Is 2, 1-5, I adventa svētdiena, A

Is 2, 1-5

Kunga nams kalna virsotnē (Is 2,2)
Manuskripts no Francijas
14.gs. vidus

Pirmajā Adventa svētdienā kā pirmais lasījums šogad ir fragments no pravieša Isaja grāmatas 2. nodaļas, kas ir liela mesiānskā cerības vēsts. Pravietis sludināja 8. gadsimtā pirms Kristus, kas bija nemierīgi laiki, kuros Ziemeļizraela valsti iekaroja Asīrija, bet Dienvijūdejas karalistei draudēja Babilonas trimda. Šeit Isaja pravietoja gaidāmo spriedumu, kā arī nākotnes tautas garīgo atjaunošanu. Šīs svētdienas fragments paredz dienu, kas zemes ļaudis tiks pievilkti tuvu Dieva mājoklim, lai mācītos Kunga patiesības un staigātu Viņa ceļus. Šos vārdus var uztvert kā himnu, kuri līdzīgos vārdos ir izteikti Mihas grāmatā (4,1-5). Isaja grāmata ir piepildīta ar daudzām pastarā laika norādēm un saistās ar Dieva ienākšanu vēsturē laiku beigās. Šos pravietojumus var iedalīt četrās tēmās: 1) jaunā valstība (Is 11,15); 2) jaunā radība (Is 11, 6-9); 3) jaunā izceļošana (Is 11, 10-16) un jaunā derība. Šīs svētdienas fragments ir ļoti ietekmīgs pravietojums pestīšanas vēsturē, kas atstāja lielu iespaidu uz jūdaisma un kristietības veidošanos. Šī fragmenta centrālie vārdi ir “Kungs vārds no Jeruzālemes! Viņš tiesās ļaudis” (Is 2, 3b-4a). Šajos vārdos tiek izteiktas divas ļoti svarīgas patiesības: nākotnē tiks atjaunota Jeruzāleme un jauns likums tiks dots arī pagānu tautām. Pravietis garā šeit redzēja Jaunās Derības Baznīcu, kuru Kristus padarīs par visas pasaules centrālo punktu un tāpēc Kungs Pēterim teica, ka “tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Banīcu, un elles vārti to neuzveiks” (Mt 16,18).

Siona kalna tēls Isaja grāmatā simbilizē divas Kunga klātbūtnes, no vienas puses svētnīca un no otras - Dāvida dinastija. Jāievēro, ka Sionas kalns nav tas lielākais un slavenākais pasaules kalns, tomēr ir kā gaisma, kas apsīd visu pasauli. Šīs himnas mērķis ir paaugstināt Sinaju, lai pār Jeruzālemi izlietā žēlastība nonāktu pie visiem ļaudīm. “Kungs nama kalns” (Is 2,2) simbolizē stabilitāti un svinīgu nekustību, kas ir pretnostātīta līdzanumam, kur viss notiek kustībā un mainībā. Paaugstinājums norāda uz spēku, kas var pievilk pie sevis tautas no visām zemes malām ne tikai fiziski, bet vispirms garīgi. Ļaudis dosies kalnā uz svēto pilsētu, kas nodrošinās pieeju Dieva vārdam. Vīzija, ka upe tek kalnā augšā ir pārsteidzoša un pārdabiska parādība pretēja dabas likumiem, un tas liecina par to, ka Izraela Dieva pielūgšanai ir nepieciešama žēlastība un tas nenotiek saskaņā ar šīs pasaules loģiku. Pravietis saprata, ka svarīgi ir acu priekšā turēt nākotnes vīziju uz kuru Kungs grib vadīt savu tautu un kopā ar to visas citas tautas nākotnē, kas būs mierpilna un paklausīga Kungam. Jeruzāleme kā pievilkšanās un tikšanās punkts ir ierasts motīvs Bībelē, tomēr šajā vīzijā nav tikai cerība, bet arī uzdevums, jo ja Izvēlētā tauta ir aicināta pieredzēt tādu nākotni, tad tai jādzīvo šī aicinājuma cienīgi un viņi nedrīkst nenovērsties no Kunga, bet jāiet “Kungs gaismā” (Is 2,5). Kunga klātbūtne liks cilvēkiem atteikties no saviem zobeniem un šķēpiem, lai pārkaltu par miermilīgas attīstības rīkiem - arkliem un ecešiem, un miers vairs nebūs tikai pārtraukums starp kariem, bet kaut kas vairāk, kur valdīs pats Kungs.

Isaja vīzija par pastarā dienām Adventa laikā atgādina, ka mēs jau tagad esam laika beigās kopš Jēzus Kristus atnākšanas miesā (Ebr 1,2; 1 Jņ 2,18). Dieva pestīšanas plāna brīnišķīgākais notikums ir Kunga klātbūtne, kas piedod grēkus katrai tautai un cilvēkam. “Kunga nama kalna” jēdziens cieši saistīts ar Jeruzālemes svētnīcu, bet Jaunajā Derībā šo kalnu izprot atšķirīgi. Vēstulē ebrejiem lasām: “Jūs taču neesat pienākuši klāt tādam kalnam, ko var aptaustīt ar rokām [...] Bet jūs esat tuvojušies Siona kalnam un dzīvā Dieva pilsētai - debesu Jeruzālemei un neskaitāmu eņģeļu pulku svētku svinībām” (Ebr 12, 18-22). Jēzus savu miesu nosauca par svētnīcu (Jņ 2,19). Jaunajā Derībā Jēzus nāve aizstāja dzīvnieku upurus un šo seno kultu Dievs vairs nepieņem. Kas ir šis “Dieva nams”, kas pievilks visas tautas pēdējās dienās un nepieņem dzīvnieku upurus? Tā ir pašu ticīgo kopība un vienotība Kristū (Ef 2,19-22; 1 Pēt 2,4-9). Dziesmu dziesmas grāmatā tēlaini un dinamiski tiek attēlota šī tikšanās starp Kungu un viņa tautu: “Mana mīļotā balss! Redzi, viņš nāk, skriedams pa kalniem, lēkdams pār pauguriem” (Dz 2,8), jo “Jeruzāleme - kalni visapkārt tai, un Kungs visapkārt savai tautai” (Ps 125,2). Kungs no mūžīgās mājvietas ienāk “kā līgavainis” (Ps 15,6). jo viņa ierašanās un ātrie soļi ir kā deja, kas tie ir mīlestības soļi.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Sam 5, 1-3, svētdiena XXXIV, C - Kristus, visas pasaules Karaļa svētki

2 Sam 5, 1-3

Dāvida svaidīšana par ķēniņu,
38. psalma sākums
manuskripts no Anglijas
1328/1340

Kristus, visas pasaules Karaļa svētki katru gadu noslēdz baznīcas liturģisko gadu un Dieva vārds liek pārdomāt Kunga valdīšanas noslēpumu. 20. novembra svētdienā kā pirmo lasījumu lasīsim fragmentu no 2 Samuela grāmatas, kur Dāvids tiek iecelts par visa Izraela ķēniņu. Jēzus Kristus ķēnišķībā piepildījās Dāvida derības ķēnišķība pār visu Dieva tautu. Tomēr šis piepildījums nav tāds kādu varēja gaidīt politiskās varas atbalstītāji un šīs svētdienas Evaņģēlijā (Lk 23, 35-43) mums tiek atgādināts, ka Kristus ķēnišķība izpaužas krusta ciešanās. Šajā īsajā lasījumā tiek parādīts kā Dāvids sasniedza savas varas augstāko punktu un nebija vairs tikai harizmātisks karēvju līderis vai vienas Jūdas cilts ķēniņš, bet tagad kļuva par neapšaubāmu visa Izraela valdnieku. Tādā veidā sākās vienotas monarhijas laiks, kas Vecās Derības ietvaros ir kā zelta laikmets, kad visas divpadsmit ciltis tika apvienotas viena ķēniņa varā. Šāds stāvoklis ilgs gandrīz simts gadus, kad valdīja Dāvids un Salomons pēc kura valdīšanas ziemeļu ciltis atdalījās no Dāvida nama un iesākās nemierīgas sadalītās monarhijas dienas (1 Ķēn 12). Lasījuma darbība noritēja Hebronā, kas bija pirmā Dienvidjūdejas Dāvida galvaspilsēta (2 Sam 2,1). Ziemeļu ciltis zvērēja uzticību Dāvida karaļnamam un Dāvids tika svaidīts par ķēniņu. Interesanti, ka viņš par ķēniņu tika svaidīts jau trešo reizi (1 Sam 16, 13; 2 Sam 2,4). Šīs svētdienas fragments noslēdz garu stāstu par Dāvida nākšanu pie varas 2 Samuela grāmatā 16. Stāsta sākumā viņš tiek parādīts kā nemanāms astotais dēls, bet stāsta noslēgumā sasniedza savu varas zenītu un Dieva solījumi tika piepildīti un pretinieki uzvarēti.

Kāpēc Izraela cilšu vecākie ieradās pie Dāvida? Vecākie veidoja tautas līderu institūciju senajā Tuvo Austrumu sabiedrībā. Šis lasījums parāda, ka Dāvids neiekaroja ziemeļu ciltis vai arī nevaldīja pretēji viņu gribai. Cilšu iniciatīva bija padarīt Dāvidu par viņu ķēniņu un pārstāvji devās uz Hebronu, lai lūgtu viņu kļūt par tautas vadītāju. Pirmkārt, viņi saprata, ka cita ķēniņa meklēšana bija izgāzusies. Kad viņi atnāca pie viņa, vecākie izteica trīs savas rīcības iemeslus. Viņi sacīja pārsteidzošu frāzi: “mēs esam tavi kauli un tava miesa”. Vecajie saprata kaut ko svarīgu paši par sevi un savu asinsradniecību, un kopējo izcelsmi no Jēkaba. Likuma prasība ķēniņam, kuram bija jāvalda pār Izraeli bija piederība tautai (At 17,15) un šajā fragmentā vacajie apstiprināja, ka šis nosacījums ir īstenots. Viņi ieradās pie Dāvida kā brāļi nevis kā ienaidnieki vai svešinieki. Jaunajā Derībā Jēzus Kristus ir Ķēniņš un “Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam” (Ebr 2,17), un Viņam mēs arī esam brāļi (Jņ 1,14; Rom 8,3; Gal 4,4; Filip 2,7; Ebr 2,11). Vārdos “mēs esam tava miesa” vecajie atzina Dāvidu par ķēniņu, savu pakļaušanos viņam un viņa gribai tā it kā viņi būtu ķēniņa miesas locekļi. Tādā veidā viņi izteica dziļu uzticību Dāvidam un gaidīja, ka viņš rūpēsies par viņiem kā par savu miesu. Jaunajā Derībā šie tēli birži parādas apustuļa Pāvila vēstulēs, kur viņš raksta par Baznīcu (1 Kor 12,27; Ef 1,23; 4,12; 5,23.30; Kol 1,24).

Otrais iemesls kāpēc ciltis izvēlējās Dāvidu par ķēniņu bija tas, ka viņš glāba tautu jau sākot no ķēniņa Saula laikiem un saka: “tu Izraēli izvedi un atkal pārvedi atpakaļ” (2 Sam 5,2). Frāze “izvest un pārvest atpakaļ” izsaka līderību kaujas laukā (Sk 27,17; 1Sam 18,13.16; 29,6; 2 Sam 3,25) un tieši Dāvids bija tas, kurš vadīja tautu pret ienaidniekiem, īpaši filistiešiem, un nodrošināja tai uzvaras un mieru, kas tiek aprakstīts 1 Samuela grāmatā. Jēzus Kristus kā ķēniņš arī uzvar ienaidniekus un Evaņģēlijos varam lasīt pār šīm uzvarām un vislielākā pār velnu, kurš vairo grēku un iesēj bailes un nāvi cilvēku dzīvēs. Pārsteidzošā veidā Kungs Jēzus uzvaru guva uz krusta koka. Trešais iemesls bija tas, ka Kungs Dāvidam teica: “tu ganīsi manu tautu Izraēli un Izraēlim būsi par vadoni” (2 Sam 5,3). Ciltis saprata, ka Dievs apsolīja Dāvidam valdīšanu pār tautu un līdz ar to piepildījās garš stāsts. Arvien vairāk cilvēki atzina Dāvids militārās veiksmes un to, ka Kungs bija ar viņu (1 Sam 18,12.14.28; 19,5), un sekojoši auga pārliecība, ka viņš būs nākošais Izraela ķēniņš. Kad cilšu vecākie ieradās pie Dāvida, viņi apstiprināja uzskatus kādi bija Izraela tautā no brīža, kad viņš nokāva Goliātu. Jēdziens “gans” senajā pasaulē bija ierasts tēls karalim, kas norāda uz karaļa atbildību sargāt, barot, uzturēt un aizsargāt savu ganāmpulku. Visa Dāvida stāsta ietvaros tas izskatās ļoti pārsteidzoši, jo parasts ganu zēns (1 Sam 16,11) kļuva par Izraela ķēniņu. Jēzū Kristū piepildījās Dāvida gana tēls un Kungs sevi identificēja kā sen gaidīto ganu (Mt 26,31; Jņ 10,2.11-16): “Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm” (Jņ 10,11).

br. Jānis Savickis OFMCap

Mal 3, 19-20a, svētdiena XXXIII, C

Mal 3, 19-20a

Pravietis Malahijs ar rakstu rulli

manuskripts no Francijas, tapis 1275 - 1300

13. novembra svētdienā Dieva vārds piedāvā kā pirmo lasījumu pravieša Malahija grāmatas noslēguma vārdus, kas arī bija pēdējie Vecās Derības pravieša vārdi. Baznīcas gada izskaņā Dieva vārds aicina pārdomāt Kunga nākšanu, kurš tiesās ļaunos un atalgos taisnīgos. Evaņģēlijs šajā svētdienā arī ir apokaliptisks (Lk 21, 5-19*) un apraksta pastarā laika nemieru un bēdas, tomēr abi lasījumi iedrošina saglabāt uzticību vajāšanās un izturēt līdz galam. Malahija grāmatas sākumā arī izskan jautājums: “kā tad tu mīli mūs?!” (Mal 1,2). Pravietis arī atbild uz jautājumu, ka “kalpot Dievam ir tīrais nieks?” (Mal 3,14) jeb kāda jēga Viņam kalpot? Iepriekš savā grāmatā pravietis Malahijs uzdeva arī retorisku jautājumu, kas interesēja viņa klausītājus: “kur tad ir Dieva spriedums?” (Mal 2,17), bet atbildi dod šīs svētdienas fragmentā (Mal 3,19-21). Pirmkārt, nav veltīgi kalpot Dievam, jo dievbijīgie pārdzīvos Dieva tiesas dienu. Otrkārt, Dieva mīlestība pret Izraēli tiek parādīta atbrīvošanā un taisnīgo veiksmes atgriešanā.

Malahijs nelietoja vārdus “Kunga diena” kā citi pravieši, bet vienkārši “diena”, kas attiecas uz šo pašu pastarā īstenību. “Diena” norāda uz laiku, kad Kungs atklāti nostāsies pretī pasaules dumpim un tiesās to. To dienu raksturos kvēlošana un Vecās Derības kontekstā asociācijas var būt negatīvas, jo šeit tā nav pavarda uguns, bet karstums no domnas krāsns, kas aprij ļaundarus (Ps 21,10; Is 9,17; 10,17). Vārdi “kvēlo kā krāsns” (Mal 3,19) atsaucas uz karstāko uguni kādu senajā pasaulē cilvēki varēja redzēt un tā bija matāla kausēšanas krāsns, kuras augšā bija gaisa padeves caurums no kura nāca ārā karsta liesma (Dan 3; Os 7,7). Iepriekš grāmatā Malahijs jau rakstīja par ugunu, kas “tīra no sārņiem” (Mal 3,2), kas ir tēls Dieva šķīstījošai darbībai, kad ļaunie tiks iznīcināti. Uguns Rakstos bieži ir saistīts ar Dieva dusmām (Is 30,27.33; 42,25; Jer 4,4; 7,20). Pēc Dieva tiesas nekas nepaliks pāri. “Sakne un zars” šeit norāda uz visu koku, tā diviem galējiem punktiem, kas tiks iznīcināti. Senie cilvēki ievēroja, ka pēc sadegšanas nekas nepaliek pāri un Rakstos tas ir pilnīgas iznīcināšanas zīme. “Sakne un zars” izceļ gaidāmās iznīcināšanas kopumu un ir skaidrs, ka tiks sadedzinātas pat saknes, kuras parasti nenodeg, jo tās aizsargā zemes kārta. Jauna dzīve var izaugt pat no palikušās saknes (Īj 14,8-9; Is 11,1; 37,31).

Tajā dienā cilvēki sastapsies ar ilgi gaidīto taisnību (Mal 2,17), jo tiesa nav gala vārds visai Jūdai, bet tikai ļaundariem. Dieva godinātāji saņems svētību un šo svētību pravietis šeit attēlo kā austošu sauli. Saule var būt neviennozīmīgs simbols, jo dažreiz norāda uz svelmi un kaitīgu karstumu (Ps 212,6; Is 49,10, Jon 4,8), kas kādam, kas ar šo Rakstu vietu saskaras, var likties, ka tas ir tiesas turpinājums. Šeit saule norāda uz taisnīgumu un dziedināšanu. Uzsvars šajos vārdos nav uz pašu sauli kā astronomisku objektu, bet tā ir tikai tēls, ka Dievs uzlūko taisnīgos. Taisnīgums ir viens no Bībeles pamatjēdzieniem, ko var arī izprast kā taisnību, nevainību, attaisnošanu, labu uzvedību, Dieva pieņemšanu, pestīšanu un citi jēdzieni. “Taisnības saule” (Mal 3,20) ir pārsteidzoša frāze un būtībā attiecas uz pašu Dievu ar mesiānistisku pieskaņu (Jer 23,5-6; 33,15-16). Tā ir vienīgā vieta Bībelē, kur izskan šāda frāze. Saule ir piemērots simbols jaunai dienai, kas uzaust (Mal 1,11), dziedināšanai un nevis apspiešanai un trūkumam, kas bijis līdz šim tautā (Mal 3,5).

Kā gaidāmā diena dos dziedināšanu? Dažreiz Vecajā Derībā dziedināšana tiek izprasta kā sinonīms piedošanai un pestīšanai (Jer 17,14) vai Dieva labvēlības atgūšanai (Is 53,5; Ps 6,3). Malahija laikabiedri 5. gadsimta vidū pirms Kristus cieta no to puses, kas atmeta Mozus likuma  priekšrakstus (Mal 3, 9-11). Pravietis pastāvīgi pieredzēja to, ka tautā izbālēja teoloģiskās un morālās vērtības. Cilvēki nespēja atpazīt labo no ļaunā, taisnīgumu no netaisnības, un pravietis raizējās, ka sabiedrībā zuda spēja izšķirt vērtības, bet Dievs nekad nepamet labo, ko ir uzsācis. Malahija laikā cilvēki bija apmulsuši un nezināja, kas ir labi un kas ir slikti, un nebija droši par Kunga klātbūtni un ietekmi uz viņu dzīvēm. Viņi neuztvēra, ka savās dzīvēs būtu jāatsaucās uz Dievu un tāpēc pravietis noslēdza savu grāmatu ar brīdinājumu, ka neatkarīgi kā cilvēki jūtas, pastāv neatceļama Dieva tiesas īstenība. Līdzīgi kā citi Vecās Derības pravieši, arī Malahija mācība par pastārā laiku bija balstīta mācība par atmaksu un tas nozīmē, ka Dievs svētī taisnīgos un nolād ļaunos. Malahija grāmatā Dievs izteikti tiek attēlots kā tas, kas nostājas vienu pusē pret citiem; Viņš ir dramatisku darbību Kungs un izšķir labos un ļaunos. Viscaur Bībelei no Radīšanas grāmatas (Rad 22,12) līdz Jāņa Atklāsmes grāmatai (Atkl 14,7) mēs tiekam mācīti bīties Kungu un izrādīt Viņam vislielāko cieņu. Tas nozīmēja, ka ticīgo acis ir vērstas uz Viņu un uzticas Viņam, jo nāks diena, kad Kungs sadalīs cilvēci saskaņā ar to, vai cilvēki godinās Kungu vai nē (Mal 3,20).

* Lk 21, 5-19 un Lk 21, 5-19

 Jānis Savickis OFMCap

2 Mak 7,1-2. 9-14, svētdiena XXXII, C

2 Mak 7,1-2. 9-14

Makabiešu septiņu brāļu un viņu mātes moceklība,

manuskripts no Nīderlandes, 1430.g.

Šajā svētdienā lasīsim īsu un skaidru atzīšanos ticībā jeb sava veido credo - es ticu. Liturģiskā gada pēdējās svētdienās Dieva vārds aicina pārdomāt pastarās lietas un uzlūkot mūžīgo dzīvi, kur satiksim un skaidri redzēsim, ka “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo viņam visi ir dzīvi” (Lk 20,38). Lai iepazītu Dievu, kurš dod dzīvību, ir jāuzlūko šajā svētdienā ne tikai Jēzus, bet arī septiņi brāli un viņu mātes mocības no pirmā lasījuma, kas ņemts no 2 Makabiešu grāmatas. Savukārt šīs svētdienas Evaņģēlijs* iepazīstina ar jautājumu par septiņiem brāļiem, kuri aprecēja vienu sievieti, jo secīgi iepriekšējie brāļi nomira un nākamais ņēma viņu par sievu. Saduķeji uzdeva Kungam jautājumu: “Kuram no tiem viņa būs sieva augšāmcelšanā?” (Lk 20,33). Gan pirmajā lasījumā no Vecās Derības, gan Evaņģēlijā tiek pieminēti septiņi brāļi. Kāda ir atšķirība starp viņiem? Evaņģēlijā var pamanīt, ka viņi nespēja dot, bet tikai ņemt sava brāļa sievu. Ņemšana un paturēšana rada nāvi, jo kas dzīvo sev mirst savā savtībā un tāpēc visi brāļi nomira, bet brāļi no pirmā lasījuma bija gatavi atdot pat savu dzīvi, lai saglabātu dzīvi.

Makabeja grāmatas ir īpaša liecība par izvēlētās tautas vēsturi, kas risinājās starp 175. un. 135 gadu pirms Kristus. 175.g. reģionā sāka valdīt hellēnis Antiohs IV Epifāns, bet 135.g. nomira Izraela tautas līderis Sīmanis Makabietis. Jāņem vērā, ka Makabiešu grāmatas nav bijušas īpaši iecienītas vēstures gaitā kaut arī satur būtiskas teoloģiskas un vēsturiskas patiesības. Jūdi un protestanti šīs grāmatas neiekļāva savā Bībeles kanonā, un protestantiem iemesls bija to mazā teoloģiskā un garīgā vērtība, un viņi ieskaitīja tās deiterokanoniskajā Bībeles literatūrā. Katoliskajā un austrumu kristiešu tradīcijā šīs grāmatas ir iekļautas Bībeles kanonā.

Pasaulas varenie dalīja zemes un pienāca brīdis, kad tikšanās starp hellēnisko civilizāciju un jūdu ticību, kas bija neizbēgama no Aleksandra Lielā laikiem, izsauca spriedzi. Antiohs IV dedzīgi hellenizēja savu valsti un neņēma vērā jūdu reliģisko savdabību. Vairāki lēmumi, kas atcēla Mozus likumu, ieviesa nāves sodu par apgraizīšanu un sabata ievērošanu, ievietoja Zeva statuju Jeruzālemes svētnīcā, lai identificētu Zevu ar Jahvi jeb vienu no daudziem grieķu panteona dieviem, izsauca jūdu pretestību, kas izpaudās moceklībā un bruņotās cīņās. Matatija un viņa dēlu ticības stāja aizstāvot Dieva likumu un ticību vienīgajam Dievam bija tajā laikā spēcīgs piemērs citiem jūdiem. Dievbijīgu izraeliešu vidū Matatija stāja radīja entuziasmu un sekotāju loku. Viņa ģimenes radikālā Toras ievērošana radīja vajāšanas no hellēņu puses. 

7. nodaļas mērķis ir teolģiski skaidrot moceklību. Sākumā mēs varam lasīt moceklības definīciju: “Viens no viņiem visu vārdā teica: “Ko tu gribi mums jautāt un ko uzzināt no mums? Mēs esam gatavi labāk mirt nekā pārkāpt tēvu likumus”.” (2 Mak 7,1). Tēvu likums atsaucas uz Dieva likumu, Toru un tādā veidā brāļi parāda savu uzticību Dieva gribai, kas darbojas jūdu tautas vēsturē visās paaudzēs. Kristiešiem šis moceklības modelis ir aktuāls cauri gadsimtiem. Šie notikumi tiek atainoti šīs svētdienas lasījumā, kur aprakstīta mātes un viņas septiņu dēlu moceklīgā nāve. Visu daudzo asinsliecinieku nāves radīja tautā jautājumu, vai izlietās asinis un nāve nozīmē cilvēku dzīves beigas, vai ir cerība tiem, kas ar uzticību Kungam miruši? Makabiešu grāmatas un īpaši 2 Mak 7 pauž un padziļina visizteiksmīgāk visā Vecajā Derībā domu par dzīvi pēc nāves.

Šīs grāmatas vēsts galvenokārt ir teoloģiska un audzinoša, bet vēsturiskie fakti un personvārdi, vietas un datumi ir otršķirīgi. Fragmentā netiek pieminēti varoņu vārdi un visdrīzāk autors to dara apzināti, lai tādā veidā parādītu, ka mocekļi pārstāv visus vīriešus un sievietes, kuri hellēņu vajāšanu laikā gāja bojā dēļ savas uzticības Likumam. Valdnieka vārds arī netiek šeit pieminēts, bet vēlāk tekstā uzzinam, ka tas ir Antiohs IV (2 Mak 7,24), kas lika ēst cūkgaļu pretēji likumam (Lev 11,7-8). Svarīgi bija 7. nodaļā parādīt jaunu izpratni par augšāmcelšanās noslēpumu un tā saistību ar asinsliecību. Dievs ticības lieciniekam, kurš izgājis kā uzvarētājs pārbaudījumiem, nav atteicies no Kunga un miris, dāvā uzreiz pēc nāves augšāmcelšanos. Iepriekš pestīšanas vēsturē domu par augšāmcelšanos varam lasīt Daniela grāmatā (12,1-3). Augšāmcelšanās šīs svētdienas fragmentā var izprast kā pārdabisku un saistītu ar debesu īstenību, bet Daniela grāmatā tā ir vairāk pēdējais zemes vēstures notikums. Ķermenis lasījumā nozīmē miesu ar visiem locekļiem, jo jūdiem tas bija personas unikalitātes pamatā. Autors izsaka ideju par miesas augšāmcelšanos (2 Mak 7,11), jo jūdi nevarēja iedomāties personu bez konkrēta ķermeņa un tāpēc mātes un dēla ķermeņa iznīcināšana nozīmēja tā jaunu radīšanu debesīs līdzīgi kā Dievs radīja cilvēku. Cerība uz jauno dzīvi tika attiecināta arī uz mirušiem grēciniekiem (2 Mak 12, 43-45), kuriem var palīdzēt dzīvo lūgšanas un pārlūguma upuris. Makabiešu grāmatā piedāvātā augšāmcelšanās izpratne jūdaismā netika attīstīta un domu dažādība labi parādās šīs svētdienas Evaņģēlijā, kurā saduķeri neticēja pēcnāves dzīvei, bet farizeji ticēja.

Pirmo reizi savā vēsturē jūdu tauta makabiešu laikā piedzīvoja vajāšanas un nāvi, kas nebija politisku un etnisku iemeslu dēļ, bet dēļ viņu ticības. Septiņu brāļu nāve rāda mums pilnīgu upuri un autors redzēja to kā gandarījumu par visu Izraeli. Iespējams tas tiek darīts tāpēc, ka tajā laikā Jeruzālemes svētnīca bija apgānīta un vajadzēja parādīt, ka tautā tiek salikti cita veida upuri un pat asinsliecība. Ticīgs cilvēks nostājoties vajāšanu priekšā sastopas ar jautājumu, vai jāizvēlas Dieva taisnība vai arī sava dzīve un izvēle ir grūta, jo miesa ir dārga un neatceļama, bet likumu var atmest. Ticība, ka nekas nebeidzas ar nāvi un seko augšāmcelšanās bija klātesoša Izraelī un piepildījumu sasniedza Kunga Jēzus Pashā. Septiņi brāļi un māte stājās nāves priekšā ar jaunas dzīves cerību un arī tāpēc, ka nesa savā sirdī ticības, patiesības un taisnības dāvanas, kuras neviens nevarēja viņiem atņemt. Tās ir nepārejošas vērtības, kuras ļauj piedalīties Dieva dabā, kas ir milestības, žēlsirdības, patiesības un taisnības pilna.

* Lk 20, 27-38, svētdiena XXXII, C un Lk 20, 27-38, svētdiena XXXII, C

br. Jānis Savickis OFMCap