Jer 33, 14-16, I adventa svētdiena, C

Jer 33, 14-16

Adventa laikā Svētie Raksti mūsu prātus, garu un iztēli pavada no Ēdenes dārza (Radīšanas grāmata) līdz jaunajai Jeruzālemei (Atklāsmes grāmata) un tādā veidā atgādina par pirmajām un pēdējām lietām. Adventa laika svētdienās būtiski ir pirmie lasījumi no Vecās Derības, jo līdzīgi kā mēs gaidām Jēzus Kristus Piedzimšanas un Epifānijas svētkus, tā visa Vecā Derība gaidīja Dieva apsolījumu piepildīšanos. Varam uztvert visu Veco Derību kā Adventa laiku. Ik gadus Adventa pirmā svētdiena atgādina par negaidītu un godpilnu Cilvēka Dēla parādīšanos. Šāda neparedzamība liek mums būt modriem un sagatavotiem, lai mūs nepārsteigtu Kunga ierašanās ar kuru mēs veidojam katru dienu attiecības un kura solījumu piepildīšanos mēs gaidām. Skaidrs ir tas, ka pat, ja mūsu attiecības ar Kungu var būt paviršas un fragmentāras, tās tiks atjaunotas un pilnveidotas pastarā dienā.

Šajā svētdienā Baznīca pirmajā lasījumā piedāvā pravieša Jeremija grāmatas fragmentu par jaunas labākas nākotnes solījumu, kurā tauta atgriezīsies no trimdas un atjaunosies. Jeremija grāmatas 33. nodaļa ir veltīta tautas atjaunošanas solījumam. Viena no Babilonas trimdas sekām bija Dāvida karaliskās dinastijas beigas, kura līdz sakāvei valdīja gandrīz četrsimt gadus. Dāvida pilsēta - Jeruzāleme un Svētnīca bija nopostīta. Atlikušie Dāvida pēcteči tika izkaisīti trimdā. Likās, ka Dieva solījumus var aizmirst. Tomēr pravietis Jeremijs šādā pesimistiskā situācijā uzstāja, ka nākotnē valdīs ķēniņam Dāvidam līdzīga persona, kas atjaunos Jeruzālemi un kuram būs centrālā lomā atjaunotajā Dieva kultā. Jeremija šajā vietā atkārto solījumu, kas grāmatā jau izskanēja (Jer 23,5-6), bet arī citviet Rakstos Dievs solīja Dāvida valdīšanas atjaunošanos un visi šie teksti atsaucas uz Dieva solījumu Dāvidam: “es ņemšu tevi no ganībām…, lai tu būtu valdnieks manai tautai” (2 Sam 7,8). Dievs apliecināja, ka Dāvida pēcteči jeb dinastija veido Izraēla apsolījumos centrālo lomu. Vēsturiski gan Dāvida dinastija netika atjaunota, taču pravieši un tauta gaidīja svaidīto - mesiju, kurs atpestīt tautu.

Cerība, ka Kāds sapulcinās visu Izraēli bija ļoti priecīga. Īpaši tas attiecās uz to, ka Viņš ”darīs uz zemes tiesu un taisnību” (Jer 33,15), jo tā tika izprasta Dāvida valdīšana Labi to raksturo Sābas ķēniņienes reakcija uz Dāvida dēla Sālamana valdīšanu: “Slavēts lai Kungs, tavs Dievs, kam labs prāts uz tevi, kas iecēlis tevi Izsraēla tronī, jo Kungs Israelu mīl mūžīgi, - viņš tevi iecēlis spriest tiesu pēc taisnības” (1 Ķēn 10,9). Ja Bībeles vārdus “tiesa un taisnība” izsakām mūsdienu valodā, tad varētu runāt par sociālo taisnīgumu, kur rūpējas par taisnīgu sociālo un ekonomisku apstākļu uzlabošanu visiem sabiedrības locekļiem. Cilvēkiem tas bija tik svarīgi un mierinoši dzirdēt, ka nāks ķēniņš, kurš būs taisnīgs, jo tas ļaus pieredzēt sabiedrībā pestīšanu, dziedināšanu un mieru.

Tautas atjaunošanās notiks saskaņā ar senajiem apsolījumiem un parādīs, ka tie, kas saka, ka Kungs “atmeta” savu tautu (Jer 33,24) - domā maldīgi. Solījums, ka tiks iedibināta mūžīga valstība ir zināmā pretrunā ar iepriekš izteiktiem grāmatā vārdiem, ka ierastā un sagaidāmā kārtība var tikt izjaukta (Jer 7,1-15). Var rasties jautājums, ko atjaunos, ja vecā kārtība ir nedroša? Kunga solījums ir iespējams tikai Jaunajā Derībā. Jeruzālemei tiks dots jauns vārds “Kungs mūsu taisnība!” (Jer 33,16) un tādā veidā iemiesos sevī arī jaunu drošību. Cilvēku taisnība nespēj iedibināt patiesu taisnību un to var tikai Dievs. Tāpēc arī Jeruzāleme iegūs jaunu vārdu. Visu Bībeli var ievietot starp divām paradīzēm: zaudēto un laiku beigās gaidāmo. Kāpēc laiku beigās mēs gaidām tieši pilsētu? Pirmkārt, tā būs jaunā Jeruzāleme. Jeruzāleme Vecās Derības ļaudīm spēcīgi saistījās ar dziļu ilgu piepildīšanos, cerība pēc tēvijas un mājām, patvēruma un skaistuma iemiesošanos. Pilsētas tēls arī atgādina par Bābeli, kas bija grēka un šķelšanās vieta (Rad 11,1-9). Jaunā Jeruzāleme nebūs netaisna, vardarbīga un neapspiedīs vājos, bet tā nāks no Dieva.

Pravietis raksta par “Dāvida atvasi” (Jer 33,15) un šie vārdi sasaucas ar pravieša Isaja teikto par dzinumu no Isaja celma un “atvase kuplos no viņa saknēm” (Is 11,1), kas attēlo taisnīgo Dāvida pēcteci kā zaru. Dāvidam tika solīta mūžīga dinastija (2 Sam 7) un derība (2 Sam 23,5), un tagad tā kārtējo reizi tiek apstiprināta. Adventa laikā var pārdomāt spriedzi starp to, kas ir un to, kam jānāk/kā jābūt. Pravietis Jeremijs uzrunāja tautu, kura vēl pieredzēja zaudējuma traģēdiju un dzīves veida maiņu. Viņi zaudēja agrāko drošības sajūtu par nākotni un pamazām iedzīvojās jaunajā mītnes zemē. Viņi nezināja vai atgriezīsies un radās jautājums, kur ir Dievs visā šajā situācijā? Kas ar tautu notika, ka tā nonāca tādā situācijā un kas notiks nākotnē? Pravietis Jeremijs atbildēja uz šiem jautājumiem parādot jaunu un drošu nākotni. Adventa laikā mēs šo drošo nākotni gaidām Jēzus Kristus atnākšanā, kurā Viņš ienāk katra cilvēka spriedzē un drāmā, lai vestu atpirkto tautu uz jauno Jeruzālemi.

br. Jānis Savickis OFMCap

Dn 7,13-14, svētdiena XXXIV, B - Kristus, visas pasaules Karaļa svētki

Dn 7,13-14

Liturģiskā gada noslēdzošajā svētdienā Baznīcā svinam Mūsu Kunga Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētkus un Dieva vārds mēģina skaidrot šo patiesību. Pirmais lasījums no Daniela grāmatas ieved lasītāju neparastu redzējumu pasaulē. Daniela grāmata uz Vecās Derības fona ir viena no savdabīgākajām un grūtākajām grāmatām. Iepriekšējā svētdienā arī lasījām fragmentu no šīs grāmatas, kurā lasītājs iepazinās par nākotnes notikumiem. Abu svētdienu lasījumi ir ņemti no Daniela grāmatas nodaļām (7-12 nod.), kurā ir daudz nākotnes vīziju un šīs nodaļas ir izteiktākais Vecās Derības apokaliptiskās literatūras piemērs. Ja vēl grāmatas pirmajā daļā (1-6.nod.) ir stāsti par gudrā Daniela varoņdarbiem, tad šajā grāmatas daļā ir aprakstīti neparasti nākotnes redzējumi. Autors ļoti neierastā veidā raksta par savu ticību. Apokaliptiskā literatūra ir apspiestas sabiedrības vai arī grupas sabiedrībā gara veikums.

Šādas literatūras autori centās plašā mērogā skaidrot ļaunos notikumus un no rūgtās pieredzes dūmakas sauca pēc pestīšanas. Cerības piepildīšanās ir sagaidāma tālā nākotnē. Svarīgs šādu tekstu uzdevums ir mierināt apspiestos. Kāda ir atšķirība starp pravietisko un eshatoloģisko literatūru? Pravietis apbēdina nomocītos, jo nesaudzē cilvēkus ar patiesības vārdiem, bet redzētājs (Daniels) mierina nomocītos. Daudzi ir uzlūkojuši Danielu kā pesimistu, jo no tiesas sprieduma nevarēs izbēgt, tomēr ticīgajiem lasītājiem viss bija tieši otrādāk, jo Dievs ieradīsies, lai atbrīvotu. Tas varbūt vēl ir tālā nākotnē, tomēr tas ir droši kā diena, ka tas notiks. 

Iepriekš tekstā Daniels vīzijā redzēja zvērus, bet šajā parādībā viņš redzēja noslēpumainu “itin kā cilvēka dēlu” (Dan 7,13), kurš saņems valdīšanu pār visu zemi un visi viņam kalpos. Cilvēka dēla valdīšanu nodrošina vairāki elementi: Dievs, kas dod varu, var to atņemt valdniekiem un dod kam vēlas. Kā valdnieks Nēbūkadnecers bija saņēmis valdīšanu (Dan 4,19), valsti (Dan 4,23) un slavu (Dan 4,27), tā līdzīgi Dievs dod Cilvēka dēlam “varu, valstību un godu” (Dan 7,14). Šis jaunās valstības mūžīgo raksturu nodrošina trīskāršs apliecinājums, ka tā būs “mūžīga”, “nebeigsies” un “nav iznīdējama” (Dan 7,14). Frāze “cilvēka dēls” nozīmē “cilvēciska būtne”, bet šeit tekstā frāze ir salīdzinošs “itin kā”, kas ļauj šos vārdus skaidrot daudz plašāk. Cilvēka dēls kā ideāla persona atrodas pretstatā ar zvēriem un pilda Dieva gribu, un palīdz iedibināt Dieva valstību. Viņš ir pretstats visiem nezvēriem, kuri savas valstis pārvalda netaisni un vajā nevainīgos. Grāmatas autors vēlas parādīt, ka vecajām varām, kas nākušas no lejas, Dievs nostādina pretī cilvēku no augšienes. Šāds pretstats rada spriedzi, jo cilvēka dēlam nav "milzīgi dzelzs ilkņi" (Dan 7,7), lai pazemotu vājākos, bet viņš tā pat gūst uzvaru.  

Ikviens, kas lasa šis rindas uzdod jautājumu, kas ir šis “itin kā cilvēka dēls”? Senatnē šajā tēlā redzēja nākotnes ķēniņu un atbrīvotāju - mesiju, vai Visaugstā svētos, vai arī erceņģeli Miķeli. Pravietis Daniels skatījās pāri persiešu, grieķu un romiešu valdīšanai un lūkojas laikā, kad Dievs iesaistīsies vēsturē un izbeigs visas apspiešanas. Jaunajā Derībā Daniela grāmatu izprata kā pravietojumu par Jēzus otrreizējo atnākšanu un šo domu apstiprināja Jāņa Atklāsmes grāmata. Vecajai Derībai bija lielākā nozīme pirmbaznīcā, lai izprastu un skaidrotu Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Piemēram, 110. psalms deva tēlus, lai raksturotu Jēzus paaugstināšanu pie Dieva labās rokas un valdīšanu pār nāves spēkiem (Mk 12,35-37; Apd 2,34; Ebr 7,17.21). 89. psalms skaidroja Jēzus pazemošu (Lk 1,51; Apd 2,30), bet 22. psalms taisnīgā ciešanas (Mk 15,34). 2. psalms un 2 Samuela grāmatas 7. nodaļa iedvesmoja pārdomas par Jēzus mesiānisko ķēnišķību (Apd 13,33; Ebr 1,5), bet šīs svētdienas Daniela grāmatas 7. nodaļā deva valodu, lai aprakstītu eshatoloģiskās valstības cerības piepildīšanos (Mk 13,26; 14,62). 

Jēzus atnākšanu nozīmēja pasaules atbrīvošanu no ļaunuma un cilvēku glābšanu no apspiedējiem. Jēzus, Dieva Dēls ienāca pasaulē, kurā netrūka un joprojām ir daudzi "zvēri", kas parazitē uz vājākajiem, bet Viņš neuzveic tos ar varu, bet nostājas pretī brutalitātei, gāja starp "zvēriem", bet nekļuva viņiem līdzīgs un nepārņem viņu uzvedības modeli. Šie "zvēri" Viņam uzbruka un nonāvēja, bet izrādījās, ka tas nenesa viņiem uzvaru, jo Dieva Dēls uzvarēja pateicoties uzticībai Tēvam un atklāja visiem kāds ir Dieva iecerētais cilvēks - tas nav "zvērs", bet brīva un baiļu nenospiesta persona. Kungs Jēzus ir valdnieks, kurš ir brīvs no vēlmes kontrolēt un dominēt pār citiem. Jēzus Kristus ar savu krusta nāvi apliecināja, ka Viņš nedomā šīs pasaules varas kategorijās un aicina savam piemēram sekot visus ticīgos. Cilvēka ideāls, kuru piedāvā Jēzus ir tāds, kurš nevienu nevēlas padarīt vergu, bet gan par Dieva bērnu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Dan 12, 1-3, svētdiena XXXIII, B

Dan 12, 1-3

Antions IV Epifāns apgāna altāri
Jeruzālmes svētnīcā,
manuskripts no Nīderlandes, 1465.g.

14. novembra svētdienā Dieva vārdā iepazīstam Cilvēka Dēlu, kurš vēsta par vecās un egoistiskās pasaules norietu un jaunās pasaules sākumu, kurā tuvība ar Dievu būs visa centrā. Mēs dzīvojam laikā, kurā gatavojamies Kunga atnākšanai, kad piedzīvosim pilnīgu atjaunošanos. Pirmais lasījums no priekšpēdējās liturģiskā gada svētdienas ir ņemts no pravieša Daniela grāmatas, kurš iepazīstina ar vienīgo vietu Vecajā Derībā, kur tiešā, izteiktā un viennozīmīgā veidā tiek pavēstīta ticība individuālai augšāmcelšanai (Dan 12,2). Vecajā Derībā ir vietas, kur svētie autori raksta par augšāmcelšanos un atjaunošanos (piem., Os 6,1-2; Is 26,19; Ez 37,1-14), bet viņi rakstīja par Izraēla tautas atjaunošanos pēc dažādām lielām nelaimēm un posta. Tā bija tēlaina valoda, kurā kristieši redzēja arī vēsti par augšāmcelšanos, bet ja mēs paliekam Vecās Derības pasaulē, šī vieta ir īpaša. Šī ir arī vienīgā vieta Vecajā Derībā, kur parādās vārdi “mūžīgā dzīvē” (Dan 12,2). Augšāmcelšanās nepieder pie Vecās Derības svarīgākajām tēmām, bet drīzāk maz apcerēta patiesība, kas šīs svētdienas fragmentā tiek ļoti skaidri izteikta vārdos. Jāuzsver, ka šī ticība neradās tukšā vietā, bet tā ilgi auga un attīstījās Izraēla vēsturiskajā pieredzē, kur tauta piedzīvoja atbrīvošanās žēlastības. Doma, ka Dieva glābjošā uzticība arī ir aktuāla pēc nāves bija priecīga un cerības pilna.

Daniela grāmata drosmīgi aicina cerēt uz Dievu, kurš nav vadāms un pieradināms, un arī ir neatkarīgs savos lēmumos no zemes notikumiem. Daniela grāmatas fragments, kuru piedāvā liturģija ir eshatoloģisks pravietojums un apkopo sevī veselu trīs grāmatas nodaļu (10-12) vēstu par debesīm un Dieva darbību pasaulē, kura galīgā piepildīšanās īstenosies caur cilvēku individuālu augšāmcelšanos un tiesu, un pēc tam paaugstinās tos, kuri bija uzticīgi Dievam vajāšanu laikā (Dan 11,33-36). Šīs svētdienas fragmentu veido četras domas: Mihaēla uzvara, tautas pestīšana, augšāmcelšanās un taisnīgo paaugstināšana. Kāds bija iemesls šī pravietojama tapšanai? Imperators Antiohs IV Epifāns nopostīja Jeruzālemes svētnīcu un vajāja ticīgos, un šos notikumus jūdi uztvēra kā ļaunuma uzvaru. Eņģelis Mihaēls iestāsies par tautu un Dieva gribas vadīts nostāsies labo spēku pusē un izglābs Izraēli. Augšāmcelšanās būs šos notikumu atrisinājums un taisnīgie baudīs debesu godību. Interesanti, ka grāmatā nekas netiek pateikt par nākamā laika raksturu, vien pravietojums par augšāmcelšanos. Nav norādīta ne vieta, vai tās būs debesis vai zeme.

Daniela grāmata tika sarakstīta 2. gadsimtā pirms Kristus, lai stiprinātu jūdus vajāšanu laikā, kad Antiohs IV Epifans valdīja pār Izraela zemi (175-163. G. pirms Kr.). Imperators Antiohs dedzīgi helenizēja savu valsti un necienīja jūdu atšķirību. Viņš aizliedza jūdu likumu, paredzēja nāves sodu par apgraizīšanos un sabata ievērošanu, un ievietoja Zeva statuju Jeruzālemes svētnīcā, lai jūdi sāktu identificēt savu tēvu Dievu ar Zevu. 167. gada 6. decembrī Jeruzālemes svētnīca tika veltīta Olimpa dievam Zevam. Visi šie notikumi izsauca lielu sašutumu tautā. Jāsaka, ka bija arī tādi, kas piekrita šādai politikai, jo sen jau bija atsvešinājušies no senču ticības. Šajā laikā izveidojās arī jūdu politiski-reliģiska kustība, kas cīnījās par brīvību. Viena daļa izvēlējās nāvi vai moceklību nekā nodot savu ticību, bet cita daļa bruņotu pretošanos, kas aprakstīta Makabeja grāmatās. Brīvību viņi izcīnīja 163. gadā pirms Kristus. Daniela grāmatas vairākas nodaļās (7-12) tika sarakstītas Antioha vajāšanu laikā, kurās attēlota pārliecība, ka Dievs iesaistīsies vēstures gaitā un izglābs taisnīgos no pagānu ķēniņa rokām. Tas bija traumatiskas notikums tautas dzīve, bet arī tāds laiks iezīmēja cerību, kuru nevarēja atņemt - cerība uz augšāmcelšanos. Antioha neiecietīgā politika, Jeruzālemes svētnīcas upuru apgānīšana un plaši slaktiņi tika uztverti par ļaunāko vajāšanu laiku Dieva tautas vēsturē (1 Mak 1,20-62; 2 Mak 5).

Nevienā citā tekstā nav rakstīts tik tieši un nepārprotami par taisnīgo un grēcinieku augšāmcelšanos, un sekojošo tiesu pār visiem. Ja Isaja grāmatā "Jūdas uzvaras dziesmā" augšāmcelšanās ir attēlota priecīgos toņos tautas atjaunošanās (26,19), tad Daniela grāmatā tiek pārdomāts gan prieks, gan arī tiesa. Vai arī ja salīdzina Ezehiēla grāmatā aprakstītos izkaltušos kaulus, kas atgūs miesu un atdzīvosies (Ez 37), tad Danielā grāmatā augšāmcelšanās nav metaforiska Izraēla atdzimšana, bet individuāla augšāmcelšanās tiesai. Pirmajā Makabiešu grāmatā viens no brāļiem pirms moceklīgās nāves teica: “Tiem, kas mirst no cilvēku rokām, ir sagaidāma cerība tikt augšāmceltiem no Dieva” (1 Mak 7,14). Balstoties uz savu ticību Dievam Radītājam, kurš rada “no nekā” (1 Mak 7,28) un jūdi nonāca līdz ticībai Dieva tiesai, mūžīgās dzīves solījumam tiem, kas mirst Kunga vārdā.

Šajā laika posmā jūdi padziļināja augšāmcelšanās jēdzienu un attīstījās mācība par to. Jaunajā Derībā var lasīt, ka vēl bija strīdi starp dažādiem jūdu grupējumiem un nesaskaņas starp farizejiem un saduķeriem par to, lai vispār būs augšāmcelšanās (Mk 12,18; Apd 23,8). Daniela grāmata mēģināja vērst cilvēku uzmanību uz to, ka Dievs ir vēstures Kungs arī brīžos, kad cilvēki pieredz grūtības un Dieva palīdzība viņiem īpaši ir vajadzīga. Situācijā, kad daudzi mirst nevarēja arī palikt neatbildēts jautājums par tiem, kas mirst dēļ savas ticības. Ja grieķiem un romiešiem bija sastopama ticība, ka mirušie kļūst par zvaigznēm, tad jūdi šo tēlu izmanot kā līdzību, lai apliecinātu Izraēla tautas iepriekšējo pieredzi, ka Dievs glābj un atjauno, un līdzīgi Viņš rīkosies ar mirušajiem: "Tad gudrie mirdzēs kā spožais debesjums" (Dan 12,3). Šī ticība nebija ne fantāzijas vai spekulācijas, bet izrietēja no Dieva pieredzes tautas vēsturē, kad Dievs glāba tautu krīzes brīžos. Jēzus Kristus augšāmcelšanās šai ticībai iedeva daudz dziļāku jēgu un pieredzi. Augšāmcelšanās sludināšana starp pirmajiem kristiešiem saistījās ar pasaules beigu un vienlaicīgi pasaules sākuma pasludināšanu, kas reāli varēja arī īstenoties cilvēka dzīvē kristību sakramentā un cerībā uz mūžīgo dzīvi vienotībā ar Kungu.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Ķēn 17, 10-16, svētdiena XXXII, B

1 Ķēn 17, 10-16

7. novembra svētdienā Dieva vārda liturģija attēlo divas atraitnes - viena no Vecās Derības un otra no Jaunās Derības - un abas apvieno līdzīga stāja: ticība, paļāvība un sevis veltīšana Dievam. Šīs svētdienas vārda liturģijā lasīsim par vienu no spilgtākajiem Vecās Derības praviešiem, Eliju, kurš ar savu dzīvi uzrunāja ne tikai Vecās Derības ļaudis, bet arī Jaunajā Derībā ir atrodams kā iedvesmojoša persona. Savas pravietiskās darbības laikā Elija sastapās ar dažādām personām un situācijām, un viena no interesantākajām ir viņa tikšanās ar atraitni no Seraptas. Uz šo Pirmās Ķēniņa grāmatas vietu arī atsaucas Jēzus (Lk 4, 24-26).

Iepriekš grāmatā varam lasīt, ka pravietis Elija bēga no ķēniņa Ahāba un paslēpās tuksnesī, kur trūka pārtikas. Bēgot no nāves viņš devās uz pagānu zemi, kādus 200 kilometrus uz ziemeļiem, uz Seraptu, kas atradās netālu no Sidonas, vietas, kur valdīja Baala kults. Tuksnesī Dievs brīnumainā veidā - līdzīgi kā Izraēli ceļā no Ēģiptes nebrīves - baroja pravieti. Kāds bija iemesla Elija bēgšanai no ķēniņa Ahāba? Ahābs apprecējās ar Īzebeli, Sidonas ķēniņa meitu, kur pielūdza Baalu, dievu, kurš saistījās ar ietekmi uz laikapstākļiem. Izraēla ķēniņš Ahābs bija kļuvis neuzticīgs Dievam un Kungs sūtīja pravieti Eliju pie ķēniņa, ka zemē nelīs lietus (1 Ķēn 17,1). Pēc šiem nepatīkamajiem vārdiem Dievs lika Elijam paslēpties no ķēniņa.

Šīs svētdienas lasījumā mēs iepazīstamies kā kāda atraitne baroja Eliju. Pravieša un atraitnes tikšanās brīdis ir zīmīgs. Vientuļa atraitne atradās ārpus pilsētas vārtiem un lasīja žagarus. Sieviete ir viena un nav neviena, kas viņai palīdzētu. Viņa dzīvoja lielā nabadzībā un bija samierinājusies ar gaidāmo nāvi. Atraitne dzīvoja Baala teritorijā, kurš kā dievs valdīja pār lietu un pateicoties nokrišņiem varēja augt graudi, kas uzturēja dzīvību. Ja Baals ir dievs, tad nebūtu labi viņu apvainot pievēršoties Izraēla Dievam. Sieviete minstinājās, jo pieņemot Eliju, viņai arī bijā jāpieņem cits Dievs. Tieši tāpēc arī Elija viņu iedrošināja un skaidri teica, ko viņai darīt. Glābiņš viņai nenāca no Baala, bet svešzemju pravieša un Jahves. Interesanti, ka Dievs sūtīja Eliju uz zemi no kurienes bija cēlusies Ahāba sieva un kur valdīja cits dievu kults. Tādā veidā atklājās patiesība, ka Dievs valda visur un arī zināma ironija par elku dieviem, kuri pat nevar valdīt savā zemē, jo vienīgi Kungs ir tas, kas nosaka, kur lietus līs un kur nē, un nevis kāds pagānu Baals. 

Pravietis Elija bija svešinieks, kurš lūdza šai nabadzīgai personai ūdeni. Elija uzvedās visai atturīgi, jo nezināja kā atbildēs sieviete. Tikai tad, kad bez vārdiem gāja izpildīt viņa lūgumu, viņš vērsās pie viņas vēl reiz un prasīja kumosu maizes. Viņš nezināja, ka atņem viņai pēdējo kumosu. Atbildot uz šo lūgumu sieviete pastāstīja savu dramatisko dzīves situāciju un pavēstīja, ka viņai ir tikai tik daudz milti un eļļas, lai pagatavotu ēdienu un nomirtu. Elija īsti neaptvēra cik dziļā nabadzībā viņa bija nonākusi. Saskaņā ar Elija pravietojumu visā reģionā valdīja sausums un nāve bija visai droša perspektīva. Neskatoties uz drūmo dzīves situāciju atraitne izrāda atvērtu un dāsnu sirdi, kas atgādina šis svētdienas atraitni uz kuru norādīja Jēzus, kura “upurēja no savas nabadzības visu” (Mk 12,44). Atraitne neizrādīja nekādas emocijas saistībā ar tuvojošos nāvi un vēlējās cienīgi nodzīvot dzīvi līdz beigām. Šādas bēdīgas dzīves situācijas parasti neparedz kādus brīnumus vai negaidītus pozitīvus pavērsienus.

Atraitnes pēdējais vārds bija “mirsim” (1 Ķēn 17,12), bet atbildot uz šo vārdu un situāciju Elija sacīja ļoti ierastu biblisko frāzi ar kuri Dievs uzrunā ievērojamas personas: “Nebīsties” (1 Ķēn 17,13). Tas bija aicinājums uzticēties Kungam, ka traukos miltu un eļļas nepietrūks. “Nebīsties” nav mierinājuma vārds, bet pretnostatījums vārdam “mirsim”. Tas nebija vienkāršs iebildums un paziņojums pret bezcerību. Atraitnes sirdī radās uzticība Dieva vārdam. Pravietis lika viņai veikt visas ieplānotas darbības un, lai ēdienu pirmajam padod Elijam un pēc tam tikai atraitnei un viņas dēlam. Brīnums notika un maltīte, kurai bija jābūt pēdējai tāda nebija. Milti un eļļa traukos brīnumaini atjaunojās.

Dieva vārda kārtība ir cita nekā cilvēciskā, jo Dieva vārds var salauzt nāves kārtību un neizbēgamību. Stāsts par Eliju un atraitni atklāj Dieva žēlsirdīgo darbību cilvēku dzīves un nāves notikumu priekšā. Nabadzīgā atraitne atdodot savu pēdējo iztiku ieguva sev jaunas dzīves iespēju. Vispilnīgāk šis nāves un dzīvības noslēpums īstenojas Jēzus Kristus pashā, Viņa nāves aun augšāmcelšanās noslēpumā, kurā ir aicināts piedalīties katrs cilvēks, lai paļāvībā Dieva plānam spētu uzticēt savu dzīvību nezināmā priekšā un piedzīvot arī savā dzīvē biežo ”mirsim” vietā “nebaidies”. 

br. Jānis Savickis OFMCap