Mk 11,1-10, Pūplsvētdiena, B

Mk 11,1-10

Ar Pūpolsvētdienu Baznīcā iesākas Lielā Nedēļa, kas ir svarīgākais liturģiskā gada laiks. Šīs nedēļas sākotne ir jāmeklē pirmo gadsimtu kristiešu dievbijībā, kuri dzīvoja Jeruzālemē, pilsētā, kurā Jēzus Kristus cieta un tika nonāvēts. Pūpolsvētdienā mēs pieminam dienu, kad Kristus iebrauca Jeruzālemē, lai īstenotu savu pashālo noslēpumu. Par šo notikumu var izlasīt visos Evaņģēlijos un Jēzus tajos tiek attēlots kā Mesiāniskais ķēniņš, kurš dodas iegūt pilsētu savā īpašumā. Jēzus nav kā karavadonis, kurš ar spēku vēlas pakļaut iekāroto pilsētu, bet ienāk tajā pazemīgi un mierpilni, piepildot pravieša Zaharija vārdus: “Redzi, tavs ķēniņš pie tevis nāk, viņš ir taisns un glābējs, pazemīgs, uz ēzeļa jāj” (Zah 9,9). Jēzus iejāšana Jeruzālemē un procesija baznīcā norāda uz uzvaru, kuru svinēsim Lieldienas naktī.

Ar šo fragmentu iesākas jauna sadaļa Marka Evaņģēlijā, kura noslēdzas ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem. Pirms nekā doties uz Jeruzālemi Jēzus sūtīja divus mācekļus, lai viņi atvestu pie Viņa ēzelīti. Jēzus piebilda: “Ja kāds jums jautās: kādēļ jūs to darāt? - tad sakiet: Kungam to vajag, un tūlīt viņš to atsūtīs atpakaļ” (Mk 11,3). Vārds “kungs” attiecas uz Jēzu. Tā arī notika. Kāpēc Jēzus vēlējās iebraukt Jeruzālemē uz ēzelīša. Pirmkārt, tas saistās ar Zaharija pravietojumu un tāpēc ēzelis tika uzskatīts par mesijas dzīvnieku. Jēzus arī uzsvēra, ka ēzelītim jābūt tādam, lai uz tā neviens iepriekš nebūtu sēdējis. Šādi dzīvnieki īpašā veidā bija derīgi svētiem mērķiem (Sk 19,2; At 21,3; 1 Sam 6,7). Kā varētu skaidrot ēzelīša aizdošanu? Jādomā, ka Jēzus bija ļoti labi pazīstams Betānijas apkārtnē un viņa autoritāti cilvēki atzina, un viņiem nebija iebildumu aizdot dzīvnieku cienītam skolotājam.

Ļaužu reakcija uz Jēzus iejāšanu Jeruzālemē bija spontāna. Ja pilsētā ierodas ķēniņš, tad parasti visu iepriekš izplāno un katrs ieņem sev ierādīto vietu, bet šeit katrs rīkojas saskaņā ar savu gribu un prieku. Sākumā mācekļi uzsedza uz ēzelīša drēbes, bet kad Jēzus brauca caur cilvēku pūļiem, tie lika Viņa priekšā savas drēbes un koku zarus. Drēbju izklāšana zem kājām norāda uz goda atdošanu ķēniņam (2 Ķēn 9,13), bet “greznojušiem ar palmu zariem” un dziedot tauta svinēja Jūdejas neatkarības izcīnīšanu (1 Mak 13,51). Evaņģēlists Marks raksta par “koku zariem” (11,8), kas burtiski nozīmē “lapas” vai “lapu zari”. Vienīgi evaņģēlists Jānis piemin palmu zarus (12, 13). Jeruzālemes apkaimē neauga palmas, ja nu vienīgi mazas, un tās par kurām raksta Jānis varēja nākt no Jērikas apkaimes, kas atradās kādus 27 km attālumā.

Cilvēki gāja Jēzum līdzās un citēja 118. psalmu: “Hozanna...”. Šī procesija atgādina Telšu svētkus, kuros palmu, mirras un vītolu zari tika vicināti laikā, kad tika dziedāts 118. psalms: “Rotājiet gājienu pazarēm līdz pat altāra ragiem” (118, 27). “Hozanna” burtiski nozīmē “glāb tagad!”, “ak, glāb mūs tagad!” un šis vārds kļuva par uzslavas izsaucienu: “Svētīts, kas nāk Kunga vārdā” (Ps 118,26). Telšu un Pashas svētkos jūdi īpaši izmantoja psalmus no 113. līdz 118. Izsauciens “Svētīts, kas nāk Kunga vārdā” bija ierasts sveiciens vai svētība svētceļniekiem, kas ieradās Jeruzālemē. Jēzus personas kontekstā šie vārdi iegūst daudz lielāku dziļumu un mesiānistisku nozīmi. Cilvēki gavilēja par “tēva Dāvida valstību, kas tuvojas” (Mk 11,10) un tādā veidā tieši norāda uz apsolīto Dāvida dēlu. Tauta slavēja valdīšanu un nevis ķēniņu. Daudziem klātesošajiem šis brīdis bija vienkāršs svinību elements. Svētku noskaņā daudzi pat varēja nepamanīt Jēzu, bet kopā ar ticības brāļiem priecīgi izkliedza tradicionālus liturģiskos sveicienus. Svētceļniekus sveica cilvēku pulki, kas jau bija iepriekš ieradušiem un visas cilvēku masas nevarēja pamanīt Jēzu. Tomēr Jēzus bija labi pazīstams, īpaši galilejiešu vidū. Romiešus tas viss tiktāl neuztrauca, jo tas bija ierasts jūdu uzvešanās veids šajos svētkos. Ja romieši pamanītu, ka visā nopietnībā tiek pasludināts politisks jūdu valdnieks, viņi nekavējoties rīkotos un arestētu Jēzu. Šajos svētkos starp cilvēkiem bija ierasta cerība, ka Dāvida valsts atjaunosies un tāpēc romieši pastiprināja savu karavīru klātbūtni pilsētā, lai ierobežotu iespējamās nekārtības. Neviens negaidīja, ka mesija neapbruņots un miermīlīgs iejās Jeruzālemē.

Pēc tam, kad Kungs sarāva ļaunuma važas apsolītajā zemē un piepildīja pravietojumus par Izraela atjaunošanu (Mt 4,12-16). Sapulcinājis ap sevi divpadsmit mācekļus, kas simbolizēja Izraela ciltis un veidoja patiesā Izraela miniatūru, mācekļi Jēzus vadībā iegāja Jeruzālemē. Atjaunošana nozīmēja dažāda veida dziedināšanas darbības.  Ar iejāšanu Jeruzālemē Jēzus uzsāka savas publiskās darbības pēdējo posmu. Jēzus nepārprotami pasludināja sevi par mesiju, bet Viņa valstība nebija politiska, bet garīga un mierpilna. Neviens nevarēja apsūdzēt Jēzu politisku ambīciju īstenošanā, jo Viņa mesiāniskais sludināšanas veids nedeva nevienu ieganstu. Mēs kā Evaņģēlija lasītāji to varam atpazīt ļoti skaidri, jo kā redzējām, Jēzus laika biedri dažādu iemeslu dēļ varēja šo notikumu palaist garām. Evaņģēlijs un Baznīcas liturģija aicina mūs sekot Jēzum Kristum. Procesija, kura iesākas Pūpolsvētdienā vedīs mūs cauri Kunga pashai: sākot ar Euharistijas iestādīšanu Lielās Ceturtdienas vakarā, cauri lūgšanai, nakts tumsai, nodevībai, nāvei līdz augšāmcelšanās rītam, kad jaunā svētnīca, Kristus mistiskā miesa, tiks atklāta mūsu acīm. 

br. Jānis Savickis OFMCap