Lapas

3.28.2022

Is 43, 16-21, V gavēņa svētdiena, C

Is 43, 16-21

Pravietis Isaja, mozaika no 
San Vitale bazilikas Ravennā, 
Itālijā, 540-547.g.
Piektās gavēņa svētdienas Dieva vārda liturģijas pirmais lasījums no Isaja grāmatas turpina mūs iepazīstināt ar pestīšanas vēstures svarīgākajiem notikumiem. Ja trešajā gavēņa svētdienā lasījām par iziešanu no Ēģiptes (Izc 3) un iepriekšējā svētdienā par ieiešanu Apsolītajā zemē (Joz 5), tad šajā svētdienā nonākam pie Babilonas gūsta laika, kad grēks atkal ieveda tautu nebrīvē. Isaja grāmatas lasījums uzmundrina Izraelu un paredz jaunu izceļošanu. Šīs svētdienas fragments atrodas ļoti pārdomātā jaunās izceļošanas aprakstā (Is 42,21-43,28), kur pravietis pasludināja, ka Dievs sapulcinās savus bērnus un atkārtos pirmo izceļošanu: izveidos sausu zemi caur ūdeņiem (Is 43,16), pārvarēs ienaidnieku armijas (Is 43,17) un dāvās tuksnesī ūdeni (Is 43,20). Abus izceļošanas notikumus atdala vairāki gadsimti.

Isaja grāmatas otrajā daļā ir nodaļas (40–55), kuras sauc par deiteroisaja grāmatu* jeb aprakstu par Babilonas trimdas beigu posms, un šeit pravietis īpaši spēcīgi sludina jaunās lietas. Septiņdesmit Babilonas trimdas gadi Izraelim bija soda laiks par neuzticību, bet atgriešanās no trimdas tika uztverta kā Dieva žēlastības atgūšana. Deiteroisaja grāmata ir iejūtības un žēlsirdības pilna, un ir būtiska, lai iepazītos ar pestīšanas dabu un patieso Dieva tēlu. Šo grāmatu sauc arī par otro izceļošanas grāmatu un apraksta Izraela nebrīvi Babilonas gūstā un kā tiks atjaunota Jeruzāleme. Svarīgi šeit bija tas, ka Sinaja kalna pakāpē izveidojās Dieva tauta un līdzīgi otrās izceļošanas laikā iestāsies pilnīgs tās uzplaukums. Dievs šajā laikā būs patiešām savas tautas dzīves centrā.

Pravietis izmantoja tēlus no Izraela vēstures svarīgākā notikuma: izceļošanas no Ēģiptes verdzības, kurā parādās Dieva pestījošā darbība. Izraela Dievs ir tas, kurš izved no nebrīves nama. Izraela vēsturē šis notikums tika vispārināts un attiecās uz ikkatru iziešanu no nebrīves brīvībā,  no nāves dzīvībā un no grēka svētumā. Izceļošanas motīvs sāka dominēt praviešu mācībā un kļuva par tēlu uz kuru pravieši bieži atsaucās. Ja salīdzina šo pravieti ar pārējiem, tad viņš vairāk nekā citi turējās pie savas tautas tradīcijām. Viņš uzstājīgi atgādināja tautai par Dieva varenajiem darbiem tās pagātnē. Deiteroisaja neizveidoja kādu vienotu mācību, ko varētu nodēvēt par jauno izceļošanu. Visās šajās nodaļās (40-55) var atrast noteiktus aspektus, kas sniedz jaunās izceļošans vīziju. Jaunā izceļošana aizēnos veco ne tikai brīnumos un zīmēs, bet arī pestīšanas līdzekļu pielietojumā un veidā kā Dievs piedod grēkus. Dievs savu tautu vēlējās izglābt, jo ļoti konkrēti redzējas tās vajadzības un to mīlēja, un nevis, lai parādītu kādu apstraktu patiesību.

Pirmie fragmenta vārdi (Is 43, 16-17) aicināja pravieša klausītājus atcerēties, ko Dievs darīja izceļošanā (Izc), kad parādīja savu varu pār dabu un tautām. Dievs arī nodemonstrēja savu vēlmi un spēju glābt! Pēc tam, kad pravietis atgādināja šos notikumus, viņš negaidīti teica, ka viņi to visu ir aizmirsuši (Is 43, 18). Cilvēki varēja uzreiz iztēloties, ka atbrīvošana notiks kā iepriekš izejot no Ēģiptes, un Eifratas upe sadalīsies un tautu pāries pa gultni sausām kājām. Iespējams Babilonas armija viņiem sekos, bet Dievs to satrieks. Izraela Dievs nav kā pagānu dievi, kuri ir vienveidīgi un paredzami. Kungs ir radītājs, kurš labprāt dara jaunas lietas jaunos veidos (Is 43,19). Atšķirība ir tā, ka ceļš caur jūru (Is 43,16) tagad būs ceļš caur tuksnesi (Is 43,19). Ceļš, kuru sagatavotos Dievs, būs ne tikai izdevīgs, bet arī redzams no tālienes un pateicoties tam neviens nenomaldīsies, un pa šādu ceļu Dievs vedīs savu tautu uz tēviju. Pravietis par ūdeni runā nākotnes perspektīvā un lai parādītu kā otrā izceļošana pārsniegs pirmo. Pravietim izceļošana kļuva par atjaunošanas prototipu.

“Jaunās radības” jēdziens nav kristiešu izgudrojums, jo tas ir iesakņots Isaja grāmatā. Deiteroisaja grāmatas centrālā vēsts ir tāda, ka Dievs rada kaut ko jaunu Izraelim. Dievs izmantoja Persijas ķēniņu Kīru, kurš trimdā esošajai tautai ļāva atgriezties mājās un Izraelis uzsāka jaunu dzīvi (Is 43,18-19). Jaunajā Derībā “jaunā radība” ir cieši saistīta ar kristībām, kurās ticīgais saņem Svēto Garu un tiek ievilkti jaunās radības dzīves sfērā. Jaunajā Derībā netiek pasludināta alternatīvi jauna pasaule, bet tas, ka esošā tiks atjaunota. Pasaule kurā mēs dzīvojam un pasaule, kuru mēs gaidām nav atšķirīgas, jo jaunā radība un augšāmcelšanās ir dāvana, kuru Kungs vēlas mums dot šeit un tagad. Rakstos viss ir par šo pasauli. Pestīšana nav bēgšana no pasaules, bet dziedināšana un esošās pasaules pārveidošana, lai visa radība sasniegtu savu mērķis - pārveidošanos Kristū.


br. Jānis Savickis OFMCap

3.21.2022

Joz 5, 9a.10-12, IV gavēņa svētdiena, C

Joz 5, 9a.10-12

Jozus Gilgalā uzslēja divpadsmit akmeņus

kā piemiņu par pāriešanu sausām kājām

pār Jordānas upi (Joz 4, 20-24)

Manuskripts no 15.gs. I puses, Nīderlande

27. marta svētdienā Dieva vārda liturģija rāda mums žēlsirdīgo tēvu ar kuru katrs var atjaunot savas attiecības. Ja pat cilvēks attālinās no Dieva, tad Dievs ilgojās sastapties ar grēcinieku, priecājas un dalās savā priekā. Pirmajā lasījumā no Jozus grāmatas iepazīstamies ar izvēlētās tautas pirmajām Pashas svinībām pēc tam, kad tā ienāca Apsolītajā zemē. Šīs svinības pirmo reizi Izraels svinēja īsi pirms izceļošanas no Ēģiptes verdzības, bet tagad piepildījās Dieva solījums un varēja tās svinēt brīvībā. Pirmais lasījums ļauj mums iejusties Izraela tautas situācijā, kurā iesākās jauns laikmets, jo noslēdzās četrdesmit gadus ilgais ceļojums tuksnesī. Dievs nozīmēja Jozu par Mozus pēcteci un tautas vadoni (At 31) Jērikas stepēs, Apsolītajā zemē un atjaunoja derības zīmi - apgraizīšanu, kas tuksneša dienās netika īpaši praktizēta. Tuksnesis bija izsalkuma un nāves vieta, kur tikai pateicoties Dieva gādībai un žēlastībai varēja izdzīvot, bet dzīve Apsolītajā zemē nozīmē pārpilnību, kur tauta varēja strādāt uz dāvinātās zemes.

Gilgalā tauta atcerējās Dieva derību, apsolījumus un pagājošos atbrīvošanas notikumus, lai viņi varētu dzīvot kā Kunga tauta Apsolītajā zemē. Tauta vēlējās atminēties kā Dievs darbojās vēsturē un vietas, kur Viņš apliecināja savu mīlestību, un Gilgalā svinīgi to veica. Pārbaudījumu un ciešanu vidū tauta atcerējās savus pagātnes notikumus, lai atjaunotu derību un cerību. Šajā dienā Dievs novēla “Ēģiptes lāstu” (Joz 5, 9a), kas izpaudās Ēģiptē dzimušās paadzes nepaklausībā. Šī paaudze nevarēja iemantot zemi, bet jaunā paaudze nebija atbildīga par tēvu grēkiem. Tauta atguva brīvību, lai varētu viegli uzelpot Apsolītajā zemē, kuru Dievs jau bija solījos Ābrahamam (Rad 12,7; 13,14-17; 15,7.16.18-21; 17,8), Īzākam, Jēkabam un Mozum (Izc 3,16).

Tauta svinēja arī sava veida gavēņa noslēgumu, kurā lietoja vienu pārtikas produktu no kura jau bija noguruši. Pēc izceļošanas no Ēģiptes tauta četrdesmit gadus ēda tuksnesī mannu, bet šī brīnumainā barība vairs neparādījās, kad viņi ienāca Apsolītajā zemē (Joz 5). Zeme tika sasniegta un priekšnojautai bija jābeidzas, jo tagad bija jāpiepildas vārdiem par “zemi, kur plūst piens un medus” (Izc 4,17). Četrdesmit gadus ilgais mannas laiks beidzās un sākās jauns posms Izraela dzīvē. Cilvēki atgriezās ikdienas dzīvē un pārdabiskā mannas dāvana beidzās. Zeme, kur viņi iegāja, līdzīgi kā manna, arī bija Dieva dāvana, jo tā nepiederēja viņiem, bet Kungam. Ja mannu nevarēja uzglabāt vairākas dienas, tad arī zeme bija jāuztver kā žēlastība, kurā nevar krāt mantu tikai sev un dzīvot netaisnīgi, bet jādzīvo saskaņā ar likumu un solidaritāti.

Šeit Pasha ir kā Apsolītās zemes sākums. Pashas svinībās tika nokauts jērs mēneša četrpadsmitajā dienā un tika ēsts pēc saules rieta. Šajā fragmentā īstenojas arī vēl viena derības svētība, jo cilvēki ēda pirmos zemes augļus pirmo reizi. Tuksneša ceļošanas laiks bija beidzies. “Neraudzētās maizes” (Joz 5,11) pieminēšana norāda, ka tiek svinēti neraudzētās maizes svētki, kas sākās Nisan mēneša piecpadsmitajā dienā un ilga septiņas dienas (Lev 23,6). Tekstā tas netiek tieši pieminēts, bet viss par to liecina. Pirmajā dienā tika sasaukta “svēta sapulce” (Lev 23,7), sabata diena, kurai sekoja pirmo augļu svinēšana (Lev 23,9-14), kad ražas dāvanas tika saliktas Kungam un tikai tad varēja ēst jauno ražu. Pēdējo reizi Izraels Pashu svinēja 39 gadus atpakaļ, kad tauta vēl bija Sinaja kalna pakājē (Sk 9,1-5). Pashas mielasts, kurš šeit tiek īsi aprakstīs ir atcerēšanās notikums līdzīgi kā Jēzus Pēdējais Vakarēdiens. Izceļošanas grāmatā Izraels pēc Pashas svinībām uzsāka savu izceļošanu no Ēģiptes pāri Sarkanajai jūrai, bet Jozus pēc pāriešanas pār Jordanas upi izveidoja apmetni Gilgalā, kur apgraizīja tautu, lai svinētu Pashu. Jozus ir Vecās Derības Kristus figūra, kurš pārveda Izraeli pāri Jordānas upei un ieveda to Apsolītajā zemē.

Tas bija ļoti iespaidīgs brīdis, jo pēc Pashas manna vairs tautai netika dota. Pēdējo palikušo mannu ievietoja tvertnē Derības šķirstā, lai visi atcerētos, ka četrdesmit gadus Dievs baroja savu tautu tuksnesī, lai uz visiem laikiem atcerētos, ka Kungs ir savas tautas dzīvības maize. No šīs dienas tauta pati uzsāka apstrādāt zemi, cepa maizi un sevi uzturēja. Šeit radās intriga, vai tauta turpinās paļauties uz Kungu? Ja tautu uzlūko kā augušo cilvēku, tad kā tā uzvedīsies izaugot un vai viņai Kāds būs nepieciešams? Tauta no bērnības posma, kurā bija atkarīga no Tēva mannas tagad uzsāk nobriedušas Derības attiecības. Līdzīgs motīvs ir šīs svētdienas Evaņģēlijā par žēlasirdīgo tēvu un pazudušo dēlu, kur dēls atgriežas no nebrīves trūkuma un uzsāka jaunas attiecības ar savu tēvu. Tēva labvēlība ļāva viņam atklāt dziļu un patiesu saiti ar tēvu. Katra ticīgā cilvēka dzīvē norit nobriešana un dažādu posmu pieredzēšana. Tēvs mūs uzlūko kā savus bērnus un atklāj caur savu Dēlu, ka viss, ko pieredzam var kļūt mūsu dzīvēs par nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Ja izvēlētā tauta mannas dāvanas vietā saņēma zemes dāvanu, tad tas nozīmēja, ka jāatklāj, ka tā patiešām ir dāvana neviens iemesls cīnai un netaisnībai. Arī mūsu dzīvēs var būt pārmaiņas, kuras neprotam pieņemt, jo neredzam, ka tā ir Dieva dāvana un izmantojam to tikai savām interesēm. Jēzus Kristus vienmēr aizina atgriezties pie Tēva, kurš neko mums negrib atņemt, bet apdavināt un lai mēs dzīvotu brālīgā atvērtībā un mīlestībā.

br. Jānis Savickis OFMCap

3.14.2022

Izc 3, 1-8a.13-15, III gavēņa svētdiena, C

Izc 3, 1-8a.13-15

Miniatūrā attēlots Mozus pie degošā krūma,

manuskripts no Francijas, 14.gs. otrā puse

Trešā gavēņa svētdiena iesāk trīs svētdienu lasījumu ciklu, kurā varam pārdomāt, kas ir kristīgā atgriešanās. 13. marta svētdienā Dieva vārds parāda, kas ir grēks un kas ir patiesa atgriešanās. Pirmais lasījums ir ņemts no Izceļošanas grāmatas, kas ļauj iepazīt kāds ir Dievs, kurš ienāk ticīgo dzīvē. Ja cilvēks nostātos izvēles priekšā starp grēku un Dievu, tad šis lasījums parāda kāds ir Dievs pie kura ved kristīgā atgriešanās. Kad cilvēks iepazīst Dievu, tad viņš netiek atstāts pasīvai ticībai, bet aktīvai Dieva pestījošās iniciatīvas pieņemšanai. Grēka būtība ir attiecību saraušana ar Dievu, kad Viņš pārstāj cilvēkam būt “ES ESMU, KAS ES ESMU” (Izc 3, 14). Dievs Mozum atklājās kā tas, kurš ir klātesošs un aktīvs savas tautas vēsturē. Dievs atklāšanās iet roku rokā ar Viņa iniciatīvu un pestīšanu, un tā ir svarīga patiesība, jo neiepazīstam tikai teorētiski, bet kā Viņš darbojas cilvēku dzīvēs. Šeit nav vieta spekulācijām, bet jāierauga Dieva klātbūtni manā dzīvē.

Mozus nemeklēja Dievu, bet vienkārši ganīja aitas un negaidīti viņam atklājās Kungs, kuram interesē cilvēks. Dieva atklāšanās iesākas ar Mozus uzmanības pievēršanu: krūms, kurš deg, nesadega. Mozu pārsteidza ne tik daudz degošais krūms, bet tas, ka tas nesadega. Uguns noslēpums ir tāds, ka tas no vienas puses ir redzams un vienlaicīgi nemateriāls, un norāda uz kaut ko vārdiem neizsakāmu. Uguns izsaka Dieva svētumu un godību, kas lika Mozum noņemt savas sandales, lai izteiktu savu cieņu. Visa šī aina izsaka spriedzi starp Dieva pilnību un cilvēka niecību. Mozus atzina Dieva svētumu, paņēma sandeles un pietuvojās. Sandaļu noņemšana bija ierasta prakse senajā pasaulē: kad priesteris iegāja svētnīcā viņš noņēma apavus, lai nepieļautu putekļu un netīrumu ienešanu svētvietā. Šim žēstam sekoja dialogs. Dieva svētums Izceļošanas grāmatā ir viena no galvenajām tēmām. Svarīgi šeit ievētot, ka Dievs meklēja Mozu. Mozus nemeklēja Dievu un nedevās uz svētvietām. Dievs meklēja viņu tur, kur viņš bija un šī vieta bija tuksnešaina un neapdzīvota, bet tomēr svēta. 

Viņš pietuvojās, lai ieraudzītu, bet sadzirdēja Kādu; gribēja noskaidrot iemeslu, bet sadzirdēja savu vārdu. Ar šo zīmi atklājās dzīvā Dieva noslēpums, kurš ir līdzjūtīgs saviem ļaudiem. Dievs atklājās ļoti personiski un neiejaucās Mozus brīvībā, neizajuca to, bet ienāca tajā. Pirmā Mozus reakcija bija ziņkārība un izbrīns. Spēja brīnīties ir ļoti svarīga un Mozus gadījumā tā ir zīmīga, jo viņam jau bija 80 gadi. Ja cilvēks spēj izbrīnīties, tad viņš vēl spēj atvērties uz to, kas jauns un pieņemt pārsteigumus. Atstājis savu ganāmpulku, viņš devās apskatīt krūmu, bet pienāca brīdis, ka pat krūms viņu neinteresēja, jo sadzirdēja Dieva balsi. Dievs vienmēr pirmais uzsāka dialogu, lai glābtu savu tautu. Dievam bija nepieciešami līdzekļi, lai īstenotu savu glābšanas plānu un cilvēka ticība ir viens no šādiem instrumentiem, lai mainītu apspiestās tautas likteni. Dievs aicināja Mozu tad, kad viņš pēc bēgšanas no Ēģiptes bija dzīvē iekārtojies un nebija gatavs stāties faraona priekšā. Mozus vājums aizgāja otrajā plānā, bet pārsvaru guva Dievs ar savu klātbūtni, “Es esmu ar tevi”. Dieva priekšā neviens nav anonīms un katram ir sava unikālā vērtība. Dievs savu tautu uzrunāja ar cilvēka starpniecību - Mozu, kuru Kungs sastapa tuksnesī degošā krūmā un aicināja pildīt Viņa gribu. Visa Mozus aicināšanas norise ir tāda, lai varētu saprast, ka visa iniciatīva un darbība ir Dieva rokās. Mozus no savas puses uzskaitīja un vairoja iemeslus, kāpēc viņš nevar sekot Kungam. Mozus neizlēmība norāda uz vienu būtisku patiesību, ka cilvēks pats nav spējīgs novest līdz beigām pestīšanas darbu, kur Dievs uztic cilvēkam. 

Kāpēc Mozus jautāja Dievam par Viņa vārdu? Dievs Mozu aicināja par starpnieku, ziņnesi, bet, lai īstenotu šo funkciju, bija nepieciešami ticami apstiprinājumu kā vārdā viņš runā. Mozus nezināja tēvu Dieva vārdu. Senatnē personvārds bija cieši saistīts ar personas būtību. Personas vārda pazīšana nozīmēja viņa dabas pazīšanu un iespējamu var pār to. Tā iemesla dēļ dievu vārdi bija rūpīgi sargāti. Ēģiptiešu Saules dievam Rā bija slepens vārds, kur zināja tikai viņa meita Isis. Senajām tautām arī nebija filozofiskas valodas un nevarēja izteikt kaut ko tādu kā eksistenci pašu sevī. Ēģiptiešu reliģijā Saules dievs Rā sāka pastāvēt pats no sevis un visas citas būtnes nāca no viņa, bet Dievs Mozum atklājas tāds, kas ir Kungs un nav saistīts ar Rā vai citu ēģiptiešu dievu, bet ir visa pamats un avots. Izraela Dievam ir viens vārds un nevis kā Mardukam, kuram bija piecdesmit.

“Es esmu, kas es esmu” ('ehjeh 'ašer 'ehjeh) (Izc 3,14) vienkārši var izteikt “Es esmu”. Gadsimtu laikā šie vārdi piesaistīja lielu Svēto Rakstu lasītāju uzmanību. Pašā centā atrodas darbības vārds “būt”, kas izsaka patiesību, ka Dievs pastāv neskatoties uz visu. Šo vārdu tulkojums ir pareizs, tomēr izpratne var būt dažāda. Grieķi šos vārdus izprata filozofiski un Izraela Dievu raksturoja kā Absolūt un esmi pašu sevī, tomēr šie vārdi ir jāuzlūko bibliski un dinamiski, jo Dievs ir tas, kas iesaistās cilvēka dzīvē. Tas nav Dievs pats sevī, jo Vecās Derības cilvēkam tas bija neiedomājami, jo viņi pazina Kungu, kas ir noslēpums un  atklājas un darbojas cilvēka dzīvē. Dievs ienāk savas tautas vidū un ir ar to kopā, bet neļauj sevi izmantot instrumentāli, jo Kungs ir mūsu vidū, lai mūs vestu pestīšanas ceļā. Atklājam to, kas ir Dievs attiecībās ar savu tautu, “Dievs ar”, Dievs priekš savas tautas, kurš mīl un pestī. Dieva “Esmu” izsaka rūpīgu un nomierinošu klātbūtni, un Dieva dabu, kas saka, esmu līdzās. Dievam ir vārds un Viņš ir pieejams, un nav nekāds “Nepazīstamais Dievs” (Apd 17,23), bet Dievs, kurš ir iepazīstams.

Šis notikums norādīja uz Pashu, jo šajā dialogā jāmeklē izceļošanas sākums no Ēģiptes verdzības, kas ir fundamentāls notikums Izraela tautai, un veido ticības un pestīšanas modeli visai Vecajai Derībai un arī Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumam. No šī brīža Dievs vienmēr paliek tas, kas izveda savu tautu no Ēģiptes verdzības un Mozus bija šo procesu starpnieks. Dievs noslēdza derību ar Ābrahamu, Īzāku, Jēkabu un pašu Mozu. Jēzus teica, ka “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs” (Mk 12,27), kurš uzrunā (At 4,32-33) un mīl (At 7,7-8), jo pazīst savu cietošo tautu (Izc 2,25; 3,7-9). Dievs vēlējās izvest to no nebrīves un lai tā pieredzētu ticības pamatpatiesību, ka Dievs ir kopā ar cilvēku. Patiesais degošais krūms ir iemiesotais Dieva Vārds, Jēzus Kristus, kura dievišķība nesadedzināja Viņa cilvēka dabu, bet izgaismoja mūsu dabas sākotnējo spožumu. Jāņa Evaņģēlijā izskan “es esmu” un Jēzus to attiecina uz sevi: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU, pirms vēl Ābrahams tapa!” (Jņ 8,58).

br. Jānis Savickis OFMCap

3.07.2022

Rad 15, 5-12.17-18, II gavēņa svētdiena, C

Rad 15, 5-12.17-18

Alegoriska diagramma,
kurā attēlota
Dieva svētība Ābrahamam
manuskripts no Lielbritānijas, 14.gs.
Otrā gavēņa svētdienā katru gadu pirmajā Svētās Mises lasījumā piedāvā pārdomāt kādu notikumu no ticības tēva Ābrahama dzīves. Šogad lasījums piedāvā pirmo fragmentu, kur Ābrahams runā ar Dievu. Dievs aicināja Ābrahamu iziet no savas zemes, savas šaurās pasaules, palūkoties debesīs un atcerēties Dieva varenību. Tagad Ābrahams skatījās nevis tur, kur viņš gribēja, bet tur, kur Dievs viņam norādīja un tas viņam ļāva izlausties cauri neticībai, lai apliecinātu, ka Dievam viss ir iespējams un Ābrahams “ticēja Kungam, un tas tika pieskaitīts viņam par taisnību” (Rad 15,6). Šie vārdi izsaka Ābrahama personību. Viņš nekad nenožēloja, ka devās ceļā, tomēr viņa ticība saskārās ar izaicinājumiem un vājumu.

Ābrahama persona ir izšķirošs atskaites punkts pestīšanas vēsturē, kurš dzīvija starp 2000 un 1700 gadu pirms Kristus. Viņš ir mūsu ticības tēvs, jo bija pirmais ticīgais un priekšgājējs mūsu ticībā un atvēra mums attiecību ceļu ar Dievu. Ābrahams parāda kā var veidot ciešas un iekšējo dziļas attiecības ar Dievu un uzsāka jaunu ticības tradīciju, kurā ticība ir pilnīga uzticība Dievam. Dieva saruna ar Ābrahama ir pārsteidzoša, jo nomada un cilts cilvēks pieredzēja Kungu, kurš uzrunāja viņu pirmajā personā un ļoti personiski, un aicina mainīt domšānu. Kungs aicināja iziet no pazīstamās zemes un doties uz svešu zemi.

Ābrahama dzīve, līdz šajā svētdienā aprakstītjam notikumam, bija jau piedzīvojumu un grūtību pilna: viņš faraonam teica, ka viņa sieva ir viņa māsa (Rad 12,10-20), strīdējās un šķirās no mantinieka Lota (Rad 13), iesaistījās karadarbībā, lai pildītu ģimenes pienākumu un aizstāvētu Lotu (Rad 14). Īsi pirms šīs svētdienas lasījuma Radīšanas grāmatā lasām: “Melhisedeks, Šālēmas ķēniņš, iznesa maizi un vīnu, viņš bija visaugstā Dieva priesteris” (Rad 14, 18) un svētīja Ābrahamu. 15. nodaļā Ābrahams saņem divus solījumus - zemi un pēctečus. Nodaļas sākumā Dievs apstiprināja Melhisedeka svētības vārdus, bet Ābrahams iebilda, ka vēl tie nebija piepildījušies, jo viņam nebija pēcteči. Dieva solījumi vēl nebija piepildījušies Ābrahama dzīvē un viņš juta, ka dzīve tuvojas beigām un izteica savu rūgtumu (Rad 15, 2-3). Šādos apstākļos Dievs deva viņam vēl vienu iedrošinājumu, lai kliedētu Ābrahama šaubas un nākotnes neskaidrību.

Dialogi Bībelē bieži norit svarīgos stāstījumu krustpunktos un kalpo, lai palēninātu stāstījuma ātrumu, lai lasītājs pievērstu uzmanību kaut kam nozīmīgam. Katra jauna stāsta sākumā katram dialogam ir dziļa jēga, jo atklāj personas aicinājumu. Ābrahams nostājās Dieva priekšā un Kungs solīja viņam pēctečus tik daudz cik zvaigznes debesīs. Viņš saskārās ar pārsteidzošu solījuma, bet bez konkrēta nodrošinājuma, jo viņam vēl nebija dēla un nezināja kā viņš varētu piedzimt, tomēr izlēma, neskatoties uz visu, uzticēties Dievam un Viņa vārdam. Ābrahams bija kā cilvēks, kurš bija gatavs riskēt un uzticēt visu savu esību Dievam. Dievs saistījās ar Ābrahamu ar svinīgu solījumu un apsolīja zemi “no Ēģiptes upes līdz lielajai Eifratas upei” (Rad 15,18). Tik liela teritorija atspoguļo ķēniņa Dāvida laiku un Dieva solījumos atklājas nākotnes perspektīvas.

Dievs nodibināja derību starp ar Ābrahamu, kas nākotnē piepildīsies Sinaja derībā. Dievs teica Ābrahamam: “Es esmu Kungs, kurš tevi izveda no kaldiešu Ūras” (Rad 15,7) un šie vārdi ir līdzīgi tiem, kas izskanēja Sinaja derībā: “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes” (Izc 20,2). Ābrahams jautāja Dievam par solījumiem: “Kā lai es zinu, ka to mantošu?” (Rad 15,8). Tas nebija ticības trūkums, bet vēlme dziļāk izprast solījumus. Dievs aicināja viņu salikt upuri un pēc tam Ābrahams aizmiga un “viņam uzkrita šaušalas, dziļa tumsa” (Rad 15,12). Tumsā “krāsns kūpēja, un starp gaļas gabaliem lodāja uguns” (Rad 15,17). Šie tēli atgādina Dieva klātbūtnes zīmes vai degošo ērkšķi krūmu (Izc 3,2). Dieva atklāšanās šeit ir aprakstīta ļoti reālistiski, bet arī mistiski. Šis dīvainais rituāls ir sena Tuvo Austrumu ceremonija, kurās tiek noslēgta derība.

Ābrahama dzīvē tik daudzas lietas bija pretstatā cerībai, ka Dieva solījumi piepildīsies. Apustulis Pāvils raksta, ka Ābrahams “ticēja cerībai, kad cerības nebija […] Viņš nekļuva vājš ticībā, kad gandrīz vai simt gadu vecumā apzinājās savu miesu jau mirušu un arī Sāras klēpī bez dzīvības. Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā [...] un bija pilnīgi pārliecināt, ka to, ko Viņš ir apsolījis. [..] Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību” (Rom 4, 18-22). Taisnība Ābrahamam nav ideālu vai morālo normu ievērošana, bet drīzāk attiecības un tādējādi par taisno tiek saukts tas, kurš pareizi uzvedas, ievērojot kopienas attiecības un prasības, ko kopiena viņam izvirza. Ābrahama gadījumā taisnīgums atklājas attiecībās ar Dievu un tas ir vissvarīgākais. Cilvēks ir taisns tik ilgi, kamēr viņš apstiprina šo Dieva nodibināto attiecību noteikumus. Ābrahama ticība tika attīrīta, jo viņš atklāja, ka Dievs neiekļaujas cilvēku shēmās un darbojas saskaņā ar saviem ieskatiem. Viņš skatījās debesīs un pateicoties ticībai ieraudzīja tur to, ko bez ticības nevar ieraudzīt. Ābrahams vēl reizi nostiprinājās uzticībā Kungam un padziļināja savu ticību un izpratni par Dievu, kurš ir ienācis viņa dzīvē un ir labs un ļoti tuvs Kungs.

br. Jānis Savickis OFMCap