Mk 7, 1-8a.14-15.21-23
Pēdējās piecas svētdienas lasījām Jāņa Evaņģēlija 6. nodaļu un centāmies izprast Euharistijas noslēpumā, kas dod pestījošas tikšanās iespēja ar Kungu. Euharistija dod spēku pieņemt sirdī baušļus un tos īstenot savā dzīvē. Ja Euharistija maina un padziļina ticīgā sirdi, tad no tās izplūst labais un patiesais. Tomēr sirdi bieži ir ļoti grūti mainīt. Mācekļi pat Jēzus klātbūtnē nespēja ieticēt, ka Viņš ir Dieva Dēls. Cilvēki labprāt gāja pie Jēzus, lai saņemtu dziedināšanu, bet nezināja, kas Viņš ir. Farizeji un rakstu mācītāji turpināja ar savu kritiku neitralizēt Jēzus mācību un darbību, un bija profesionāļi tajā jautājumā kā nepieņemt un neticēt Jēzum.
Marka Evaņģēlija notikumu ritējumā 7. nodaļa iezīmē zināmas izmaiņas stāstījumā. Līdz šim evaņģēlists rakstīja par Jēzus brīnumdarbiem, lai parādītu, ka Viņš ir Dieva Dēls un mazāk uzsvēra Jēzus mācības saturu, izņemot līdzības no 3. un 4. nodaļas. Tomēr šīs svētdienas fragmentā Jēzus mācību varam iepazīties pēc provokācijas un nevis kā ieplānotu lekciju. Marks raksta, ka farizeji un rakstu mācītāji sapulcējās kopā un devās no Jeruzālemes uz Kafernaumu, kas atradās kādu 150 kilometru attālumā. Tas, ka viņi gāja tik tālu ceļu, lai satiktos ar Jēzus, liecina par viņu lielo motivāciju novērot un konfrontēties ar Jēzu, un tā nebija pirmā reize, kad Kungs ar viņiem tikās (Mk 3,22). 7. nodaļās konflikta saruna ir garākā visā Marka Evaņģēlijā un šis garums liecina par šīs nodaļās nozīmību!
Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā farizeji un rakstu mācītāji sūdzējās par to, ka Jēzus sekotāji nemazgāja rokas pēc tam, kad tīši vai netīši bija saskārušiem ar pagāniem ikdienas gaitās. Tā nebija higiēna, kas interesēja farizejus, bet reliģiskā skrupulozitāte. Jēzus nenoliedza, ka mācekļi pārkāpa tradīciju, bet attaisnoja viņus sakot, ka tā ir tikai cilvēku ieraža. Ja tradīcija ir pretstatā Rakstiem, tai ir jāatkāpjas Rakstu priekšā neskatoties cik ļoti tā ir iemīlēta.
Vecajā Derībā rituālo šķīstību vajadzēja ievērot tikai priesteriem pirms ieiešanas satikšanās teltī (Izc 30, 19; 40,13; Lev 22, 1-6), bet citos gadījums roku mazgāšana attiecas uz tiem, kas pieskārās līķim (Lev 15,11). Vēstures gaitā, īpaši pēc atgriešanās no Babilonas trimdas, jūdaisms saskārās ar dažādām pagānu kultūrām un rituālā šķīstība ieguva nesamērīgi lielu nozīmi, lai saglabātu jūdu šķīstību un nesajauktos ar pagānu tautām. Jēzus laikā pastāvēja Kumrānas kopiena, kur šī doma sasniedza vissīkumaināko realizāciju. Nākamā cilvēku grupa, kas sekoja šai šķīstības praksei bija farizeji, kuriem nešķīstas bija jebkādas vielas, kas iziet no cilvēka ķermeņa, sievietes pēc dzemdībām, līķi, maitas, lienoši dzīvnieki, elki, noteiktas kategorijas cilvēki - spitālīgie, samarieši un pagāni. Ja sekojam līdzi Jēzus un mācekļu darbībai Marka Evaņģēlijā ar šo sarakstu varam iepazīties, jo rituālā šķīstība tika pārkāpta vairākas reizes, kad Jēzus tikās ar spitālīgo (1,40), muitnieku (2,13), pagāniem (5,1), sievieti ar asins tecēšanu (5,25) un līķi (5,35).
Jēzus veica ļoti svarīgu uzsvaru maiņu un pārnesa nešķīstības un šķīstības avotu uz sirdi, un nemeklēja to ārpus personas; nešķīstību nav jāmeklē citā cilvēkā, lietā vai kontaktā, bet savā iekšējā pasaulē. Jēzus piedāvā citu šķīstības modeli. Farizeji izmantoja rituālo šķīstīšanos kā aizsardzības līdzekli pret jebkādu iespējamu vai pat neapzinātu kontaktu ar nešķīstiem cilvēkiem un priekšmetiem. Viņi ļoti nopietni uztvēra Rakstu vārdus par karalisko priesterību un attiecināja tos pret visiem jūdiem. Jūdi, kas nebija priesteri, bija nemitīgi apdraudēti un šī iemesla dēļ centās nošķirties, un iespējams tāpēc vārds “farizeji” ir cēlies no vārda “izolēties” - faraš.
Evaņģēlists Marks cenšas skaidrot Toras (Mozus piecas grāmatas) lielo nozīmi. Rakstu dziļākā būtība, kas tieši attiecas uz morālās dzīves pamatiem, ir iekšējā šķīstība, motīvu un nodomu skaidrība, bet neatbalsta risinājuma meklēšana ārējos rituālos un ieradumos. Jēzus vēlmi atgriezties pie likuma būtības un avotiem nevajadzētu uztvert kā vēlmi tikt vaļā no visa ārišķīga un priekšrakstiem, bet Viņš vēlējās ļoti spēcīgi uztvert, ka ir jāatgriežas pie Likuma sākotnējās ieceres. Nešķīstība nepiemīt lietām, bet tas ir iekšējās attieksmes jautājums, sirds stāvoklis. Jēzus nemācīja, ka šķīstība nozīmē brīvību no nešķīstības, kas ir ārpusē, bet šķīstību Viņš redz kā kaut ko aktīvu, kas piepilda un grib darboties. Jēzus bija piepildīts ar Svēto Garu un tas Viņam ļāva izdzīt nešķīstos garus, kas mocīja citus cilvēkus. Svētais Gars ienes jaunu dzīvi sirdī un neļauj palikt aizsardzības pozīcijās.
Jūdi domāja, ka grēks ir sava veida asns, infekcija, kas izaug no kādas ārējās saskarsmes. Līdzīgi domā citās nekristīgajās reliģijās. Jēzus mācīja, ka ļaunais nāk no cilvēka iekšienes un ar to tikt galā ir daudz grūtāk, jo mēs nevaram no tā izvairīties ierobežojot kontaktus ar citiem. Pārmaiņām nepieciešama nopietna garīga formācija un iekšējās dzīves maiņa, kas cieši ir saistīts ar kristībām. Kristības paver patiesu šķīstības ceļu cilvēkiem, kas vēlas sastapties ar Dievu. Sirds pārmaiņa ir dāvana un cilvēkam jābūt gatavam to pieņemt, lai šķīstītos.
Mums ir vēlme paslēpt no cietiem to īstenību, kas ir mūsos. Patiesība ir tā, ka mums jāatzīst, ka esam grēcinieki. Apustulis Pāvils rakstīja, ka “starp [grēciniekiem] es esmu pirmais” (1 Tim 1,15), bet iespējams tik tālu no viņa mēs neesam grēcinieku reitingā. “Nevar iepazīt savu grēku bez vienlaicīgas Dieva iepazīšanas; ne vēlāk vai agrāk, bet tajā pašā brīdī, vienā un tajā pašā žēlastības pieredzē. Tas, kam liekas, ka viņam izdosies iepazīt savu grēku ārpus tikšanās ar Dievu dzīvo maldos“ (André Louf). Bez dzīvā Dieva rodas ārišķības un nespēja saskatīt patieso Dieva ieceri un visa sliktā iemeslus meklē ārpusē, dažādās tendencēs, spēkos un notikumos. Mūsu sirdīs diemžēl nav spontāni vērsta uz Dievu; mūsu dziļumos ir satikšanās vieta ar Kungu, bet tai apkārt ir vēlmju un domu čaula, kas traucē izveidot daudz tiešākas attiecības ar Dievu. Tāpēc ir nepieciešama nemitīga iekšēja modrība, lai cilvēks nepadotos pirmajai vēlmei, bet rūpētos par atgriešanos pie ticības avotiem, pie kristību avota un Euharistijas, “kas ir visas kristīgās dzīves avots un virsotne” (Lumen Gentium 11).
br. Jānis Savickis OFMCap