Mt 1,1-11
Šī gada gavēņa svētdienas lasījumi ir īpaši izvēlēti ņemot vērā kristīgo iniciāciju, lai uzsvērtu lielā gavēņa ciešo saistību ar katehumenu gatavošanos kristību pieņemšanai vai arī nepieciešamību nokristītajiem padziļināt savas kristības izpratnes nozīmi ticības dzīvē. Gavēnī Baznīca aicina atklāt kristību vērtību un fundamentālo saistību ar ticības dzīvi: “Gan liturģijā, gan liturģiskajā katehēzē lielāka vērtība jāveltī abām būtiskajām Gavēņa laika iezīmēm - Gavēņa laiks galvenokārt ar gatavošanos Kristības sakramentam vai tā atsaukšanai atmiņā un ar gandarīšanu aicina ticīgos biežāk ieklausīties Dieva Vārdā un lūgties, tādējādi tos sagatavojot svinēt pashālo noslēpumu” (II Vatikāna koncila Konstitūcija par liturģiju Sacrosanctum Concilium, 109).
Gavēni nevar iedomāties bez gavēšanas, tomēr mūsdienās rodas jautājumi par šīs prakses jēgu un būtību, un bieži nav skaidri gavēšanas garīgie mērķi. Kāds gavēšanu uzlūko kā atteikšanos no kaut kā vai arī skrupulozu diētas ievērošanu, tomēr abos gadījumos svarīgi atrast gavēņa mērķi. Tāpēc arī ir jāieklausās Baznīcas mācībā par gavēni un pajautāt sev: kā es varu pielāgot Baznīcas mācīto gavēņa izpratni savai dzīvei? Gavēšana nav tikai kristiešu prakse, bet to ievēro daudzās reliģijas, lieto veselības nolūkos vai pat politiskā cīņā. Mēs katru gadu esam aicināti atklāt kas unikāls ir kristīgajā gavēšanā, lai nebūtu tā, ka mēs ievērojam tikai kādu vispārcilvēcisku praksi, kas mūs neatšķir no šis pasaules. Mēs varam atminēties iepriekšējās svētdienas Evaņģēlija vārdus: “Vai arī pagāni nedara tāpat?” (Mt 5,47). Mēģināsim noskaidrot vienu no aspektiem, kas piešķir mūsu gavēnim īpašu kristīgu raksturu.
Šīs svētdienas Evaņģēlijā mēs lasām par Jēzus kārdināšanu jeb pārbaudīšanu tuksnesī. Ko mums var iemācīt šīs Evaņģēlija fragments par gavēšanu? Domājot par šo Evaņģēlija fragmentu, jāņem vārā tas, ka Ādams tika kārdināts un padevās kārdinājumam, bet Jēzus pārvarēja kārdinājumu. Ādama krišana izsauca viņa padzīšanu no paradīzes un nāvi. Jēzus uzticības augļi iznīcināja nāvi un ļāva cilvēkiem atgriezties paradīzē. Kāds tam sakars ar gavēni? Runājot Radīšanas grāmatas valodā: ja es ticu ēdienam, pasaulei, sev kā labā un ļaunā kritērijam, varai u.t.t., tad apšaubu Dievu kā patiesu ticības objektu un dzīvības avotu. Viss, kas nav Dievs var kļūt par elku, dzīves avotu un principu, un rezultātā cilvēku šīs lietas, idejas vai cilvēki paverdzina. Cilvēks var domāt, ka tic Dievam, bet Dievs nav viņa dzīvība, barība un esības jēga. Dzīves moto “no maizes vien” (Mt 4,4) nenostāda Dievu cilvēka dzīves centrā, jo cilvēks nevēlas nomirt sev kā to izdarīja Jēzus Kristus: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man! Jo, kas grib glābt savu dzīvību, to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis dēļ, tas to atradīs” (Mt 16, 24-25). Tā ir kristību pieredze un kristīgā garīguma būtība. Gavēnis ir laiks, kad intensīvu apceram savas ikdienas ticības saistību ar šo nomiršanu sev jeb kristību sakramenta centrālo vietu savā dzīvē.
Baznīca gavēnī aicina mūs atbrīvoties no viltus pašvērtībām. Lieldienu noslēpumu atklāšana savā dzīvē ir gavēņa mērķis. Ticīgiem arī jāapzinās, ka ir reāli jāskaras ar trīs kārdinājumiem savā dzīvē. Pirmais kārdinājums, ir tas, ka no Kunga esam saņēmuši Dieva vārdu, ka Viņš mūs mīl un nes mūsos patieso dzīvību. Dieva griba un saistītais ar to Viņa plāns mūsu dzīvei ir jāatklāj Svēto Rakstu gaismā. Jēzum nevajadzēja pārliecināties par savu Dieva Dēla cieņu, jo Viņa vara balstījās paklausībā, kalpošanā un uzticībā Tēvam un Viņa vārdam. Dievs ir tas, kas cilvēkam atklāj patieso dzīves veidu, kurš ir tāls no dominēšanas mehānismiem. Šajā dzīves veidā nav svarīgi tikai tas, “kas no mutes iziet” (Mt 15,11), bet pāri visam ir tas, kas “kas iziet no Dieva mutes” (Mt 4,4). Kunga vārds dod dzīvību un izturību. Evaņģēlists Matejs mums atklāj Jēzu kā patiesa cilvēka tēlu, kurš ir jūtīgs pret citiem un paklausīgs Tēvam.
Otrkārt, uzticība Kungam palīdz pārvarēt lielus pārbaudījumus nepieprasot no Viņa brīnumus, jo patiesā dzīve īstenojas ikdienā! Treškārt, visa veida sasniegumi var padarīt cilvēku atkarīgu un padotu pasaules lietām, jo patiesa uzticība un gods ir jāatdod Dievam. Šo kārdinājumu sātans neiesāka ar vārdiem, bet “rādīja Viņam visas pasaules valstis un to godību” (Mt 4,8) un aicina atdod viņam godu metoties viņam priekšā uz vaiga. Šāda stāja izsaka cilvēka žestu, kas krīt valdnieka priekšā atzīstot viņu par dievišķu un savu atkarību no tā. Šajā brīdī seko spēcīga Jēzus atbilde. Jēzus atmaskoja velna varu, kura vēlas manipulēt ar cilvēku un pieprasa sev pielūgsmi, un tādā veidā atraujot cilvēku no attiecībām ar Tēvu. Cilvēks nevar kalpot diviem Kungiem (Mt 6,24). Visi kārdinājumi, kurus piedzīvo cilvēku ir ietverti vienā drāmā: saraut saites ar Dievu un veidot savu dzīvi bez Dieva vai arī izmantojot Viņa vārdu savās interesēs. Jēzus šajā kārdināšanas ainā tiek parādīts kā persona, kas sniedz katram cilvēkam dzīves modeli un neļaujas iesaistīties dialogā vai flirtā ar melu tēvu - velnu. Ļaunuma iepazīšana ir bezjēdzīgs process un Jēzus to nekādā ziņā nevarēja uzsākt.
Izsalkums ir laiks, kad mēs aptveram savu atkarību no kā cita - pārtikas, un parāda, ka mūsos pašos nav dzīvības. Tas pats attiecas uz mūsu esību, kurā nav pašai sevī dzīvības, ir tikai ievainots un bailīgs “es”, kurš nevēlas nokāpt no savu iluzoriskā troņa. Kristīgā ticība un gavēnis īpašā formā aicina mūs iziet no mums pašiem, lai ieraudzītu, ka es dzīvoju “no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes” (Mt 4,4), ka man ir jāsastopas ar dzīvo Dievu un brāļiem un māsām Kristū. Tas ir ceļš, kurā mēs nomirstam sev, lai augšāmceltos jaunai dzīvei. Gavēšanas un atsacīšanās laikā jāuzdod sev jautājums: no kā ir atkarīga mana dzīve un atbildot uz šo jautājumu mēs pieredzam kārdinājumus. Tad kas ir kristīgā gavēšana? Tā ir ieiešana un piedalīšanas Kristus dzīves noslēpumos. Gavēņa kontekstā sastopas divi noslēpumu: Kristus kārdināšana tuksnesī un krusta nāves noslēpums, kuros mums jāmācās saskatīt atbrīvojošais spēks no pasaules monopola mūsu esības uztura nodrošināšanā. Protams, ka mēs lietojam pārtiku un šīs pasaules lietas, bet tajā un pāri visam mums jāprot atpazīt Kungu. No ikdienas dzīves zinām, ka pāreja no pasaules kā jēgas uz Kungu kā dzīves centru ir ļoti ķēpīga un sāpīga mūsu vecajam cilvēkam - Ādamam mūsos, un tāpēc nemitīga kristību žēlastības aktualizācija savā dzīvē ir viens no galvenajiem kristieša aicinājumiem visā dzīves garumā.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru