Jņ 6, 24-35
5. augusta svētdienā turpinām pārdomāt Euharistijas noslēpumu, kurš īpaši aktuāls ir liturģijā, kā arī ikdienas gaitās, kad tiek atsaukts atmiņā, pārrunāts, izdzīvots un īstenots Kristus miesas noslēpums. 6. Jāņa Evaņģēlija nodaļa, jau otro svētdienu pēc kārtas, palīdz iepazīt Jēzu kā dzīvības maizi, jauno Mozu. Fragmenta sākumā evaņģēlists norāda uz nepareizu Jēzus meklēšanu veidu (6, 25-27; skat. 7,34-36) un nespēju ieraudzīt mūžības dimensiju. Pirms nedēļas lasījumā (6,14-15) dzirdējām kā cilvēki Jēzu uztvēra kā pravieti un vēlējās Viņu iecelt par ķēniņu, bet šajā fragmentā nosauca Viņu par mācītāju, rabbi. Jēzus atklājas šosvētdien kā gudrības avots. Isajā grāmatā lasām, ka Kungs ielūdza tautu ēst Viņa vārdu, un šajā svētdienā pārliecināmies, ka šie vārdi piepildās.
Jēzus darbība, kas ir aprakstīta šajā Evaņģēlija nodaļā, attiecas uz Pashas laiku. Šajās dienās jūdi lasīja un pētīja Rakstus, kas attiecās uz izceļošanu no Ēģiptes pār sarkano jūru un ceļu tuksnesī. Izceļošanas grāmatas simbolika ir ļoti izteiksmīga: Ēģipte simbolizē grēka nebrīvi, pāreja pār Sarkano jūru nozīmē brīvību, ceļš tuksnesī - cilvēku dzīve, bet apsolītā zeme - Dieva valstība. Bez īpašas Dieva palīdzības nevar pāriet tuksnesi un Vecajā Derībā palīdzība nāca mannas veidā, bet mums tā ir Euharistija. Stāsts iesākas ar jautājumu, kā Jēzus ir šeit ieradies (6,25) un diskusija pāriet pie galvenās tēmas: Jēzus maizes pavairošanas brīnums un tā nozīme. Jūdus ļoti aizrāva doma par mannas brīnumu; viņi domāja, ka debesīs ir mannas glabātuve, kas tika atvērta Mozus laikā, lai pabarotu tautu. Šai glabātuvei bija jāatveras tad, kad ieradīsies mesija un jūdi gaidīja šo mannas otrreizējo nonākšanu pār tautu.
Jēzus mācīja sinagogā un vēlējās savos klausītājos mainīt domāšanas veidu no materiālās brīnuma izpratnes uz garīgo izpratni. Jūdiem nebija jākoncentrējas uz maizi un zivīm, bet uz pārtiku, kas paliek uz mūžiem. Klausītāji izaicināja Jēzu: ja tā ir taisnība, ka Mozus laikā atvērās mannas krājumi debesīs, un ja ir patiesība, ka Jēzus mesiānistiskās pretenzijas ir reālas, tad kādu zīmi Jēzus dos, lai apstiprinātu savus vārdus? Vai Viņš var otro reizi atvērt mannas krātuvi (6, 30-31) un atkārtot Mozus laika brīnumu? Jēzus atbilde bija ļoti precīza, jo mannas avots nebija Mozus, bet Dievs un šis Vecās Derības notikums stāsta kaut ko vairāk nekā tikai maize. Tā ir garīga metafora par to kā Dievs baro tautu ar savu vārdu: “Un Viņš tevi pazemoja, lika tev badu ciest un ēdināja tevi ar mannu, ko tu vēl nepazini un ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai liktu tev atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no Kunga mutes.” (At 8,3).
Ja Dievs ir patiess avots debesu maizei un ja Dievs sūtīja Jēzu, tad ir patiesība, ka “Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.” (Jņ 6,33) vairs nav pārsteigums. Dieva maize ir Persona, kas atdod savu dzīvi par pasauli. Ļoti dziļā un saprotamā veidā Jēzus paskaidroja jūdiem viņu ticību un rituālus, un pārinterpretēja attiecībā uz sevi: Jēzus Kristus ir manna, kas nāk no Dieva pārbagātības uz kuru Izraēlis gadsimtiem ilgi gaidīja; Dievs Viņu sūtīja kā mannu tuksnesī un tauta sajūsmā atbildēja: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!“ (6,34). Līdzīga apņēmība bija Samarijas sievietei pie akas: “Kungs, Dod man šo ūdeni, lai man neslāpst un nav jānāk šurp smelt!” (4,15). Maize un ūdens ir Dieva gudrības un svētības simboli, un tagad Jēzus ir tas, kurš tos dala.
Cilvēku vēlmes un alkas šādas situācijās ierobežojas materiālā īstenības izpratnē. Jēzus pazīstot cilvēku šauro skatījumu uz pasauli cenšas paplašināt viņu perspektīvu un ievest viņus jaunā realitātē. Tomēr Viņa vārdi sastapās ar neizpratni un pretestību. Evaņģēlists Jānis šajā fragmentā necenšas tik daudz skaidrot Euharistiju, bet Jēzus personu un balstoties uz šī skaidrojuma mēs varam pietuvoties sakramenta izpratnei; šeit tas ir paveikts saprotami un labi. Jēzus pats saka: “Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu.” (4, 34). Ir arī tulkojums, kurš daudz uzskatāmāk izsaka šo domu: “Ēdu tā gribu, kas Mani ir sūtījis un izpildu Viņa darbu”. Ticīgais, kas seko Jēzum atveras uz Dievu un Viņa gribu, lai to īstenotu, līdzīgi kā Ezehiēls (Ez 3,3) un apustulis Jānis (Atkl 10,10), kuri ēda grāmatas vīstokli un iemiesoja sevī Dieva vārdu, pieņēma un īstenoja to savā dzīvē .
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru