Rad 15, 5-12.17-18, II gavēņa svētdiena, C

Rad 15, 5-12.17-18

Alegoriska diagramma,

kurā attēlota

Dieva svētība Ābrahamam

manuskripts no Lielbritānijas, 14.gs.

Otrā gavēņa svētdienā katru gadu pirmajā Svētās Mises lasījumā piedāvā pārdomāt kādu notikumu no ticības tēva Ābrahama dzīves. Šogad lasījums piedāvā pirmo fragmentu, kur Ābrahams runā ar Dievu. Dievs aicināja Ābrahamu iziet no savas zemes, savas šaurās pasaules, palūkoties debesīs un atcerēties Dieva varenību. Tagad Ābrahams skatījās nevis tur, kur viņš gribēja, bet tur, kur Dievs viņam norādīja un tas viņam ļāva izlausties cauri neticībai, lai apliecinātu, ka Dievam viss ir iespējams un Ābrahams “ticēja Kungam, un tas tika pieskaitīts viņam par taisnību” (Rad 15,6). Šie vārdi izsaka Ābrahama personību. Viņš nekad nenožēloja, ka devās ceļā, tomēr viņa ticība saskārās ar izaicinājumiem un vājumu.

Ābrahama persona ir izšķirošs atskaites punkts pestīšanas vēsturē, kurš dzīvija starp 2000 un 1700 gadu pirms Kristus. Viņš ir mūsu ticības tēvs, jo bija pirmais ticīgais un priekšgājējs mūsu ticībā un atvēra mums attiecību ceļu ar Dievu. Ābrahams parāda kā var veidot ciešas un iekšējo dziļas attiecības ar Dievu un uzsāka jaunu ticības tradīciju, kurā ticība ir pilnīga uzticība Dievam. Dieva saruna ar Ābrahama ir pārsteidzoša, jo nomada un cilts cilvēks pieredzēja Kungu, kurš uzrunāja viņu pirmajā personā un ļoti personiski, un aicina mainīt domšānu. Kungs aicināja iziet no pazīstamās zemes un doties uz svešu zemi.

Ābrahama dzīve, līdz šajā svētdienā aprakstītjam notikumam, bija jau piedzīvojumu un grūtību pilna: viņš faraonam teica, ka viņa sieva ir viņa māsa (Rad 12,10-20), strīdējās un šķirās no mantinieka Lota (Rad 13), iesaistījās karadarbībā, lai pildītu ģimenes pienākumu un aizstāvētu Lotu (Rad 14). Īsi pirms šīs svētdienas lasījuma Radīšanas grāmatā lasām: “Melhisedeks, Šālēmas ķēniņš, iznesa maizi un vīnu, viņš bija visaugstā Dieva priesteris” (Rad 14, 18) un svētīja Ābrahamu. 15. nodaļā Ābrahams saņem divus solījumus - zemi un pēctečus. Nodaļas sākumā Dievs apstiprināja Melhisedeka svētības vārdus, bet Ābrahams iebilda, ka vēl tie nebija piepildījušies, jo viņam nebija pēcteči. Dieva solījumi vēl nebija piepildījušies Ābrahama dzīvē un viņš juta, ka dzīve tuvojas beigām un izteica savu rūgtumu (Rad 15, 2-3). Šādos apstākļos Dievs deva viņam vēl vienu iedrošinājumu, lai kliedētu Ābrahama šaubas un nākotnes neskaidrību.

Dialogi Bībelē bieži norit svarīgos stāstījumu krustpunktos un kalpo, lai palēninātu stāstījuma ātrumu, lai lasītājs pievērstu uzmanību kaut kam nozīmīgam. Katra jauna stāsta sākumā katram dialogam ir dziļa jēga, jo atklāj personas aicinājumu. Ābrahams nostājās Dieva priekšā un Kungs solīja viņam pēctečus tik daudz cik zvaigznes debesīs. Viņš saskārās ar pārsteidzošu solījuma, bet bez konkrēta nodrošinājuma, jo viņam vēl nebija dēla un nezināja kā viņš varētu piedzimt, tomēr izlēma, neskatoties uz visu, uzticēties Dievam un Viņa vārdam. Ābrahams bija kā cilvēks, kurš bija gatavs riskēt un uzticēt visu savu esību Dievam. Dievs saistījās ar Ābrahamu ar svinīgu solījumu un apsolīja zemi “no Ēģiptes upes līdz lielajai Eifratas upei” (Rad 15,18). Tik liela teritorija atspoguļo ķēniņa Dāvida laiku un Dieva solījumos atklājas nākotnes perspektīvas.

Dievs nodibināja derību starp ar Ābrahamu, kas nākotnē piepildīsies Sinaja derībā. Dievs teica Ābrahamam: “Es esmu Kungs, kurš tevi izveda no kaldiešu Ūras” (Rad 15,7) un šie vārdi ir līdzīgi tiem, kas izskanēja Sinaja derībā: “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes” (Izc 20,2). Ābrahams jautāja Dievam par solījumiem: “Kā lai es zinu, ka to mantošu?” (Rad 15,8). Tas nebija ticības trūkums, bet vēlme dziļāk izprast solījumus. Dievs aicināja viņu salikt upuri un pēc tam Ābrahams aizmiga un “viņam uzkrita šaušalas, dziļa tumsa” (Rad 15,12). Tumsā “krāsns kūpēja, un starp gaļas gabaliem lodāja uguns” (Rad 15,17). Šie tēli atgādina Dieva klātbūtnes zīmes vai degošo ērkšķi krūmu (Izc 3,2). Dieva atklāšanās šeit ir aprakstīta ļoti reālistiski, bet arī mistiski. Šis dīvainais rituāls ir sena Tuvo Austrumu ceremonija, kurās tiek noslēgta derība.

Ābrahama dzīvē tik daudzas lietas bija pretstatā cerībai, ka Dieva solījumi piepildīsies. Apustulis Pāvils raksta, ka Ābrahams “ticēja cerībai, kad cerības nebija […] Viņš nekļuva vājš ticībā, kad gandrīz vai simt gadu vecumā apzinājās savu miesu jau mirušu un arī Sāras klēpī bez dzīvības. Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā [...] un bija pilnīgi pārliecināt, ka to, ko Viņš ir apsolījis. [..] Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību” (Rom 4, 18-22). Taisnība Ābrahamam nav ideālu vai morālo normu ievērošana, bet drīzāk attiecības un tādējādi par taisno tiek saukts tas, kurš pareizi uzvedas, ievērojot kopienas attiecības un prasības, ko kopiena viņam izvirza. Ābrahama gadījumā taisnīgums atklājas attiecībās ar Dievu un tas ir vissvarīgākais. Cilvēks ir taisns tik ilgi, kamēr viņš apstiprina šo Dieva nodibināto attiecību noteikumus. Ābrahama ticība tika attīrīta, jo viņš atklāja, ka Dievs neiekļaujas cilvēku shēmās un darbojas saskaņā ar saviem ieskatiem. Viņš skatījās debesīs un pateicoties ticībai ieraudzīja tur to, ko bez ticības nevar ieraudzīt. Ābrahams vēl reizi nostiprinājās uzticībā Kungam un padziļināja savu ticību un izpratni par Dievu, kurš ir ienācis viņa dzīvē un ir labs un ļoti tuvs Kungs.

br. Jānis Savickis OFMCap