Is 66, 18-21, svētdiena XXI, C

Is 66, 18-21

Pravietis Isajs tur rokā rakstu rulli
manuskripts no Normandijas,
11.gs. beigas

21. augusta svētdienā Dieva vārda liturģija piedāvā fragmentu no Isaja grāmatas noslēguma, kur pravietis raksta par pasaules atjaunošanu. Dieva pestīšanas darbība būs visaptveroša un neattieksies tikai uz Izraeli, bet Kungs sapulcinās “visas tautas un mēles” (Is 66,18). Atgrieztie pagāni liecinās par Dieva pestīšanu ne tikai pagāniem, bet arī pārvedīs izvēlēto tautu tēvu zemē. Jaunā pagānu loma ļaus arī viņiem piedalīties Dieva pielūgsmes kultā un priesterībā (1 Pēt 2, 9-10). Tomēr gan izraelieši, gan pagāni turpinās grēkot pret Kungu un pieredzēs tiesu, bet arī uzticēsies un klausīs Kunga gribai, un tāpēc tiks pulcināti, lai Viņu pielūgtu un slavētu. Isaja grāmatas beigas (Is 66, 15-24) noslēdz pēdējās nodaļas (Is 56-66. nod.) un arī visu grāmatu kopumā, atkārtojot lasītājam vairāks svarīgas tēmas, kas izskan visā tekstā. Pravietis jau iepriekš grāmata rakstīja par Dieva godību starpo tautām (Is 2, 1-4; 11, 1-10; 45, 22-23; 52, 15) un vēl grāmatas beigās uzsver domu, ka Dievs patiešām vēlas pulcināt tautas un valodas, lai tās redzētu Viņa godību.

Fragmenta sākumā pravietis raksta, ka Dieva ierašanās tiesāt pasauli vēl nav pastarā dienas notikums, jo Kunga darbībai sekos kaut kas vēl nebijis: Dievs pulcinās izkliedēto Izraeli un visas citas tautas. Šie vārdi liecina par to, ka Dieva pestīšana patiešām būs vispārīga. Izteiciens “visas tautas un mēles” (Is 66,18) ir raksturīgs vēlāko gadsimtu apokaliptiskajai literatūrai, praviešiem (Zah 8,23; Dan 3,4; 7,29; 6,25) un Jaunajai Derībai. Pulcēšanas mērķis ir redzēt Dieva godību. Svarīgais ebreju vārds “kābōd” jeb godība šeit izsaka Dieva augstāko varu pār visām tautām. Izglābtie (Is 66,19) ir tie, kas paliks pēc tiesas pār tautām. Kad pēc Dieva tiesas putekļi nosēdīsies, paliks izglābušos pulks starp ienaidniekiem un personiski pieredzējušie Dieva spēku, ticīgie tiks sūtīti liecināt par Kunga godu un atgūst izkliedēto tautu. Dievs dos tautām zīmi un šeit tā varētu nozīmēt ceļa rādītāju tiem, kurus Kungs sūta vai arī zīme varētu būt pati liecinieku sūtīšana. Kristiešiem šī zīme ir krusts. Šajā rakstu vietā pirmo reizi skaidri tiek pieminēta misionārā darbība tā kā mēs šodien lietojam šo jēdzienu, kad tiek sūtīti misionārus pie attālām tautām, lai sludinātu Dieva godību. Tas spēcīgi sasaucas ar apustuļu sludināto vārdu Baznīcas pirmsākumos. Vecajā Derībā šie vārdi bija pārsteidzoši un liecība, ka šīs derības laiks iet uz beigām.

Dievs nāk, lai pulcinātu visus, “lai Kunga godība atklājas, lai redz visa radība” (Is 40,5) un tautu vidū novietos zīmi, kas liecinās par tiesu un pestīšanu. Palikušos Dievs sūtīs pie tautām un šeit uzskaitītās tautas sasaucasa ar zemes tautu sarakstu no Radīšanas grāmatas 10. nodaļas. Dieva varas un godības atklāšanai būs vispasaules ietekme. Taršīša atradās mūsdienu Spānijas teritorijā un tā bija feniķiešu tirdzniecības pilsēta, kas bija tālākā aizjūras vieta uz rietumiem, Pūta Lībijā (Ziemeļāfrikā), Lūda Lidijā (Mazāzija), Mešeka Frīģijā (Mazāzija), Tubala Cilīcija (Mazāzijā), Javana joniešu vai grieķu zeme. Pūtas un Lūdas iedzīvotāji tika aprakstīti kā loku šāvēji, kareivīgi un biedējoši, bet arī viņi saņems ticības dāvanu un nākotnē paši sludinās Evaņģēliju. Šīs vietas pravietis uzskaitīja, lai pasludinātu to, ka Dieva sūtņiem nebūs robežu.

Tie, kas atrodas tik tālu un nav redzējuši vai dzirdējuši Dieva godību, tagad viņiem par to tiks pasludināts. Tas ir jauns aspekts par kuru iepriekš Rakstos nav minēts un, ko pravietis grāmatas beigās izgaismo, ka Kungs sūtīs sūtņus pie tautām, lai pasludinātu Dieva godību. Šie vārdi piepildījās Jēzus vārdos un mācekļu sūtīšanā pa visu pasauli (Mt 28, 18-20), un Isaja pravietojums piepildījās arī apustuļu sludinātajā vārdā. Apustulis Pāvils palīdz skaidrot Isaja vārdus, ka Evaņģēlija kalpojums ir priesteriskā kalpojuma veids. Pāvils mācīja mums redzēt evaņģēlija kalpošanu, kad viņš paskaidroja, ka tautu vešana pie Kristus ir priesteriska kalpošana. Evaņģēlija sludināšana arī ir pielūgsmes forma. Visi Izraeļa brāļi tiks atvesti uz Jeruzālemi kā upuris Kungam.

Šīs svētdienas pravietojums iezīmē lielu pārmaiņu Isaja grāmatā un parāda, ka pestīšana neatiecas uz vienu tautu, bet tā ir vispārīga. Dievs pasaludina jaunas debesis un jaunu zemi, un Jeruzālemes atjaunošanu, kur Radīšanas grāmatā aprakstītā krišana tiks pārvarēta un radība tiks atjaunota kā jaunā Ēdene (Is 65, 17-25). Pastāvēs arī viltus pielūdzēji pār kuriem nāks tiesa (Is 66,1-6), bet Dievs pulcinās ticīgos no visām tautām (Is 66, 6-24). Apbrīnu pilnā pravieša valoda (Is 66,20) apraksta cilvēku došanos uz jauno Jeruzālemi. Tautas plūdīs svētceļojumā pie Kunga kalna, uz Jeruzālemi, kur kopā pielūgs Dievu un jaunie priesteri un levīti ieņems cienīgu vietu jaunajā kultā. Tā ir būtiska daļa no jaunās pasaules, kuru Dievs rada, lai atjaunotu Izraeli un šī atjaunošana ietver visu cilvēci izņemot tos, kas sadumposies pret Kungu. Jēzū Kristū pravieša vārdi piepildījās un īstenojās Baznīcas misijā, kura sūta savus bērnus pa visu pasauli, lai liecinātu par savu pieredzi, ka Dievs patiešām dāvā pestīšanas, brīvības un miera pieredzi katram cilvēkam.

br. Jānis Savickis OFMCap