Jņ 6, 41-51
Turpinot lasīt Jāņa Evaņģēlija 6. nodaļu nonākam pie vietas, kur jūdi sāk kurnēt par Jēzus vārdiem. Viņi nevarēja ar savām zināšanām izprast Jēzus dievišķo izcelsmi. Kungu vairāk uztrauca viņu kurnēšana nekā iebildumu pret Viņa personu, jo kurnēšanai ir Vecajā Derībā ir slikta slava. Pūļa kurnēšana (Jņ 6,41; 6,61;7,32) ļoti atgādina notikumus, kas ir aprakstīti Izceļošanas grāmatā (16,2), bet toreiz viņi kurnēja pirms mannas saņemšanas. Šajā fragmentā jūdi kurnēja pēc maizes saņemšanas un pēc Jēzus vārdiem par garīgā bada remdēšanu. Šajā svētdienā pārdomāsim šo tautas kurnēšanu un ko mēs no tās varam mācīties.
Evaņģēlists Jānis fragmenta sākumā paskaidroja jūdu reakciju uz Jēzus vārdiem. Šī ir pirmā vieta 6. nodaļā, kur klausītāji tika nosaukti par jūdiem, jo līdz šim viņi tika saukti par “ļaudīm” (pūli, ochlos 6,2.22.24 vai cilvēkiem, anthropos 6,10.14), vai vienkārši “viņi”. Jāņa Evaņģēlijā vārds “jūdi” ļoti bieži attiecas uz Jēzus pretiniekiem. Jūdu kurnēšanai bija divi aspekti: iebildumi pret Jēzus izcelsmi no augšienes un tādā veidā noslēdza ceļus tālākai sarunai par ticību.
16. Izceļošanas grāmatas nodaļa bieži piemin jūdu kurnēšanu. Jūdu reakcija uz Jēzus darbiem un vārdiem neatšķīrās no viņu tēvu reakcijas tuksnesī daudzus gadsimtus iepriekš. Pirmo reizi šo kurnēšanu sastopam pie Māras rūgtajiem ūdeņiem (Izc 15,24), pēc tam pirms tika pabaroti ar mannu un paipalām (16, 2.7.12) un pēc tam vēl pāris reizes (17,3; Sk 11,1; 14,2.27 u.c.). Vecajā Derībā šāda uzvedība tika uztverta kā neticība, nepaklausība Dieva vārdam un pavēlēm.
Izceļošanas grāmatā kurnēšana un nepaklausība ir viena no redzamākajām tēmām. Viscaur grāmatai ir apslēpts Izraēliešu neticības nemiers tam, ka Dievs, pat veicot brīnumus, nespēs atbrīvot tautu. Izraela pirmā reakcija uz Dieva glābšanu bija neapmierinātības (5,1-21). Kungs pacietīgi pieņēma šādu tautas nostāju. Māras rūgto ūdeni padarīja saldu. Kad viņiem nebija pārtikas, Kungs viņiem deva maizi un gaļu. Pieredzot daudzos brīnumus turpināja sūdzēties par ūdens trūkumu, par kuru Kungs arī parūpējās. Kurnēšanas kulminācija tika sasniegts tad, kad Mozus prombūtnes laikā uz Sinaja kalna, Izraēlieši izveidoja elku un tādā veidā pārkāpa otro bausli. Kurnēšanas un nepaklausības tēma ir tik ļoti izcelta Izceļošanas grāmatā, lai lasītājs redzētu pretstatu starp Dieva pacietību un pastāvīgu klātbūtni savas tautas vidū, un tautas nenobriedušo un muļķīgo uzvedību.
Vienīgi Jāņa Evaņģēlijā jūdi kurn par Jēzu un Viņa vārdu. Tā bija Dieva noraidīšana, jo Jēzus bija Sūtītais, kurš darbojās un runāja Dievā vārdā. Šīs svētdienas fragmentā jūdi īpaši kurnēja pret Viņa vārdiem (6,41.43) un tas cieši saistās ar Izceļošanas grāmatu (16). Jēzus ar jūdiem šajā brīdī vairs nediskutēja, jo tam atlicinātais laiks bija pagājis; Viņš tikai skaidroja un nonāca pie pašas būtības: “Es esmu dzīvības maize” (6,48). Tagad jūdiem pienāca laiks teikt “jā” vai “nē”; laiks bija iztecējis un tiem, kas klausījās Jēzus bija jāpieņem lēmums, jāuzlūko sava ticība.
Tikai Jēzus ir “maize”, atklāsme, Vārds, gudrība, ko vēlas cilvēks. Visa Vecā Derība ir pilna ar Dieva vārda meklējumiem, kuri apgaismo dzīves takas un dāvā dzīves jēgu. Jēzus atklājās kā šo ilgu piepildījums. Ne velti jūdu tradīcijā manna kļuva par Vārda simbolu, un Jēzus laikā jūdi gaidīja mannas dāvanu bagātīgi nākam pār viņiem. Jēzus, Tēva Vārds, sevī iemiesoja šīs gadsimtu gaidas pēc maizes un vārda, un aicina pieņemt Viņu Euharistijā. Kungs ir pacietīgs pret tiem, kuriem ir grūtības atklāt savas dziļākas alkas un pieņemt Jēzu Kristu kā “dzīvības maizi” un aicina atvērties uz šo Noslēpumu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru