Mt 17, 1-9
Otrās gavēņa svētdienas Evaņģēlijā īpaši skaidri parādās gaismas simboli, kuri norāda uz Dieva atklāsmi. Kunga pārveidošanās kalnā bija nepieciešams, lai iepazītu Jēzus personas būtību un Viņa misijas noslēpumu. Apskaidrošanās notikumā savijās kopā svarīgas patiesības par Jēzus Kristu. Evaņģēlists Matejs savā darbā lielu uzsvaru lika uz šo notikumu. Ģetzemenes dārzā, par kuru lasīsim Klusajā nedēļā un Trīs Lielajās dienās, Jēzus piedzīvoja pretēju stāvokli tam, par ko lasām šajā svētdienā. Pastāv cieša saistība starp pagājušās svētdienas Jēzus kārdināšanas Evaņģēliju, pārveidošanos un Ģetzemenes dārzu.
Viss gavēņa laiks mūs tuvina pashālajiem noslēpumiem un pirmās divas gavēņa svētdienas mūs sagatavo Ģetzemenes dārza notikumam, kur Jēzus arī tika kārdināts vai pārbaudīts. Jēzus atmeta velna piedāvājumu, jo izvēlējās Tēva piedāvāto ceļu un uzticējās tikai Viņa vārdam. Gavēņa laikā un īpaši pagājušās svētdienas kontekstā, kad dzirdējām vairākas reizes “ir rakstīts” un vienus no centrālajiem vārdiem mūsu ticībā: “cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes” (Mt 4,4), balss no debesīm teica: “Viņu jūs klausiet” (Mt 17,5). Mums šiem vārdiem jāizskan īpaši spēcīgi. Dieva vārda barība ir eksistenciāla nepieciešamība mūsu dzīvei.
Ja mēs salīdzinām pārveidošanās ainu un Izceļošanas grāmatas nodaļas (24. un 33-34.), mēs varam atrast kādas septiņas līdzības starp šiem notikumiem. [1] Pirmais, ko var pamanīt ir tas, ka Evaņģēlija fragments sākās ar vārdiem “pēc sešām dienām” (Mt 17,1). Tie nav nejauši vārdi, jo sešas dienas bija uzskatīts par atbilstošu skaitli, lai sagatavotos svētam notikumam Izraēla tautas dzīvē: Radīšana noritēja sešās dienās un sagatavoja sabata iedibināšanai. Mozus sešas dienas gaidīja pirms sastapsies ar Kunga godību Sinaja kalnā (Izc 24,16) un tagad lasām par sešām dienām, kas ieved mūs Dieva Dēla pārveidošanās noslēpumā. [2] Mākonis apklāja [3] kalnu un [4] atskanēja Dieva balss no mākoņa (Mt 17,5; Izc 24,16). [5] Kalnā Mozu tāpat kā Jēzu pavadīja trīs biedri (Mt 17,1; Izc 24,1.9) un [6] abas personas piedzīvoja sava ārējā izskata maiņu (Mt 17,2; Izc 34,30), kam sekoja [7] izbrīna un baiļu reakcija, kuru piedzīvoja notikuma vērotāji (Mt 17,6; Izc 34,30). Šo abu notikumu kopējā iezīme ir tā, ka Dieva klātbūtne cilvēku vidū tika atjaunota un apstiprināta, un iepriekšējās neskaidrības tiek kliedētas un šī pieredze iedrošinātu tālākajā ceļā.
Tas, ka Jēzus pārveidojās mācekļu priekšā nozīmē, ka Viņš to darīja viņu dēļ. Pēterim, Jēkabam un Jānim bija liela privilēģija uzlūkot kaut ko no Kunga pirmsmūžīgās godības (Jņ 1,14;17,5; Filip 2,6-7) un viņi saņēma nojautu par viņa godpilno atnākšanu laiku beigās (2 Pēt 1,16-18; Atkl 1,16). Mācekļu saņēma apstiprinājumu ticībai, ka Jēzus ir mesija un Viņa ciešanu perspektīva tika kārtējo reizi izgaismota. Bibliskās atklāsmes kulminācija tika sasniegta Jēzus Kristus personā, Dēlā un Kalpā, kuru Tēvs mīl un kurš Viņam labpatīk, bet Viņam arī būs jāiet cauri ciešanu un nāves ielejai. Viņiem bija jāpieņem doma, ka Jēzus nākšana godībā nebūs tūlītēja, bet sākumā jāpieredz Kristus ciešanas un arī savu personisko pashu.
Pat Mozus un Elija atbalstīja Jēzu šajā cēlajā, bet arī grūtajā un pat nāvīgajā ceļā. Jūdi gaidīja, ka abi Vecās Derības varoņi atkārtoti parādīsies laika beigās (At 18,15-18, Mal 4,5). Viņu klātbūtne šajā brīdī parāda Jēzus dialogu ar Likumu un praviešiem, un visu Veco Derību kopumā. Abi savās dienās dzirdēja balsi Sinaja (Horeba) kalnā, un tagad apstiprina Jēzus misiju. Viņu zemes dzīves noslēgums bija zīmīgs, jo Mozus nomira neieejot apsolītajā zemē, bet Elija tika paņemts ugunīgos ratos debesīs. Tāpēc nav brīnums, ka viņu sarunas tēma bija Jēzus nāve. Jēzus godība netiek atklāta ar šīs pasaules varas un metožu palīdzību. Iepriekšējā svētdienā velns kārdināja Jēzu tieši ar šīm lietām.
Jēzus atklājās caur kalpošanu, pazemošanos un nāvi. Tādā veidā mēs iepazīstam patieso Kristus noslēpumu. Arī Tēva vārdi ir viennozīmīgi un sasaucās ar Vecās Derības ilgām pēc mesijas: “Šis ir mans mīļais Dēls, kas man labpatīk. Viņu jūs klausiet” (Mt 17,5). Atkārtojot šo teikumu Vecās Derības vārdiem tas skanētu: “tu esi mans dēls” (Ps 2,7), “savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, - Īzāku, ej uz Morijas zemi un upurē viņu tur kā sadedzināmo upuri” (Rad 22,2), “redzi, tas ir mans kalps, es viņu stiprinu, mans izredzētais, kas man tīk” (Is 42,1), “Kungs, tavs Dievs, tev dos tādu pravieti kā es - no paša ļaudīm, no taviem brāļiem, klausiet viņu!” (At 18,15).
Jēzus teica saviem mācekļiem “Celieties un nebīstieties!” (Mt 17,7). Ja vēl šajā brīdī mācekļi neizprata šo vārdu nozīmi un varēja uztvert kā aicinājumu pamosties, tad sākot ar augšāmcelšanās rītu tie iegūst citu nozīmi ne tikai attiecībā uz Jēzu, bet arī uz katru mācekli, kurš savā dzīvē pieredz pashālo noslēpumu. Jēzus piecēla savus mācekļus no zemes, jo Viņam ir vara pār nāvi. Viņš ir tuvu mums un vēlas iznīcināt ļaunumu un nāvi, pieceļ ar savu vārdu un palīdz mums iet pretī augšāmcelšanās un pārveidošanās notikumam mūsu dzīvē, bet pirms tam mums jāpiedzīvo krusts. Kristīgā ticība vienmēr jāuzlūko krusta gaismā un arī šīs gavēņa svētdienas Evaņģēlija lasījums aicina mums sekot Jēzum pashālajā ceļā. Evaņģēlijs aicina mūs uzņemas grūtības, kalpot tuvākajiem un pieņemt mūsu ierobežojumus. Pārveidošanās bija tikai epizode mācekļu ceļā. Nokāpjot no kalna Jēzus un mācekļi turpināja savu ierasto misiju darbu. Pārveidošanās nebija Jēzus pašmērķis, bet ir stiprinājuma notikums mācekļu dzīvē, lai stiprinātos kalpošanā. Kristietis savā ceļā nepaliek viens, jo saņem stiprinājumu no Dieva lūgšanā, Dieva vārdā un Euharistijā.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru