At 26, 4-10
 |
| Atkārtotās Likuma grāmatas sākums, manuskripts no Lielbritānijas, tapis ap 1148.g. |
Atkārtotā Likuma grāmata tapa laikā (7/8 gs. pirms Kr.), kad ticību Izraela Dievam apbraudēja apkārtējo tautu reliģijas un ticīgie norobežojās no ārējās ietekmes un centās dot atbildi, kas īpašs un atšķirīgs ir viņu ticībā. Šajā grāmatā ir fragments, kuru bieži sauc par “mazo pestīšanas ticības simbolu”. Lūgšanas ievadā atklājas, ka tā ir zemnieka lūgšana, kurš saliek upuri Dievam (At 26,2-3), bet tā nav vienkārša lūgšana. Tā nav tik daudz privāta pateicības lūgšana par ražu, bet tautas “mēs”, kurā izsaka savu kopējo ticības pieredzi. Šajā ticības apliecībā ir ietverti svarīgākie notikumi Izraela vēsturē. Sākumā tiek pieminēti vārdi “mans tēvs” (At 26,5) - patriarhs Jēkabs, kurš bija ceļojošs aramietis un nonāca Ēģiptē, kur pateicoties viņam izveidojās liela tauta, kura pēc zināma laika tika paverdzināta, bet piedzīvoja atbrīvošanu. Izraela atmiņu veido trīs tēmas: 1) tautas vēsture ir iesakņota riskā un ceļošanā, jo kā nomada tauta viņu dzīve bija neparedzama, bet Jēkabs to stabilizēja. 2) Izceļošanas notikumā var skatīt trīs posmus: apspiešanu, izmisīgu lūgumu un Dieva aktīvā darbība (At 26,6-8). Ticība, ka Dievs iesaistas tautas dzīvē un pārveido tās sirdis. 3) Ticības izklāsta kulminācijā tiek apstiprināts brīnumainais zemes dāvanājums kā piepildījumu senču solījumiem, kas īstenojās kā atbrīvošanas sekas no Ēģiptes (At 26,9-10).
Šajā ticības simbolā var ievērot divas svarīgas lietas. Pirmkārt, “mēs” nozīmē iekļaušanos plašā ticīgo sabiedrībā ne tikai aktuālajā laikā, bet arī paaudzēs iepriekš un tās, kuras nāks, un kā tā ticība tiek nodota nākošajām paaudzēm. Otrkārt, tā ir saites apzināšanās par kopējo vēsturisko pieredzi, kas tautu ir padarījis par to, kas tā ir: darbīga Dieva pieredze, kurš ir tēvu Dievs un kuram nes pirmos zemes augļus un pateicību. Šis pats teksts ticīgam jūdam bija notikums un pavēsta par svarīgu vēsturisku komūniju ar Dievu. Šī ticības apliecība nav abstrakta, bet ļoti konkrēta, jo Dievs redz cilvēka nepieciešamības, dzird lūgšanas, atbrīvo un ieved apsolītajā zemē un nevis ir vienkārši visu zinošs, žēlsirdīgs, varens un visur esošs. Īsā un aprakstošā veidā tiek izteikta ticība, kurā Dievs vēstures ritējumā darbojas un tādā veidā nosaka tautas ticības veidu un izpratni par Dievu un Viņa tēlu. No vēstureiska apraksta un arī neizmantojot filozofisku valodu un argumentus Izraela tautā veidojās kaut kas līdzīgs dogmai, ka ir viens Izraela Dievs un nav citu dievu, jo vēl iepriekš pastāvēja ticība, ka katrai tautai ir savs dievs (monolatrija).*
Jūdiem katri svētki, īpaši Pasha, ir atcerēšanās un atmiņas svētki. Mišnas** priekšrakstos (2-3 gs. pēc Kr.), kas attiecas uz Pashas svētkiem var lasīt: “Katram katrā paaudzē ir jāuzlūko sevi tā, it kā pats esi izgājis no Ēģiptes” (Passachim X 5). No svētku dalībiekiem neprasīja, lai tikai skatītos pagātnē, bet lai iejustos tajā, kas bija noticis, lai tādā veidā godinātu Dievu un atjaunotos ticībā. Izraelis nemitīgi lūkojās pagātnē ar lielu rūpību, kas nebija raksturīgs citām tautām. Senās tautas redzēja savā vēsturē zelta laikus pie kuriem vēlējās atgriezties un vadoņi saistīja savu varu ar šiem cildenajiem pimsākumiem, bet Izraelis vienkārši saka: “aramiešu klejotājs ir mans tēvs” (At 26,5). Vai tauta var vēl konkrētāk un realistiskāk domāt par savu pagātni? Izraelis nedzīvija ilūzijās par savu pagātni un kura gan senā tauta savu vēsturi ir interpretējusi kā nebeidzamu kurnēšanu, pretestību un nepaklausību Dievam. Nav citas tautas, kura tik atklāti runāja par savu neticību un neuzticību Dievam.***
Gavēnis ir laiks, kurā var apcerēt pestīšanas vēsturi, kas savu kulmināciju sasniegs Lieldienu vigīlijas naktī. Šīs svētdienas lasījums ir ļoti noderīgs, lai iesāktu šo liturģisko laiku, jo koncentrētā veidā apkopo svēto vēsturi, kurā patriarhu klejošanā dzīve, uzturēšanās Ēģiptē, izceļošana, zemes iekarošana un apmešanās ir centrālie notikumi. Izraela pestīšanas vēsturē tauta mācījās savu kopienas un individuālo ticību, ka Dievs ir Izraela Kungs. Pat ja Kungs izcēla vai izvēlējās kādu personu kādam konkrētam uzdevumam pestīšanas vēsturē, šī rīcība kalpoja visai tautai. Izraelietis uzlūkoja sevi kā visas tautas locekli. Tas radīja jautājumu kā kopiena un indivīds saistīti savā starpā? Izraelieši zināja, ka tautai ir ciešas saites savā starpā un Jēkabs bija uzlūkots kā kopīgais priekštecis. Dievs neatklājās tautai nesaistītā veidā ar īstenību, bet dara to ikdienas dzīves notikumos. Tīcība nav neskaidra garīga pieredze, bet norit cilvēku dzīvēs. Jēzus Kristus tika kārdināts trīs reizes un atbild ar Svētajiem Rakstiem, kas patiesi ir izdzīvoti un pieņemti un padarīti par savas atmiņas galveno atskaites punktu.
* Шнайдер Т., Во что мы верим. Изложение Апостольского символа веры, Москва 2007. - 28-29.lpp.
*** Gerhard Lohfink, Przeciw banalizacji Jezusa, Poznan 2015, 216-217.lpp.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru