Joz 5, 9a.10-12, IV gavēņa svētdiena, C

Joz 5, 9a.10-12

Jozus Gilgalā uzslēja divpadsmit akmeņus

kā piemiņu par pāriešanu sausām kājām

pār Jordānas upi (Joz 4, 20-24)

Manuskripts no 15.gs. I puses, Nīderlande

27. marta svētdienā Dieva vārda liturģija rāda mums žēlsirdīgo tēvu ar kuru katrs var atjaunot savas attiecības. Ja pat cilvēks attālinās no Dieva, tad Dievs ilgojās sastapties ar grēcinieku, priecājas un dalās savā priekā. Pirmajā lasījumā no Jozus grāmatas iepazīstamies ar izvēlētās tautas pirmajām Pashas svinībām pēc tam, kad tā ienāca Apsolītajā zemē. Šīs svinības pirmo reizi Izraels svinēja īsi pirms izceļošanas no Ēģiptes verdzības, bet tagad piepildījās Dieva solījums un varēja tās svinēt brīvībā. Pirmais lasījums ļauj mums iejusties Izraela tautas situācijā, kurā iesākās jauns laikmets, jo noslēdzās četrdesmit gadus ilgais ceļojums tuksnesī. Dievs nozīmēja Jozu par Mozus pēcteci un tautas vadoni (At 31) Jērikas stepēs, Apsolītajā zemē un atjaunoja derības zīmi - apgraizīšanu, kas tuksneša dienās netika īpaši praktizēta. Tuksnesis bija izsalkuma un nāves vieta, kur tikai pateicoties Dieva gādībai un žēlastībai varēja izdzīvot, bet dzīve Apsolītajā zemē nozīmē pārpilnību, kur tauta varēja strādāt uz dāvinātās zemes.

Gilgalā tauta atcerējās Dieva derību, apsolījumus un pagājošos atbrīvošanas notikumus, lai viņi varētu dzīvot kā Kunga tauta Apsolītajā zemē. Tauta vēlējās atminēties kā Dievs darbojās vēsturē un vietas, kur Viņš apliecināja savu mīlestību, un Gilgalā svinīgi to veica. Pārbaudījumu un ciešanu vidū tauta atcerējās savus pagātnes notikumus, lai atjaunotu derību un cerību. Šajā dienā Dievs novēla “Ēģiptes lāstu” (Joz 5, 9a), kas izpaudās Ēģiptē dzimušās paadzes nepaklausībā. Šī paaudze nevarēja iemantot zemi, bet jaunā paaudze nebija atbildīga par tēvu grēkiem. Tauta atguva brīvību, lai varētu viegli uzelpot Apsolītajā zemē, kuru Dievs jau bija solījos Ābrahamam (Rad 12,7; 13,14-17; 15,7.16.18-21; 17,8), Īzākam, Jēkabam un Mozum (Izc 3,16).

Tauta svinēja arī sava veida gavēņa noslēgumu, kurā lietoja vienu pārtikas produktu no kura jau bija noguruši. Pēc izceļošanas no Ēģiptes tauta četrdesmit gadus ēda tuksnesī mannu, bet šī brīnumainā barība vairs neparādījās, kad viņi ienāca Apsolītajā zemē (Joz 5). Zeme tika sasniegta un priekšnojautai bija jābeidzas, jo tagad bija jāpiepildas vārdiem par “zemi, kur plūst piens un medus” (Izc 4,17). Četrdesmit gadus ilgais mannas laiks beidzās un sākās jauns posms Izraela dzīvē. Cilvēki atgriezās ikdienas dzīvē un pārdabiskā mannas dāvana beidzās. Zeme, kur viņi iegāja, līdzīgi kā manna, arī bija Dieva dāvana, jo tā nepiederēja viņiem, bet Kungam. Ja mannu nevarēja uzglabāt vairākas dienas, tad arī zeme bija jāuztver kā žēlastība, kurā nevar krāt mantu tikai sev un dzīvot netaisnīgi, bet jādzīvo saskaņā ar likumu un solidaritāti.

Šeit Pasha ir kā Apsolītās zemes sākums. Pashas svinībās tika nokauts jērs mēneša četrpadsmitajā dienā un tika ēsts pēc saules rieta. Šajā fragmentā īstenojas arī vēl viena derības svētība, jo cilvēki ēda pirmos zemes augļus pirmo reizi. Tuksneša ceļošanas laiks bija beidzies. “Neraudzētās maizes” (Joz 5,11) pieminēšana norāda, ka tiek svinēti neraudzētās maizes svētki, kas sākās Nisan mēneša piecpadsmitajā dienā un ilga septiņas dienas (Lev 23,6). Tekstā tas netiek tieši pieminēts, bet viss par to liecina. Pirmajā dienā tika sasaukta “svēta sapulce” (Lev 23,7), sabata diena, kurai sekoja pirmo augļu svinēšana (Lev 23,9-14), kad ražas dāvanas tika saliktas Kungam un tikai tad varēja ēst jauno ražu. Pēdējo reizi Izraels Pashu svinēja 39 gadus atpakaļ, kad tauta vēl bija Sinaja kalna pakājē (Sk 9,1-5). Pashas mielasts, kurš šeit tiek īsi aprakstīs ir atcerēšanās notikums līdzīgi kā Jēzus Pēdējais Vakarēdiens. Izceļošanas grāmatā Izraels pēc Pashas svinībām uzsāka savu izceļošanu no Ēģiptes pāri Sarkanajai jūrai, bet Jozus pēc pāriešanas pār Jordanas upi izveidoja apmetni Gilgalā, kur apgraizīja tautu, lai svinētu Pashu. Jozus ir Vecās Derības Kristus figūra, kurš pārveda Izraeli pāri Jordānas upei un ieveda to Apsolītajā zemē.

Tas bija ļoti iespaidīgs brīdis, jo pēc Pashas manna vairs tautai netika dota. Pēdējo palikušo mannu ievietoja tvertnē Derības šķirstā, lai visi atcerētos, ka četrdesmit gadus Dievs baroja savu tautu tuksnesī, lai uz visiem laikiem atcerētos, ka Kungs ir savas tautas dzīvības maize. No šīs dienas tauta pati uzsāka apstrādāt zemi, cepa maizi un sevi uzturēja. Šeit radās intriga, vai tauta turpinās paļauties uz Kungu? Ja tautu uzlūko kā augušo cilvēku, tad kā tā uzvedīsies izaugot un vai viņai Kāds būs nepieciešams? Tauta no bērnības posma, kurā bija atkarīga no Tēva mannas tagad uzsāk nobriedušas Derības attiecības. Līdzīgs motīvs ir šīs svētdienas Evaņģēlijā par žēlasirdīgo tēvu un pazudušo dēlu, kur dēls atgriežas no nebrīves trūkuma un uzsāka jaunas attiecības ar savu tēvu. Tēva labvēlība ļāva viņam atklāt dziļu un patiesu saiti ar tēvu. Katra ticīgā cilvēka dzīvē norit nobriešana un dažādu posmu pieredzēšana. Tēvs mūs uzlūko kā savus bērnus un atklāj caur savu Dēlu, ka viss, ko pieredzam var kļūt mūsu dzīvēs par nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Ja izvēlētā tauta mannas dāvanas vietā saņēma zemes dāvanu, tad tas nozīmēja, ka jāatklāj, ka tā patiešām ir dāvana neviens iemesls cīnai un netaisnībai. Arī mūsu dzīvēs var būt pārmaiņas, kuras neprotam pieņemt, jo neredzam, ka tā ir Dieva dāvana un izmantojam to tikai savām interesēm. Jēzus Kristus vienmēr aizina atgriezties pie Tēva, kurš neko mums negrib atņemt, bet apdavināt un lai mēs dzīvotu brālīgā atvērtībā un mīlestībā.

br. Jānis Savickis OFMCap