Izc 3, 1-8a.13-15
 |
Miniatūrā attēlots Mozus pie degošā krūma, manuskripts no Francijas, 14.gs. otrā puse |
Mozus nemeklēja Dievu, bet vienkārši ganīja aitas un negaidīti viņam atklājās Kungs, kuram interesē cilvēks. Dieva atklāšanās iesākas ar Mozus uzmanības pievēršanu: krūms, kurš deg, nesadega. Mozu pārsteidza ne tik daudz degošais krūms, bet tas, ka tas nesadega. Uguns noslēpums ir tāds, ka tas no vienas puses ir redzams un vienlaicīgi nemateriāls, un norāda uz kaut ko vārdiem neizsakāmu. Uguns izsaka Dieva svētumu un godību, kas lika Mozum noņemt savas sandales, lai izteiktu savu cieņu. Visa šī aina izsaka spriedzi starp Dieva pilnību un cilvēka niecību. Mozus atzina Dieva svētumu, paņēma sandeles un pietuvojās. Sandaļu noņemšana bija ierasta prakse senajā pasaulē: kad priesteris iegāja svētnīcā viņš noņēma apavus, lai nepieļautu putekļu un netīrumu ienešanu svētvietā. Šim žēstam sekoja dialogs. Dieva svētums Izceļošanas grāmatā ir viena no galvenajām tēmām. Svarīgi šeit ievētot, ka Dievs meklēja Mozu. Mozus nemeklēja Dievu un nedevās uz svētvietām. Dievs meklēja viņu tur, kur viņš bija un šī vieta bija tuksnešaina un neapdzīvota, bet tomēr svēta.
Viņš pietuvojās, lai ieraudzītu, bet sadzirdēja Kādu; gribēja noskaidrot iemeslu, bet sadzirdēja savu vārdu. Ar šo zīmi atklājās dzīvā Dieva noslēpums, kurš ir līdzjūtīgs saviem ļaudiem. Dievs atklājās ļoti personiski un neiejaucās Mozus brīvībā, neizajuca to, bet ienāca tajā. Pirmā Mozus reakcija bija ziņkārība un izbrīns. Spēja brīnīties ir ļoti svarīga un Mozus gadījumā tā ir zīmīga, jo viņam jau bija 80 gadi. Ja cilvēks spēj izbrīnīties, tad viņš vēl spēj atvērties uz to, kas jauns un pieņemt pārsteigumus. Atstājis savu ganāmpulku, viņš devās apskatīt krūmu, bet pienāca brīdis, ka pat krūms viņu neinteresēja, jo sadzirdēja Dieva balsi. Dievs vienmēr pirmais uzsāka dialogu, lai glābtu savu tautu. Dievam bija nepieciešami līdzekļi, lai īstenotu savu glābšanas plānu un cilvēka ticība ir viens no šādiem instrumentiem, lai mainītu apspiestās tautas likteni. Dievs aicināja Mozu tad, kad viņš pēc bēgšanas no Ēģiptes bija dzīvē iekārtojies un nebija gatavs stāties faraona priekšā. Mozus vājums aizgāja otrajā plānā, bet pārsvaru guva Dievs ar savu klātbūtni, “Es esmu ar tevi”. Dieva priekšā neviens nav anonīms un katram ir sava unikālā vērtība. Dievs savu tautu uzrunāja ar cilvēka starpniecību - Mozu, kuru Kungs sastapa tuksnesī degošā krūmā un aicināja pildīt Viņa gribu. Visa Mozus aicināšanas norise ir tāda, lai varētu saprast, ka visa iniciatīva un darbība ir Dieva rokās. Mozus no savas puses uzskaitīja un vairoja iemeslus, kāpēc viņš nevar sekot Kungam. Mozus neizlēmība norāda uz vienu būtisku patiesību, ka cilvēks pats nav spējīgs novest līdz beigām pestīšanas darbu, kur Dievs uztic cilvēkam.
Kāpēc Mozus jautāja Dievam par Viņa vārdu? Dievs Mozu aicināja par starpnieku, ziņnesi, bet, lai īstenotu šo funkciju, bija nepieciešami ticami apstiprinājumu kā vārdā viņš runā. Mozus nezināja tēvu Dieva vārdu. Senatnē personvārds bija cieši saistīts ar personas būtību. Personas vārda pazīšana nozīmēja viņa dabas pazīšanu un iespējamu var pār to. Tā iemesla dēļ dievu vārdi bija rūpīgi sargāti. Ēģiptiešu Saules dievam Rā bija slepens vārds, kur zināja tikai viņa meita Isis. Senajām tautām arī nebija filozofiskas valodas un nevarēja izteikt kaut ko tādu kā eksistenci pašu sevī. Ēģiptiešu reliģijā Saules dievs Rā sāka pastāvēt pats no sevis un visas citas būtnes nāca no viņa, bet Dievs Mozum atklājas tāds, kas ir Kungs un nav saistīts ar Rā vai citu ēģiptiešu dievu, bet ir visa pamats un avots. Izraela Dievam ir viens vārds un nevis kā Mardukam, kuram bija piecdesmit.
“Es esmu, kas es esmu” ('ehjeh 'ašer 'ehjeh) (Izc 3,14) vienkārši var izteikt “Es esmu”. Gadsimtu laikā šie vārdi piesaistīja lielu Svēto Rakstu lasītāju uzmanību. Pašā centā atrodas darbības vārds “būt”, kas izsaka patiesību, ka Dievs pastāv neskatoties uz visu. Šo vārdu tulkojums ir pareizs, tomēr izpratne var būt dažāda. Grieķi šos vārdus izprata filozofiski un Izraela Dievu raksturoja kā Absolūt un esmi pašu sevī, tomēr šie vārdi ir jāuzlūko bibliski un dinamiski, jo Dievs ir tas, kas iesaistās cilvēka dzīvē. Tas nav Dievs pats sevī, jo Vecās Derības cilvēkam tas bija neiedomājami, jo viņi pazina Kungu, kas ir noslēpums un atklājas un darbojas cilvēka dzīvē. Dievs ienāk savas tautas vidū un ir ar to kopā, bet neļauj sevi izmantot instrumentāli, jo Kungs ir mūsu vidū, lai mūs vestu pestīšanas ceļā. Atklājam to, kas ir Dievs attiecībās ar savu tautu, “Dievs ar”, Dievs priekš savas tautas, kurš mīl un pestī. Dieva “Esmu” izsaka rūpīgu un nomierinošu klātbūtni, un Dieva dabu, kas saka, esmu līdzās. Dievam ir vārds un Viņš ir pieejams, un nav nekāds “Nepazīstamais Dievs” (Apd 17,23), bet Dievs, kurš ir iepazīstams.
Šis notikums norādīja uz Pashu, jo šajā dialogā jāmeklē izceļošanas sākums no Ēģiptes verdzības, kas ir fundamentāls notikums Izraela tautai, un veido ticības un pestīšanas modeli visai Vecajai Derībai un arī Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumam. No šī brīža Dievs vienmēr paliek tas, kas izveda savu tautu no Ēģiptes verdzības un Mozus bija šo procesu starpnieks. Dievs noslēdza derību ar Ābrahamu, Īzāku, Jēkabu un pašu Mozu. Jēzus teica, ka “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs” (Mk 12,27), kurš uzrunā (At 4,32-33) un mīl (At 7,7-8), jo pazīst savu cietošo tautu (Izc 2,25; 3,7-9). Dievs vēlējās izvest to no nebrīves un lai tā pieredzētu ticības pamatpatiesību, ka Dievs ir kopā ar cilvēku. Patiesais degošais krūms ir iemiesotais Dieva Vārds, Jēzus Kristus, kura dievišķība nesadedzināja Viņa cilvēka dabu, bet izgaismoja mūsu dabas sākotnējo spožumu. Jāņa Evaņģēlijā izskan “es esmu” un Jēzus to attiecina uz sevi: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU, pirms vēl Ābrahams tapa!” (Jņ 8,58).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru