Sīr 27, 4-7, svētdiena VIII, C

Sīr 27, 4-7

Jēzus, Sīraha dēls saņem grāmatu

no sava vectēca, Jēzus.

Manuskripts no Boloņas Itālijā

13.gs.

27. februārī Dieva vārda liturģija turpina iepriekšējā svētdienā iesākto domu par piedošanu un žēlsirdību. Jēzus aicina sākt ar sevi, lai iepazītu savu ļaunumu un savu nabadzību, lai pamanītu savus vārdus un darbus un kā tie ietekmē apkārtējos. Ja cilvēks spēj novērtēt savu vājumu, tad arī ir atvērts pieņemt Dieva piedošanu un žēlsirdību, un mainīt attieksmi pret cilvēkiem. Katram, kas vēlas atklāt ļaunumu savā dzīvē ir jāatklāj savs aklums un nespēju ieraudzīt savu grēku un nepieciešamību saņemt piedošanu. Aptumšots skatiens uz īstenību redz daudzviet ļaunumu, neievēro labo un cilvēks arī līdzīgi rīkojas. Pirmais lasījums ir ņemts no Sīraha dēlas grāmatas, kurā autors apcer cilvēka domāšanas procesu kā viņa vērtības mēru: “Kā auglis liecina par koku dārzā, tā pausta doma - par cilvēka sirdi” (Sīr 27,6). Sīraha dēls brīdina par grēcīgām personām (Sīr 26,28-27,15) un uzsver, ka runas veidā var pārbaudīt cilvēka raksturu (Sīr 27,4-7) kā siets, kas sijā graudus vai kā krāsns, kas apdedzina māla traukus. Runa atklāj cilvēka pašdisciplīnu.

Sīraha dēla grāmatas lasījums papildina šīs svēdienas Lūkasa Evaņģēliju (6,39-45), kurā Jēzus māca, ka “katru koku pazīst pēc tā augļiem” (Lk 6,44). Vecajā Derībā “augļi” bija ierasta metafora, lai apzīmētu cilvēka rīcību un tās sekas (Is 5,2; Sīr 27,6). Šīs svētdienas fragmentā autors apraksta cilvēka dzīves pārbaudīšanu un kā tēlu piedāvā sietu (Am 9,9), podnieku cepli (Is 29,16; 45,9; Jer 18) un koka kopšanu (Sak 1,31; 11,30; 12,14; 13,2; 18,20; 27,18). Autors lieto trīs reizes vārdu “domāšana” (grieķu logismos) (Sīr 27, 4b.6b.7a) un šis vārds nozīmē arī rēķināšanu, aprēķinu, apsvēršanu, spriešanu, argumentāciju, pārdomas un spēja izdarīt loģiskus secinājumus. Vienu reizi Sīraha dēls lieto vārdu “dialogismos” (Sīr 27, 5b), kas nozīmēt norēķinu veikšana, svēršanu, aprēķinu, argumentāciju, diskusiju, sarunu, apsvēršanu un domu Jēdziens "dialogismos” ietver prāta darbību, kas apsver noskaidrojamus faktus un izdara secinājumus, īpaši matemātiskus vai saistītus ar uzņēmējdarbību, lai aprēķinātu būtiskus procesus un nepakļaujas emocijām.*

Bībeles gudrības tradīcijā ne tikai Dievu pats atklājas un var iepazīt radības kārtībā, un tas ļauj iepazīt Dieva varu pār dabu un cilvēkiem, bet pati radība un no dabas ņemtie tēli un līdzības var kļūt par piemēru un iedvesmu taisnīgai dzīvei. Domāšanas salīdzināšanai ar sietu ir tāda jēga, ka cilvēka vainas, “atkritumu” (Sīr 27,4) paliek pēc runāšanas un kurus dzird tas, kas klausās. “Atkritumu” ir acīmredzami visiem, kas klausās. Podnieka tēls parāda kā cilvēks izvērtē “ceplī” citu personu “domu gājumu” (Sīr 27,5) jeb patiesā sarunā ļauj izteikties un noformulēt savus uzskatus. Lauksaimniecības tēls, kas arī bija svarīgs senajam cilvēkam, ilustrē kā augļi atklāj cik labi koks tiek kultivēts un aprūpēts, tā runa parāda cilvēka sirds domas vai viņš ir disciplinēts, trenēts un ar taisnīgu prātu. Fragments noslēdzas ar aforismu “Necildini vīru, neiepazinies ar viņa domām, jo cilvēkus vērtē pēc domu gaitas” (Sīr 27,7), kas apkopo visu lasījumu un secina, ka nevar slavēt cilvēku, kura runa nav pārbaudīta. Sīraha dēls uzsvēra gudrības prioritāti un tās aktīvu klātbūtni dabā, vēsturē un Likumā. Viņam svarīgi bija mācīt, ka sava runas dāvana ir jāpārvalda (Sīr 19,4-17; 20,5-8; 23,12-15; 27,4-6 u.t.t.) un arī jāpilda savi dzīves uzdevumi. Jēzus Kristus arī aicina uz šādu izvērtēšanu, bet atgādina, ka jāsāk ar sevi.

* The New International Dictionary of New Testament Theology, Pri - Z, Vol. 3, ed. Colin Brown, Grand Rapids 1981. - 820-823.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap