Lapas

6.25.2019

Lk 9, 51-62, svētdiena XIII, C

Lk 9, 51-62

Lūkasa Evaņģēlija iepriekšējās nodaļās (4,4 - 9,50) varējām lasīt par Jēzus darbību Galilejā, kur Viņu daudzi nepieņēma. Sākot ar šīs svētdienas fragmentu Jēzus uzsāk mācīt savus mācekļus kā stāties pretī noraidīšanai. Jēzus kalpošana tuvojās noslēgumam un savu skatienu Viņš vērsa Jeruzalemes virzienā, kur piepildīsies Viņa darbs caur krustā sišanu, augšāmcelšanos, debeskāpšanu un vietu pie Dieva labās rokas (22,69). Pirmais šīs virknes notikums bija krustāsišana un tieši tas ir pirmais uz ko ir vērsts Jēzus skats šajā ceļā uz Jeruzalemi, kas nebūs taisns, bet līkločains. Vecajā Derībā vārdi “vērsa savu seju” nozīmē “atrisināt” - Jēzus dodas piepildīt savu misiju. Svarīgi ņemt vērā, ka iepriekš tekstā Jēzus pārveidojās kalnā, kur sarunājās ar Mozu un Eliju (Lk 9, 29-31). Tālāk tekstā daudzi notikumi asociēsies ar šiem diviem lieliem Vecās Derības vīriem. Šajā fragmentā arī lasām vairākas atsauces uz Elija dzīvi. Jēzus būs tas, kas piepildīs viņu misiju vai arī ienes pārsteidzošus jaunumus. Lasot Lūkasa Evaņģēliju sekojam Jēzum ceļā (9,52.56.57; 10,38; 13,33) un īpaši ceļā uz Jeruzalemi (9,53; 10,1; 13,22.31; 14,25; 17,11; 18,31.35; 19,1.11.28) - Jēzus ved savu mācekļus uz misijas piepildījuma punktu un arī mēs esam aicināti turpmākās svētdienās iejusties šajā ceļa noskaņā un pieredzē. 

Pirmie, kurus Jēzus sastapa ceļā uz Jeruzalemi ir samarieši. Samariešu noraidījums bija gaidāms un tas arī uzsāka atmešanas virkni, kas virsotni sasniedza apsūdzībās, ka Jēzum ir dēmoniska vara (Lk 11, 15). Samariešu ciems ignorēja visus, kas devās uz Jeruzalemi un viņu attieksme pret Jēzu un mācekļiem nebija kāda īpaša; naidīgi viņi izturējās pret visiem jūdiem, kas uz turieni devās; ir pat liecības par nogalinātiem jūdiem, kas gāja cauri samariešu zemei. Nav jābrīnās, ka Jēkaba un Jāņa reakcija bija tik asa, šie “pērkona dēli” (Mk 3,17) vēlējās uzsūtīt uguni pār samariešu mājām. Viņi atmiņā atsauc Eliju (2 Ķēn 1, 12), kurš iznīcināja tos, kas bija pret Dievu. Šādā kontekstā Jēzus sāka mācīt savus mācekļus par radikālo apņemšanos sekot Viņam un nevis kādai atmaksas un rūgtuma izliešanas loģikai. Evaņģēlists Lūkas piedāvā trīs dažādus cilvēkus, kuri vēlējās pievienoties Jēzum ceļā uz Jeruzalemi. 

Jēzus māceklības ceļš nav kaut kāda īslaicīga aizraušanās vai hobijs. Trīs tikšanās starp trijiem dažādiem cilvēkiem ar Jēzu parāda cik nopietns aicinājums un izvēle tas ir. Ne velti šajā fragmentā viens no centrālajiem vārdiem ir “sekot” (Lk 9, 57.59.61). Tā nav nejaušība, ka Jēzus atmešanai seko tieši šīs tikšanās. Noraidīšana kā tāda ir tik plaša un dziļa tēma, bet kad tad skar Jēzu, un vēl jo īpaši no ticīgo puses, tā ir liela traģēdija. Lēmums, kas skar pašu dzīves kodolu: māceklība kā izšķiroša dzīves izvēle. Pirmais cilvēks, kas izteica vēlmi sekot Jēzum dara to autentiski, tomēr viņš vēl nezināja, ko nozīmē sekot Jēzum. Jēzus ar savu atbildi norāda uz Dieva Dēla iemiesošanās paradoksu, jo ja pat dzīvajai radībai ir mītnes vietas, tad Viņam nav pat vietas, kur atgulties. Jēzus sekotājam nav jācer uz kādu izmeklētu dzīvesveidu vai karjeras kāpnēm, bet jābūt gataviem uz neērtu dzīvi.

Otro cilvēku aicināja Jēzus ar tādiem pašiem vārdiem kā mācekļus (Lk 5,27), bet tas vēlējās vispirms apbedīt savu tēvu. Jūdiem bēru rituāli bija ļoti svarīgi un atstāt tēva miesas neapglabātas varēja izsaukt skandālu. Tomēr problēma bija tā, ka apbedīšanas rituāli varēja kļūt svarīgāki par Likuma iepazīšanu, svētnīcas apmeklēšanu, Pashas jēra upuri u.t.t. Iespējams šis cilvēks gaidīja kādu mantojumu. Valstības nākšana bija vēl aktuālāka problēma. Jaunās Derības nākšana, pati Jēzus persona ir iemesls, kas liek veikt radikālus vai pat skandalozus lēmumus. Jēzus, valstības sludinātājs, nevarēja gaidīt, kamēr šis cilvēks izpildīs visus apbedīšanas priekšrakstus. Kungs viņu aicināja un teica, lai mirušie glabā mirušos jeb, lai tie bez garīgā ieskata, garīgās dzīves, pilda pienākumus, kurus prot. 

Trešais cilvēks, līdzīgi kā pirmais vēlējās iesaistīties, bet viņam vēl bija vienkārši jāapciemo mājinieki. Tāpat Elisa pirms sāka sekot Elijam devās uz mājām un ara lauku (1 Ķēn 19,19-20). Jēzus kalpu intereses nevar būt dalītas kā zemniekam, kas arot skatās atpakaļ: “Neviens, kas savu roku pielicis arklam un skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai” (Lk 9,62). Sekošana Jēzu ir kaut kas vairāk nekā ģimene un saimniecība, un pat sekošana vienam no lielākajiem praviešiem - Elijam. Skatīšanās atpakaļ ir klātesoša daudzās Vecās Derības lapaspusēs, sākot no Radīšanas grāmatas, kur Lota sieva atskatījās uz Sodomu un kļuva par sāls stabu (Rad 19,26), vai Izraelieši ilgojās pēc Ēģiptes, un visi tie, kas griezās pie pagānu dieviem, elkiem un izvēlējās visu, bet ne Dievu. Evaņģēlija vēsts un Mesija nevar gaidīt. Nav laika kakla vingrinājumiem - ir jāizvēlas jaunā dzīve kopā ar Jēzu. 

Sekošana Jēzum var likties neizprotama un nereālistiska mūsdienu cilvēkam. Kā tas viss var būt saistīts ar manu dzīvi un darbu? Viens no 20. gadsimta lielākajiem teologiem, Karls Rāners, pārdomājot šo jautājumu dāvā dziļas pārdomas par šo tēmu, un īpaši norāda uz Kristus krusta noslēpuma centrālo lomu; uz to virzienu, kur Jēzus uzsāk savu ceļu šajā svētdienā - Jeruzalemi, nāves un augšāmcelšanās vietu. Pastāv lielas briesmas uztvert garīgo dzīvi kā kaut ko esošu ārpus laicīgā darba un šīszemes dzīves aicinājuma. Dzīves aicinājumu var uztvert šauri: kā garīgumu vai morāli, ģimenes dzīvi vai arī dzīves notikumus, kuros jāsaskaras ar rūgtumu, vilšanos, nāvi, un kuros meklējam palīdzību pie Dieva. Ikdienas dzīves pienākumi bieži netiek uzlūkoti kā Dieva aicinājums. Miers un pacietība saskaroties ar ikdienas banalitāti un parastu profesiju un darbu veikšana tomēr ir dzīves dievišķa aicinājuma sastāvdaļa Jēzū Kristū. Kristietim ir jābūt spējīgām izprast, ka viņa zemes aicinājums ir kā debesu aicinājums. Tas nav viegli daudzās dzīves situācijās un darbos. Ir cilvēki, kas ar prieku veic savu darbu un jūt, ka viņu darbs piepilda viņus un citus, un nes labumu sabiedrībai, bet ir arī tādi, kuri ir laimīgi, ka darba diena ir galā un vēlas to aizmirst. Tomēr ir jāatceras, ka katra cilvēka aicinājums ir dievišķs. 

Uz ko Dievs aicina katru kristieti? Visu kristiešu aicinājumi ir liecināt par to, ka Vārds ir kļuvis miesa, Dievs ienāca pasaulē. Aicinājumi vienmēr ir saistīti ar pasaules ikdienišķumu un nāvi, ka Gaisma spīd tumsā, lai aktualizētu Mīlestību, kura tiek atmesta un ignorēta, lai izdzīvotu solidaritāti ar nabagiem un atstumtiem, cilvēkiem, kas nav sabiedrības “krējums”, bet “pelēkā masa”. Tāds bija Jēzus Kristus ceļš. Tikai ielūkojoties šajā misijas aspektā kristieši var izprast radikālo pakļaušanos Dieva gribai. Savādāk mēs paliekam ieslēgti savā egoismā, jo garīgās dzīves ceļš nevar apiet Jēzus Kristus krustu. Katrs kristīgais aicinājums nes prieku, bet arī grūtības, īpaši tiem, kuriem darbs ir kā nasta: vilšanās, garlaicība, pliekanums. Šīs visas pieredzes ir garīgās dzīves uzdevumi un aktualizācija - ja to visu pareizi izprotam. Ne tikai cīņa ar vilšanos aicinājumā, ne tikai bēgšana no apnicības ar brīvā laikā palīdzību un ar to visu, kas saistīts ar privāto dzīvi - tas veido iespēju kristiešiem iepazīt savas pestīšanas centrālo vēsti - Jēzus Kristus krustu, pienaglot savi pie krusta, pienaglot savu darbu pie krusta, lai piedalītos Jēzus nāvē, kurš mūžīgo gaismu atrada tumsā.* Tā ir Dieva piedāvātā atbilde mūsu dzīves realitātei, kurā nav ideālu dzīves stāstu, bet ir līkloči un pārbaudījumi. Cilvēki bieži atbildes meklē vai glābiņu ideoloģijā, seklumā un noslēgtībā, tomēr vienīga atbilde ir Jēzus Kristus krustā.

* Skat. vairāk: Karl Rahner, Practice of Faith: A Handbook of Contemporary Spirituality, New York: The Crossroad Publishing Company, 1983, 206-209.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.17.2019

Lk 9, 18-24, svētdiena XII, C

Lk 9, 18-24

23. jūnija svētdienā turpinām pārdomāt šim liturģiskajam gadam paredzētos Lūkasa Evaņģēlija fragmentus, kuri atklāj mums Jēzus darbus un vārdus, kas visa gada laikā mūs ieved Kunga noslēpumos. Šīs svētdienas fragments pieved mūs pie otrās Lūkasa Evaņģēlija daļas, kurā Jēzus uzsāk ceļu uz Jeruzalemi. Nākošajā svētdienā jau uzsāksim šo ceļu kopā ar Jēzu uz Jeruzalemi, kur Viņš pieredzēs ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos. Šajā svētdienā varam ļoti nopietni pievērsties atbildei, kādu deva Pēteris, ka Jēzus ir Dieva Svaidītais (Lk 9, 20). Mācekļi zināja, ka Jēzus ir kas vairāk nekā pravietis; bija ar Viņu kopā un iepazina Viņu ne tikai kā vienkāršu skolotāju vai sludinātāju, bet kā Dieva solīto atbrīvotāju. 

Pētera ticības atzīšanās notika pakāpeniski. Sākumā Jēzus jautāja par to kā cilvēki Viņu uztver. Spekulācijas par Jēzus personu (Lk 9,7-9) nebija nekas pārsteidzošs. Cilvēkiem vienmēr ir dažādi viedokļi, kas Viņš ir, bet vienīgi mācekļi, tie, kas bija tuvu Jēzum, varēja īpašā veidā pietuvoties Kungam un atzīt patiesību. Pētera vārdi vēl pilnībā neapvēra to, kas Jēzus ir, jo vēl bija nepieciešams noiet ceļu līdz Jeruzalemei, kur atklājās Jēzus Kristus personas dziļums un misija. Pētera vārdi varēja arī mācekļus maldināt par to, kas sagaida Jēzu - kāda politiskā vara, un tāpēc Viņš nekavējoties ievieš skaidrību: Kungs pieredzēs ciešanas. Mācekļiem bija grūtības uztvert Dieva vēsti, ka pasaulīgā vara un privilēģijas ir svešas Dieva pestīšanas plānā. 

Kad Jēzus viņiem pavēlēja nevienam nestāstīt, ka Viņš ir Dieva Svaidītais, tas nozīmē, ka Viņš pieņēma Pētera ticības apliecību kā patiesu. Slepenības saglabāšana bija nepieciešama tāpēc, ka vārds “Svaidītais/Mesija” cilvēku uztverē bija ar politisku nokrāsu. Mācekļiem bija jāiet Dieva loģikas ceļu: Mesijam būs jācieš, jāmirst un jāatgūst dzīvība. Jūdi, tai skaitā mācekļi, nevarēja neko tādu iedomāties notiekam ar Mesiju. Ceļš uz Jeruzalemi bija nopietna skola mācekļiem. Jēzus, neskaitot šo reizi, vēl divkārt mācekļiem teica par savām ciešanām Jeruzalemē (Lk 9,43-45; 18,31-34). Divpadsmit mācekļi nespēja līdz galam saprast to, ko Jēzus viņiem mācīja. No vienas puses tā bija viņu neticība un brieduma trūkums, bet no otras puses daudz kas viņiem vēl bija apslēpts. Tomēr Jēzus uz saviem mācekļiem skatījās kā tādiem, kas pakāpeniski spēs uztvert un pieņemt patiesību (Jņ 16,12-13). 

Šis patiesības process norit sekošanas ceļā (Lk 9,23). Vārds “sekot‘ vai “iet aiz” norāda uz mācekļa stāju, kuram ir jāiet aiz sava Skolotāja tādā veidā, lai savus soļus liktu tāpat kā Viņš. Pieeja dzīvei, attiecībām, problēmā, izaicinājumiem u.t.t. ir jāveido balstoties uz Kristus piedāvāto modeli, soļu ritmu. Šajā ceļā ir jāpieņem svarīgi lēmumi. Aizliegties sevi jeb atmaskot savu egoismu un cīnīties ar to. Vārdos “ik dienas ņem savu krustu” (Lk 9,23) īpaši spēcīgi izskan “ik dienas”, jo atgādina ikdienas dzīves aicinājumus, priekus un spriedzes, kas rodas sekojot Patiesībai. Krusts simbolizē visus dzīves pārbaudījumus, grūtības un ciešanas, kas ir klātesošas dzīvē, bet kristieši pieņem to visu, vai mācās pakāpeniski pieņemt, ar ticību, paļāvību un mīlestību.Šāda ticīgo nostāja ir zīme par tuvām attiecībām ar Jēzu.

Savas dzīves zaudēšana senajiem cilvēkiem varēja izklausīties ļoti konkrēti, īpaši tiem, kas bija saistīti ar karaspēku. Līdzīgi kā Jēzum (9,24) savus kareivjus uzrunāja karavadoņi īsi pirms kaujas, jo viņiem bija jāpakļauj savas dzīves nāves briesmām, jācīnās un jāatbalsta cīņu biedri kaujā. Tikai tādā gadījumā var izglābties. Tas, kas gļēvi aizbēgtu vai atdalītos no pulka, zaudēs savu dzīvi, jo neviens viņam nepalīdzēs. Jēzus vārdi klausītājiem bija ļoti radikāli, jo viņiem vēl bija jāatklāj, kāpēc šī dzīve ir jāzaudē, kas tā ir par vērtību, kuras dēļ ir pat jāmirst: Jēzus Kristus, Dieva Dēls, kurš aicina visus uz vienotību ar Tēvu. 

Ja kāds vēlas Viņam sekot, tam ir jābūt gatavam uz zaudēšanu. Tas ir glābšanas ceļš. Vārdi ar kuriem Jēzus uzrunāja mācekļus vistiešākajā veidā arī attiecās uz Viņu pašu, jo Viņš pats bija gatavs atdot savu dzīvību. Dzīves zaudēšana nenozīmē uzreiz dzīvības zaudēšanu, bet spēju pamest to, kas kavē Dieva valdīšanai manā dzīvē. Cilvēkam patīk žonglēt ar vārdiem “gan, gan”, bet mazāk patīk veikt izvēles “vai to, vai šito”. Tā ir viena no lielākajām spriedzēm ticīgo dzīvē vai arī nerakstīts miera līgums par kura tālāko likteni nav jādomā - kāda svētdienas mazdārziņa teritorija Dievam, bet pārējais paliek man. Jēzus aicina savus mācekļus atklāt Dieva plāna noslēpumu savās dzīvēs: “Neviens nevar diviem kungiem kalpot: vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai pie viena turēsies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai” (Mt 6,24).

br. Jānis Savickis OFMCap

6.10.2019

Jņ 16, 12-15, Svētās Trīsvienības svētdiena, C

Jņ 16, 12-15

Pirmajā svētdienā pēc Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem Baznīca svin Svētās Trīsvienības svētkus. Šajā svētdienā esam aicināti lasīt Jāņa Evaņģēlija fragmentu, lai ar tā palīdzību kaut nedaudz ielūkotos Dieva noslēpumā. Evaņģēlijā lasām tikai Jēzus vārdus, kuros Viņš runā par Tēvu, Sevi un Svēto Garu. Jēzus Atvadu runa (Jņ 14-17. nod.), kuru klausījās Viņa mācekļi, veido izvērstas Kunga pārdomas par Tēva un Dēla vienotību, un Viņu abpusējo mīlestību Svētajā Garā. Svētās Trīsvienības noslēpumu cilvēki nevarētu iepazīt, ja tas viņiem netiktu Dieva atklāts un pat pēc atklāšanas mēs nespējam to īpaši daudz izprast. Katrs Svēto Rakstu fragments, kurā varam pietuvoties šīm noslēpumam ir liels dārgums un tāds ir arī šīs svētdienas Evaņģēlijs. 

Lasot Evaņģēliju ļoti saprotami ir pievērst uzmanību Jēzus darbībai un vārdiem, tomēr nedrīkst aizmirst, ka Evaņģēlijā ir arī tik pat spēcīgi klātesošs Dievs Tēvs un Svētais Gars. Šīs trīs Personas Evaņģēlijā pilnīgā veidā papildinās, viena otru atzīst un apstiprina. Jēzu nevar padarīt par vientuļu varoni, kādu vesterna šerifu, kurš viens pats ar visu tiek galā, jo tādā veidā var Viņu izraut no Pestīšanas vēstures un Baznīcas pieredzes. Uz Trīsvienību Evaņģēlija kontekstā var skatīties ar Vecās Derības likuma palīdzību, kurš noteica, ka “Viens liecinieks nedrīkst liecināt par kādu vainu vai grēku, par jebkādu grēku, ko kāds darījis, - lieta lai tiek izskatīta pēc divu vai trīs liecinieku liecības” (At 19,15). Tāda ir visu četru Evaņģēliju dziļākā Trīsvienības pieredze, jo Tēvs, Dēls un Svētais Gars apstiprina vienu patiesību par sevi un mūsu pestīšanu, un iemājo kristiešu kopienā. 

Evaņģēlists Jānis rakstot par Svēto Garu domā par ticīgo kopienu. Gars šeit ir tas, kas ved (ieved, māca) kopienu patiesībā. Tā ir sava veida jaunās izceļošanas valoda. Pirmajā izceļošanā Mozus izveda Izraelu no Ēģiptes nebrīves, deva Likumu un ieveda Apsolītajā zemē. Jaunajā Derībā mūs “vada Dieva gars” (Rom 8,14, skat. Gal 5,18). Pirmkristieši izprata savu kopienu kā to, kuru Gars vada nākotnē. Šis pashālais ceļš ir iespējams tad, kad tiekam ievesti arī patiesībā: “Vadi mani savā patiesībā un māci mani, jo tu esi mans glābējs Dievs, uz tevi es ceru augu dienu!” (Ps 25,5). 

Gars tāpat kā Jēzus “nerunās no sevis” (16,13, skat. 5,19.30), bet to, ko “dzirdēju no sava Tēva” (15,15); Gars runās visu, ko dzirdēja, un tāpēc Kristus kopiena var uzticēties Garam tāpat kā Jēzum - Gara vadība ir pashāla. Šī uzticēšanās neattiecās tikai uz Jēzus mācekļiem, bet uz visām paaudzēm, kurās katrs varēs piedzīvot līdzīgas dziļas attiecības ar Jēzu, pieņemt tuvības modeli, kuru piedāvā Jēzus attiecībām ar Tēvu. Saiti ar Jēzus zemes dzīves kopienas autentiskuma pieredzi nodrošina Gars, kurš ļauj tikties ar Jēzu, Dieva Dēlu, kurš ir pieņēmis miesu un dzīvojis starp mums, nomiris dēļ mūsu grēkiem un augšāmcēlies no miroņiem. Citas tradīcijas vai interpretācijas evaņģēlists Jānis uzskatīja par kāda cita gara, antikrista darbu (2 Jņ 7). 

Gars ir kā Jēzus pārstāvis kopienā, un, ja sinagoga vai viltus pravieši noraida Jēzus pestīšanas vēsti, viņi noraida ne tikai Jēzu, bet arī Dievu. Ticīgo kopienu var uzlūkot kā vietu, kur Gars var iemājot, liecināt un uzturēt to intimitāti par kuru runāja Jēzus. Vārdi “Tēvs mūsu” to ļoti labi atspoguļo. “Bet tā kā jūs esat bērni, tad Dievs sūtīja sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Abba - Tēvs Tātad vairs nav kalps, bet ir dēls, un ja dēls, tad arī mantinieks caur Dievu” (Gal 4, 6-7). Mācekļi sekojot Jēzum dzirdēja no Viņa visu, ko Viņš dzirdēja no Tēva, un tāpēc bija Viņa draugi (Jņ 15,15). 

Gars ļāva ticīgajiem evaņģēlista Jāņa dienās dzirdēt Jēzus teikto un tieši tāpat tas ir tagad - Gars ir klātesošs kopienā tik pat dziļi un smalki. Gars vada mācekļus patiesības iepazīšanā. Šis process nav viegls, jo prasa no kristiešiem spēju apvienot kopienas un personiskajā dzīvē vēsturisko pieredzi, atmiņu ar to, kas jauns, ar atjaunotni. Gars palīdz lasīt katru laikmetu un dienu Jēzus Kristus gaismā un ne tikai tagadni, bet arī raudzīties nākotnē. Kristietis nevar palikt ieslēgts tagadnē, jo tad viņš “ir no pasaules”, kur “runā par pasauli, un pasaule klausās” viņā (1 Jņ 4,5); tad viņš ir ieslēgts mirklī un neredz neko ārpus tā. Kristieši ir aicināti atzīt, ka Jēzus ir patiesība (Jņ 14,6) un dzīvot saskaņā ar Viņa mācību un piemēru, lai ticīgo kopiena kļūtu par redzamu un lasāmu Svētās Trīsvienības attēlu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

6.03.2019

Apd 2, 1-11, Svētā Gara nosūtīšanas svētki, C

Apd 2, 1-11

Evaņģēlists Lūkas Evaņģēlijā un Apustuļu darbos saviem lasītājiem piedāvā svarīgākos tekstus par Svētā Gara darbību. Ja kāds grib iepazīt labāk Svēto Garu, var paņemt abas šīs grāmatas un iepazīties ar Svētā Gara vietu pestīšanas plānā, un atklāt kā Viņš ir klātesošs manā un Baznīcas dzīvē. Apustuļu darbu 2. nodaļa ievada mūs trīs svarīgākajās tēmās, kas tiek pārdomātas šajā grāmatā: Gara pilnība (2,1-13); Baznīcas evaņģelizācijas kalpojums (2, 14-41); un ticīgo dzīves kopiena (2,42-47). Šajā svētdienā lasīsim pirmo fragmentu Svētā Gara nosūtīšanas svētku kontekstā. Lasot šo fragmentu jāpatur atmiņā, ka šajā dienā tika pārvarēts Bābeles torņa strupceļš un “izklīdinājums” (Rad 11,8-9), un atrisinājums tika gūts Vasarsvētkos, kad Gars ienesa vienotības iespēju.

Evaņģēlists savu stāstījumu uzsāk ar laika un vietas aprakstu (2,1) un nākamie notikumi no ārējiem, redzamiem notikumiem lasītāju ieved iekšējos, garīgos notikumos - sākumā rūkoņa un vējš piepilda māju, pēc tam mēles nolaidās pār klātesošajiem un visbeidzot Svētais Gars piepildīja visus. Līdzīga Gara darbības loģika notika Jēzus piedzimšanas noslēpumā, kad notikums nevarēja palikt apslēpts un vēsts izplatījās ārpus Betlēmes, bet Vasarsvētkos vēsti sadzird ne tikai gani un austrumu gudrie, bet daudzas tautas. 

Kristus apsolījuma piepildīšanās, Svētā Gara nosūtīšana, notika jūdu ražas svētkos, Vasarsvētkos jeb grieķiski Pentēkostē, kas nozīmē “piecdesmit”, jo šos svētkus svinēja piecdesmit dienas pēc Pashas svētkiem. Šī diena bija viena no trijām jūdu svētceļošanas dienām, kad cilvēki nāca Kunga priekšā ar dāvanām un upuriem (Izc 23, 14-17). Viņi svinēja mieža ražas beigas un kviešu ražas sākumu. Ražas noslēgumā Dievam upurēja divus raudzētas maizes klaipus no jaunās ražas. 

Svarīgākais svētku iemels bija tas, ka šajā dienā jūdi pieminēja Likuma saņemšanu no Kunga; dienu, kurā tika iedibināta tauta ar tās pamatlikumu. Kristieši šajā dienā svin kaut ko līdzīgu - Baznīcas iedibināšanu ar tās iekšējā likuma nosūtīšanu - Svēto Garu. Vasarsvētki tiek svinēti piecdesmit dienas (septiņas nedēļas plus viena diena) pēc Pashas. Kristieši svin šo dienu pēc septītās dienas, nedēļas pirmo dienu vai astoto dienu, kas iesniedzas mūžībā tāpēc, ka tajā dienā Kristus augšāmcēlās un pār Baznīcu nonāca Svētais Gars. 

Vārdi “piepeši no debesīm nāca rūkoņa” (2,2) uzsver patiesību, ka Svētais Gars nav spēks pašā cilvēkā vai pasaulē, bet nāk no Dieva, kas ir pāri pār mūsu realitāti; Viņš ir Tēva dāvana. Vējš un uguns pavadīja Svētā Gara nonākšanu. Tie ir divi ierasti bibliski simboli, kas apraksta Gara darbību. Grieķu un ebreju vārdi, kas apzīmē “garu” ir “vējš” un “elpa”. Sauso kaulu ielejā, vējš un elpa atgrieza dzīvību izžuvušajos kaulos, kad Kungs teica: “Es jums došu savu Garu, un jūs atdzīvosieties” (Ez 37,14). Vējš simbolizē atdzimšanu un atbrīvošanu. Jānis Kristītājs teica par Kristu “kristīs Svētajā Garā un ugunī” (Lk 3,16). Šeit parādās tiesas simbolika, jo uguns izdedzina pelavas. Līdzīgi kā Evaņģēlijs var nest tiesu, bet citiem dzīvību (2 Kor 2,15-16), tā Gara nākšana nesīs vieniem dzīvi, bet otram tiesu. 

Uguns arī simbolizē spēcīgu Dieva klātbūtni kā degošā krūma notikumā (Izc 3,2-5) un uguns stabs naktī (Izc 13,21-22). Bībelē uguns simbolika nav pārāk plaša; brīžam pozitīva, brīžam negatīva. Uguns apgaismo, silda, bet arī aprij ienaidniekus un būs par mūžīgu sodu lepnajiem. Jēzus vārdi “Es atnācu uguni mest uz zemi” (Lk 12,49) arī norāda uz Gara dāvanu. Līdzīgi sv. Pāvils netieši salīdzina Garu ar uguni: “Neizdzēsiet garu!” (1 Tes 5,19). Ūdens rada dzīvību, bet uguns to iznīcina. Gars arī rada dzīvību, bet arī iznīcina veco. Uguns simbolizē attīrīšanu; mazāk taustāmāks kā ūdens, bet daudz efektīvāks. Uguns attīrīšanas spējas ir daudz dziļākas un radikālākas. Psalmos lasām: “Pārbaudi [pārbaudi mani ar uguni] mani, Kungs, un pārraugi mani, izlūko manu sirdi un prātu” (26,2). Pārbaudītā ticība ir daudz cēlāka par zeltu pārbaudītu ugunī (1 Pēt 1,7). Isajs rakstīja: “es tavus sārņus krāsnī pārkausēšu, nošķiršu nost visu svinu” (1,25). Svētā Gara svētums ir dzidrs un pilnīgs, un nepacieš piemaisījumus, atšķaidījumus, un tāpēc atmasko ļaunumu un to iznīcina un nošķir. 

Gars pasaulē jau darbojas no radīšanas sākuma (Rad 1,1-2), par Viņu varam lasīt daudzās Vecās Derības lappusēs (Ties 6,34; 1 Sam 16,13), Jēzus dzīvē un kalpojumā. Vasarsvētki ienes divas pārmaiņas: Gars mājos cilvēkos un ne tikai pār viņiem; Viņa klātbūtne būs pastāvīga un nevis īslaicīga (Jņ 14,16-17). Tāda klātbūtne, kas mūs padara par jauniem cilvēkiem, kas nav sašķelti ne tikai savā starpā, bet arī sevī. Iekšējā sašķeltība nes ārējo dalīšanos. Mūsu mēles arī var nest uguni (Jēk 3,5-6) un šķelšanos, bet Kungs vēlējās dziedināt cilvēku izklīdinājumu, kas pastāv no Bābeles troņa laikiem (Rad 11,1-9). Kopš tā laika cilvēki vairs nespēja savā starpā sarunāties, bet Vasarsvētku dienā Dievs uzsāka savu sapulcināšanas darbu, lai cilvēki varētu savā starpā saprasties kā viena Tēva bērni. Katrs ticīgais ikdienas ir aicināts iet no Bābeles uz Vasarsvētku pieredzi, no vecā cilvēka uz jauno, no nāves uz dzīvību, lai Pashas loģika iemājotu visā kristieša būtībā. 

br. Jānis Savickis OFMCap