Jer 17, 5-8, svētdiena VI, C

Jer 17, 5-8

pravietis Jeremija,
14.gs. manuskripts no Lielbritānijas

6. februāra svētdienā Evaņģēlijs parādīja, ka bez Jēzus Kristus mēs savā dzīvē mazgājam tukšus tīklus (Lk 5, 2.5) un vienīgi Kungs var mūs piepildīt. Tikai Jēzus klātbūtne un paklausība Viņa vārdam var dot mūsu darbiem auglību. Līdzīgi arī 13. februāra svētdienā Dieva vārds apliecina, ka svētīgi ir cilvēki, kuri uzticas Kungam, bet nelaimīgi tie, kas novēršas no Viņa un izvēlas taustāmus labumus. Šīs svētdienas varda liturģijas pirmajā lasījumā tiek piedāvāts fragments no pravieša Jeremija grāmatas, kurā parādīts viens no galvenajiem bibliskās atklāsmes pamatprincipiem, ka jāpaļaujas vienīgi uz Dievu. Šīs svētdienas vārdi ir universāli un uzsver uzticību Kungam, kurš ir visu svētību avots. Uzticības vēsts priekšā pat nobāl vēsturiskie apsvērumi un iemesls kāpēc pravietis saviem tautiešiem atgādināja par uzticību, jo šīs ir mūžīgas patiesības visām paaudzēm. Jāatgādina vien, ka 6. gadsimtā pirms Kristus Jeremijs bija dramatisku notikumu aculiecinieks, jo tika nopostīta Jeruzāleme un pagrima Jūdas valsts.

Šis fragments sasaucas arī ar 1. psamu, kurš liturģijā seko uzreiz pēc Jeremijas grāmatas lasījuma. 1. psalmā arī tiek uzsvērts, ka paļāvība uz Kungu dos svētīgu un auglīgu dzīvi, bet pretēja uzvedība nes iznīcību. Pat tēli tiek lietoti līdzīgi: Jeremijs raksta svētīgajam, ka “Tas augs kā koks, pie ūdeņiem stādīts” (Jer 17,8), bet psalmists: “Tas augs kā koks, stādīts pie ūdens straumēm” (1 Ps 1,3). Abās rakstu vietās svētība tiek attēlota kā auglīgi piekrastes koki, savukārt, izžuvuša un nokaltuša augu valsts ilustrē nolādēto likteni. Ja psalmā uzsvars tiek liks uz bauslības ievērošanu un tiek salīdzināts taisnīgais un grēcinieks, tad Jeremijs vēlējās vērst lielāku uzmanību uz paļāvību. Tā ir svarīga detaļa, kas jāpamana, jo, lai arī molālei ir liela nozīme attiecībās ar Dievu, tomēr paļāvība veido šīs attiecības. Šī patiesība tiek uzsvērta arī Sakāmvārdu grāmatā: “Bijāt Kungu - zinību pamats!” (Sak 1,7) un “Paļaujies uz Kungu no visas sirds - uz paša sapratni vien nepalaidies” (Sak 3,5).

Derības tautai svarīgi bija balstīt savu kopienas dzīvi uz paļāvību, bet praksē iezīmējās divi ceļi: taisnīgais un ļaunais. Jeremija klausītājiem vārdi par “Sausuma gadiem” (Jer 17.8) bija atgādinājums par dzīves līdzsvara un attiecību mazināšanos cilvēku starpā, jo sausā klimatā augs tikai tie augi, kas tiek laistīti. Tas bija tēls tam, ka paļāvība uz Kungu veicina dzīvību neskatoties uz neizbēgamajiem bēdu brīžiem. Ja šādas paļāvības nav, tad arī bēdas un pārbaudījumi ir sāpīgāki, izmisīgāki un bezjēdzīgāki. Kungs ne tik daudz pasargā no grūtībām, bet dāvā spēkus pārvarēt grūtības. Tie, kas nepaļaujas uz Kungu nepamanīs pat labas izmaiņas kā “tuksneša ērkšķis” (Jer 17,6) neuzziedēs pēc lietus. Pārsteidzoša ir pravieša mācība, ka viņi nespēs pieredzēt regulāras sezonālas pārmaiņas, kas dod dzīvi nesošu ūdeni un saraujas karstumā un sausumā. Tādi krūmi paliek dzīvi tuksnesī, tomēr savā ziņā timdā. Lāsts nāk pār tiem, kas savu dzīvi iekārtojuši autonomā režīmā no Dieva un nocietinās savā pašpietiekamībā. Pārmaiņu pieredze ar paļāvību uz Dievu ir kaut kas tāds, kad ļauj uzplaukt ticīgā cilvēka dzīvei un iesakņoties Viņa gādībā. Pārbaudījumu un krīžu cikli dzīvē ļauj cilvēkam pieņemt lēmumus, jo cilvēkam ir jādzīvo lēmumu pieņemšanas procesā, tas ir viņa pastāvīgais stāvoklis. Paļāvīgais cilvēks uzdod Kungam un sev jautājumu: kā es vislabākajā veidā varu pieņemt doto situāciju? Ko Kungs no manis vēlas? Tāds cilvēks nobriest savās izvēlēs un atvērtībā uz Kungu. Šādi jautājumu ļauj uz dzīvi paraudzīties ar jaunu skatījumu un nekopēt savas iepriekšējās izvēles, jo Dievs aicina uz jaunu, piepildītu, auglīgu un radošu dzīvi.

Derības paradosks ir tāds, ka mēģinājums nodrošināt savu dzīvi uz savtīgiem pamatiem nes zaudējumus, bet paļāvība uz Dievu, kas ietver paklausību un pat rīcību pretēju saviem ieskatiem, ir veids kā atrast (Mt 10,39) un izglābt (Lk 9,24) savu dzīvību. Šī neparastā patiesība ir būtiska, lai izprastu derību ar Dievu. Attiecības ar Dievu nevar būt manipulējamas, aprēķinātas un vieta, kur meklēt tikai sevi. Bībeles gudrība vienmēr piedāvā izvēli un šajā fragmentā pravietis Jeremijs arī savus lasītājus sagatavo lēmuma pieņemšanai starp gudrības vai muļķības ceļu, bet šo izvēli arī var izprast kā lēmumu starp paklausību vai nepaklausību, taisnīgumu vai ļaunumu, paļaušanos uz Kungu vai cilvēku. Lēmumiem ir sekas ar kurām jārēķinās. Paļāvība uz Kungu ir dzīves galvenais princips, kas dāvā auglību un iekšējo spirgtumu. Pravieša Jeremija tēlu par kokiem, kas aug pie ūdens lietoja psalmists un pravietis Ezehiēls, kurš pierakstīja savu vīziju kā no svētnīcas “sliekšņa apakšas tek ūdens[:] Upes abos krastos augs dažādi augļu koki - lapas tiem nevītīs, tiem netrūks augļu, ik mēnesi tie dos jaunu ražu, jo tie veldzēsies no svētvietas! To augļi būs ēšanai un lapas dziedināšanai” (Ez 47,1.12). Šie dzīvības ūdeņi ieplūst Nāves jūrā un attīra pārsālīto un nedzīvo ūdeni, lai tur arī varētu uzplaukt dzīvība. Kungs līdzīgi vēlas darīt ar mums un atjaunot mūsu sausās sirdis ar savu klātbūtni Sakramentos.

br. Jānis Savickis OFMCap