Gudr 9, 13-18, svētdiena XXIII, C

Gudr 9, 13-18

Gudrības grāmatas sākuma:

ķēniņš Salomons sēž un raksta.

Manuskripts no Lielbritānijas 12/13.gs.

4. septembra svētdienas pirmais lasījums ir ņemts no Gudrības grāmatas daļas, kurā ķēniņš Salomons un Gudrības kundze ir kā laulātie (Gudr 6,21-9,18). Gudrībai ir visas nozīmīgākās dievišķās īpašības - visvarenība, visuzināšana, visuresamība un vislabākā. Gudrība šajā grāmatā būtībā ir dievišķa. Pārsteidzoši, ka autors apraksta Gudrību kā ideālo līgavu ar kuru viņš jaunībā ir iemīlējies un vēlas pavadīt kopā visu dzīvi (Gudr 8,2-21). Tāpēc viņš lūdz Dievu, lai Viņš to iedotu viņam par dzīvesbiedri, un šī lūgšana noved pie šīs sadaļas kulminācijas un noslēguma (Gudr 9,1-18). Gudrības pestījošai lomai ir izglītojošs raksturs, jo tā glābj tos, kurus tā māca (Gudr 9,18), bet māca tikai tos, kuri vēlas saņemt norādījumus (Gudr 6,19). Ja kāds ir cienīgs saņemt glābšanu, tad tas nav paša cilvēka cienīgums, kas viņu glābj, bet Gudrība. Cilvēks nenopelna pestīšanum, bet gan žēlastība, kuru viņš saņem, viņam to dāvā. Lai lūgtu no Dieva gudrību ir jāatzīst, ka cilvēks ir vāja un nepilnīga būtne, un ar svarīgākajām eksistences problēmām pats nevar tikt galā. Gudrības grāmatas autors parāda, ka neviens cilvēks nevar iepasīt Dieva gribu, ja Viņš nenāktu cilvēkam palīgā un nedotu savu gudrību un svēto garu.

Gudrības grāmatā lūgšana ir nepieciešams nosacījums, lai saņemtu Dieva dāvanas. Grāmatas sirdī atrodas 9. nodaļa, kurā skaidri izskan doma, ka gudrība ir dāvana un Dieva atbilde uz lūgumu, kas izteikts lūgšanā. Visa 9. nodaļa ir lūgšana par gudrības dāvanu, kuru var dot tikai Dievs. Lai uzsvērtu gudrības vērtību, tekstā tiek uzsvērta cilvēka nespēja to atrast. Cilvēks apgūst dažādas prasmes, risina daudzas problēmas un spēj ietekmēt dabu, tomēr ir palicis pie ārējām lietām un galvenie izaicinājumi ir neatrisināmi. Dzīves jēgas, taisnības, miera un laimes meklējumu priekšā cilvēks vienmēr jūtas nepilnīgs un nedrošs, un vienīgais, ko var izdomāt, ir īslaicīgi risinājumi, kuri noved atkal pie apjukuma un apgrūtinājuma ar domu, ko jaunu vēl izdomāt, lai pieredzētu mieru. Priecīgais pavērsiens cilvēka dzīvē ir tāds, ka Dievs neatstāj cilvēku nolemptu pašu sev, bet dāvā savu gudrību, bet kā vislielāko dāvanu - sūtīja pasaulē savu Dēlu Jēzu Kristu. Cilvēks pats nevar nonākt pie Dieva un arī iepazīt lietu dziļāko jēgu, bet Jēzus Kristus dāvā ceļu un Dieva griba ir cilvēkam sasniedzama. Saprāts bez žēlastības palīdzības nevar izprast Dieva lietas, jo pat zemes lietas ir grūti atpazīstamas, tad ko teikt par debesu lietām. Patiesa gudrība ir Dieva dāvana. Gudrība mudina pamest pasaulīgus aprēķinus un plānojumus, un pirmajā vietā likt Kunga māceklības ceļu.

Autors neraksta vienkārši par gudrību, bet uzsver tās garīgo raksturu un piederību dievišķajai īstenībai. Fragmentā parādās šī sasaiste starp “garu” un “gudrību” (Gudr 9,17). Pasvītrojot gudrības garīgo aspektu, autors norāda, ka tā ieiet cilvēka dzīlēs, dod spēku, žēlastību un iekšējo pārveidi. Jaunās Derības cilvēkam “gars” Vecajā Derībā iegūst ļoti personiskus vaibstus, jo Viņš mums tiek atklāts kā Persona, tomēr Vecās Derības tautai šāda izpratne bija sveša. Vecajā Derībā ir teksti, kuros Dievs darbojas caur savu garu. Praviešu laikā un pēc Babilonas gūsta gara pieminēšana kļūst biežāka un aprakstīja Dieva patieso klātbūtni vēsturē un viņa ietekmi uz to (Ps 51,12; 139,7; Zah 4,6). Ar laiku sāka lietot arī īpašības vārdu “svētais” (Ps 51,13; Is 63,10). Bībeles gudrības literatūra, kurā bija specīga grieķu vides ietekme, gars netika tik ļoti uzsvērts, jo tā lomu pārņēma gudrība. Gars gudrības literatūrā attiecas uz garīgo dāvanu (Gudr 9,17; Sīr 39,6) un gudrība tiek uztverta kā pravietojuma dāvanas devēja (Gudr 7,27; Sīr 24,46). Starp gudrību un gara darbību Bībeles autori saskatīja līdzību, jo aiz abiem darbojās Dievs.

Svētais Augustīns vairāk nekā astoņdesmit reizes savos darbos ir citējis vai atsaucies uz vārdiem no 15. panta: “dvēseli smagi māc nīcīga miesa, domām bagātu prātu - no zemes darināta telts” (Gudr 9,15). Šis teikums apraksta kā sabojātais ķermenis nospiež dvēseli. Šāds skatījus uz miesu un dvēseli ieved domāšanā platoniskus elementus, kuros miesa ir traucēklis dvēseles brīvībai, kas Augustītam bija tuva doma. Šī Rakstu vieta arī nedaudz sasaucas ar apustuļa Pāvila vārdiem: “Šajā teltī būdami, mēs grūti nopūšamies zem smagās nastas, jo negribam palikt bez apģērba, bet gribam būt ietērpti, ka dzīvība aprītu to, kas mirstīgs” (2 Kor 5,4). Abos lasījumos ir līdzīga doma un arī divi vārdi “smagi” un “telts”. “Telts” ir miesas tēls, kas bija tuvs nomadu ļaudīm. Ebreju, kuru senči bija nomadi, telts bija tēls tam, kas pāriet un attiecas uz mirstīgu ķermeni (Is 38,12). Gudrības grāmatā rakstīts par miesīgās eksistences grūtībām šajā pasaulē un netiek apskatīta doma par laika beigām, kas ir klātesoša Pāvilam, kurš orientējas arī uz pastaro nākotni. Jāuzsver, ka šī Gudrības grāmata vieta, kurā var it kā saskatīt platonisko cilvēka ķermiņa uztveri, kas miesu uztvēra kā dvēseles cietumu vai smagumu, nav jālasa ar grieķu pasaules acīm, jo autors neatmeta bibilsko tradīciju, kurā miesa un dvēsele ir Dieva radītas vienas personas neatņemama sastāvdaļa, bet gan norādīja uz spriedzi starp cilvēka dzīves miesīgo un dvēselisko sfēru.

br. Jānis Savickis OFMCap