Jer 1, 4-5.17-19, svētdiena IV, C

Jer 1, 4-5.17-19

Kungs ar pravieti Jeremiju,
15.gs. manuskripts no Londonas

Sākot ar 30. janvāra svētdienu līdz gavēņa sākumam svētdienās Dieva vārda liturģija iepazīstinās ar Jēzus Kristus darbību Galilejā, kur Kungs īstenoja savu misiju starp ikdienišķām cilvēku dzīvēm. Jēzus vēlējās sludināt šādos apstākļos, jo cilvēkiem bija nepieciešama cerība un skaidrojums par viņu dzīvi, kas pāri visiem sarežģītajiem dzīves apstākļiem, bija Dieva darbības un apredzības pilna. Kungs atklāja cilvēkiem, ka dzīves nav nejaušu notikumu pilnas un pakļautas netveramam haosam, bet Dievs darbojas vēsturē un aicina cilvēkus pieņemt Viņa gribu. Pirmais vārda liturģijas lasījums ir ņemts no pravieša Jeremija grāmatas, kurā Kungs atklājas kā aicinājuma un stiprinājuma devējs.

Jeremija grāmata sniedz plašāku ieskatu par pravieša personību (622-587 g. pirms Kr.) un īpaši spilgti tas izpaužas tajā, ka Jeremijs arī pats pierakstīja savu grāmatu un atšķirībā no citām praviešu grāmatām viņa grāmatā vairākas reizes ir pieminēts tas, ka viņš pats to raksta. Jeremija grāmata sākas ar pravieša aicināšanas aprakstu. Pravieša Jeremija aicināšanā ir seši svarīgi aspekti, (1) pirmkārt, Dievs ir vienīgais, kas aicina un (2) izvēlējās viņu jau pirms dzimšanas. (3) Aicinājuma centrā ir Dieva vārda sludināšana un (4) Dievs iedrošināja jauno Jeremiju runāt vārdus, un (6) apsolīja savu dievišķo klātbūtni: “es esmu ar tevi” (Jer 1,19). Dievs nesolīja Jeremijam bagātību un veselību, bet tikai sevi. Dievs teica Jeremijam četras būtiskas frāzes: es tevi radīju, es tevi pazinu, es tevi svētīju/atdalīju un es tevi iecēlu.

Fragments sākas ar vārdiem, ka Dievs “pirms tevi radīju mātes miesās, es jau pazinu tevi, pirms vēl tu pameti mātes klēpi, es jau svētīju tevi” (Jer 1,5). Dziļi un interesanti ir visi šie vārdi, bet uzmanību var pievērst “svētīju tevi”, jo tie nozīmē nevis kādu iekšējo svētdarīšanu, bet atdalīšanu, lai īstenotu pravietisko misiju. Ebreju valodā vārds "kadoš" nozīmē “svēts” un arī “atdalīts”/”cits”. Svētums var būt morāla īpašība, izšķiršanās starp labu un ļaunu, šķīstību vai nešķīstību, un tas var būt saistīts arī ar ētisku darbību un garīgu centību, bet šeit svētums domāts kā noteikts uzdevums. Dievs izvēlējās Jeremiju un iecēla viņu par pravieti, un tas ir iemesls, kāpēc viņš ir svēts un nevis otradāk. Nav tā, ka viņš kļuva svēts un pēc tam tika iecelts par pravieti, tā it kā svarīgāks būtu personiskais svētums un tas būtu stimuls tam, ka Dievs kādu izvēl un dāvā aicinājumu. Jeremijs kļuva par pravieti pateicoties tam, ka pieņēma Dieva vārdu un nevis saviem nopilniem, ieguldītajam darbam vai cilvēku piekrišanai.

Pravietis aicinājuma brīdī neredzēja nekādus redzējumus, bet dzirdēja tikai Kunga vārdu. Aicinājuma aprakstā netiek pieminēti ārējie apstākļi, bet tikai pats notikums un Dieva vārds. Katrs no vārdiem - “zināt”, “svētīt”, “iecelt” izsaka būtisku domu. Dievs iepazīstot Jeremiju ņēma viņu savā pārvaldībā un Jeremijs tam piekrita. Kā cilvēks var kļūt par Dieva vēstnesi? Jeremija stāstā var izdalīt trīs elementus: dialogs ar Kungu, kurā saņem vārdu, ka ir izvēlēts no mātes miesām, redzējums un iedrošinājums veikt uzdevumu. Dialogs starp Kungu un jaunieti iesākās viņam negaidīti. Vārdi “pazinu tevi” nenozīmē vienkāršu informācijas kopumu, bet patiesu otras personas ieinteresētu pieredzēšanu. Tieši tāpēc vārds “zināt” tiek arī lietots, lai aprakstītu laulāto intīmās attiecības: “Ādams atzina Ievu, savu sievu, un viņa kļuva grūta” (Rad 4,1).

Jeremija sirdī šie vārdi iespiedās uz visu mūžu, jo jāpieņem, ka viņš aicinājuma pieredzi nepierakstīja tajā pašā dienā, bet kādu laiku vēlāk. Tiek uzskatīts, ka grāmatas pirmā nodaļa tika uzrakstīta kādus divdesmit gadus vēlāk un par to liecina 25. nodaļa, kur pravietis saka, ka “divdesmit trīs gadus Kunga vārds ir bijis uz mani, un es tiku runājis, bez mitas es runāju, bet jūs neklausījāties” (Jer 25,3) un šajā laikā Kungs viņam teica: “Ņem rakstu rulli un raksti tajā visus šos vārdus, ko es tev esmu teicis” (Jer 36,2). Tik daudz gadus Jeremija sludināja, bet secināja, ka neko nebija panācis. Šādā depresīvā noskaņā viņš sajuta Dieva iedvesmu, lai atminētos aicinājuma žēlastības sākumu, kas dotu spēku pārvarēt vilšanos. Jeremijam bija nepieciešama šī atmiņa, lai stiprinātos uzsāktajā ceļā un paklausībā Dieva gribai, kuru pirms divdesmit gadiem apņēmās pildīt. Šīs svētdienas fragmentu nerakstīja jaunēklis, bet jau vīrietis spēka gados, kuram nebija ilūzijas par dzīvi, cilvēkiem, savu misiju, piedzīvoja nepieņemšanu un vilšanos, tomēr palika uzticīgs Kungam.

Fragmenta otrā daļa vēsta par to kā “neizturamais” vārds uzrunā “nepanesamo” un neuzticīgo tautu. Šeit dominē kara tēli. Dievs uzticēja Jeremijam atbildību pretestības priekšā, savu klātbūtni un pestīšanu. Jeremijs būs kā ielenkta pilsēta. Lai sludinātu saņemto vārdu Jeremijam bija jāsastopās ar pretestību un tāpēc Kungs viņu stiprināja (Jer 1,18), un pravietis atrada spēkus īstenot Dieva gribu. Pravietis darbojās laikā, kad tauta bija attālinājusies no Dieva un nelabprāt klausījās patiesos praviešus, bet drīzāk viltus praviešus, kuri runāja patīkamas lietas. Dievs aicināja pravieti uz drosmi un gatavību nest vēsti neskatoties uz pretestību. Dievs solīja stiprināt Jeremiju (nocietināta pilsēta, dzelzs stabu, vara mūri), jo ne tikai tauta pretojās vārdam, bet arī nozīmīgi un ietekmīgi cilvēki, kuri iebiedēja viņu. Pirmais, kas jāatpazīst Jeremija aicinājuma pieredzē ir vārds ar kuru Dievs vēlas uzrunāt savu tautu un tikai pēc tam, lai atpazītu aicinājuma modeli, kuru var ieraudzīt savā dzīvē. Ticīgie ir aicināti uzticēties Jeremija pieredzei un vārdam, kas joprojām ir aktuāli.

Pravieša aicinājuma stāsts parāda, ka katram cilvēkam ir vieta pestīšanas vēsturē un kats cilvēks ir nepieciešams Dieva plānu īstenošanā. Cilvēka trauslums, vecums un runas prasmes nav attaisnojums Dieva izteiktajai gribai dot cilvēkam aicinājumu un vārdus. Jeremijs netika aicināts spriest par sava darba iedarbību un dzīves nozīmību, jo pats Dievs redzēs pravieša iespadu uz vēsturi caur viņa vārdiem un darbiem. Dieva vārds ir brīvs savā darbībā un nav atkarīgs no cilvēciskiem aprēķiniem un stratēģijām. Jeremija dzīve atklāj kā Dieva vārds skaidro un sakārto notikumus. Jaunajā Derībā šī aicinājuma pieredze atkārtojas un Jēzus aicināja mācekļus sludināt vārdu visām tautām (Mt 28,18-20). Tautu apustulis Pāvils arī savu dzīvi redzēja līdzīgā perspektīvā un savu izvēlētību no mātes miesām. Jēzus Kristus aicinājumā ir ietverti visi Vecās Derības aicinājumi, kurš arī bija aicināts no “mātes klēpja” (Jer 1,5; sal. Is 49), svētīts/atdalīts un svaidīts (Mt 1,20-23; Lk 1,31-35). Jēzus Kristus sludināja Dieva valstību nebaidoties no pretestības, jo pazina savu izcelsmi un misiju. Ja Jeremiju Dievs pazina pirms “mātes miesām”, tad Jēzus Kristus attiecības ar Dievu pirms ieņemšanas ir Trīsvienības noslēpumā tītas. Tēva un Dēla attiecības nebalstās tik daudz pazīšanā, bet kopējā dievišķā un mūžīgā izcelsmē. Katrs ticīgais ir aicināts meklēt stiprinājumu savam ticības ceļam aicinājuma, atgriešanās, tikšanās brīdī ar Kungu.

br. Jānis Savickis OFMCap