Jer 1,4-10, Svētā Meinarda svētki

Jer 1,4-10

Dievs runā ar Jeremiju
manuskripts no Francijas 1357.g.

14. augusta svētdienā Baznīca Latvijā svin sava debesu aizbildņa svētā Meinarda dienu un kā pirmo lasījumu liturģija piedāvā pravieša Jeremija aicinājuma aprakstu. Pravieša dzīve labi parāda, kas ir aicinājums un tā ir īstenība, kas neapstājas, bet attīstas; saņemts aicinājums nav sastindzis laikā, bet ceļš, virziens, dzīves veids kopā ar Dievu. Bibilskais aicinājums saistās ar izvēlētību un Jeremijam tas ir izteikts vārdā “pazīšana” (Jer 1,5), un tā viņa gadījumā ir ļoti personiska pieredze un brīdis, kad Dievs parāda cik dziļi Viņš ieskatās pravieša būtībā. Kā neatteikt tādam Dievam, kurš ieskatās cilvēka dzīlēs. Dieva mīlestības pilnā iniciatīva pravietī izsauca spēcīgu apziņu, kas viņam deva stabilitāti, lai veidotu savu dzīves ceļu. Ja kāds jautātu pravietim, kāpēc viņš tik uzcītīgi sludina Dieva vārdu un panes visus pārbaudījums, tad atbilde ir, ka Kungs viņu ir aicinājis. Pravieša dzīvē šis aicinājums uzturēja viņu pretestībās un krīzēs.

Uz Kunga aicinājumu Jeremijs atbildēja ar vārdiem: “Ak, Kungs Dievs! Es nezinu, ko lai runāju, es esmu vēl zēns!” (Jer 1,6). Jeremija atruna nebija nepamatota, jo patiešām viņš bija kādus 18 gadus vecs un noteikti viņš pazina daudz nobriedušākus vīriešus ar autoritāti. Dievu neaptur cilvēka vājums, bet ieši pretēji, ļauj Viņam parādīt žēlastības darbību un to, ka pestīšana nāk no Dieva un nevis no cilvēka. Jeremijam bija jāsaprot, ka aicinājums ir Dieva iniciatīva un, ka tālāko tā piepildīšanu nodrošinās Kunga gādība, lai dāvana nekļūtu par cilvēka improvizāciju, bet dārgums, kuram jābūt uzticīgam. Dieva aicinājums iekļauj cilvēku plašākā pestīšanas plānā, kas pašam cilvēkam nav redzams. Tas nozīmē, ka pravietim nav jāmeklē spēks sevī, bet jāpaliek uzticīgam Dieva vārdam.

Jeremijs raksta, ka “Kungs izstiepa savu roku un pieskārās manai mutei” (Jer 1,9). Rokas izstiepšana un uzlikšana ir varas nodošanas žests, tomēr Kungs nepieskaras viņa galvai kā tas tiek praktizēts joprojām liturģijā, bet mutei. Tas nozīmēja, ka Jeremijam nebūs jāvada tauta un jākļūst par kādu īpašu priesteri, bet vienkārši jābūt par pravieti. Kaut gan vārdi no fragmenta nobeiguma varētu liecināt par kaut ko citu (Jer 1,10), jo pēc tam seko visai spēcīgi un varas pilni vārdi. Pravieša uzdevums būs raut un plēst, izdeldēt un plosīt, celt un dēstīt. Tikai divi no šiem sešiem darbības vārdiem ir konstruktīvi, bet pārējie destruktīvi, kas norāda, ka Jeremija uzdevums būs norādīt tautai tās grēkus, maldus un draudēt par sekām par neatgriešanos. Viņa uzdevums bija sludināt nelaimi un tā nebija pravieša izvēle, bet Dieva lēmums, jo tautai tajā vēstures posmā tas bija nepieciešams. Šie vārdi ietver gan tiesu, gan cerību, bet lielāks uzsvars ir uz tiesu, kas īpaši raksturoja viņa kalpojumu. Lielākā daļa no grāmatas ir spriedums un tikai nedaudz cerības, un galvenokārt grāmatas vidusdaļā (Jer 29-33.nod.). Viscaur grāmatai šie seši darbības vārdi atkārtojas (Jer 12,14-17; 18,7-9; 24,6; 31,4-5.28.38.40; 42,10; 45,4), bet tie nav Jeremija, bet Kunga vārdi.

Jeremija aicinājuma apraksts nav domāts tik daudz kā aicinājuma modelis ticīgajiem vai veids kā pieredzēt Dievu, bet vispirms norāda mums kāpēc ar uzmanību jāklausās vai jālasa viņa vārdi. Mēs esam aicināti uzticēties Jeremija Dieva pieredzei, jo viņš ir kā izvēlēts trauks no kura jāsmeļas Dieva vārds. Grāmatas sākumā aicinājuma apraksts ir veids kā pieņemt pravieša vārdu autoritāti, kura nav viņa paša izdomājums, bet Dieva iniciatīva. Jeremija aicinājums atklāj divas savstarpēji saistītus elementus, ka Dieva pestīšanas vēsts ir svarīgāka nekā popularitāte starp saviem laikabiedriem un sludināšana izsauca pretestību. Visā Bībelē mēs varam atrast daudzas liecības, ka pravieši pieredzēja laikabiedru pretestību, bet palika uzticīgi vārdam un nākošās paaudzes skatījās uz viņiem daudz savādāk un pozitīvāk. Jeremija aicinājums parāda cik tas ir ierasti, ka cilvēks Dievam stāsta par savu vājumu, bet Dievs dāvā drosmi un iedrošinājumu nebaidīties no izaicinājumiem un kļūt daudz lielākam un spožākam cilvēkam. Turklāt Dievam ir nepieciešami tādi cilvēki, kuri nelaužas pie amatiem, ietekmēm un manipulācijām, bet pieņem piedāvājumu paklausībā un uztver to kā aicinājumu. Ticības ceļā nav amatu un profesiju, kuras kāds iegūst, jo jūtas kādā nozarē labi, atbilstoši vai arī cer labi iekārtoties, bet Dievs vēlas cilvēkus, kas nemeklē sevi, bet ir gatavi savas dzīves pakārtot Kungam.

br. Jānis Savickis OFMCap