Jņ 6, 51-58
19. augusta svētdienā Baznīca pārdomā ļoti spēcīgus un nozīmīgus Jēzus vārdus, ka Viņš ir “dzīvības maize” un šeit parādās spilgta atšķirība ar Vecās Derības mannu. Maize tiek identificēta ar miesu un šajā fragmentā Jēzus ir tas, kas dod maizi, savu miesu. Kad Jēzus norāda uz savu miesu, Viņš lieto grieķu vārdu sarks, un tas atgādina Evaņģēlija sākumu: “Vārds kļuva miesa (sarks)” (1,14). Šis vārds šajā kontekstā ir ļoti reāli, grafiski uztverams.
Šīs svētdienas fragments liek iet dziļāk Jēzus personas izpratnē. Visskaidrāk šī vārda grafiskumu varam iepazīt Jēzus krusta nāvē, kurā Jēzus kā Vārds, kas kļuva miesa, ir dzīvības maize, kas atdeva savu dzīvību par pasaules grēkiem, lai citi varētu dzīvot. Jēzus klausītājiem tas vēl nebija zināms, bet evaņģēlista Jāņa lasītājiem bija skaidrs. Jāņa Evaņģēlijs cilvēkiem no ārpuses, neticīgajiem, ir neizprotams, jo iedziļinās ticības dzīves būtiskākajās tēmās ar ticības acīm.
Jūdi Jēzus vārdus uztvēra burtiski un ir dīvaini, ka viņi nespēja Kunga vārdos saklausīt kādu dziļāku jēgu, metaforu, tēlainību vai līdzību. Viņu iebildumi ticīgajam var likties smieklīgi vai kaitinoši. Jēzus vārdu izpratne bija iespējama tikai ar ticības palīdzību, bet viņi neticēja. Priekš viņiem tas viss bija par daudz vai arī pārāk intensīvi un ātri, lai uzreiz pieņemtu. Jēzus vārdi klausītājiem bija provocējoši. Jau iepriekš Evaņģēlija tekstā varam izlasīt kā Nikodēms neizprata, ko nozīmē “piedzimt no jauna” (3,4) vai Samariete, kura neizprata Jēzus vārdus par ūdeni (4,11). Šīs svētdienas fragments šādu un līdzīgu noslēpumainu vārdu kontekstā ir īpaši spēcīgs, jo liek darīt to, ko aizliedz Tora, Likums, ēst miesu.
Protams, Jēzus nevienam nepiedāvāja reliģisko kanibālismu. Kāda dziļāka garīga patiesība tika atklāta Jēzus klausītājiem? Kā tas viss ir jāizprot? Ticīgiem jūdiem šie vārdi bija pārāk spēcīgi. Ja distancējas no Jēzus vārdu teoloģiskās nozīmes, ir jāatzīst, ka vārdi ir spēcīgi, tēlaini, skaidri, viennozīmīgi un mulsinoši. Kad Viņš runāja par maizi runā par ēšanu, košļāšanu, bet runājot par asinīm piemin dzeršanu. Šie vardi jāizprot sakramentāli un euharistiski. Vārdi, kurus mēs dzirdam ticībā ir arī iemiesotais Vārds; maize, ko mēs ēdam ir Vārds dzirdēts ticībā un saņemts dzirdot. Klausīšanās, ticēšana un ēšana reprezentē vienu un to pašu darbību - uzņemt savā visā personā Dieva Dēlu, Jēzus Kristu, un Euharistija ir vispilnīgākais veids, lai tā pieņemtu Kungu.
Bībelē miesa un asinis ir tas pats, kas vēsturiska un reāla cilvēka persona. Ēšana un dzeršana nav tikai fiziska darbība, bet, tā kā tas ir daudzās kultūrās, nozīmē apvienošanos un intimitāti. Ticīgie, kas tādā veidā pieņem Jēzus Kristu, pieņem Viņu pilnībā. Cilvēki, kas paliek “ārpusē”, paliek bezpalīdzīgs un viņam ir jāatzīst Jēzus par noziedznieku, tādu, kurš ir jāsoda, jāizolē; cilvēki, kas paliek “ārpusē” apdraud Jēzu un vēlas Viņa nāvi.
6. nodaļā varam ļoti koncentrētā veidā iepazīt šādu ceļu: zemes maize, debesu maize, Jēzus kā maize un Jēzus kā maize, kura ir jāēd. Jēzus miesas un asinu ēšana un dzeršana ir cieši saistīta ar ticību. Lai labāk izprastu Jēzus vārdus jāņem vēra tas, ka Jāņa Evaņģēlijā nav pēdējo vakariņu apraksts. Ja iedziļinās valodā, kas tiek izmantotas šeit: “Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi.” (Jņ 6,51), tā atgādina Lūkasa Evaņģēlija pēdējo vakariņu valodu: “Šī ir mana Miesa, kas par jums top dota.” (22,19). Jēzus ne tikai runāja un atstāja mums vārdus, bet dod pats sevi, attīra mūs ar savu krusta upuri. Viņa vārdi nav vienkārša runa, bet ir miesa un asinis “pasaulei par dzīvību” (6,52). Dažādi cilvēki visā Baznīcas vēsturē nav spējuši izprast šo Jēzus Kristus tuvību ar savu tautu un katru ticīgo; vēstures gaitā tika un tiek apšaubīts tas, ka Dievs var būt tik tuvu cilvēkam, tik viegli sasniedzams un klātesošs visos ikdienas dzīves notikumos. Vai tāda tuvība Dievam nav pa spēkam? Bet no otras puses katrs cilvēks savā sirdī vēlas Dievu, kas ir tuvu un Euharistija ir visdziļākais veids kā satikties ar Jēzu Kristu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru