Izc 15, 1-6.15-18, Lieldienu vigīlija

Izc 15, 1-6.15-18

Pirms diviem gadiem pārdomājām trešo lasījumu no Lieldienu vigīlijas, kurš stāsta par Izraela dēlu pārceļošanu pār Sarkano jūru. Izceļošanas grāmatā ir divi stāsti kā tauta pārgāja pāri jūrai un tie seko viens aiz otra. Atšķirība ir tāda, ka viens ir rakstīts kā proza (14.nod.), bet otrs kā uzvaras dziesma, himna (15.nod.). Torā jeb Piecās Mozus grāmatās dziesmas parādās tikai visnozīmīgākajos brīžos. Trešais vārda liturģijas lasījums ir vienīgais, kura beigās netiek lietoti vārdi “Tie ir Svēto Rakstu vārdi” vai “Tas ir Dieva Vārds”, lai uzreiz varētu dziedāt šo dziesmu par pāriešanu pār Sarkano jūru. Kāda šeit ir atšķirība starp lasījumu un psalma dziedājumu? Lasījumā tiek uzsvērts uguns stabs, austrumu vējš un pāreja pār jūru, bet dziesmā tiek godināts Dievs: “Faraona ratus un karapulkus viņš iemeta jūrā!” (Izc 15,4). Dievs ir uzvarētājs un Viņam pienākas slava un pateicība. Abi lasījumi uzsver to, ka Izraels Dieva vadībā izmuka no ēģiptiešu vajāšanas.

Izceļošanas stāsta kulminācija tiek sasniegta 14 un 15. grāmatas nodaļās. Visa šī dziesma runā par Dievu, un Mozus šeit nespēlē nekādu lomu; nav pieminēts nāves eņģelis, mākonis un tumsa. Ir tikai Dievs, kurš vienrocīgi uzveica varenos Ēģiptes spēkus. Vēlme visu uzmanību vērst uz Dievu un nevis uz cilvēku, pat tik nozīmīgu kā Mozus, ir saprotama katram ticīgajam. Dziesma mēģina pārliecināt dziedātājus un klausītājus par to, ka Dievs ir vienīgais varonis. Visa dziesma (Izc 15,1-21) liecina, ka Dievs ļoti spēcīgā veidā ir kopā ar savu tautu un ir gatavs iestāties par to, un dāvāt savu klātbūtni. Dziesma sākas ar Dieva kā karotāja atzīšanu (Izc 15,3) un nobeidzas ar Dieva valdīšanas pasludināšanu (Izc 15,18).

Bībeles dzeja ir daudzveidīgu un pārsteidzošu metaforu krātuve. Izceļošanas grāmatas 15. nodaļā Dievs ir attēlots kā karotājs, gans un ķēniņš; kā ģimenes loceklis, kurš glābj, gans, kurš aizstāv un zemnieks, kurš stāda. Šie trīs Dieva tituli pārklājās un viens otru papildina. Fragmentā, kuru dziedam vigīlijā “Kungs ir karotājs” (Izc 15,3), kurš cīnās pret ienaidniekiem. Tāpēc, ka Ēģipte bija pasaules lielvara, tad visi šie notikumi veido iespaidīgu ainu uz kuras Dieva godība darbojas. Izceļošanas grāmatā ir spēcīgi izcelta doma, ka Dievs cīnās Izraela pusē pret ēģiptiešiem un viņu dieviem. Karotāja tēls senatnē bija bieži sastopams, jo valdīja uzskats, ka cīņās uzvar pats Dievs un nevis cilvēki. Dievs kā karotājs ir attēlots arī ļoti plaši Vecajā Derībā un šī doma turpinās Jaunajā Derībā, kur Jēzus uzveic ļaunuma cilvēku (2 Tes 2,8), izdzen ļaunos garus (Lk 10, 17-20), nomierina vētras (Mk 6,47-52) u.t.t. (Ef 6,12; 2 Kor 2,14-15; Ebr 2,14-15; 1 Jņ 3,8; Atkl 14-17; 19,11-16; 20-21). Uzvaras dziesma aicina tautu uz Dieva pielūgšanu un apceri.

Turklāt fragmentā ir apvienotas radīšanas un izpirkšanas tēmas, un tiek attēlota vienlaicīgi Dieva tautas radīšana un atpestīšana. Tautas atbrīvošana no Ēģiptes nebrīves bija notikums, kas izveidoja Izraela tautu. Dievs ienāca tautas dzīvē, tās vēsturē un vēlējās vest to nākotnē. Starp pagātni, tagadni un nākotni radās spriedze, kuru vienīgais varēja atrisināt Kungs. Vārdi “Mana tēva Dievs” (Izc 15,2) slavē Dievu un sasaista tautas vēsturi, tās izcelsmi no Ābrahama, Īzāka un Jēkaba. Dziesma atsaucās uz to, ko pats Dievs ir teicis par sevi: ”Es esmu tava tēva Dievs” (Izc 3,6.20). Dievs, kurš satrieca pretiniekus jūrā, iepriekš aicināja Ābrahamu, Īzāku, Jēkabu un Mozu. Tagad Dievs turpina piepildīt savus solījumus, ko bija devis Ābrahamam. Dievs darbojas pret ļaunuma spēkiem, lai Izraela dzīve kopā ar Kungu būtu mierpilna un harmoniska. Dziesma pasludina, ka dzīve kopā ar Dievu ir droša. Kungs kā valdnieks nav attēlots kā pasaku ķēniņš, mītu varonis vai dievu panteonu vadītājs, kurš būtu pakļāvis visumu un valdītu pār mazākiem dieviem, bet Viņš valda vēsturē pār konkrētu tautu, kur atbrīvoja pateicoties savai varai pār dabu. Savukārt pagāni dabas pasaulē redz dažādus dievus. Dievam ir kāds plāns, kurš attiecas uz mūsu dzīvi un tas nav kāds kaprīžu pilna eposa fragments. Šī dziesma uzsver Kunga varu pār konkrētā laikmeta cilvēkiem.

Dzejas, himnas un psalmi ar savu pacilāto valodu var uzrunā sirdis labāk nekā proza. Izraela domas un jūtas izteiktas dziesmā un pielūgsmē var pateikt kaut ko vairāk par brīvības pieredzes dziļo ietekmi uz Izraeli nekā vienkāršs stāstījums. Tēlos bagāta valoda ļauj izteikt neplānotu prieku par brīnumaino izglābšanos no nāves. Izlasot trešo lasījumu un pēc tam piedaloties dziedājumā, klausītājs ir aicināts iesaistīties Izraela svinībās. Mēs ar savu atbildi un pielūgsmi slavējam Dievu par lielajiem darbiem un iegūstam pārliecību, ka Kungs mūsu dzīvēs vēlas darboties līdzīgā veidā un dāvāt cerību nākotnei. Dziedot šo himnu ir jāatceras, ka Izraelis tika izglābts no nāves un nevis no kāds sīkas dzīves likstas. Tātad pateicība šeit ir ļoti pamatota un nopietna. Tas liek aizdomāties arī par mūsu atbrīvošanas būtību. No kā Kungs mūs ir izglābis? Vai redzu, ka tas bija un ir joprojām nāvīgs drauds manai Dieva bērna dzīvei? Atbrīvošana no ienaidnieka nenoslēdzās ar izceļošanu no Ēģiptes vai kristiešu gadījumā ar kristību dienu, bet turpinās Dieva klātbūtnē.

Kristiešiem šī dziesma norāda uz kristību, kurā cilvēks iegrimst Jēzus Kristus nāvē un augšāmcelšanas noslēpumā. Tas ir uzticības ceļš, kurā Kungs vēl mums labu un izvedīs cauri grēka un baiļu pieredzēm. Grēks un ļaunums ar savu bezjēdzību atgriežas tur, kur netiek pieredzēts šis izceļošanas noslēpums ikdienā. Daudziem cilvēkiem pasaulē tas ir ļoti nospiedošs ļaunums: kari, vardarbība, dažādas paverdzināšanas formas u.t.t., bet mierīgākās pasaules daļās cilvēkiem ir jāuzlūko savs egosms, lepnība, atkarības u.t.t., bet pāri visam grēks. Gan pāriešanā pār Sarkano jūru, gan kristībās un ticības dzīvē nekas nenorit automātiski vai maģiski. Ticīgajiem ir jāpieņem Dieva vārds, kā to izdarīja Mozus un Izraelis, un tam jāietic. Pēc tam nāk Svētais Gars - “dvesma” (Izc 15,8) un dāvā glābiņu, pašķir jūru un uzveic nāvi. Kunga Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās svētkos mēs svinam šo pāriešanu un atjaunojamies savā kristību pieredzē. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 11,1-10, Pūplsvētdiena, B

Mk 11,1-10

Ar Pūpolsvētdienu Baznīcā iesākas Lielā Nedēļa, kas ir svarīgākais liturģiskā gada laiks. Šīs nedēļas sākotne ir jāmeklē pirmo gadsimtu kristiešu dievbijībā, kuri dzīvoja Jeruzālemē, pilsētā, kurā Jēzus Kristus cieta un tika nonāvēts. Pūpolsvētdienā mēs pieminam dienu, kad Kristus iebrauca Jeruzālemē, lai īstenotu savu pashālo noslēpumu. Par šo notikumu var izlasīt visos Evaņģēlijos un Jēzus tajos tiek attēlots kā Mesiāniskais ķēniņš, kurš dodas iegūt pilsētu savā īpašumā. Jēzus nav kā karavadonis, kurš ar spēku vēlas pakļaut iekāroto pilsētu, bet ienāk tajā pazemīgi un mierpilni, piepildot pravieša Zaharija vārdus: “Redzi, tavs ķēniņš pie tevis nāk, viņš ir taisns un glābējs, pazemīgs, uz ēzeļa jāj” (Zah 9,9). Jēzus iejāšana Jeruzālemē un procesija baznīcā norāda uz uzvaru, kuru svinēsim Lieldienas naktī.

Ar šo fragmentu iesākas jauna sadaļa Marka Evaņģēlijā, kura noslēdzas ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem. Pirms nekā doties uz Jeruzālemi Jēzus sūtīja divus mācekļus, lai viņi atvestu pie Viņa ēzelīti. Jēzus piebilda: “Ja kāds jums jautās: kādēļ jūs to darāt? - tad sakiet: Kungam to vajag, un tūlīt viņš to atsūtīs atpakaļ” (Mk 11,3). Vārds “kungs” attiecas uz Jēzu. Tā arī notika. Kāpēc Jēzus vēlējās iebraukt Jeruzālemē uz ēzelīša. Pirmkārt, tas saistās ar Zaharija pravietojumu un tāpēc ēzelis tika uzskatīts par mesijas dzīvnieku. Jēzus arī uzsvēra, ka ēzelītim jābūt tādam, lai uz tā neviens iepriekš nebūtu sēdējis. Šādi dzīvnieki īpašā veidā bija derīgi svētiem mērķiem (Sk 19,2; At 21,3; 1 Sam 6,7). Kā varētu skaidrot ēzelīša aizdošanu? Jādomā, ka Jēzus bija ļoti labi pazīstams Betānijas apkārtnē un viņa autoritāti cilvēki atzina, un viņiem nebija iebildumu aizdot dzīvnieku cienītam skolotājam.

Ļaužu reakcija uz Jēzus iejāšanu Jeruzālemē bija spontāna. Ja pilsētā ierodas ķēniņš, tad parasti visu iepriekš izplāno un katrs ieņem sev ierādīto vietu, bet šeit katrs rīkojas saskaņā ar savu gribu un prieku. Sākumā mācekļi uzsedza uz ēzelīša drēbes, bet kad Jēzus brauca caur cilvēku pūļiem, tie lika Viņa priekšā savas drēbes un koku zarus. Drēbju izklāšana zem kājām norāda uz goda atdošanu ķēniņam (2 Ķēn 9,13), bet “greznojušiem ar palmu zariem” un dziedot tauta svinēja Jūdejas neatkarības izcīnīšanu (1 Mak 13,51). Evaņģēlists Marks raksta par “koku zariem” (11,8), kas burtiski nozīmē “lapas” vai “lapu zari”. Vienīgi evaņģēlists Jānis piemin palmu zarus (12, 13). Jeruzālemes apkaimē neauga palmas, ja nu vienīgi mazas, un tās par kurām raksta Jānis varēja nākt no Jērikas apkaimes, kas atradās kādus 27 km attālumā.

Cilvēki gāja Jēzum līdzās un citēja 118. psalmu: “Hozanna...”. Šī procesija atgādina Telšu svētkus, kuros palmu, mirras un vītolu zari tika vicināti laikā, kad tika dziedāts 118. psalms: “Rotājiet gājienu pazarēm līdz pat altāra ragiem” (118, 27). “Hozanna” burtiski nozīmē “glāb tagad!”, “ak, glāb mūs tagad!” un šis vārds kļuva par uzslavas izsaucienu: “Svētīts, kas nāk Kunga vārdā” (Ps 118,26). Telšu un Pashas svētkos jūdi īpaši izmantoja psalmus no 113. līdz 118. Izsauciens “Svētīts, kas nāk Kunga vārdā” bija ierasts sveiciens vai svētība svētceļniekiem, kas ieradās Jeruzālemē. Jēzus personas kontekstā šie vārdi iegūst daudz lielāku dziļumu un mesiānistisku nozīmi. Cilvēki gavilēja par “tēva Dāvida valstību, kas tuvojas” (Mk 11,10) un tādā veidā tieši norāda uz apsolīto Dāvida dēlu. Tauta slavēja valdīšanu un nevis ķēniņu. Daudziem klātesošajiem šis brīdis bija vienkāršs svinību elements. Svētku noskaņā daudzi pat varēja nepamanīt Jēzu, bet kopā ar ticības brāļiem priecīgi izkliedza tradicionālus liturģiskos sveicienus. Svētceļniekus sveica cilvēku pulki, kas jau bija iepriekš ieradušiem un visas cilvēku masas nevarēja pamanīt Jēzu. Tomēr Jēzus bija labi pazīstams, īpaši galilejiešu vidū. Romiešus tas viss tiktāl neuztrauca, jo tas bija ierasts jūdu uzvešanās veids šajos svētkos. Ja romieši pamanītu, ka visā nopietnībā tiek pasludināts politisks jūdu valdnieks, viņi nekavējoties rīkotos un arestētu Jēzu. Šajos svētkos starp cilvēkiem bija ierasta cerība, ka Dāvida valsts atjaunosies un tāpēc romieši pastiprināja savu karavīru klātbūtni pilsētā, lai ierobežotu iespējamās nekārtības. Neviens negaidīja, ka mesija neapbruņots un miermīlīgs iejās Jeruzālemē.

Pēc tam, kad Kungs sarāva ļaunuma važas apsolītajā zemē un piepildīja pravietojumus par Izraela atjaunošanu (Mt 4,12-16). Sapulcinājis ap sevi divpadsmit mācekļus, kas simbolizēja Izraela ciltis un veidoja patiesā Izraela miniatūru, mācekļi Jēzus vadībā iegāja Jeruzālemē. Atjaunošana nozīmēja dažāda veida dziedināšanas darbības.  Ar iejāšanu Jeruzālemē Jēzus uzsāka savas publiskās darbības pēdējo posmu. Jēzus nepārprotami pasludināja sevi par mesiju, bet Viņa valstība nebija politiska, bet garīga un mierpilna. Neviens nevarēja apsūdzēt Jēzu politisku ambīciju īstenošanā, jo Viņa mesiāniskais sludināšanas veids nedeva nevienu ieganstu. Mēs kā Evaņģēlija lasītāji to varam atpazīt ļoti skaidri, jo kā redzējām, Jēzus laika biedri dažādu iemeslu dēļ varēja šo notikumu palaist garām. Evaņģēlijs un Baznīcas liturģija aicina mūs sekot Jēzum Kristum. Procesija, kura iesākas Pūpolsvētdienā vedīs mūs cauri Kunga pashai: sākot ar Euharistijas iestādīšanu Lielās Ceturtdienas vakarā, cauri lūgšanai, nakts tumsai, nodevībai, nāvei līdz augšāmcelšanās rītam, kad jaunā svētnīca, Kristus mistiskā miesa, tiks atklāta mūsu acīm. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jer 31,31-34, V gavēņa svētdiena, B

Jer 31,31-34

Piektā un vienlaicīgi priekšpēdējā gavēņa laika svētdiena noslēdz pārdomas par derības noslēpumu mūsu dzīvē. Iepriekšējās svētdienās iepazināmies ar trīs svarīgākajām pestīšanas vēstures derībām un pagājušo svētdien lasījām par izvēlētās tautas novēršanos no Dieva dāvātās derības. Kā katram pravietim, arī Jeremijam, vēstījuma centrā, un īpaši pēdējais vārds, nav par pazudināšanu, bet pestīšanas solījums. 21. marta svētdienā vārda liturģijas pirmais lasījums pavēsta vislabāk zināmo Vecās Derības solījumu par jauno derību. Jeremija grāmatas 31. nodaļa izsaka uzticību Dieva pestīšanas plānam un cerību par jaunu attiecību nodibināšanu ar Dievu. Izteicienu “jaunā derība” ieviesa pravietis Jeremijs un uz viņu atsaucās citas praviešu grāmatas (Ez 16,60.62; 37,26; Is 55,3; 59,21; 61,8). Jaunās Derības grāmatās vārdi, kurus lasām šosvētdien no Jeremija grāmatas, pilnībā tiek citēti Vēstulē Ebrejiem (Ebr 8,8-13), kas ir garākais tiešais Vecās Derības citāts kādā no Jaunās Derības grāmatām.

Jeremija grāmatas centrā atrodas “Mierinājuma grāmata” (30-33.nod.), jo starp daudziem notiesāšanas vārdiem vairākas nodaļas vēsta par Izraela atjaunošanos, “jaunās derības” nodibināšanu, kas saistīts ar “jaunu izceļošanu” un ķēniņa Dāvida pēcnācēja valdīšanu. Šeit arī ir vienīgā vieta Vecajā Derībā, kur tieši tiek lietoti vārdi “jaunā derība”. Izraelis šo pravietojumu izprata savādāk nekā kristieši. Priekš jūdiem Jeremijs sludināja tikai Izraela atdzimšanu pēc Babilonas trimdas un svētnīcas atjaunošanu. Dievs ievietos mācību jeb Toru cilvēka sirds dziļumos, lai derība nekad atkal netiktu salauzta. Ja skatās tikai uz pašu Mozus derību, tad var izsekot dažādus tās izpratnes posmus. Sākumā to uztvēra ļoti institucionāli, publiski un saistībā ar tautas izveidi (Izc 20-24; Joz 24), bet vēlāk tika vairāk uzsvērtas attiecības, un pat mīlestības un laulības saite starp Dievu un tautu (Os 2). Neskatoties uz daudzveidīgo izpratni par Mozus derību un attiecībām ar Dievu, tauta to bieži lauza.

Kāpēc vajadzēja jaunu derību, ja vecajā var atrast to pašu, ko jaunajā? Jaunu Derību pravietis pasludināja, jo secināja, ka Vecā Derība tika salauzta un nepietiktu ar vienkāršu kārtējo salabošanu: “tā saka Pulku Kungs: es sasitīšu šo tautu un šo pilsētu tāpat, kā sasit podnieka trauku, ko vairs nesalabot!” (Jer 19,11). Jaunais par ko runā pravietis nav domāta derības pārslēgšana, bet kaut kas vairāk, kāda jauna kvalitāte. Turklāt Bībeles pasaulē jaunais nozīmē arī “pēdējais”, “galīgais”. Pats Dievs iesaistīsies atgriešanas darbā un rakstīs uz cilvēku sirdīm. Šo jauno derību raksturos divas lietas: pirmkārt, cilvēkiem nevajadzēs kādu īpašu iedrošinājumu iepazīt Dievu, jo visiem būs iespēja Viņu iepazīt. Tā nebūs ne tikai iepazīšana ar prātu un intelektu, bet personiska un tiks iesaistīta cilvēka griba; otrkārt, Dievs piedod grēkus jaunā un izšķirošā veidā.

Par kādu Jauno Derību runāja pravietis Jeremijs? Attiecības starp Dievu un tautu atšķirsies no tām, kuras iedibinājās pēc izceļošanas no Ēģiptes. Jaunā Derība izpaudīsies vienlīdzībā, kura aptvers visus, bez izšķiršanas kāds katram ir status. Tās būs abpusējas piederības attiecības. Tā būs Kunga iepazīšanas dāvana, bet ne tīri intelektuāla, ārēja vai vienpusīga, bet dziļa, intīma un dzīvi pārmainošas pieredzes pilna. Interesanti, ka pravietis neatklāj neko jaunu, jo jau citviet Rakstos ir doma par attiecībām un Kuna iepazīšana, tomēr Jeremijs runā par Jauno Derību. No sava veida publiskās vai politiskās derības, kā to uztvēra lielākā daļa Izraela, Dievs vēlējās pāriet pie daudz intīmākas derības, kas tiktu vairāk balstīta uz sirds attiecībām. Akmens plāksnes no Sinaja kalna uz kurām tika uzrakstīti baušļi (Izc 24,12) bija jānomaina ar vārdiem, kas rakstīti sirdī. No ārējās likuma pildīšanas - uz sastapšanos un iepazīšanu ar Kungu. Svarīgi, ka cilvēks savā dzīvē, grēkos, izlīgšanas un miera meklējumos nebūs viens, bet Dievs daudz tiešākā veidā piedalīsies cilvēka iekšējā dzīvē, palīdzēs īstenot brīvību un lēmumu pieņemšanas procesus.

Tas, ka šīs fragments tiek lasīts īsi pirms Lieldienām, norāda uz vēl kādu svarīgu pestīšanas plāna daļu. Jēzus atsaucās uz pravieša Jeremija vārdiem Pēdējo vakariņu laikā, kad ņēma biķeri ar vīnu un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums top izlietas” (Lk 22,20). Pravieša vārdi palīdz izprast Euharistiju kā “jauno derību manās asinīs”, kas tika iedibināta Lielajā Ceturtdienā. Jēzus parāda, ka ir piepildījies pravietojums par Jauno Derību, kura īstenojas Viņa asinīs. Jēzus lieto “upurēšanas” valodu un sevi raksturo kā upuri, kā “mūsu Pashas jēru” (1 Kor 5,7), kura nāve iedibina Jaunu Derību, kas tēlaini jau tika sagatavota Sinaja kalna pakājē, kad “Mozus ņēma [upurēto vēršu] asinis, slacīja pār tautu un teica: «Redzi, šīs ir derības asinis, ko Kungs ar jums slēdzis par visām šīm lietām!»” (Izc 24,8). Jeremijs sludināja par Jaunu Derību un tieši pateicoties Jēzum Kristum šī derība tiek nodibināta un cilvēkiem ir iespēja tajā ienākt, lai atbrīvotos no grēkiem un pārveidotu sirdis. Jauna veida piedošana ir iespējama Jēzū Kristū, jo Viņš reizi par visām reizēm salika upuri par visiem cilvēku grēkiem (Ebr 10,1-17). Šī derība vairs nav ierobežota ar noteiktu tautu vai ar Sinaja Likuma precīzu ievērošanu, bet tā izriet no Dieva mīlestības, kura tiek ielieta cilvēku sirdīs un īpašā veidā Euharistijā.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Hr 36, 14-16. 19-23, IV gavēņa svētdiena, B

2 Hr 36, 14-16. 19-23

Ķēniņa Kīra rīkojuma izdošana

Ceturtās gavēņa svētdienas pirmais lasījums ir ņemts no Otrās Hroniku (Laiku) grāmatas. Ja iepriekšējās svētdienās pirmie lasījumi iepazīstināja mūs ar trīs Vecās Derības derībām (Noasa, Ābrahama, Mozus), tad šajā svētdienā esam aicināti pārdomāt Izraela neuzticību un trimdu jeb izvēlētās tautas neveiksmi īstenot derību ar Dievu. Pirms nedēļas varējām pārliecināties, ka tikšanās ar Dievu un Viņa klātbūtnes pieredze nodrošina derības īstenošanos. Dieva piedāvātais dzīves veids ļauj priecīgi pieņemt baušļus un likumus. Šosvētdien lasām par to, ka bija kaut kur pazudusi mīlestība pret Dievu, un arī žēlastības, piedošanas un pateicības izjūta. Ja cilvēki nepieredz dzīvā Dieva mīlestību, tad redz vien rituālus, likumus, reliģiskos priekštatus un tradīcijas. Kaut kas tāds, bet ne tikai, notika ar Izraeli. Dievu viņi iztēlojās kā taisnīgu, prasīgu un bargu, un neatminējās un nesaprata kāds Viņš atklājās. No ārišķības līdz neticībai ir viens mazs solis.

Pēdējais Jūdas valdnieks bija Cedekijs (valdīja aptuveni vienpadsmit gadus, 598-586 g. pirms Kr.), kura negatīvā ietekme atsaucās arī uz priesteriem un tautu, kura būtībā atteicās no derības. Tie bija nestabilitātes un neizlēmības gadi. Grāmatas autors par tautas traģēdiju vainoja ķēniņu un nevēlēšanos klausīties praviešos. Jūdas krišanas pamatā bija neuzticība Kungam, derības Dievam. Grāmata vēlas lasītājiem parādīt, ka neskatoties uz neskaitāmām iespējām nožēlot grēkus, cilvēki palika pie saviem grēcīgajiem ceļiem. Tautai varēja izvirzīt trīs pārmetumus: kļuva arvien neuzticīgāki, apgānīja svētnīcu un noraidīja un izsmēja praviešus (2 Hr 36,14-16). Neuzticība - tā ir nespēja dot Dievam to, kas Viņam pienākas un paturēt to sev. Tas ir viens no galvenajiem trimdas iemesliem. Īpaši tas attiecas uz elkdievību (1 Hr 5,25-26). Arī praviešu atmešana ir bieža tēma Hronikas grāmatās un daudzviet citur Svētajos Rakstos (Nah 9,26; Jer 44,4; Mt 23,30-31; Apd 7,52). Šīs trīs tēmas bieži atkārtojas Hroniku grāmatās un šeit īsā veidā apkopo visus šos tautas grēkus.

Pēdējais, ko ķēniņš Cedekijs izdarīja, “viņš sacēlās pret ķēniņu Nebūkadnecaru” (2 Hr 36,13) un ar 586.g. beidzās viņa vieta tautas vēsturē. Dieva dusmas nāca pār neuzticīgo tautu, kas nicināja Dieva vēstnešu vārdus un ņirgājās par praviešiem. Jūdas valsts bojāejas notikumos piepildījās pravieša Jeremija vārdi (25,11-12; 29,10; 39,1-10; 52,3-30 u.c.). Tauta bija attālinājusies no Dieva tik tālu, ka viņus neuzrunāja nekas un nekādi līdzekļi uz viņiem neiedarbojās. No 588. g. 15 janvāra Jeruzāleme atradās babiloniešu ielenkumā, bet 586.g. 18. jūlijā izcēlās tāds bads, ka cilvēki pat vārīja un ēda savus bērnus (Raudu dziesmas 4,9). 14. augustā iebrucēji izlauzās cauri mūrim, ieņēma pilsētu, laupīja un arī nodedzināja svētnīcu. Grāmata nepiemin ķēniņa nāvi, viņš pazuda no notikumiem un tādā veidā krīta Dāvida nams un Salamona svētnīca. Šie notikumi ietekmēja vairākas paaudzes: tauta atradās 70 gadus trimdā. Trimdu varēja uztvert kā šķīstīšanos, līdzīgi kā to piedāvāja likums un sludināja pravieši.

Otrās Hroniku grāmatas noslēdzošā nodaļa, kuru lasām ceturtajā gavēņa svētdienā, piedāvā mums garīgu pārskatu par Jūdas valsts norietu, iznīcināšanu, trimdu un tautas atgriešanos. Uzmanības centrā ir zeme, kura tika pamesta un atgūta. Grāmata noslēdzas ar persiešu ķēniņa Kīra rīkojumu, kurš atlaida jūdus no trimdas. Ķēniņš Kīrs nav nejauši ievietots grāmatas beigās, jo parāda, ka Izraela vēsturei ir universāls raksturs. Grāmata sākās ar Ādamu (1 Hr 1,1) un noslēdzas ar ķēniņu Kīru (2 Hr 36,23). Šie divi tēli ievieto Izraela vēsturi plašākā cilvēces un tautu vēstures kontekstā. Izrādās, ka arī Kīram varu ir devis Dievs. Šāds skatījums uz Dieva darbību atklāj, ka Viņš aptver ļoti konkrētā veidā visu pasauli un ne tikai mazas Jūdas un Izraela zemes vēsturi, bet arī lielu pasaules impēriju likteni.

Grāmatā uzsvars tiek likts uz to, ka Dievs kontrolē kosmiskus notikumus un Viņš tieši un tūlītēji iesaistās vēsturē. Kīrs kļuva par instrumentu, lai atjaunotu Jeruzālemes svētnīcu un pilsētas mūrus. Tas sasaucas ar ķēniņu Salamonu, kurš uzcēla svētnīcu un kuru tagad atjauno ar pagānu valdnieku atļauju. Kīrs ir parādīts kā Dieva pravietis un pasludina tautas atgriešanos un atjaunošanu. Persijas impērija tiek attēlota kā Dieva apredzības vadīta, lai tautai ļautu atgriezties zemē. Kīrs bija tas, kurš aicināja visus doties uz dzimteni. Ar šādu cerīgu un pozitīvu noti beidzās grāmata, un norāda uz kāda jauna laikmeta sākumu. Neskatoties uz visu, vienmēr pastāv glābšanas iespēja, jo Dieva žēlastība vienmēr ir gatava izlieties pār tiem, kas atveras uz nožēlu un pieņem Dieva vārdu.

Skumji bija tas, ka tauta novērsās no Dieva mīlestības un neklausījās Viņa vārda sludinātājos. Trimda viņiem nebija tāpēc, ka viņi grēkoja, bet tāpēc, ka nepieņēma Dieva izlīgšanas piedāvājumu. Grāmatas beigas apstiprina domu, ka Dievs vienmēr ir “žēlīgs un līdzcietīgs” (2 Hr 30,9). Dieva likumam un praviešu vārdiem bija jāpiepildās tautas atdzimšanā. Gavēņa ietvaros tas viss norāda uz svarīgāko noslēpumu, kurš piepildījās - Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās notikums. Pat ja Izraelis bija sasniedzis nāves robežu, Dievs visu uzlūko savādāk un pārsteidza visus ar negaidītu pavērsienu, ka pagānu valdnieks vēlas atjaunot tautu un svētnīcu. Dievs vienmēr vēlas dāvināt augšāmcelšanās žēlastību tiem, kas nomirst savam grēkam. Dieva mīlestība tiek dāvāta mums bez nopelniem, lai mums piedotu, mierinātu un dziedinātu.

 
br. Jānis Savickis OFMCap

Izc 20, 1-17, III gavēņa svētdiena, B

Izc 20, 1-17

Iepriekšējās gavēņa svētdienās pārdomājām Noasa un Ābrahama derību, bet trešajā gavēņa svētdienā vārda liturģija kā pirmo lasījumu piedāvā nākamo derību un tā bija Dieva derība ar Mozu. Kopš Ābrahama dienām bija pagājuši apmēram četri gadsimti un Dievs uzrunāja vienu konkrētu cilvēku - Mozu, kurš pildot Dieva gribu izveda Izraela tautu no Ēģiptes verdzības. Izceļošanas grāmatā ir aprakstīti daudzi notikumi, kas saistīti ar šo derību un vārda liturģija mums piedāvā brīdi, kad Dievs dod savai tautai desmit baušļus. Dievs aizveda tautu pie Sinaja klana. Šī bija vieta, kur Dievs pirmo reizi uzrunāja Mozu, bet tagad Viņš vērsās pie visas tautas. Dievs aicināja visu tautu, bet ne vien individuālu ticīgo, veidot īpašas attiecības ar Dievu un vienam ar otru. Šeit neiedziļināsimies katrā bauslī, bet plašāk paskatīsimies uz baušļu nozīmi derības un ticības dzīvē. 

Mozus derība parāda kādu ļoti svarīgu Dieva darbības aspektu, kurš joprojām ir aktuāls. Pirms nekā Dievs deva tautai desmit baušļus, Viņš paziņoja par derību un savu vēlmi veidot attiecības ar Izraeli. Tas ir jāņem vērā, jo cilvēki sliecas drīzāk uzsvērt, ka sākumā jāpieņem baušļi un ar tiem jādzīvo, lai pēc tam Dievs noslēgtu derību. Tas nozīmētu, ka cilvēkam jābūt cienīgam pieņemt derību vai ar darbiem jānopelna, lai sāktu veidot jaunu attiecību kvalitāti ar Dievu. Tas var pārsteigt visus, kas uz attiecībām ar Dievu skatās no likuma burtu un morālās perspektīvas. Ja uz desmit baušļiem skatās morālistiski un legālistiski, un aizmirst dzīvas un tuvas attiecības ar Dievu, tad baušļi ar laiku var nogurdināt un “uzspiestā” morālā dzīve izžūst. Ārējas piekrišanas deklarācijas nebija tas, ko Dievs vēlējās, bet attiecību veidošana ar cilvēkiem un tikai pēc tam sekotu dzīves maiņu. Izrādījās, ka Dievs sākumā paziņoja, ka mīl savu tautu, vēlas būt tai tuvu un tikai pēc tam aicina tautu pieņemt baušļus. Dāsnai Dieva žēlastībai seko pateicība un vēlme dzīvot saņemtās žēlastības cienīgi. Lai labāk saprastu šo domu ir jāskatās Evaņģēlijā, kur Jēzus sākumā aicina cilvēkus tikties ar sevi, sekot sev un pēc tam seko cilvēka atbilde uz šo Kunga ienākšanu dzīvē un atgriešanās no grēkiem. Labs piemērs šai ziņā ir atrodams Lūkasa Evaņģēlijā, kur Jēzus tiekas ar Zaheju: sākumā tikšanās un pēc tam jaunā dzīves modeļa pieņemšana (19, 1-10).

Dievs savai tautai Izceļošanas notikumos dāvāja daudz žēlastību - brīvību, Apsolīto zemi, Sinaja kalnā derību un desmit baušļus. Tā kā Dievs veidoja sev jaunu tautu, tai bija nepieciešams tāds kā pamatlikums. Desmit baušļi bija ļoti vienkāršs likums klejotājtautai ar daudzām ciltīm un tāpēc Raksti burtiski runā par “desmit vārdiem”. Kaut ko ļoti konkrēts un viegli iegaumējams. Vārdi uz akmens plāksnēm bija tik mazi, ka Mozus varēja tos nēsāt sev līdzi (Izc 34,19; At 9,15.17). Protams, tas nenozīmē, ka tie bija domāti tikai noteiktai cilvēku grupai, šie vārdi joprojām atbalsojas vēsturē un pierāda savu universālo raksturu. Ierasti skaidro, ka uz vienas no akmens plāksnēm bija baušļi, kas attiecās uz cilvēku attiecībām ar Dievu, bet uz otrās - baušļi, kas attiecas uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Pirmie trīs baušļi sakārto attiecības ar Dievu un uzsvaru liek uz Dieva, Viņa vārda un laika un atpūtas svētumu, bet pārējie septiņi baušļi rūpējas par vecāku, dzīves, laulības, privātīpašuma, runas un patiesības svētumu. Baušļi vairāk ir jāuztver kā derības elements un nevis kā likums.

Dievs savu varu pār tautu nostiprināja pateicoties tam, ka to atbrīvoja no Ēģiptes verdzības. Tāpat kā kāds izpērk vergu no nebrīves un dāvā viņam brīvību, tāpat notiek šeit, tikai šajā gadījumā izpircējs bija Dievs un tam protams ir savas būtiskas sekas. Pirmais bauslis “Lai tev nav citu dievu bez manis...” (Izc 20,3) to apstiprina. Bībelē “citi dieva” nozīmē, galvenokārt, koka un akmens elki, bet ne tieši īstas dievišķas būtnes, jo savādāk sanāktu, ka līdztekus Dievam pastāvētu citas dievības, bet Izraela Dievs ir viens Kungs. Dievs brīdina, ka elki nav jāpielūdz kā dievi un šādi rituāli ir nāvējoši patiesai ticībai. Izraela Dievs ir “greizsirdīgs” (Izc 20,5) un necieš lūgšanu, kas nenāk no visas sirds. Dieva greizsirdība šeit ļoti spilgti izsaka Viņa emocionālo saiti ar Izraeli. Par šo saiti Izraela vēsturē runās pravieši, kuri pielīdzinās tās saraušanu no tautas puses ar laulības pārkāpšanu un neķītrību. Bībeles pasaulē tāda Dieva reakcija uz cilvēka rīcību parāda Viņa kaislīgo iesaistīšanos cilvēku dzīvē. Neuzticība ir viena no nepatīkamākajām un cilvēkam uztveramākajām metaforām.

Pagāniskas lūgšanas praktizēja tie, kas savā priekšā nolika koka un akmens statujas, un viņi savas sirdis neatdeva saviem elkiem, bet gribēja tikai sev kaut ko iegūt. Dievs nevēlējās iesaistīties šāda sīkumainā dievbijībā, bet vēlējās nodibināt dziļas attiecības ar cilvēku. Dievs ir persona un nepieņem neko citu kā personiskas attiecības ar cilvēku, kurš ir radīts pēc Viņa attēla un līdzības, un negribēja dzirdēt par kādu pagānisku leļļu teātri. Ja cilvēks pielūdz dievu attēlus jeb elkus un ne pašu Dievu, tas viņš sagroza cilvēka radīšanas mērķi, kura ietvaros ir jāveido autentiskas attiecības ar Dievu, cilvēkiem un radīto pasauli. Desmit vārdi aktualizēja svarīgākos Dieva iecerētos tautas dzīves principus, lai tautas dzīvē atspoguļotos Dieva attēls un Izraelis kļūtu par patiesu karaliskās priesterības un svēto tautu.

Kāpēc Dievs dod tautai savus likumus? Bībelē Dievs ir tas, kurš deva savai tautai likumu un tas atšķir Izraeli no citām kaimiņu tautām Tuvojas Austrums, jo viņiem likumus deva valdnieki vai dievi caur valdniekiem. Tā bija liela atšķirība. Dievs tieši deva savai tautai bauslību, lai tajā atspīdētu Dieva attēls un līdzība; lai tauta dzīvotu nošķirti no kritušās pasaules, kur cilvēki ir tālu no Dieva. Izraela uzdevums bija kļūt par atšķirīgu tautu no citām tautām pateicoties savam dzīves veidam. Dievs vēlējās, lai viņi dzīvotu kā Viņš, jo Dievs apietas ar cilvēkiem rūpīgi, līdzjūtīgi un vēlas, lai cilvēki pārņemtu Viņa attieksmi. Pestīšanas plānā tam bija liela nozīme, jo Izraelim bija jākļūst par gaismu citam tautām, bet viņiem tas neizdevās un tas viss noslēdzās ar Jēzus Kristus ienākšanu pasaulē, kas kļuva par patiesu gaismu visām tautām un personām.

Dievs tieši uzrunāja tautu un nedraudēja ar sodiem un sankcijām. Paklausību desmit vārdiem nemotivēja bailes no soda, bet Dieva autoritāte un tautas vēlme dzīvot saskaņā ar Viņu gribu. Desmit vārdi nav jāuztver kā desmit likumi kādus mēs varam atrast visās piecās Mozus grāmatās, Torā. Tiem bija daudz dziļāka nozīme nekā citiem likumiem. Tāpēc arī Dievs uzrunāja tautu tieši un Mozus šajā situācijā nebija starpnieks. Desmit vārdi bija vienīgie kurus Dievs uzrakstīja uz akmens ar pirkstu (Izc 31,18). Visus citus likumus un priekšrakstus pierakstīja Mozus (Izc 24,4; 34,27-28). Arī tas, ka par baušļu neievērošanu neseko sods, norāda, ka šie vārdi nebija parastas normas. Baušļu uzdevums bija veidot attiecību modeli saskaņā ar Dieva attēlu un līdzību, atbalstīt tautu ceļā, kuru uzsāka pēc derības noslēgšanas ar Dievu.

Dieva mīlestībai jābūt vienmēr pirmajā vietā un šo mīlestību nevar atdalīt no tuvākmīlestības. Radīšanas grāmatā mēs lasām, ka pēc tam, kad Dievs radīja un sakārtoja pasauli, Viņš septītajā dienā atpūtās. Dievs radīja visumu un padarīja to par svētu savu atpūtas vietu. Baušļi arī uzsver to, ka Dievs valda pār sakārtotu sabiedrību. Caur baušļiem mēs varam piedalīties Dieva sakārtošanas darbā un īstenot savā dzīvē Dieva attēlu un līdzību, atdarināt Viņa valdīšanas darbu. Harmonija ļauj īstenoties radīšanas mērķim, ka Dievs mājotu cilvēku vidū. Kad Jēzum jautāja kāds ir svarīgākais bauslis, Viņš necitēja desmit vārdus, bet Dieva un tuvākmīlestības vārdus. Jēzus apkopoja šos desmit vārdus kā Dieva un tuvākmīlestības baušļus (Mt 22,37-39; Mk 12,29-31). Ja mēs skatāmies uz Mozus derību un Jēzu Kristu, tad nevaram nepamanīt, ka Jēzu šī derība piepildās, jo pats Dievs ir iemājojis savas tautas vidū.

br. Jānis Savickis OFMCap