Jņ 9, 1-41
Ceturtā gavēņa svētdiena mūs ievada apgaismošanās dāvanā jeb redzes atgūšanas brīnumā, kurā mēs esam aicināti pārdomāt to, kā Dievs mums atklājas un apgaismo. Šis svētdienas Evaņģēlijā sastopam cilvēku, kurš pakāpeniski atpazīst patiesību par Jēzu Kristu. Kā mēs varam uztvert šo Evaņģēliju, kādiem posmiem ir jāiziet cauri, lai ieticētu Jēzum. Fragmenta centrālā tēma ir Jēzus vārdi: “es esmu pasaules gaisma” (Jņ 9,5). Pašā fragmenta sākumā mēs sastopam no dzimšanas aklu cilvēku. Viņa dzīve bija grūta, izmisuma pilna un tumša. Tā bija bezcerīga situācija ar kuru viņš un apkārtējie bija samierinājušiem. Tomēr Jēzus ienesa gaismu viņa dzīvē un spēj to izdarīt arī katra cilvēka dzīvē. Evaņģēlijos varam lasīt, ka Jēzus vairākiem cilvēkiem atgrieza redzi (piem., Mt 9,27-31; 12,22; 15,30; 21,14), tomēr šīs svētdienas brīnums jeb zīme ir īpaša tāpēc, ka cilvēks bija akls no dzimšanas; turklāt mācekļiem interesēja kāpēc ar viņu tas tā ir noticis. Viss stāstījums ilustrē ticības rašanos un attīstību, kas arī ir viena no Jāņa Evaņģēlija galvenajām tēmām.
Jāņa Evaņģēlija 9. nodaļas varonis ir aklais, kurš pakāpeniski liek ticības soļus, lai sākumā atzītu, ka Jēzus ir cilvēks (Jņ 9,11), Cilvēka Dēls (Jņ 9,35-38), pravietis (Jņ 9,17), ka ir “no Dieva” (Jņ 9,33) un, ka ir Kungs (Jņ 9,38). Tas ir ceļš, kuram ir jāiziet cauri katram kristietim, lai atzītos ticībā, ka Jēzus ir patiess cilvēks un patiess Dievs. Šis evaņģēliskais atzīšanās process ilustrē pāreju no tumsas uz gaismu, no materiālā uz garīgo. Šis aklais, kurš saņēma redzes dāvanu simbolizē visu cilvēci pie kuras nāk Jēzus, lai viņus dziedinātu un vestu pie gaismas. Jēzus bija pirmais, kas spēra soli un ienāca aklā cilvēka dzīvē. Kungs nesāk ar solījumu vai dāvanu došanu, bet cenšas aizkustināt cilvēka sirdi, lai tā iekustētos, lai tajā raisītos jautājumi un dziļākas iekšējās vēlmes. Neredzīgajam liek veikt zināmas darbības, lai pakāpeniski viņā pamodinātu cerību un tad Jēzus viņu dziedina.
Jēzus darbība arī šajā fragmentā notika nelabvēlīgu cilvēku pavadīta. Katrā Evaņģēlijā varam lasīt, ka Jēzus dzīve noritēja krusta ēnā (Mt 16,21; Mk 8,31; Lk 9,22). Kamēr Kungs to vēl varēja, Viņš darīja visu, lai Viņa gaisma spīdētu pār cilvēku miesām un prātiem. Kad aklais atguva redzi visi bija pārsteigti un apjukuši. Interesantas ir četras cilvēku grupu un indivīdu reakcijas uz šo notikumu: kaimiņi, farizeji, vecāki un dziedinātais cilvēks. Kaimiņi un apkārtējie, kas dziedināto pazina nevarēja noticēt brīnumam un domāja, ka tas ir kāds cits cilvēks. Tomēr viņš uzsvēra, ka tas ir viņš un nevis kāds cits. Viņš bija pieņēmis savu dziedināšanu, bet vēl nezināja, kas Jēzus ir par cilvēku. Tā kā notikums bija noslēpumains kaimiņi aizveda viņu pie farizejiem, kur viņš atkārtoja savu stāstījumu. Farizejiem vien interesēja likuma burts un aizliegums sabatā darīt tādas lietas. Tomēr lielā spiediena priekšā dziedinātais cilvēks atzinās, ka Jēzus ir pravietis. Pravieši bija Dieva sūtīti vīri, kas noteiktos gadījumus veica arī brīnumus.
Saruna starp farizejiem un dziedināto cilvēku var šķist nedaudz absurda, jo brīnums visiem bija acīmredzams, tomēr farizeji izmanījās pagriezt sarunu dīvainā gultnē. Saskaņā ar jūdu priekšstatiem farizeji apgalvoja, “ka Dievs grēciniekus neuzklausa” (Jņ 9,31, skat. Ps 66,18; Sak 28,9; Is 1,15). Tomēr cilvēks izvirzīja pretargumentu: “Ja Viņš nebūtu no Dieva, tad Viņš neko nevarētu darīt” (Jņ 9,33). Tā kā uz šiem vārdiem viņiem nebija atbildes, viņi uzbruka viņa personai, ad personam un pazemoja viņu, izslēdza no ticīgo kopienas un izolēja no ģimenes un draugiem. Pretēji farizeju atraidīšanai Jēzus šo cilvēku atrada un pieņēma. Tas, ka Jēzus viņu meklēja norāda uz to, ka Viņš gribēja saņemt viņa ticības apliecinājumu par spīti apkārtējo pretestībai un noraidījumam.
Aklā cilvēka dziedināšana ir cieši saistīta ar kristības sakramentu, jo šis brīnums norāda uz kādu daudz bagātāku realitāti nekā miesas dziedināšana un tas ir kristības sakraments, kas izved no nāves tumsas un ieved Dieva gaismā. Šīs svētdienas stāsts ir kā mūsu atgriešanās modelis, kura laikā dziļā veidā tiek izklāstītas eksistenciālā un garīgā kristību nozīme. Aklums Evaņģēlijā simbolizē cilvēku, kuram nepieciešama Dieva gaisma, ticības gaisma, lai iepazītu īstenību tāda, kāda tā ir un ar jaunu skatījumu ietu pa dzīves ceļu. Aklais cilvēks no bezcerīgas tumsas, kurā dzīvoja visu dzīvi piedzīvoja dziedināšanu jeb sastapšanos ar Kristu un saņēma ticības dāvanu. Tāpēc svarīgi ir sevi atzīt par neredzīgu, kuram nepieciešama gaisma, jo savādāk par tumsā dzīvojošu var palikt vienmēr. Tas ir svarīgs garīgs vingrinājums ne tikai pirms kristībām, bet kristīgās dzīves ikdienā: lūgt Kungu, lai Viņš dziedina manu nespēju redzēt un dāvā savu gaismu, ticību, kas apgaismo dzīvi. Sarunā ar Jēzu aklais cilvēks atzīstās ticībā Jēzum. Visa šī aina ir tieši vērsta uz cilvēka ticību un pielūgsmi. Ikviens, kas atzīst, ka par savu redzi (ticību) ir jāpateicas Jēzum, ieiet gaismā, bet tie, kuri redz visu saskaņā ar sevi, ir akli un tādi arī var palikt, kamēr kristībās vai atgriešanās procesā nenomirs vecajam aklajam cilvēkam, lai kopā ar Kristu pieceltos jaunajai dzīvei.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru