Mt 5, 17-37
16. februāra svētdienas Evaņģēlijā Jēzus vada savus mācekļus jaunā un augstāka līmeņa morālajā rīcībā, kas nevar būt kaut kas tikai ārišķīgas, bet jaunā cilvēka rīcībai ir jāizriet no sirds. Iepriekšējā svētdienā Evaņģēlijs aicināja uz labiem darbiem, lai tie kļūtu par gaismu pasaule, bet 23. februārī Jēzus mūs aicinās uz piedošanu un ienaidnieku mīlestību. Jēzus atklātais jaunais likums var likties grūts un neīstenojams.Šīs pāris svētdienas ir prasīgas pret mūsu ticības ceļu un arī ļoti svarīgas, jo ievada Kristus mācības dzīlēs. Ja skatās no malas uz Jēzus vārdiem, tad tie var likties nesasniedzami, tomēr, ja pieņem sirdī Kunga vārdus un no tās izaug vēlme sekot šai mācībai, tas viss ir iespējams.
Fragments iesākas ar Jēzus mācības būtības izklāstīšanu (Mt 5,17-20) un atklāj Viņa attiecības ar Likumu. Viņš nevēlējās būt kā tas, kas nostājas pret Mozus Likumu un praviešiem, bet visādos veidos norādīja kā piepilda Vecās Derības vārdus. “Patiesi es jums saku” (Mt 5,18) ir ļoti svinīgi vārdi, kas atkārtojas Mateja Evaņģēlijā 31 reizi, lai uzsvērtu Likuma un praviešu vārdu piepildīšanos, kurus Viņš arī īstenos savā dzīvē pilnīgā veidā kā mesija un valstības liecinieks. Šie vārdi arī atsauc atmiņā Sinaja kalnu, kurā Izraelis saņēma no Dieva Likumu, bet tagad tie tiek padziļināti un izskaidroti. Taisnīgums, kuru cilvēki meklēja un mācījās no farizeju un Likuma mācītāju skaidrojumiem un bija nepietiekoša, lai ieietu valstībā. Vecajā Derībā Mozus Likums tika dots, lai izveidotu un uzturētu Izraeli kā vienu tautu Kanāna zemē. Likums regulēja cilvēku uzvedību publiskajā telpā, lai saglabātu sabiedrisko kārtību. Tika izveidoti ārēji taisnīguma noteikumi, kas noteica kāda izskatīsies Dieva tauta.
Jēzus pieprasīja iekšējo taisnīgumu, kas ir balstīts ticībā (Rom 3, 21-22) un noraidīja farizeju un citas Likuma skaidrojuma tradīcijas. Jēzus aicināja savus oponentus atzīt Likumu kā speciāli Izraelim paredzētu vienošanos (Mt 19,8). Šī likuma mērķis bija pietuvināt tautu pie Dieva, lai atdalītu to no pagāniem (Lev 15,31; 20,26) un tai pat laikā pravieši gaidīja jaunu Likumu, kas tiks ierakstīts cilvēka sirdīs (Jer 31,31-34; At 30,6; Ez 36,25-27). Jēzus vēlējās uzsvērt jaunu taisnīgumu: ārēju, kurā visi cilvēki var saņemt Dieva svētību; un iekšēju, kurā Jaunā Derība pārveido sirdis. Ja Vecā Derība rūpējās par Izraela tautas locekļu veidošanu, tad Jēzus vēlas svētos, kas rīkojas neatkarīgi no ārējiem likumiem, bet saskaņā ar iekšējo pārliecību un Garu.
Jēzus šajā kalna mācības fragmentā māca par jauno taisnīgumu, kas nemazina Likuma un praviešu lomu. Tomēr valstības taisnīgumam jāpārsniedz Rakstu mācītāju un farizeju taisnīgums. Lai to parādītu, Jēzus dod piemērus, lieto sešas antitēzes un sešreiz atkārto: “Bet es jums saku”. Sākumā Viņš prezentēja farizeju un Likuma mācītāju pieeju un nostādīja pretī patiesu Dieva Likuma ieceri. Šie seši piemēri attiecas uz rīcību un tādām dzīves stājām kādas ir pieminētas kalna svētībā. Šajā svētdienā apskatīsim pirmās četras antitēzes, bet pēc nedēļas pārējās divas.
Pirmā antitēze “nenogalini - nedusmojies” attiecas uz svētībām par miermīlīgajiem un lēnprātīgajiem. Farizeji mācīja, ka slepkavība nozīmē kādam atņemt dzīvību, bet Jēzus uzsvēra, ka ne tikai rīcība pati sevī ir ļauna, bet arī iekšējā attieksme pret to. Slepkavība, ļauns nodoms un demonstrēšana atklāj sirds grēcīgumu. Ar sliktām nostājām ir jācīnās, tās ir jālabo un jārūpējas par izlīgšanu Otrā un trešā antitēze attiecas uz vīriešu un sieviešu attiecībām: “iekārot - skatīties, šķiršanās un laulības pārkāpums” attiecas uz sirdsšķīstajiem. Farizejus interesēja tikai ārēja rīcība un laulības pārkāpums varēja izpausties tikai seksuālās attiecībās. Viņi labi citēja baušļus, bet nepamanīja, ka laulības pārkāpšana iesākas sirdī, uzlūkošanā un tikai pēc tam darbībā. Jēzus vēlējās, lai cilvēki meklētu veidu kā tiktu galā ar iekšējiem iekāres iemesliem un mainītu savu sirdi. Ceturtā antitēze “nezvēriet” apmierina taisnības alkas, kad cilvēku vārdi nozīmes to, ko tie izsaka. Farizejiem ļoti patika pielietot dažāda veida zvērestus, kurus dažādos gadījumos varēja atcelt, bet Jēzus teica, ka tie vispār nav jāpielieto. Zvēresta lietošana nozīmē, ka cilvēka sirds ir sabojāta.
Šajā svētdienā Jēzus ļoti smalki skaidro Likuma būtību, līdz pat dziļākajām detaļām ieskatās mūsu sirdis un atkārto to, ko jau Dievs teica Sinaja kalnā: “esiet svēti, jo es esmu svēts” (Lev 11,44). Tādu mērķi izvirzīja baušļi, lai katrs Derības dalībnieks izveidotu attiecības ar Dievu, kas izpaustos uzvedībā un nodomos. Dievs arī uzsvēra, ka “bauslība, ko es tev šodien pavēlu nav nepiepildāma un neiespējama… tās vārdi tev ir jo tuvu - tavā mutē un tavā sirdī, tikai pildi tos” (At 30,11.14). Derība centās samierināt Dievu un cilvēkus, bet, pirmkārt, savā starpā bija jāsamierina cilvēki, lai tie varētu tuvoties Dievam. Cilvēka aicinājums vienmēr ir izvēlēties un palikt pie patiesā un skaidrā “jā” un “nē”. Jēzus izvēles noveda Viņu līdz krusta nāvei, bet arī augšāmcelšanās godībai. Cilvēks var izvēlēties nostādīt sevi centrā un izolēties no citiem, bet var arī sekot Dieva aicinājumam un kalpojumam. Kā redzam no Svētajiem Rakstiem, vēstures un mūsu dzīvēm, autentiska “jā” un “nē” pieredzi noved mūs pie nāves un dzīves jautājums, kuru atrisina Jēzus krusts.
Attēla centrā vārdi no Skaitļu grāmatas sākuma Wa-yedabber (Kungs sacīja).
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru