1 Kor 15, 20-26.28
 |
| Kungs godībā, mandarolā, tur rokās atvērtu grāmatu un apkārt viņam četru evaņģēlistu simboli manuskripts no 13.gs. sākuma no Anglijas |
Lielās nakts notikums, Jēzus augšāmcelšanās nav Jaunajā Derībā nekāda mirušās miesas atdzīvināšana un atgriešana šajā pasaulē, bet visas Kristus personas apdāvināšana ar kādu debešķīgu esības veidu (1 Kor 15, 35-50). Tas bija Dieva darbs, kurā mirušais Jēzus Kristus augšāmcēlās un šajā notikumā ir izšķiroši vairāki elementi un pirmais notiem ir tas, ka augšāmcelšanās ir eshatoloģiska visu piecelšanās no miroņiem anticipācija (1 Kor 15, 20). Pāvilam Kristus augšāmcelšanās ir eshatoloģisks notikums jeb pēdējo pestīšanas laiku sākums un šī notikuma mazvērtēšana vai noliegšana var izsaukt kristīgās ticības pastarā dimensijas zaudējumu vai pat ticības kā tādas norietu (1 Kor 15, 19). Nepastāv nekāda individuāla eshatoloģija jeb cilvēka dzīves piepildījums aizsaulē, jo pārtapšana attiecas uz visu radību. Jaunās zemes un debesu perspektīva pateicoties Kunga augšāmcelšanai ir iespējama. Protams, mēs vēl to nevaram iztēloties un izteikt vārdos, kad piepildīsies Visuma un pestīšanas vēsturē, tomēr svarīgi ir pieņemt patiesību, ka pateicoties Lieldienu noslēpumam mainīsies mūsu garīgā esība, kurā mēs būsim pārveidoti saskaņā ar Dieva un Kristus parauga, “lai Dievs būtu viss visā” (1 Kor 15, 28).
Svarīgi ir uzsvērt šo pārveidošanos un jauno esības veidu, lai iebilstu pret visiem mēģinājumiem padārīt pestīšanas īstenību tikai garīgu un pret uzskatu, ka indivīdam jaunajā eksistencē varētu būt kāda pilnīga abstrakta nākotne, bet nevis pasaule un pestīšanas vēsture kā tādā. Pirmajos gadsimtos kristieši sastapās ar gnostiķu mācību, kas cienīja vien pārlaicīgas pieredzes un neveidoja atbilstošu attieksmi pret vēsturi. Pirmie kristieši, kas iebilda šai mācībai uzsvēra, ka vēsturē notiek attīstība, kas noveda pie Jēzus Kristus atnākšanas, kad iestājās arī laiku pilnība. Gnostiķi mācīja par divu dabu atdalīšanu cilvēkā un kosmosā, lai mūžībā atdalītu gaismu no tumsas. Kristieši vēstures piepildījumu iztēlojās pilnīgi citādāk un domāja par visa apvienošanu, “lai Dievs būtu viss visā” (1 Kor 15, 28). Kristieši polemizēja ar gnostiķiem un tas ļāva viņiem noformulēt patiesību par divu dabu apvienošanos Kristū un nopietni pārdomāt šo vienu no svarīgākajām ticības patiesībām.*
Kristiešiem galīgais un dziļākais princips uz ko ir vērsta vēsture ir Jēzus Kristus, jo Viņā piepildas visi mērķi, ilgas un cerības, jo “visas lietas ir radītas caur un uz viņu” (Kor 1,16). Jaunās Derības valodā Kristu var izteikt kā Miesu, Baznīcu, kas arvien vairāk aug un dodas pie Kristus, Baznīcas Galvas (Ef 4, 13-16) un caur Baznīcu visa pasaule līdz tam, kad viss tiks padots Kristum un beigās Dievs būs “viss visā” (1 Kor 15, 28). Pāvila vārdi par augšāmcelšanos saistās ar Kunga solidaritāti, ko grūti iztēloties, bet pagodinātā miesa nav kaut kāda fantāzija, jo Kristus patiesi augšāmcelās un ar mums notiks tas pats, jo starp mums un Kristu pastāv līdzīga solidaritāte kā Viņam ar Ādamu. Kopība ar Kungu neizrauj mūs no pestīšanas vēstures, bet ļauj tajā iet uzvaras vai augšāmcelšanās ceļā. Nepastāv nekāds duālisms pestīšanas plānā. Augšāmcelšanās parāda, ka visa cilvēciskā īstenība virzās pie Dieva un šajā ceļā nevar aizbēgt no vēstures un matērijas par labu garam. Tie ir ļoti smalki un seni maldi, kurus ir laicīgi jāatpazīst, jo senais vai mūsdienu gnosticisms vēlas izveidot nereālistisku idealo cilvēku, kurš ir atrauts no konkrētās dzīves un cilvēka dabas.
Pirmbaznīcā “gnosis” jeb “zināšanas” vai “apzināšanās” piedāvāja ļoti pārliecinošu pestīšanas modeli un Baznīca 2. - 3. gs. iesaistījās ļoti grūtā intelektuālā un garīgā cīņā pret gnosticismu. Patiesas zināšanas saskaņā ar šo kristiešu maldu mācību ir meklējamas dievišķā elementa ieraudzīšanā sevī. Pateicoties tam tiek atzīta personas debesķīgā izcelšanās, un tādā veidā ir iespēja glābties no šīs pasaules. Izglītotos ļaudis ļoti uzrunāja šī pestīšanas mācība ne tikai tāpēc, ka gnostiķi pielāgoja visus tekstus no Homēra līdz Bībelei savai koncepcijai, bet pāri visam tas, ka cilvēkā ir apslēts dievišķais elements, kas ir viņa patiesā identitāte un tā ir jāatklāj un jāatbrīvo. Mūsdienās mēs neesam atbrīvoti no šīs maldu mācības, jo mums apkārt tiek lietota valoda, kas cenšas veidot īstenību ar tādiem formulējumiem: “satikt sevi”, “būt saskaņā ar sevi”, ”dzīvot harmonijā ar sevi”, “pieņemt sevi”, “pašapzināšanās”, “pašrealizācija”. Šāda valoda apzināti vai neapzināti ietver “sevis pestīšanas” ideju, jo mans “es” kļūst par svarīgāko atskaites punktu un pašpietiekamības apliecinājumu. Tas nenozīmē, ka šie vārdi paši par sevi ir kādi bīstami, bet ielikti attiecīgā kontekstā, tie var veidot maldīgu uztveri. Reliģija, kurā ir ietverta sevis pestīšana, nāk pie cilvēkiem, kuri vēlas būt dievišķi savās jau izveidotajās dzīvēs un grib būt savas dzīves kungi.** Dieva vārds iejaucas šajā hipnotiskajā noskaņā un atgādina, ka cilvēks nevar sevi glābt, jo viņš ir tikai radība un atkarīgs no Dieva, citiem cilvēkiem, dzīvo laikā, telpā un vēsturē, un apvieno sevī matēriju un garu. Dzīve ir dāvana, kurai nepieciešams nemitīgs atbalsts. Jēzus Kristus valdīšana pār visu pasauli un katru cilvēku vēlas nodrošināt šo patieso kārtību pasaulē un atbalstu mūsu ikdienas cīņās.
* Gilles Quispel, Gnosis Als Weltreligion, Zürich: Origo Verlag 1951, 49-50.lpp.; Gilles Quispel, Gnoza, Warszawa: PAX 1988, 107-108.lpp.
** Gerhard Lohfink, No Irrelevant Jesus: On Jesus and the Church Today, Collegeville: Liturgical Press 2014 - 264-265.lpp.; Gerhard Lohfink, Przeciw banalizacji Jezusa, Poznań 2015, 343-344.lpp.
