Mt 5, 38-48
23. februāra svētdienā turpinām lasīt Mateja Evaņģēlija piekto nodaļu, kurā Jēzus māceklis ir attēlots kā tas, kurš seko Debesu Tēva piemēram un mīl arī savus ienaidniekus. Tādā veidā mēs iepazīstam Kalna svētību mācības avotu - Tēvu, kurš mīl visus cilvēkus. Atklājam arī to, kas atšķir kristiešus no citiem cilvēkiem, kuri var savā dzīvē rīkoties saskaņā ar augtiem ētiskiem kritērijiem, taču ienaidnieku mīlestību pieņemt ir daudz grūtāk vai pat neiespējami. Tēva rīcība ticīgajiem dod paraugu kā mīlēt labos un ļaunos, un Jēzū Kristū mēs varam redzēt kā tas īstenojās. Jēzus nomira krustā nāvē un radikālā veidā parādīja, ka ir savu vārdu pildītājs: pagrieza otru vaigu, atdeva mēteli, ļāvās iet uz krustu un lūdzās par saviem ienaidniekiem. Uz šādu mīlestības ceļu ir aicināti visi ticīgie.
Jēzus kārtējo reizi aicina savus sekotājus sākt domāt savādāk par to, kas viņi ir un kā viņiem jārīkojas, jo nevar vairs paļauties tikai likumiem. Jaunajā pasaules vēstures situācijā, kurā Dieva Vārds iemājoja savas tautas vidū, mācekļiem jārīkojas saskaņā ar to kā aicina Kungs un nevis tā, kā nosaka ierastās uzvedības normas, kas apmierina vecā cilvēka ambīcijas un bailes par savu reputāciju un drošību. Jēzus ienākšana iezīmē cita veida morālo stāju, tādu, kas nekalpo tikai laicīgajai varai un tās kaprīzēm un konjunktūrai. Kungs atklāja cita veida vērtību skalu, kas īstenojas ticīgo kopienā, kura atzīst Jēzus mācības autoritāti.
Seno likumu “aci pret aci, zobu pret zobu”, kurš pirmo reizi pieminēts 18.gs. pirms Kristus Hammurapi likumu krājumā* un arī Bībelē (Izc 21,24-25; Lev 24,20; At 19,21), Jēzus skaidrojumā ir viens no izteiksmīgākajiem Kunga mācības paraugiem. Pirmais, kas ir jāņem vērā ir tas, ka šīs likums tālā senatnē bija revolucionārs un nebija paredzēts atriebības veicināšanai, bet lai to ierobežotu līdz noteiktai situācijai, lai apturētu naida spirāles attīstību sabiedrībā. Otrkārt, Jēzus laikā fiziskos sodus lielā mērā aizvietoja ar naudas sodiem. Tas, kam Jēzus šeit pretojās nebija tik daudz vardarbība, bet uzstājība, ka noteikti ir nepieciešama atmaksa.
Jēzus aicinājums “pagriezt kreiso vaigu” savam pretiniekam var likties neadekvāts un smieklīgs. Tuvajos austrumos tas bija ļoti smags apvainošanas veids. Lai izprastu Jēzus vārdus ir jāņem vērā visa Viņa mācība. Kungs par grēku mācīja daudz plašāk neka tikai pašu rīcību un reakciju uz to. Viņš arī norādīja uz motivāciju un nodomu kādu mēs ieliekam savā rīcībā. Par to mēs lasījām iepriekšējā svētdienā. Ja likums “aci pret aci” ierobežoja vardarbību, tad Jēzus aicina to ierobežot vēl radikālā veidā, uzņemot to uz sevi un tā liecinot par Tēvu, kas ir debesīs.
Šajā fragmentā mēs varam pārdomāt kādas ir sekas neatbilstošai atbildei uz pāridarījumu, un vai šāda atbilde var izraisīt veselu notikumu ķēdi, kas rada vēl lielāku ļaunumu. Kungs runājot par “otru vaigu” uzsvēra atriebības mehānisma graujošo ietekmi uz cilvēku attiecībām un sabiedrību, un vēlas, lai pasaulē būtu cilvēki, kas spētos uzņemties atbildību, drosmi un upurgatavību, lai apturētu ļaunuma izplatīšanos. Tā ir Jēzus krusta loģika, kurš tika piesists krustā, lai uzvarētu grēku: “Dievs grēka dēļ ir sūtījis savu Dēlu grēcīgās miesas veidolā un tā miesā grēku ir notiesājis” (Rom 8,3); “Viņu, kas grēku nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs viņā taptu par Dieva taisnību” (2 Kor 5,21).”
Mīlestība uz kuru mūs aicina Kungs ir pārdabiska, konkrēta un mēs nevaram paredzēt kādas situācijas mūs gaida. Ierobežot savu ticības ceļa izpratni tikai ar Jēzus dotajiem piemēriem ir tuvredzīgi. Jānotiek sirds maiņai, lai ikdienas norises varētu uzlūkot Kristus mācības gaismā un arī attiecīgi rīkoties. Iespējams viena no grūtākajām lietām ir tā, ka nemitīgi jāmācās atpazīt jaunas situācijas. Svarīgi ir atcerēties, ka Dieva plānā tieši ienaidnieku mīlestība atšķir kristiešu no pārējās pasaules. Šāda mīlestība ir kaut kas vairāk nekā lūgšana, piedošana vai neatbildēšana ar ļaunu, bet aktīva nostāja, rūpes, kas negaida atlīdzību, lai mīlētu. Mīlestība ir gatava uz to, ka ienaidnieks neatgriezīsies, lai pēc tam viņu mīlētu, bet dara to iepriekš. Šādā ienaidnieku mīlestībā tuvākmīlestības var piepildīties.
Ievērojamais teologs Karls Rāners rakstīja: ”Konkrēta tuvākmīlestība, neizbēgami un pastāvīgi, vēsturē [...] iegūst arvien jaunas formas saskaņā ar cilvēku dažādību un mainīgiem vēsturiskiem apstākļiem. Bet vēsture un vēsturiskā attīstība nav vienkārši attīstība, atklāšanās par to, kas ir zināms par pagājušo. Vēsture vienmēr ienes pārsteigumus. Tas pats ir taisnība attiecībā par kristiešu tuvākmīlestības vēsturi. Tai arī pastāvīgi būs jāsaskaras ar jaunām situācijām ar kurām tai līdz šim nekad nav bijis jārēķinās, situācijas, kas ne vienmēr ir tikušas pārstāvēts tradicionālajā, ierastajā kristiešu reliģiskā diskursa laikā, kad šis diskurss virzās no paaudzes uz paaudzi. Kristiešu tuvākmīlestībai piemīt patiess vēsturiskums. Tāpēc arī Baznīca arī pastāvīgi sastopas ar jauniem pārsteigumiem šajā jomā - saduroties ar tuvākmīlestības prasībām un uzdevumiem, kas ir tajā un ar kuriem nekad nav iepriekš rēķinājusies, uzdevumus, kura tā vienkārši nekad nav sludinājusi no kanceles “vecajās labajās dienās” - uzdevumi, kuri tagad kristietībai pienākuši, bet lēnām ienāk kristiešu apziņā.”**
*Sanita Osipova, Hammurapi likumu krājums https://enciklopedija.lv/skirklis/5969-Hammurapi-likumu-kr%C4%81jums
**Karl Rahner, The love of Jesus and the love of neighbor, New York: The Crossroad Publishing Company, 1983. - p. 73.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru