Lk 15, 1-3.11-32
Ceturtajā gavēņa svētdienā, jau otro svētdienu pēc kārts, turpinām pārdomāt atgriešanās procesu mūsu dzīvēs. Šajā procesā ir divi virzieni - grēks un atgriešanās: attālināšanās no Dieva un atgriešanās pie Viņa. Lai ilustrētu šo procesu Baznīca mums piedāvā līdzību par “Piedodošu tēvu”. Šajā līdzībā galvenais varonis ir tēvs, kurš mums parāda Dieva attieksmi pret cilvēku, kurš atgriežas, un tāpēc labāk šo līdzību būtu nosaukt par “Piedodošā tēva” līdzību un nevis līdzība par “pazudušo dēlu”. Abu brāļu stāsti līdzībā ir blakus tēmas, pakārtotas tēvam. Šajā komentārā lielāku uzmanību pievērsīsim tēva reakcijai uz dēla atgriešanos, lai šajā gavēņa laikā labāk apzinātos kāds ir Dievs, kurš aicina mūs uz atgriešanos, kā Viņš mūs gaida un kādu prieku mēs varam sagādāt Viņam. Pat ja esam kā jaunākais dēls, kurš atgriežas saskaņā ar aukstu aprēķinu un nezina ko sagaidīt no tēva, mēs esam aicināti pat ar nepilnīgiem nodomiem, neskaidri izteiktiem vārdiem un vēlmēm doties pie Kunga. Dievs ir katras atgriešanās pirmais iniciators un mūsu ziņā ir atbilde, kādu mēs dosim Kungam. Viņš priekš mums ir sagatavojis pārsteigumus.
Jaunākais dēls pameta tēva mājas ar visu savu mantojumu. Interesanti, ka Raksti pret šādām situācijām brīdina un tajos ir skaidra nostāja: “Ievērojiet! Ne dēlam, ne sievai, ne brālim, ne draugam nepiešķir varu pār sevi, kamēr vien esi dzīvs” (Sīr 33,19-20). Tomēr tēvs rīkojas saskaņā ar saviem pārsteidzošajiem ieskatiem. Cilvēkā ir apslēpta vēlme attiecībā pret tēvu, kuru viņš vēlas pārsniegt, izskaidrot un iegūt taisnību savā pusē; kļūt par kungu pār sevi, savu dzīvi un nākotni, izdzēst tēva tēlu no savas dzīves. Vēlme atbrīvoties no Dieva cilvēkos ir klātesoša no Ādama un Ievas laikiem: “būsiet kā Dievs” (Rad 3, 5). Dēls iztērējot savu mantu nonāk izmisīgā situācijā. Viņš saprata ne tikai to, ka viņa dzīve ir viens liels haos, bet arī to, ka nav vairs cienīgs saukties par tēva dēlu un bija gatavs pazemot sevi, lai atgrieztos mājās. Zīmīgi, ka Jēzus nesaka, ka dēls atgriežas ciemā vai mājas, bet tieši pie tēva. Tēvs lūkojās tālumā un gaidīja savu dēlu, ar mīlestību piepildot attālumu, kas viņus dalīja. Var pat teikt, jo lielāks bija attālums, jo vairāk tas bija piepildīts ar mīlestību.
Pirms nekā sasniedza māju, tēvs nesēž mājās vai citas nodarbēs, bet gaidīja jaunākā dēla ierašanos. Šī stāsta vieta Jēzus klausītājos varēja izraisīt kultūršoku. Normāli tēvs gaidītu dēlu, lai no viņa saņemtu kādas cieņas izpausmes. Tomēr Dieva līdzjūtība ir pārsteidzoša. Tēvs ir tik ļoti priekpilns, jo metās ar mīlestību savam dēlam ap kaklu. Tēva reakcija uz dēla atgriešanos atklāj mums tēva sirdi, kurš, izrādās, atlaidis dēlu, ir domājis par viņu visu laiku. Spēcīgais apkampiens liecina par nemainīgo mīlestību pret viņu un reālām prombūtnes sāpēm. Piedošana ir vispārēja un tūlītēja. Viss, ko tēvs piešķīra dēlam ir dziļi simbolisks un katrs no elementiem ir atsevišķa stāsta vērts. Vārdu skūpstīt var tulkot arī “skūpstīja viņu daudzas reizes” vai “skūpstīja viņu maigi”. Drēbes un gredzens simbolizē cilvēka pozīciju mājās. Basās kājas liecināja par kalpa vai verga statusu, bet apavu ieģērbšana norāda, ka cilvēks ir brīvs. Nobarots vērsis bija ļoti rūpīgi izraudzīts un pieskatīts dzīvnieks. Tēvam nebija atbilstošāka situācija kā šī, lai savā priekā dalītos ar visu labāko, kas viņam ir.
Dēls pat nepaspēja izteikt savu nodomu un tēvs sveica viņu atpakaļ ģimenē, apgājās ar lielu cieņu un deva pavēli svinēt viņa atgriešanos. Izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Šo līksmo notikumu ritējumu pārtrauca vecākā dēla pretenzijas. Atvērts paliek jautājums, vai vecākais dēls pievienojās mielastam? Viņš šajā stāstā simbolizē farizejus un visus viņiem līdzīgos cilvēkus, kuri ir aicināti mainītu savu domāšanas veidu pret visiem šķietami nevietā atnākušajiem. Vecākais brālis domāja, ka attiecību pamatā ar tēvu ir darbs, likums, pienākums, jo savam tēvam nekalpoja aiz mīlestības, bet dēļ atmaksas; viņš pat uztvēra sevi kā nebrīvu un sasaistītu kalpu. Tēva vārdi: “Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss mans ir tavs” (Lk 15, 31) norāda uz tautas vadoņiem, kuri kā izvēlētās tautas locekļi atradās priviliģētās attiecībās ar Dievu. Viņi bija derības un Likuma sargi un liecinieki, un tai vietā, lai priecātos par citiem, kas pievienojas viņiem, lai kļūtu par valstības bērniem, viņi dusmojās. Līdzība ir ar atvērtu nobeigumu, jo aicina mūs pārdomāt, ko mēs darītu, ja mēs būtu vecākā brāļa vieta. Vai mēs pieņemtu grēciniekus, kuri atgriežas un svinētu viņu atgriešanos, vai arī mēs būsim pārliektu noraizējušies par sevi un nedalītos atgriešanās priekā? Vai apšaubītu vai turētu aizdomās atgriešanās motivāciju?
Jēzus pretinieki Lūkasa Evaņģēlijā gandrīz vienmēr bija farizeji un un likuma zinātāji. Šī iemesla dēļ Viņš pastāstīja trīs līdzības, kuras varam lasīt 15. Lūkasa Evaņģēlija nodaļā. Visas trīs līdzības runā par lietām vai personām, kas pazuda un pēc tam tiek atrastas. Šīs līdzības māca par atgriešanos pie Dieva un atvērtību uz Jēzu Kristu, kurš sludina Dieva valstību. Jēzus runāja ar farizejiem, kuri noraidīja valstības vēsti. Viņi iebilda pret to, ka grēcinieki nāca pie Jēzus un ticēja Viņa vārdiem, jo viņiem nepatika doma, ka cilvēki no “ārpuses”, atkritēji un grēcinieki var kļūt par valstības dalībniekiem. Kā tēvs sarīkoja mielastu dēlam, tā Jēzus sēdēja pie viena galda ar grēciniekiem. Jēzus apzināti lieto mielasta tēlu šajā vietā, jo iepriekš pieminētais mielasts simbolizēja valstības ierašanos (13, 29; 14, 15-24). Jēzus klausītāji uzreiz izprata šī mielasta nozīmi. Grēcinieki, kuru simbolizē jaunākais dēls, iegāja valstībā, jo viņi tuvojās Dievam; viņi ticēja, ka ir jāatgriežas pie Kunga, lai saņemtu piedošanu. Šīs svētdienas līdzībā nekas netiek runāts par pazudušā meklēšanu (kā līdzībā par pazudušo avi, 15, 3-10) vai nepieciešamību nožēlot grēkus, bet tas tāpēc, ka šī ir līdzība, kura uzsver tēva piedodošo mīlestību pie kuras mēs varam vērsties lielā brīvībā. Esam aicināti savā dzīvē nejusties kā novēroti ar kādu kontrolējošu aci, bet, ka ir Kāds, kas mūs gaida un mīl. Dēla vārdi: “Es celšos un iešu pie sava tēva” (15,18) izsaka vēlmi atrast jaunu sākumu mūsu dzīvēm, kurā klātesoša būs mīlestība, piedošana un mērķis.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru