iespējams, jūdu kopiena Aleksandrijā, kura dzīvoja grāmatas autors, spēcīgi izjuta kopības nepieciešamību. Jūdu pulcējās uz lūgšanām un īstenoja derību savā starpā. Šāda kopība palīdzēja uzturēt modrības garu, kas Jaunajā Derībā uzmanību vērš uz Jēzus Kristus nākšanu gan Euharistijā, gan laika beigās. 

br. Jānis Savickis OFMCap