Lapas

3.26.2020

Jņ 11, 1-45, V gavēņa svētdiena, A

Jņ 11, 1-45

Piektajā gavēņa svētdienā mēs lasām Evaņģēliju par Lācara piecelšanu no miroņiem. Tas, ko Baznīca vēlas mums atklāt ar šo Rakstu vietu ir patiesība, ka Jēzus ir augšāmcelšanās un dzīvība, un ir nācis, lai citiem dāvātu dzīvību. Jēzus atgrieza dzīvību Lācaram un tādā veidā norādīja uz daudzām svarīgām patiesībām. Tas bija viens no notikumiem pirms Jēzus pagodināšanas, kurš norādīja uz to, kas īstenosies Viņa krusta nāves un augšāmcelšanās noslēpumā. Tas nav nejauši, ka Lācara augšāmcelšanās notikums tiek lasīts priekšpēdējajā gavēņa svētdienā. Kā jau tas gavēņa laikā ir iecerēts, liela daļa no tēmām ir domātas katehumeniem, kuri gatavojas kristību pieņemšanai. Lācara piecelšana no miroņiem ir kā iedvesma un tēls dzīvībai, nāvei un augšāmcelšanai, uz kuru savā dzīvē gaida un kuru grib pieredzēt katehumeni Lieldienu naktī. Šajā svētdienā draudzes ar katehumeniem ir aicinātas īpaši lūgties par kristību kandidātiem, kuri vēl ir nāves un grēka varā, lai viņi varētu piedzīvot atbrīvošanu no grēka varas un iedarbības, uzsākot jauno dzīvi Kristū.

Tiem, kas jau ir kristīti tas atgādina, ka ar piedalīšanos Augšāmceltā Kunga dzīvē mēs ticam mūžīgajai dzīvei, ka nāvei nav varas pār mums, jo Kristus ir uzvarējis nāvi. Lai pieņemtu šo dzīvības dāvanu no Kunga, mums ir jāpieņem ticība un jādzīvo ticības dzīve. Ticība un Jēzus pieņemšana savas dzīves centrā ļauj jau tagad pieskarties mūžībai. Šajā noslēpumā mēs varam piedalīties caur saņemto Kristību, kurā saņēmām grēka piedošanu un Svētā Gara attaisnojošo darbību mūsu dzīvēs, un šo stāvokli regulāri atjaunojam atgriešanās procesā un Gandarīšanas un Izlīgšanas sakramentā. Šajā ticības ceļā mēs varam pieredzēt bezcerīgas un grūtas situācijas, bet tās var pārvarēt ar debesu Tēva gādību.

Stāstam par Lācaru Jāņa Evaņģēlijā ir centrāla vieta. Lācara piecelšana no mirušajiem bija kaut kas vairāk nekā brīnums, tā ir zīme, jo atklāja Jēzus patieso būtību, ka Viņš ir Kristus un Dieva Dēls. Jāņa Evaņģēlijā ir septiņas šāda veida zīmes un šī ir pēdējā un spēcīgākā no tām. Iepriekšējās nodaļās Jēzum bija vairākas sarunas ar tautas elites pārstāvjiem. Jēzus atklāja savu dziļo vienību ar Tēvu. Jūdi Viņu apsūdzēja zaimošanā un meklēja iespēju viņu apcietināt. Jēzus šajā savas darbības brīdī nevarēja atgriezties Jeruzālemē, jo viņam draudēja nopietnas briesmas. Varēja gaidīt, ka Viņš mazāk parādīsies starp cilvēkiem līdz brīdim, kad dosies uz Pashas svētkiem Jeruzālemē. Tomēr Viņš neslēpās, bet ar savu brīnumu, zīmi izsauca savu oponentu vēlmi: “no tās dienas tie nolēma Viņu nonāvēt” (Jņ 11,53).

Lācara piecelšana no mirušajiem ir ļoti īpašs fragments un tā viens no mērķiem ir izsaukt lielu emocionālu ietekmi uz lasītāju. Vairāk nekā citos brīnumos šeit tiek uzsvērta garīga spriedze un Jēzus dziļš aizkustinājums. Kāpēc šajā fragmentā Jēzus jūtas ir tik ļoti uzsvērtas? Tāpēc, ka Viņa stunda tuvojās, kurā Viņš pats izies caur nāvei. Šeit tik ļoti netiek likts uzsvars uz mācību, kaut arī tā te ir (Jņ 11, 21-27). Lasītājs tiek turēts neziņa, jo evaņģēlists izmanto svarīgākā notikuma atlikšanas taktiku. Līdz Jēzus nonāks līdz Lācara kapam Viņš sastop viņa māsas, mēs lasām par Jēzus emocionālo reakciju un lūgšanu pie kapa. Šī atlikšana un četras dienas kopš nomiršanas rada noskaņu, ka apkārtējie pakāpeniski pielāgojas tam, kas ir noticis. Tā rezultātā noslēguma ainā, kad Lācars iziet no kapa, ir daudz spēcīgāka. Notikums šādi arī noslēdzās. Svarīgākais tika pateikts un lasītājam prātā apvienojas Lācara piecelšana no mirušajiem un Jēzus augšāmcelšanās (20. nod.). Turklāt abās ainās ir līdzīgas detaļas: sērojošās sievietes, akmens, kas aizver kapu, līķauti. Jēzus pēdējā zīme pirms ciešanām kļuva arī ieganstu Viņa apcietināšanai (Jņ 11,47-56).

Šīs svētdienas Evaņģēlija mērķis bija parādīt, ka Jēzus ir dzīves un nāves Kungs; Viņš atklāja Dieva pestījošo darbu pasaulē. Mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū mums atklājas kā pastarā augšāmcelšanās laika beigās un garīgā dzīvība, kuru varam pieredzēt jau šeit un tagad (Jņ 11,25) savā personiskajā dzīvē. Jēzus zīmes apliecināja Dieva klātbūtni un varu Jēzū Kristū (Jņ 3,2). “Bet šis [zīmes] ir rakstīt[as], lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs ticēdami iemantotu dzīvību Viņa vārdā” (Jņ 20,31). Lācara piecelšana no miroņiem mums spēcīgā veidā atgādina, ka Kungam pieder vara pār dzīvi un nāvi, arī pār miesu. Tomēr mēs nevaram aizmirst šī stāsta garīgo vēsti un tik ļoti nekoncentrēties uz brīnuma fizisko pusi. Neviens nevar veikt šādus brīnumus kā tikai Kungs, bet ir vēl lielāki darbi! (Jņ 1,50; 5,20; 14,12) Tā ir spēja pārveidot dzīves ar Svētā Gara palīdzību, Evaņģēlija sludināšanu un grēku piedošana (Jņ 20,23). Tieši cilvēces un katra cilvēka “kapa stāvoklis” ar saviem spēkiem ir nepārvarams. Cilvēks pieredz tādas situācijas, kurās nespēj tikt galā ar bailēm un nāvi. Tikai Jēzus Kristus mums nāk palīgā un vēlas mūs izsaukt ārā no sava tumšā patvēruma, lai mūs satiktu, atbalstītu, šķīstītu un mainītu tur, kur mēs esam, un lai bailes, meli, ārējie apstākļi, grūtības, ļauni skatieni - viss, ko mēs varētu raksturot kā to, kas mūs nospiež un nogalina mūsu ikdienā - tam vairs nebūtu varas pār mums.

br. Jānis Savickis OFMCap

3.23.2020

Jņ 9, 1-41, IV gavēņa svētdiena, A

Jņ 9, 1-41

Ceturtā gavēņa svētdiena mūs ievada apgaismošanās dāvanā jeb redzes atgūšanas brīnumā, kurā mēs esam aicināti pārdomāt to, kā Dievs mums atklājas un apgaismo. Šis svētdienas Evaņģēlijā sastopam cilvēku, kurš pakāpeniski atpazīst patiesību par Jēzu Kristu. Kā mēs varam uztvert šo Evaņģēliju, kādiem posmiem ir jāiziet cauri, lai ieticētu Jēzum. Fragmenta centrālā tēma ir Jēzus vārdi: “es esmu pasaules gaisma” (Jņ 9,5). Pašā fragmenta sākumā mēs sastopam no dzimšanas aklu cilvēku. Viņa dzīve bija grūta, izmisuma pilna un tumša. Tā bija bezcerīga situācija ar kuru viņš un apkārtējie bija samierinājušiem. Tomēr Jēzus ienesa gaismu viņa dzīvē un spēj to izdarīt arī katra cilvēka dzīvē. Evaņģēlijos varam lasīt, ka Jēzus vairākiem cilvēkiem atgrieza redzi (piem., Mt 9,27-31; 12,22; 15,30; 21,14), tomēr šīs svētdienas brīnums jeb zīme ir īpaša tāpēc, ka cilvēks bija akls no dzimšanas; turklāt mācekļiem interesēja kāpēc ar viņu tas tā ir noticis. Viss stāstījums ilustrē ticības rašanos un attīstību, kas arī ir viena no Jāņa Evaņģēlija galvenajām tēmām. 

Jāņa Evaņģēlija 9. nodaļas varonis ir aklais, kurš pakāpeniski liek ticības soļus, lai sākumā atzītu, ka Jēzus ir cilvēks (Jņ 9,11), Cilvēka Dēls (Jņ 9,35-38), pravietis (Jņ 9,17), ka ir “no Dieva” (Jņ 9,33) un, ka ir Kungs (Jņ 9,38). Tas ir ceļš, kuram ir jāiziet cauri katram kristietim, lai atzītos ticībā, ka Jēzus ir patiess cilvēks un patiess Dievs. Šis evaņģēliskais atzīšanās process ilustrē pāreju no tumsas uz gaismu, no materiālā uz garīgo. Šis aklais, kurš saņēma redzes dāvanu simbolizē visu cilvēci pie kuras nāk Jēzus, lai viņus dziedinātu un vestu pie gaismas. Jēzus bija pirmais, kas spēra soli un ienāca aklā cilvēka dzīvē. Kungs nesāk ar solījumu vai dāvanu došanu, bet cenšas aizkustināt cilvēka sirdi, lai tā iekustētos, lai tajā raisītos jautājumi un dziļākas iekšējās vēlmes. Neredzīgajam liek veikt zināmas darbības, lai pakāpeniski viņā pamodinātu cerību un tad Jēzus viņu dziedina. 

Jēzus darbība arī šajā fragmentā notika nelabvēlīgu cilvēku pavadīta. Katrā Evaņģēlijā varam lasīt, ka Jēzus dzīve noritēja krusta ēnā (Mt 16,21; Mk 8,31; Lk 9,22). Kamēr Kungs to vēl varēja, Viņš darīja visu, lai Viņa gaisma spīdētu pār cilvēku miesām un prātiem. Kad aklais atguva redzi visi bija pārsteigti un apjukuši. Interesantas ir četras cilvēku grupu un indivīdu reakcijas uz šo notikumu: kaimiņi, farizeji, vecāki un dziedinātais cilvēks. Kaimiņi un apkārtējie, kas dziedināto pazina nevarēja noticēt brīnumam un domāja, ka tas ir kāds cits cilvēks. Tomēr viņš uzsvēra, ka tas ir viņš un nevis kāds cits. Viņš bija pieņēmis savu dziedināšanu, bet vēl nezināja, kas Jēzus ir par cilvēku. Tā kā notikums bija noslēpumains kaimiņi aizveda viņu pie farizejiem, kur viņš atkārtoja savu stāstījumu. Farizejiem vien interesēja likuma burts un aizliegums sabatā darīt tādas lietas. Tomēr lielā spiediena priekšā dziedinātais cilvēks atzinās, ka Jēzus ir pravietis. Pravieši bija Dieva sūtīti vīri, kas noteiktos gadījumus veica arī brīnumus. 

Saruna starp farizejiem un dziedināto cilvēku var šķist nedaudz absurda, jo brīnums visiem bija acīmredzams, tomēr farizeji izmanījās pagriezt sarunu dīvainā gultnē. Saskaņā ar jūdu priekšstatiem farizeji apgalvoja, “ka Dievs grēciniekus neuzklausa” (Jņ 9,31, skat. Ps 66,18; Sak 28,9; Is 1,15). Tomēr cilvēks izvirzīja pretargumentu: “Ja Viņš nebūtu no Dieva, tad Viņš neko nevarētu darīt” (Jņ 9,33). Tā kā uz šiem vārdiem viņiem nebija atbildes, viņi uzbruka viņa personai, ad personam un pazemoja viņu, izslēdza no ticīgo kopienas un izolēja no ģimenes un draugiem. Pretēji farizeju atraidīšanai Jēzus šo cilvēku atrada un pieņēma. Tas, ka Jēzus viņu meklēja norāda uz to, ka Viņš gribēja saņemt viņa ticības apliecinājumu par spīti apkārtējo pretestībai un noraidījumam.

Aklā cilvēka dziedināšana ir cieši saistīta ar kristības sakramentu, jo šis brīnums norāda uz kādu daudz bagātāku realitāti nekā miesas dziedināšana un tas ir kristības sakraments, kas izved no nāves tumsas un ieved Dieva gaismā. Šīs svētdienas stāsts ir kā mūsu atgriešanās modelis, kura laikā dziļā veidā tiek izklāstītas eksistenciālā un garīgā kristību nozīme. Aklums Evaņģēlijā simbolizē cilvēku, kuram nepieciešama Dieva gaisma, ticības gaisma, lai iepazītu īstenību tāda, kāda tā ir un ar jaunu skatījumu ietu pa dzīves ceļu. Aklais cilvēks no bezcerīgas tumsas, kurā dzīvoja visu dzīvi piedzīvoja dziedināšanu jeb sastapšanos ar Kristu un saņēma ticības dāvanu. Tāpēc svarīgi ir sevi atzīt par neredzīgu, kuram nepieciešama gaisma, jo savādāk par tumsā dzīvojošu var palikt vienmēr. Tas ir svarīgs garīgs vingrinājums ne tikai pirms kristībām, bet kristīgās dzīves ikdienā: lūgt Kungu, lai Viņš dziedina manu nespēju redzēt un dāvā savu gaismu, ticību, kas apgaismo dzīvi. Sarunā ar Jēzu aklais cilvēks atzīstās ticībā Jēzum. Visa šī aina ir tieši vērsta uz cilvēka ticību un pielūgsmi. Ikviens, kas atzīst, ka par savu redzi (ticību) ir jāpateicas Jēzum, ieiet gaismā, bet tie, kuri redz visu saskaņā ar sevi, ir akli un tādi arī var palikt, kamēr kristībās vai atgriešanās procesā nenomirs vecajam aklajam cilvēkam, lai kopā ar Kristu pieceltos jaunajai dzīvei. 

br. Jānis Savickis OFMCap

3.10.2020

Jņ 4, 5-42, III gavēņa svētdiena, A

Jņ 4, 5-42

Trešās gavēņa svētdienas Evaņģēlijs ir ļoti izteiksmīgs, dziļš un plašs. Šis Evaņģēlija fragments tiek lasīts tikai reizi gadā un tieši trešajā gavēņa svētdienā. Kāpēc tas tā ir noskaidrosies tālākā gaitā. Tā kā stāsts ir samērā garš, apskatīsim to tikai lielos vilcienos. Gavēņa laikā mēs meklējam savas ticības dzīves patiesās motivācijas un uzlūkojam, kas tajā ir lieks un traucējošs. Šajā ceļā mums jāatklāj alkas pēc Dieva mīlestības. Šī svētdiena īpašā veidā Baznīcas tradīcijā ir saistīta ar kristību dāvanu atjaunošanu, kuru mums dāvā Svētais Gars. Evaņģēlijs par samarietes sarunu ar Jēzu mums atgādina, ka kristībās ar ūdeni un Svēto Garu mēs esam saņēmuši jaunas dzīvības dāvanu. Šīs svētdienas tēlainais un simboliskais stāsts vēlas lasītājam pavēstīt par Jēzu kā mesiju un Dieva Dēlu. Varoņi, kurus iepazīsim šajā notikumā pie akas palīdzēs mums atklāt kaut ko vairāk par Jēzu un Viņa mācību. Samariete un cilvēki ap Jēzu ļauj izgaismot dažādus Jēzus personas aspektus. Evaņģēlistam Jānim neinteresēja tik ļoti samarietes vēsturiskā vai psiholoģiskā individualitāte, kaut arī šī tikšanās nenoliedzami bija spēcīga, bet modelis kā Jēzus ienāk cilvēku dzīvēs.

Evaņģēliskā aina pie Jēkaba akas sākumā var likties kā ikdienišķa saruna un nešķiet pārāk garīga. Arī noskaņa ir mierīga un nesteidzīga. Jēzus nav īpaši dinamisks un izteiksmīgs. Viņa sarunas ar farizejiem ir spriedzes pilnas, bet pie akas viss norit lēni, bet neapturami virzās uz priekšu. Jēzus bija noguris, izslāpis, izsalcis, pārkarsis dienvidus saulē un palicis viens, jo mācekļi devās iepirkt pārtiku. Šādā situācijā Jēzus tuvumā parādījās sieviete ar kuru ierastos sociālos apstākļos Viņam nebija jārunā vairāku iemeslu dēļ: viņa bija samariete un sieviete, un kā izrādījās grēciniece! Kad mācekļi atgriezās un ieraudzīja šo sarunu, viņi bija apmulsuši un aizdomu pilni, un izvairījās jautāt, ko Viņš no šīs sievietes vēlējās. 

Visā šajā sākuma aina ir divi domas virzienu: ka starp cilvēkiem, kuri noraizējušies par ikdienas sīkiem mājas darbiem, Dievs darbojas un atklājas. Šī aina atgādina Vecās Derības notikumus, kuros Izāks (Rad 24), Jēkabs (Rad 29) un Mozus (Izc 2,15-21) pie akas sastapa savu nākamo sievu. Ja mēs tā skatāmies uz Jēzu, tad Viņš ir kā dievišķs līgavainis, kurš meklē ticīgos, lai tie būtu kā viņa līgava (Jņ 3,29). Par samarieti uzzinām, ka viņai bija “pieci vīri” (Jņ 4,18). Kāda ir šo vārdu jēga Svēto Rakstu kontekstā, vai tie attiecas tikai uz sievietes intīmo dzīvi. Samarietes attiecības ar vīriešiem atgādina samariešu tautas vēsturisko pieredzi. Vecajā Derībā varam lasīt par piecām svešām tautām, kas precējās ar Ziemeļu izraēliešiem (samariešiem) (2 Ķēn 17,24-31). 

Katrai tautai bija savi dievi un šīs piecas vīriešu dievības ienāca samariešu ticībā. Šie elki tika saukti par Baalu jeb ebrejiski “kungs” vai “vīrs”. Pravieši nosodīja Izraeli par kalpošanu šiem dieviem un apzīmēja šādu pielūgšanu par neuzticību savam derības līgavainim, Dievam. Saglabājās cerība, ka Kungs apžēlosies par šiem Izraela tautas locekļiem: “Tajā dienā būs tā, saka Kungs, tu sauksi mani: mans vīrs! Vairs nesauksi: mans Baals!” (Os 2,18). Kungs solīja izrādīt žēlastību un noslēgt jaunu “derību” (Os 2,20). Šie pravietojumi piepildījās Jēzuū-līgavaiņa personā, kurš ieradās glābt samariešus no šīs gadsimtiem ilgās cīņas ar pieciem pagānu vīriem-elkiem.

Sieviete bija nodarbināta ar praktiskām lietām, kā iesmelt ūdeni. Viņu nodarbināja ūdens un vīrieši, bet sarunā ar Jēzu viņa apzinās svarīgākas lietas. Sarunai starp viņiem attīstoties, izrādījās, ka tas, ar ko ir nodarbināta viņas sirds nav tikai ūdens un vīrieši. Kaut arī sākumā viņa pārprata vai ar ironiju uztvēra Jēzus vārdus, vēlāk viņa parāda savas reliģiskās zināšanas par Jēkabu, Jeruzalemi un mesiju, un savu atvērtību un garīgās uztveres spējas. Skatoties uz samarieti mēs redzam modeli kā cilvēks sastopas ar Jēzu un uzsāk pestīšanas ceļu. Viņas dzīves jaunais pavērsiens nebija tik spilgts kā apustulim Pāvilam ceļā uz Damasku, bet vairāk atgādina Mozus ceļu, kurš savā ikdienas darba ritējumā iepazīst Kungu. Samariete simbolizē cilvēku, kuru Kristus šķīstī ar saviem vārdiem un darbiem, lai pēc šīs tikšanās rastos vēlme runāt un liecināt par Kunga mīlestības darbiem.

Vārdi “dzīvais ūdens” šajā sarunā ieguva būtisku padziļinājumu. Sieviete runāja par tekošu ūdeni, kas ir pretējs stāvošam ūdenim, bet Jēzus runāja par dzīvības ūdeni un Garu. Vecajā Derībā pravieši runāja par Kunga svētību kā dzīvi nesošu ūdeni (Is 12,3; 44,3: Ez 47,1-12; Zah 14,8). Baznīcas vēsturē dzīvo ūdeni saistīja ar kristības ūdeņiem, kas ieved mūžīgajā dzīvē (Jņ 4,14). Ezehiela grāmatā varam lasīt par upi, kas iztecēs “no tempļa sliekšņa apakšas” (Ez 47,1), līdzīgi kā upes iztecēja no Ēdenes dārza, un dzirdīs visu radību, nodrošinās dzīvību un auglību jaunajai radībai. Par “dzīvības ūdeni”, kas izplūdīs no Dieva troņa lasām arī Atklāsmes grāmatā (22,1-2), kas savu piepildījumu sasniedza brīdī, kad no krustā sistā Jēzus pārdurtā sāna izplūda ūdens (Jņ 19,34). Jēzus šajā svētdienā atklājas kā dzīvības ūdens devējs visiem, kam slāpst. Saskaņā ar pirmbaznīcas praksi, kristības ūdenim bija jābūt svaigam avotu ūdenim. 

“Cilvēkiem slāpst un viņi meklē ūdeni tur, kur domā, ka tur viņi to atradīs. [..] Tas ir skaisti, ka pestīšanas vēsture vienmēr sākas ar akas rakšanu. “Mēs sastopam kā patriarhi pastāvīgi rokot akas” (Origens). Mēs paši esam šie patriarhi, kas šķērsoja apsolīto zemi kā svešinieki [..]. Pie savām akām būvējam altārus saviem dieviem: savai reliģijai, savai ideoloģijai, savai naudai, savai varai. Cilvēki ir izslāpuši: kā viņiem var nesanākt rakt tur, kur viņi domā atrast ūdeni? [...] Pie akas Viņš uz mums gaida. Saruna vienmēr ved, neskatoties uz izvairīšanos un naidīgumu, pie neizbēgamā jautājuma par templi un vietu, kur var sastapties Dievs un cilvēks, ūdens un slāpes. [..] Kur ir jaunās liturģijas vieta, bezgalīgi bagātīga vieta, kur atklāt avotu?”*

Jāņa Evaņģēlijam raksturīgs ir tas, ka daudziem notikumiem ir sakramentāla jēga, īpaši tas attiecas uz stāstiem no 3. līdz 5. nodaļai, kurās ūdens tēma ir svarīga un norāda uz kristības ūdeni. Tas arī saistās ar šīs svētdienas stāstu. Jēzus saruna ar samarieti kristīgajā mākslā ir viens no senākajiem motīviem.** Iemesls tam, ka šis Evaņģēlija fragments tika attēlots pirmo gadsimtu kristību vietās bija tas, ka stāsta centrā ir “dzīvības ūdens” jeb kristību ūdeni. Katakombu mākslā šī saruna bija viena no populārākajām. Viens no attēlošanas iemesliem bija arī tas, ka Jēzus nesarunājās ar jūdu, bet kādu, kas ir ārpus no izvēlētās tautas un tādā veidā norādīja, ka pestīšana pieejama visiem. Viņa vārdi cieši sasaucās ar kristībām: “Bet ūdens, ko es tam došu, kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei” (Jņ 4,14). Šis stāsts ir kā pareģojums par kristībām. Interesanti, ka kristību telpās attēli uz sienām lielākoties tika ņemti no Jāņa Evaņģēlija (kāzas Kānā, samariete pie akas, paralizētā dziedināšana pie dīķa, Nikodēma jautājums par piedzimšanu no jauna). Jāņa Evaņģēlijs savā ziņā dominēja ar savām tēmām agrīnajā kristīgajā mākslā.***

*Jean Corbon, The Wellspring of Worship. San Francisco: Ignatius, 2005. - P. 21-22.

**Sīkāk par šī stāsta atspoguļojumu teoloģija un mākslā: Janeth Norfleete Day, The Woman at the Well: Interpretation of John 4:1-42 in Retrospect and Prospect. Boston: Brill, 2002.

***Robin M. Jensen, Living Water: Images, Symbols, and Settings of Early Christian Baptism, Boston: Brill 2011. - P. 280.

br. Jānis Savickis OFMCap

3.06.2020

Mt 17, 1-9, II gavēņa svētdiena, A

Mt 17, 1-9

Otrās gavēņa svētdienas Evaņģēlijā īpaši skaidri parādās gaismas simboli, kuri norāda uz Dieva atklāsmi. Kunga pārveidošanās kalnā bija nepieciešams, lai iepazītu Jēzus personas būtību un Viņa misijas noslēpumu. Apskaidrošanās notikumā savijās kopā svarīgas patiesības par Jēzus Kristu. Evaņģēlists Matejs savā darbā lielu uzsvaru lika uz šo notikumu. Ģetzemenes dārzā, par kuru lasīsim Klusajā nedēļā un Trīs Lielajās dienās, Jēzus piedzīvoja pretēju stāvokli tam, par ko lasām šajā svētdienā. Pastāv cieša saistība starp pagājušās svētdienas Jēzus kārdināšanas Evaņģēliju, pārveidošanos un Ģetzemenes dārzu.

Viss gavēņa laiks mūs tuvina pashālajiem noslēpumiem un pirmās divas gavēņa svētdienas mūs sagatavo Ģetzemenes dārza notikumam, kur Jēzus arī tika kārdināts vai pārbaudīts. Jēzus atmeta velna piedāvājumu, jo izvēlējās Tēva piedāvāto ceļu un uzticējās tikai Viņa vārdam. Gavēņa laikā un īpaši pagājušās svētdienas kontekstā, kad dzirdējām vairākas reizes “ir rakstīts” un vienus no centrālajiem vārdiem mūsu ticībā: “cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes” (Mt 4,4), balss no debesīm teica: “Viņu jūs klausiet” (Mt 17,5). Mums šiem vārdiem jāizskan īpaši spēcīgi. Dieva vārda barība ir eksistenciāla nepieciešamība mūsu dzīvei.

Ja mēs salīdzinām pārveidošanās ainu un Izceļošanas grāmatas nodaļas (24. un 33-34.), mēs varam atrast kādas septiņas līdzības starp šiem notikumiem. [1] Pirmais, ko var pamanīt ir tas, ka Evaņģēlija fragments sākās ar vārdiem “pēc sešām dienām” (Mt 17,1). Tie nav nejauši vārdi, jo sešas dienas bija uzskatīts par atbilstošu skaitli, lai sagatavotos svētam notikumam Izraēla tautas dzīvē: Radīšana noritēja sešās dienās un sagatavoja sabata iedibināšanai. Mozus sešas dienas gaidīja pirms sastapsies ar Kunga godību Sinaja kalnā (Izc 24,16) un tagad lasām par sešām dienām, kas ieved mūs Dieva Dēla pārveidošanās noslēpumā. [2] Mākonis apklāja [3] kalnu un [4] atskanēja Dieva balss no mākoņa (Mt 17,5; Izc 24,16). [5] Kalnā Mozu tāpat kā Jēzu pavadīja trīs biedri (Mt 17,1; Izc 24,1.9) un [6] abas personas piedzīvoja sava ārējā izskata maiņu (Mt 17,2; Izc 34,30), kam sekoja [7] izbrīna un baiļu reakcija, kuru piedzīvoja notikuma vērotāji (Mt 17,6; Izc 34,30). Šo abu notikumu kopējā iezīme ir tā, ka Dieva klātbūtne cilvēku vidū tika atjaunota un apstiprināta, un iepriekšējās neskaidrības tiek kliedētas un šī pieredze iedrošinātu tālākajā ceļā.

Tas, ka Jēzus pārveidojās mācekļu priekšā nozīmē, ka Viņš to darīja viņu dēļ. Pēterim, Jēkabam un Jānim bija liela privilēģija uzlūkot kaut ko no Kunga pirmsmūžīgās godības (Jņ 1,14;17,5; Filip 2,6-7) un viņi saņēma nojautu par viņa godpilno atnākšanu laiku beigās (2 Pēt 1,16-18; Atkl 1,16). Mācekļu saņēma apstiprinājumu ticībai, ka Jēzus ir mesija un Viņa ciešanu perspektīva tika kārtējo reizi izgaismota. Bibliskās atklāsmes kulminācija tika sasniegta Jēzus Kristus personā, Dēlā un Kalpā, kuru Tēvs mīl un kurš Viņam labpatīk, bet Viņam arī būs jāiet cauri ciešanu un nāves ielejai. Viņiem bija jāpieņem doma, ka Jēzus nākšana godībā nebūs tūlītēja, bet sākumā jāpieredz Kristus ciešanas un arī savu personisko pashu. 

Pat Mozus un Elija atbalstīja Jēzu šajā cēlajā, bet arī grūtajā un pat nāvīgajā ceļā. Jūdi gaidīja, ka abi Vecās Derības varoņi atkārtoti parādīsies laika beigās (At 18,15-18, Mal 4,5). Viņu klātbūtne šajā brīdī parāda Jēzus dialogu ar Likumu un praviešiem, un visu Veco Derību kopumā. Abi savās dienās dzirdēja balsi Sinaja (Horeba) kalnā, un tagad apstiprina Jēzus misiju. Viņu zemes dzīves noslēgums bija zīmīgs, jo Mozus nomira neieejot apsolītajā zemē, bet Elija tika paņemts ugunīgos ratos debesīs. Tāpēc nav brīnums, ka viņu sarunas tēma bija Jēzus nāve. Jēzus godība netiek atklāta ar šīs pasaules varas un metožu palīdzību. Iepriekšējā svētdienā velns kārdināja Jēzu tieši ar šīm lietām.

Jēzus atklājās caur kalpošanu, pazemošanos un nāvi. Tādā veidā mēs iepazīstam patieso Kristus noslēpumu. Arī Tēva vārdi ir viennozīmīgi un sasaucās ar Vecās Derības ilgām pēc mesijas: “Šis ir mans mīļais Dēls, kas man labpatīk. Viņu jūs klausiet” (Mt 17,5). Atkārtojot šo teikumu Vecās Derības vārdiem tas skanētu: “tu esi mans dēls” (Ps 2,7), “savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, - Īzāku, ej uz Morijas zemi un upurē viņu tur kā sadedzināmo upuri” (Rad 22,2), “redzi, tas ir mans kalps, es viņu stiprinu, mans izredzētais, kas man tīk” (Is 42,1), “Kungs, tavs Dievs, tev dos tādu pravieti kā es - no paša ļaudīm, no taviem brāļiem, klausiet viņu!” (At 18,15).

Jēzus teica saviem mācekļiem “Celieties un nebīstieties!” (Mt 17,7). Ja vēl šajā brīdī mācekļi neizprata šo vārdu nozīmi un varēja uztvert kā aicinājumu pamosties, tad sākot ar augšāmcelšanās rītu tie iegūst citu nozīmi ne tikai attiecībā uz Jēzu, bet arī uz katru mācekli, kurš savā dzīvē pieredz pashālo noslēpumu. Jēzus piecēla savus mācekļus no zemes, jo Viņam ir vara pār nāvi. Viņš ir tuvu mums un vēlas iznīcināt ļaunumu un nāvi, pieceļ ar savu vārdu un palīdz mums iet pretī augšāmcelšanās un pārveidošanās notikumam mūsu dzīvē, bet pirms tam mums jāpiedzīvo krusts. Kristīgā ticība vienmēr jāuzlūko krusta gaismā un arī šīs gavēņa svētdienas Evaņģēlija lasījums aicina mums sekot Jēzum pashālajā ceļā. Evaņģēlijs aicina mūs uzņemas grūtības, kalpot tuvākajiem un pieņemt mūsu ierobežojumus. Pārveidošanās bija tikai epizode mācekļu ceļā. Nokāpjot no kalna Jēzus un mācekļi turpināja savu ierasto misiju darbu. Pārveidošanās nebija Jēzus pašmērķis, bet ir stiprinājuma notikums mācekļu dzīvē, lai stiprinātos kalpošanā. Kristietis savā ceļā nepaliek viens, jo saņem stiprinājumu no Dieva lūgšanā, Dieva vārdā un Euharistijā.

br. Jānis Savickis OFMCap