1 Sam 26, 2.7-9.12-13.22-23
 |
| "Dāvids paņēma šķēpu un ūdens krūku no Saula galvgaļa" (1 Sam 26,12) manuskripts no Austrijas, 1463.g. |
20. februāra svētdienā Dieva vārdā turpinām pārdomāt Kunga žēlsirdību, bet šajā svētdienā Evaņģēlijs aicina sekot Dieva žēlsirdībai pasaulē, kas cilvēkam var šķist neiespējama un pārāk radikāla. Mīlestība pret ienaidniekiem liek uzlūkot otru cilvēku kā dāvanu un tuvinieku. Pirmais lasījums no Pirmās Samuela grāmatas aicina atzīt, ka tikai Dievs var sodīt un atriebt cilvēkus. Nespēja mīlēt brāļus attālina no Dieva žēlsirdības, jo ja zūd vēlme un izpratne sekot Kunga piemēram, pats cilvēks attālinās no Kristus mīlestības modeļa savā dzīvē. Samuela grāmatas lasījumā varam iepazīties ar notikumu, kurā galvenie varoņi ir Dāvids un Sauls Zifas tuksnesī, kur Dāvids saudzēja un nenogalināja ķēniņu Saulu. Līdzīgs notikums ir aprakstīt 24. grāmatas nodaļā, kur darbības centrā ir ala, kurā arī Dāvids neizmantoja iesēju un nenogalināja Saulu, kurš viņu vajāja, lai nogalinātu. Abu fragmentu būtība ir līdzīga, bet atšķiras detaļas.
26. nodaļā Sauls ienāca ar savu karaspēku Dāvida teritorijā un šeit vairs nebija alas kur paslēpties no Saula, bet Dāvids brīvi pārvietojās pa tuksnešainajiem plašumiem. Šajā apvidū Dāvids niet slēpties tumšas alas vidū, bet ieiet nakts tumsā Saula karapulka nometnes vidū. Sākot ar 16. grāmatas nodaļu stāstījums pievēršas Saula un Dāvida konfliktam, kurā jaunais vīrietis nerada draudus ķēniņam, bet Sauls bija tādas kā vajāšanas mānijas pārņemts un vēlējās nogalināt Dāvidu. Visas šīs nodaļas gatavo lasītāju sadursmei starp abiem varoņiem, bet Dāvids veiksmīgi no tās izvairās. Stāsta intriga tiek parādīta arī šajā svētdienā, jo atklāts paliek jautājums: vai Sauls saglabās savu troni, vai arī Dāvids svinēs savas valdīšanas sākumu? Notikumi bija ievilkušies un tauta (un arī grāmatas lasītāji) pacietīgi gaidīja, jo zina, ka iznākumā Dāvids būs ķēniņš. Izraelim neinteresēja tikai rezultāts, bet arī mokošais un iespaidīgais veids kā notika varas pārdale. Šīs svētdienas lasījumā Dāvids vēl neaizvieto ķēniņu, bet māca mums kaut ko lielāku.
Sauls ar savu karaspēku un miesasargiem, kuriem bija jābūt nomodā, bija iemiguši. Dievs sūtīja Saulam “dziļu miegu” (1 Sam 26,12). “Dziļš miegs” (Rad 2,21) nāca pār Ādamu, lai radītu ievu un “Ābrahamam uzkrita dziļš miegs” (Rad 15,12) un viņš saņēmna Dieva apsolījumus. “Dziļais miegs” ir veids kā Dievs ļāva Dāvidam justies droši, bet Saulam trausli. Miegs ir zīme caur kuru Dievs darbojas Dāvida labā un padara Saulu nespēcīgu un bezpalīdzīgu. Šo situāciju varēja uztvert kā Dieva dotu iespēju nogalināt ienaidnieku. Dāvids tika mudināts nogalināt Saulu, bet viņš atteicās pacelt roku pret Dieva svaidīto ķēniņu. Viņš tikai paņēma šķēpu un ūdens krūzi, kas tuksneša apstākļos varēja būt bīstami dzīvībai, jo bez šīm lietām nevar izdzīvot. Dāvids otro reizi nodemonstrēja, ka pat ja viņam bija iespēja viņu nogalināt, viņš to nedarīja un tāpēc arī atgrieza šķēpu (1 Sam 26, 22). Dāvids Saulam nebija paveicis neko sliktu un šāda dzīvības saudzēšana to atgādināja ķēniņam un arī to valdnieks pats rīkojas nelietīgi.
Kāpēc tik svarīgi ir uzsvērt šos divus notikumus tuksnesī, ka Dāvids nenogalina savu nāvīgo ienaidnieku? Nākamais ķēniņš Dāvids, kuram būs jāaizvieto Sauls, atteicās nogalināt ķēniņu un ieņemt troni, jo ja jau viņš ir Dieva izvēlēts valdnieks, tad Dievs darīs visu nepieciešamo, lai viņš valdītu. Dāvids atteicās sagrābt varu un varas pārnesi risināt saskaņā ar saviem impulsiem. Atturība, ko Dāvids izrāda šajā disciplinētājā gaidīšanā atgādina, ko Jēzus mācīja kalna sprediķī, ka “Svētīgi lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi” (Mt 5,5). Dāvids uzskatīja, ka Saula nāvi var izsaukt kāds pārdabisks iemesls, bruņota cīņa vai dabiskā nāve, bet pats nevēlājās to izraisīt. Dāvids izprata Dieva darbību šādos dažādos veidos un novecošanu, naidnieku armiju, slimības, negadījumus vai brīnumainus notikumus uzlūkoja kā Dieva darbu. Atšķirībā no Saula, Dāvid ir taisnīgs un uzticīgs, un viņš uzsver savu nevainību un to, ka Dievs viņa dzīvi sargā un izglābs. Dāvidam īsti vairs neko no Saula nevajadzēja, bet viņš visu gaidīja no Dieva. Dāvids pēdējo reizi uzrunāja ķēniņu un norāda uz savu taisnīgumu, kuru Kungs novērtēs un atmaksās ar uzviju. Līdzīgi arī mēs esam aicināti atklāt mīlestību pret ienaidniekiem kā veidu kā būt līdzīgiem Tēvam (Lk 6,36).
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru