Is 6, 1-2a.3-8, svētdiena V, C

Is 6, 1-2a.3-8

Isaja vīzija:

serafims šķīstī pravieša lūpas 

ar degošu ogli no altāra, 

Manuskripts no Nīderlandes, 13.gs.

6. februāra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt ticīga cilvēka aicinājuma noslēpumu un norāda uz divām personām: pravieti Isaju un apustuli Pēteri. Abos gadījumos aicinājuma brīdis tiek attēlots kā tikšanās ar Kungu, sava grēcīguma un niecības apzināšanos, un izbrīns. Pirmais vārda liturģijas lasījums ir ņemts no pravieša Isaja grāmatas, kurā atklājas ļoti zināma Vecās Derības aicināšanas aina, kas notika 8. gadsimta vidū. Svētajos Rakstos aicinājums saistās ar viendabīgu dzīves orientēšanos. Praviešu dzīvēs tas īstenojās ļoti izteikti, jo pirmā tikšanās un Kunga vīzija dramatiskā veidā mainīja viņu dzīves. Skaidri to var redzēt Isaja grāmatas 6. nodaļā, jo pravietis kļuva par Dieva vēstnesi. Katru pravieti raksturo viņa aicinājums un šajā nodaļā var atrast to, ko savā pravietiskajā misijā Isajs īstenoja. Piecās no sešpadsmit praviešu grāmatām ir aprakstītas Dieva vīzijas. Isaja, Ezehiēls, Daniēls, Amos un Zaharijs pierakstīja savas vīziju pieredzes, bet pravieši Abdijs un Nahums piemin tikai to, ka viņiem bija šāda pieredze, tomēr to neaprakstīja. Isaja aicinājuma vīzija ietver četrus būtiskus aspektus: pravietis redzēja Dieva godību, atzinās savā grēcīgumā, saņēma šķīstīšanos un pozitīvi atbildēja uz Dieva aicinājumu.

Pirmais, kas ir jāiztēlojas lasot šo fragmentu ir tas, ka Isaja atrodas Jeruzālemes svētnīcā, kur norit dialogs starp zemes svētnīcu un debesu liturģiju. Isaja redzējums balstās Jeruzālemes svētnīcas iekšējā izkārtojumā un viņš atradās pie kolonnas pie ieejas svētnīcā lūgšanu laikā. Dieva vārds ieved mūs ainā, kurā jauna cilvēka ierastais svētnīcas apmeklējums pārtop mistiskā pieredzē. Tas bija ierasts svētnīcas apmeklējums, kurā Isaja vairs neredzēja tikai rituālo ārējās izpausmes, bet neizsakāmi plašu Dieva klātbūtni Izraela tautas dzīvē. Isaju aizrāva šis liturģiskais notikums, kurā viņš tika aiznests citā dimensijā. Svarīgi, ka pravietis Isaja nepalika pie tā cik skaista ir liturģija, bet gan bija gatavs atklāt un pieņemt Dieva klātbūtni. Pravietis šajā vīzijā pieredzēja Dieva svētuma spozmi un ķēnišķīgo majestāti un spēku, bet Dievs palika nesasniedzams un neaprakstāms. Pravietis stāvot Dieva godības priekšā saņēma negaidītu atklāsmi un atskārsmi savā apziņā, ka ir necienīgs un grēcīgs cilvēks. Tas nebija pietiekošs šķērslis, lai Dievs no viņa atkāptos un Viņš pārveidoja pravieti. Svarīgi, ka Isaja tika aicināts nesavtīgi un brīvi neskatoties uz viņa necienību. Dievs šķīstīja Isaju un viņš bija gatavs kļūt par Dieva pravieti.

Fragmenta sākumā parādās Dieva atklāšanās elementi, kas bija klātesoši Sinaja kalnā. Vārdi, ka “sliekšņu pamati trīcēja” (Is 6,4) atgādina zemestrīci, kas norāda uz Dieva ienākšanu šīszemes īstenībā. Dārdoņas troksnis svētnīcā bija no smagajām durvīm, kas tika atvērtas ar saullēktu, lai uzsāktu ikdienas rīta dievkalpojumus. Dūmi kā mākoņi (Izc 19,16) apslēpa apžilbinošo Dieva noslēpumu un arī nedaudz to atklāja. Serafimi ebreju valodā (serafim) nozīmē kaut ko degošu: “Tu dari vējus par saviem vēstnešiem un uguns liesmas sev par kalpiem! (Ps 104,4). Isaja grāmata ir vienīgā, kura šiem “ugunīgajiem” tēliem piešķir personas aprises, kas kalpo Dievam. Dieva priekšā pat serafimi sevi apslēpj. Serafimu attēlojuma pamatā ir desmit menoras vai svečturi, katrs ar septiņām lampām, kas dega ar bieziem vīraka dūmiem. Serafimi sauca trīs reizes “svēts”, apliecinot, ka Dievs ir “kadoš” jeb “Cits” nekā mēs sagaidam, bet Viņš arī ir Izraela Dievs, tuvu savai tautai. Dievu nevar iedabūt šīs pasaules rāmjos. “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs - visa zeme pilna Viņa godība” (Is 6,3) levītu priesteru kora dziesma svētnīcas liturģijā. Vārdā “godība” arī varam atklāt kādu interesantu ebreju vārdu “kabod”, kas nozīmē arī “smags”. Šī lasījuma kontekstā varam saskatīt, ka kaut kas smags krīt no debesīm un apgaismo pasauli, un šī gaisma pārklāj visu pasauli. Šāda pieredze ticīgajiem bija Jeruzālemes svētnīcā: “Mūžam slavēts viņa godības vārds! Viņa gods piepilda visu zemi!” (Ps 72,19).

Dieva tuvošanās Isajam izauc šaubas, bailes un izbīli. Viņš bija apjucis, jo koncentrējās uz savu necienību, tomēr Kungs ļāva Isajam izrauties no strupceļa. Serafims pieskarās Isaja mutei ar kvēlojošu ogli un tādā veidā veica darbību, kas šķīstīja viņu no grēkiem, lai šis tik būtiskais cilvēku attiecību rīks - mute - kalpotu pravieša misijai. Šajā lasījumā parādās ticības nobriešanas process un savas vietas atpazīšana Dieva pestīšanas plānā. Pravietis sajuta savu saiti un solidaritāti ar Izraela tautu, un atzina savu atbildību. Šī atbildības mošanās ļāva viņam uzņemties smago misiju un darboties pretēji pieņemtajām tendencēm sabiedrībā - iet pretī straumei. Tas notika ne tikai tāpēc, ka Dievs viņu atbalstīja, bet arī tāpēc, ka Isaja redzēja sevi kā savas tautas locekli un nenovērsās no tās grēkiem un neuzticības, bet atpazina tos pašus grēkus savā dzīvē. Grēks liek cilvēkam klusēt un nesludināt Dieva darbus, un tikai pēc šķīstīšanas un grēku piedošanas Isaja bija gatavs atvērt muti, lai runātu Dieva vārdus. Šajā svētdienā Svēto Rakstu lasījumi piedāvā pārdomāt aicinājumu lielu cilvēku dzīvē, kas var kļūt par iedvesmu mums pārdomāt mūsu kristīgās dzīves aicinājumu. Pravietis Isaja ļoti svinīgā veidā tika aicināts kļūt par Dieva vārda sludinātāju tautai. Katrs aicinājums sākās ar šīs plaisas ieraudzīšanu starp Dievu un sevi, tomēr Kungam tas nav šķērslis mūs uzrunāt. Kur mēs varam pieredzēt kaut ko līdzīgu? Pirmkārt, tā ir liturģuja. Euharistiskajā lūgšanā serafimu trīskāršais “svēts” - Sanctus jeb trisagion ir balstīts šajos Isaja grāmatas vārdos. Euharistijā notiek tikšanās starp Dievu un cilvēku, kur noslēpumaina Kunga klātbūtne zem maizes un vīna zīmēm ienāk ticīgā cilvēka dzīvē un šī klātbūtne mūs vienmēr uzrunā un gaida mūsu atbildi, un pieskarās mūsu lūpām.

br. Jānis Savickis OFMCap