Is 62,1-5
 |
Dziesmu dziesmas grāmatas komentārs Līgavainis (Kristus) un Līgava (Baznīca) manuskripts no Lielbritānijas 1125 - 1174.g. |
Dievs solīja Izraelim, ka atjaunos Jeruzālemi un izliks “pamatus safīros… torņus ar ahātiem… vārtus ar rubīniem… sienas ar dārgakmeņiem” (Is 54,11-12) un atgriezīs tautu no trimdas mājās. 539. gadā pirms Kristus Persijas ķēniņš Kīrs ļāva tautai atgriezties dzimtenē, atdeva svētnīcas piederumus un arī finansiāli iedrošināja atjaunot svētnīcu. Atgriežoties Apsolītajā zemē tauta nepiedzīvoja neko ārēji spožu. Zeme bija tuksnešaina un dažādi ļaudis tur jau dzīvoja. Sākuma grūtības bija izaicinošas, jo bija jānodrošina sev pārtika, mājvietas un jāatjauno reliģiskā dzīve svētnīcā, kuru atjaunot nelikās iespējams iepriekšējā izmērā. Pravietis Isajs sludināja, ka pārveidošanās un jauns vārds iezīmēs priecīgu vienotību ap Jeruzālemi.
Pravietis tēlainā valodā aprakstīja Jeruzālemes jauno vārdu. Rakstos var atrast vairākas vietas, kur pilsētas vai vietas tiek pārsauktas un tas saistījās ar notikumiem ap šīm vietām (Rad 35,6-7) vai arī pēc iekarošanas (Sk 32,41-42; Ties 18,29, 2 Sam 12,28) un pēc pilsētas atjaunošanas (Sk 32, 37-38), kas sasaucas ar šīs svētdienas lasījumu. Tā kā Siona ir personificēta, tad svarīgi izprast īpašvārdu maiņu. Vārdus mainīja pēc augstākstāvošās autoritātes gribas pirms kalpojuma uzsākšanas (Rad 41, 45; Dan 1,7). Vārda maiņa bija veids kā valdnieks apstiprināja savu varu pār padoto. Svarīga vārdu maiņa norit saistībā ar Kunga un tautas derību. Pirmais piemērs ir Abrams un Sāraj (Rad 17,15), kuri mainīja vārdus uz Ābrahams un Sāra, un šī pārmaiņa tieši saistīta ar derības solījumiem.
Vecajā Derībā vārds raksturo cilvēka būtību un vārda maiņa norāda uz cilvēka dabas un būtes pārveidi. Dieva darbība šajā ziņā nav ārēja, bet ir nopietna un pamatīga, jo Viņš veidos jaunu tautu līdzīgi kā tas bija mainot Ābrahama un Jēkaba vārdus un dibinot jaunu tautu. Šī ir vienīgā vieta Isaja grāmatā, kur tieši Dievs dod jaunu vārdu! Pravietis vēlējās uzsvērt, ka Dievs aktīvi piedalījās Jeruzālemes pestīšanā un pilsētas mūžīgā pagodināšanā. Kaut arī Jeruzāleme ir vientuļa un pravietis Isaja raksturo to kā pamestu un izpostītu (Is 62,4), viņš sola, ka tās vārds nākotnē mainīsies. Svarīgi, ka pamestība un izolācija beigsies, un to sauks “es tevi iekāroju!” jeb ”viņa man labpatīk” (Is 62,4). Pravietis tādā veidā vēlējās uzsvērt dziļo saiti, kas pastāvēs starp Sionu un Dievu.
Tēls, kurā Dievs savās rokās tur Jeruzālemi (Is 62,3) sasaucās ar senajos Tuvajos Austrumos izplatīto praksi attēlot dievību, kura ir kronēta ar pilsētas mūriem, bet šeit Kungs tur pilsētu sev priekšā un nevis uz galvas. Kroņus jūdu kāzu ceremonijās lietoja līgavainis un līgava līdz pat 70. gadam kad tika nopostīta Jeruzāleme. Šāds attēlojums saistās ar Dieva vēlmi veidot jaunas attiecības ar savu tautu un to cieši uzlūkot. Bībelē attiecības ir ļoti labi attēlotas un cenšas atbildēt un jautājumu, kādas ir labas un kādas ir sliktas attiecības. Dievs vēlas veidot labas attiecībasas savu tautu. Isaja grāmatā var redzēt kā cilvēki, kuri bija attālinājušies no Kunga nodēvēja sevi par “pamestiem” un “izpostītiem”. Kad tauta nedzīvojot saskaņā ar derību, tad īpašās attiecības ar Dievu izjuka un cilvēki pieredzēja izmisumu un vientulību pasaules izaicinājumu priekšā. Attiecības netika sarautas, bet viņi juta, ka to bija paveikuši un atpakaļceļa nav. Tauta bija mainīga, bet Dievs tāds nav un savus mīlestības solījumus neatsauca. Tieši tāpēc Viņš vēlējās mainīt savas tautas pašizdomātos depresīvos nosaukumus un uzsvērt to, ko vienmēr ir teicis, ka Kungam labpatīk tauta un tā Viņam ir kā līgava.
Šajā fragmentā varam iepazīt cilvēku vēsturi no Dieva skatpunkta. Dievs vēlas Jēzū Kristū parādīt cik ļoti Viņš mīl un vēlas atjaunot sagrauto cilvēku dzīvi. Cilvēkiem ir tieksme ieslīgt pamestības noskaņā, bet Dievs ienāk dzīvēs, lai mainītu šādu domāšanu un atklāj kaut ko pretēju tam kā cilvēks sevi redz. Dievs mīl! Lai uzrunātu cilvēku, kurš bieži ir sapinies emocijās, Kungs lieto arī līdzīgu valodu un savu mīlestību izsaka laulāto mīlestības jeb emocionālos vārdos. Kad Dievs saka, ka “viņa man labpatīk” (Is 62,4), Viņš uzsver, ka pār tevi vairs nevalda pagātne un Viņš tevi pārdēvē vai pārdefinē saskaņā ar savu mīlestības gribu. Dievs vēlas sākt ar tagadni, lai pārrakstītu nākotni, kas netiek vairs definēta saskaņā ar pamestības un bezcerības noskaņu, bet ar tuvām attiecībām un mīlestību, un apliecina, ka “es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu” (Ebr 13,5).
Vecajā Derībā vietās, kur tiek lietots laulību attiecību tēls tautas saitei ar Dievu, Dieva partners vienmēr ir kopiena un nekad indivīds. Šādi savu tautu redzēja Dievs un nevis cilvēks, un tāpēc vēlas atjaunot savu tautu. Jēzus Kristus iemiesošanās ir kā laulība starp dievišķo un cilvēka dabu. Jaunais vārds Jeruzālemei kristīgajā tradīcijā attiecas uz Baznīcu un tās iemītnieki ir kristieši, jo Kristus ir savas Baznīcas līgavainis (Ef 5,22-32). Šīs svētdienas fragments kristiešiem atklāj Jēzus Kristus lielās rūpes par jaunās Jeruzālemes godu, kas ir kā Viņa līgava un Viņa dedzīgās rūpes par savu tautu piepildīsies tad, ka Baznīca uzplauks savā skaistumā un svētumā. Dziesmu dziesmu grāmata aprakstīta laulību ceremonija, kurā līgava tiek kronēta (Dz 3,11), bet Sakāmvārdu grāmatā sieva tiek raksturota kā “vainags savam vīram” (Sak 12,4). “Cik skaista un cik tīkama, tu, baudpilnā mīlestība” (Dz 7,7). Dziesmu dziesmā līgavainis nepārmet, nekritizē, nekomentē un nemāca kā dzīvot, jo viņš zina, ka līgava sevi visu atdos mīļotajam. Līgavainis vēlas vien teikt cik viņa ir skaista, apburoša un mīlama. Kunga mīlestība pret savu tauti neaprakstāmi liela un šo intīmoto tēlu piepildījums ir atrodams Euharistijā.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru