Jņ 4, 5-42
Trešās gavēņa svētdienas Evaņģēlijs ir ļoti izteiksmīgs, dziļš un plašs. Šis Evaņģēlija fragments tiek lasīts tikai reizi gadā un tieši trešajā gavēņa svētdienā. Kāpēc tas tā ir noskaidrosies tālākā gaitā. Tā kā stāsts ir samērā garš, apskatīsim to tikai lielos vilcienos. Gavēņa laikā mēs meklējam savas ticības dzīves patiesās motivācijas un uzlūkojam, kas tajā ir lieks un traucējošs. Šajā ceļā mums jāatklāj alkas pēc Dieva mīlestības. Šī svētdiena īpašā veidā Baznīcas tradīcijā ir saistīta ar kristību dāvanu atjaunošanu, kuru mums dāvā Svētais Gars. Evaņģēlijs par samarietes sarunu ar Jēzu mums atgādina, ka kristībās ar ūdeni un Svēto Garu mēs esam saņēmuši jaunas dzīvības dāvanu. Šīs svētdienas tēlainais un simboliskais stāsts vēlas lasītājam pavēstīt par Jēzu kā mesiju un Dieva Dēlu. Varoņi, kurus iepazīsim šajā notikumā pie akas palīdzēs mums atklāt kaut ko vairāk par Jēzu un Viņa mācību. Samariete un cilvēki ap Jēzu ļauj izgaismot dažādus Jēzus personas aspektus. Evaņģēlistam Jānim neinteresēja tik ļoti samarietes vēsturiskā vai psiholoģiskā individualitāte, kaut arī šī tikšanās nenoliedzami bija spēcīga, bet modelis kā Jēzus ienāk cilvēku dzīvēs.
Evaņģēliskā aina pie Jēkaba akas sākumā var likties kā ikdienišķa saruna un nešķiet pārāk garīga. Arī noskaņa ir mierīga un nesteidzīga. Jēzus nav īpaši dinamisks un izteiksmīgs. Viņa sarunas ar farizejiem ir spriedzes pilnas, bet pie akas viss norit lēni, bet neapturami virzās uz priekšu. Jēzus bija noguris, izslāpis, izsalcis, pārkarsis dienvidus saulē un palicis viens, jo mācekļi devās iepirkt pārtiku. Šādā situācijā Jēzus tuvumā parādījās sieviete ar kuru ierastos sociālos apstākļos Viņam nebija jārunā vairāku iemeslu dēļ: viņa bija samariete un sieviete, un kā izrādījās grēciniece! Kad mācekļi atgriezās un ieraudzīja šo sarunu, viņi bija apmulsuši un aizdomu pilni, un izvairījās jautāt, ko Viņš no šīs sievietes vēlējās.
Visā šajā sākuma aina ir divi domas virzienu: ka starp cilvēkiem, kuri noraizējušies par ikdienas sīkiem mājas darbiem, Dievs darbojas un atklājas. Šī aina atgādina Vecās Derības notikumus, kuros Izāks (Rad 24), Jēkabs (Rad 29) un Mozus (Izc 2,15-21) pie akas sastapa savu nākamo sievu. Ja mēs tā skatāmies uz Jēzu, tad Viņš ir kā dievišķs līgavainis, kurš meklē ticīgos, lai tie būtu kā viņa līgava (Jņ 3,29). Par samarieti uzzinām, ka viņai bija “pieci vīri” (Jņ 4,18). Kāda ir šo vārdu jēga Svēto Rakstu kontekstā, vai tie attiecas tikai uz sievietes intīmo dzīvi. Samarietes attiecības ar vīriešiem atgādina samariešu tautas vēsturisko pieredzi. Vecajā Derībā varam lasīt par piecām svešām tautām, kas precējās ar Ziemeļu izraēliešiem (samariešiem) (2 Ķēn 17,24-31).
Katrai tautai bija savi dievi un šīs piecas vīriešu dievības ienāca samariešu ticībā. Šie elki tika saukti par Baalu jeb ebrejiski “kungs” vai “vīrs”. Pravieši nosodīja Izraeli par kalpošanu šiem dieviem un apzīmēja šādu pielūgšanu par neuzticību savam derības līgavainim, Dievam. Saglabājās cerība, ka Kungs apžēlosies par šiem Izraela tautas locekļiem: “Tajā dienā būs tā, saka Kungs, tu sauksi mani: mans vīrs! Vairs nesauksi: mans Baals!” (Os 2,18). Kungs solīja izrādīt žēlastību un noslēgt jaunu “derību” (Os 2,20). Šie pravietojumi piepildījās Jēzuū-līgavaiņa personā, kurš ieradās glābt samariešus no šīs gadsimtiem ilgās cīņas ar pieciem pagānu vīriem-elkiem.
Sieviete bija nodarbināta ar praktiskām lietām, kā iesmelt ūdeni. Viņu nodarbināja ūdens un vīrieši, bet sarunā ar Jēzu viņa apzinās svarīgākas lietas. Sarunai starp viņiem attīstoties, izrādījās, ka tas, ar ko ir nodarbināta viņas sirds nav tikai ūdens un vīrieši. Kaut arī sākumā viņa pārprata vai ar ironiju uztvēra Jēzus vārdus, vēlāk viņa parāda savas reliģiskās zināšanas par Jēkabu, Jeruzalemi un mesiju, un savu atvērtību un garīgās uztveres spējas. Skatoties uz samarieti mēs redzam modeli kā cilvēks sastopas ar Jēzu un uzsāk pestīšanas ceļu. Viņas dzīves jaunais pavērsiens nebija tik spilgts kā apustulim Pāvilam ceļā uz Damasku, bet vairāk atgādina Mozus ceļu, kurš savā ikdienas darba ritējumā iepazīst Kungu. Samariete simbolizē cilvēku, kuru Kristus šķīstī ar saviem vārdiem un darbiem, lai pēc šīs tikšanās rastos vēlme runāt un liecināt par Kunga mīlestības darbiem.
Vārdi “dzīvais ūdens” šajā sarunā ieguva būtisku padziļinājumu. Sieviete runāja par tekošu ūdeni, kas ir pretējs stāvošam ūdenim, bet Jēzus runāja par dzīvības ūdeni un Garu. Vecajā Derībā pravieši runāja par Kunga svētību kā dzīvi nesošu ūdeni (Is 12,3; 44,3: Ez 47,1-12; Zah 14,8). Baznīcas vēsturē dzīvo ūdeni saistīja ar kristības ūdeņiem, kas ieved mūžīgajā dzīvē (Jņ 4,14). Ezehiela grāmatā varam lasīt par upi, kas iztecēs “no tempļa sliekšņa apakšas” (Ez 47,1), līdzīgi kā upes iztecēja no Ēdenes dārza, un dzirdīs visu radību, nodrošinās dzīvību un auglību jaunajai radībai. Par “dzīvības ūdeni”, kas izplūdīs no Dieva troņa lasām arī Atklāsmes grāmatā (22,1-2), kas savu piepildījumu sasniedza brīdī, kad no krustā sistā Jēzus pārdurtā sāna izplūda ūdens (Jņ 19,34). Jēzus šajā svētdienā atklājas kā dzīvības ūdens devējs visiem, kam slāpst. Saskaņā ar pirmbaznīcas praksi, kristības ūdenim bija jābūt svaigam avotu ūdenim.
“Cilvēkiem slāpst un viņi meklē ūdeni tur, kur domā, ka tur viņi to atradīs. [..] Tas ir skaisti, ka pestīšanas vēsture vienmēr sākas ar akas rakšanu. “Mēs sastopam kā patriarhi pastāvīgi rokot akas” (Origens). Mēs paši esam šie patriarhi, kas šķērsoja apsolīto zemi kā svešinieki [..]. Pie savām akām būvējam altārus saviem dieviem: savai reliģijai, savai ideoloģijai, savai naudai, savai varai. Cilvēki ir izslāpuši: kā viņiem var nesanākt rakt tur, kur viņi domā atrast ūdeni? [...] Pie akas Viņš uz mums gaida. Saruna vienmēr ved, neskatoties uz izvairīšanos un naidīgumu, pie neizbēgamā jautājuma par templi un vietu, kur var sastapties Dievs un cilvēks, ūdens un slāpes. [..] Kur ir jaunās liturģijas vieta, bezgalīgi bagātīga vieta, kur atklāt avotu?”*
Jāņa Evaņģēlijam raksturīgs ir tas, ka daudziem notikumiem ir sakramentāla jēga, īpaši tas attiecas uz stāstiem no 3. līdz 5. nodaļai, kurās ūdens tēma ir svarīga un norāda uz kristības ūdeni. Tas arī saistās ar šīs svētdienas stāstu. Jēzus saruna ar samarieti kristīgajā mākslā ir viens no senākajiem motīviem.** Iemesls tam, ka šis Evaņģēlija fragments tika attēlots pirmo gadsimtu kristību vietās bija tas, ka stāsta centrā ir “dzīvības ūdens” jeb kristību ūdeni. Katakombu mākslā šī saruna bija viena no populārākajām. Viens no attēlošanas iemesliem bija arī tas, ka Jēzus nesarunājās ar jūdu, bet kādu, kas ir ārpus no izvēlētās tautas un tādā veidā norādīja, ka pestīšana pieejama visiem. Viņa vārdi cieši sasaucās ar kristībām: “Bet ūdens, ko es tam došu, kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei” (Jņ 4,14). Šis stāsts ir kā pareģojums par kristībām. Interesanti, ka kristību telpās attēli uz sienām lielākoties tika ņemti no Jāņa Evaņģēlija (kāzas Kānā, samariete pie akas, paralizētā dziedināšana pie dīķa, Nikodēma jautājums par piedzimšanu no jauna). Jāņa Evaņģēlijs savā ziņā dominēja ar savām tēmām agrīnajā kristīgajā mākslā.***
*Jean Corbon, The Wellspring of Worship. San Francisco: Ignatius, 2005. - P. 21-22.
**Sīkāk par šī stāsta atspoguļojumu teoloģija un mākslā: Janeth Norfleete Day, The Woman at the Well: Interpretation of John 4:1-42 in Retrospect and Prospect. Boston: Brill, 2002.
***Robin M. Jensen, Living Water: Images, Symbols, and Settings of Early Christian Baptism, Boston: Brill 2011. - P. 280.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru