Izc 15, 1-6.15-18, Lieldienu vigīlija

Izc 15, 1-6.15-18

Pirms diviem gadiem pārdomājām trešo lasījumu no Lieldienu vigīlijas, kurš stāsta par Izraela dēlu pārceļošanu pār Sarkano jūru. Izceļošanas grāmatā ir divi stāsti kā tauta pārgāja pāri jūrai un tie seko viens aiz otra. Atšķirība ir tāda, ka viens ir rakstīts kā proza (14.nod.), bet otrs kā uzvaras dziesma, himna (15.nod.). Torā jeb Piecās Mozus grāmatās dziesmas parādās tikai visnozīmīgākajos brīžos. Trešais vārda liturģijas lasījums ir vienīgais, kura beigās netiek lietoti vārdi “Tie ir Svēto Rakstu vārdi” vai “Tas ir Dieva Vārds”, lai uzreiz varētu dziedāt šo dziesmu par pāriešanu pār Sarkano jūru. Kāda šeit ir atšķirība starp lasījumu un psalma dziedājumu? Lasījumā tiek uzsvērts uguns stabs, austrumu vējš un pāreja pār jūru, bet dziesmā tiek godināts Dievs: “Faraona ratus un karapulkus viņš iemeta jūrā!” (Izc 15,4). Dievs ir uzvarētājs un Viņam pienākas slava un pateicība. Abi lasījumi uzsver to, ka Izraels Dieva vadībā izmuka no ēģiptiešu vajāšanas.

Izceļošanas stāsta kulminācija tiek sasniegta 14 un 15. grāmatas nodaļās. Visa šī dziesma runā par Dievu, un Mozus šeit nespēlē nekādu lomu; nav pieminēts nāves eņģelis, mākonis un tumsa. Ir tikai Dievs, kurš vienrocīgi uzveica varenos Ēģiptes spēkus. Vēlme visu uzmanību vērst uz Dievu un nevis uz cilvēku, pat tik nozīmīgu kā Mozus, ir saprotama katram ticīgajam. Dziesma mēģina pārliecināt dziedātājus un klausītājus par to, ka Dievs ir vienīgais varonis. Visa dziesma (Izc 15,1-21) liecina, ka Dievs ļoti spēcīgā veidā ir kopā ar savu tautu un ir gatavs iestāties par to, un dāvāt savu klātbūtni. Dziesma sākas ar Dieva kā karotāja atzīšanu (Izc 15,3) un nobeidzas ar Dieva valdīšanas pasludināšanu (Izc 15,18).

Bībeles dzeja ir daudzveidīgu un pārsteidzošu metaforu krātuve. Izceļošanas grāmatas 15. nodaļā Dievs ir attēlots kā karotājs, gans un ķēniņš; kā ģimenes loceklis, kurš glābj, gans, kurš aizstāv un zemnieks, kurš stāda. Šie trīs Dieva tituli pārklājās un viens otru papildina. Fragmentā, kuru dziedam vigīlijā “Kungs ir karotājs” (Izc 15,3), kurš cīnās pret ienaidniekiem. Tāpēc, ka Ēģipte bija pasaules lielvara, tad visi šie notikumi veido iespaidīgu ainu uz kuras Dieva godība darbojas. Izceļošanas grāmatā ir spēcīgi izcelta doma, ka Dievs cīnās Izraela pusē pret ēģiptiešiem un viņu dieviem. Karotāja tēls senatnē bija bieži sastopams, jo valdīja uzskats, ka cīņās uzvar pats Dievs un nevis cilvēki. Dievs kā karotājs ir attēlots arī ļoti plaši Vecajā Derībā un šī doma turpinās Jaunajā Derībā, kur Jēzus uzveic ļaunuma cilvēku (2 Tes 2,8), izdzen ļaunos garus (Lk 10, 17-20), nomierina vētras (Mk 6,47-52) u.t.t. (Ef 6,12; 2 Kor 2,14-15; Ebr 2,14-15; 1 Jņ 3,8; Atkl 14-17; 19,11-16; 20-21). Uzvaras dziesma aicina tautu uz Dieva pielūgšanu un apceri.

Turklāt fragmentā ir apvienotas radīšanas un izpirkšanas tēmas, un tiek attēlota vienlaicīgi Dieva tautas radīšana un atpestīšana. Tautas atbrīvošana no Ēģiptes nebrīves bija notikums, kas izveidoja Izraela tautu. Dievs ienāca tautas dzīvē, tās vēsturē un vēlējās vest to nākotnē. Starp pagātni, tagadni un nākotni radās spriedze, kuru vienīgais varēja atrisināt Kungs. Vārdi “Mana tēva Dievs” (Izc 15,2) slavē Dievu un sasaista tautas vēsturi, tās izcelsmi no Ābrahama, Īzāka un Jēkaba. Dziesma atsaucās uz to, ko pats Dievs ir teicis par sevi: ”Es esmu tava tēva Dievs” (Izc 3,6.20). Dievs, kurš satrieca pretiniekus jūrā, iepriekš aicināja Ābrahamu, Īzāku, Jēkabu un Mozu. Tagad Dievs turpina piepildīt savus solījumus, ko bija devis Ābrahamam. Dievs darbojas pret ļaunuma spēkiem, lai Izraela dzīve kopā ar Kungu būtu mierpilna un harmoniska. Dziesma pasludina, ka dzīve kopā ar Dievu ir droša. Kungs kā valdnieks nav attēlots kā pasaku ķēniņš, mītu varonis vai dievu panteonu vadītājs, kurš būtu pakļāvis visumu un valdītu pār mazākiem dieviem, bet Viņš valda vēsturē pār konkrētu tautu, kur atbrīvoja pateicoties savai varai pār dabu. Savukārt pagāni dabas pasaulē redz dažādus dievus. Dievam ir kāds plāns, kurš attiecas uz mūsu dzīvi un tas nav kāds kaprīžu pilna eposa fragments. Šī dziesma uzsver Kunga varu pār konkrētā laikmeta cilvēkiem.

Dzejas, himnas un psalmi ar savu pacilāto valodu var uzrunā sirdis labāk nekā proza. Izraela domas un jūtas izteiktas dziesmā un pielūgsmē var pateikt kaut ko vairāk par brīvības pieredzes dziļo ietekmi uz Izraeli nekā vienkāršs stāstījums. Tēlos bagāta valoda ļauj izteikt neplānotu prieku par brīnumaino izglābšanos no nāves. Izlasot trešo lasījumu un pēc tam piedaloties dziedājumā, klausītājs ir aicināts iesaistīties Izraela svinībās. Mēs ar savu atbildi un pielūgsmi slavējam Dievu par lielajiem darbiem un iegūstam pārliecību, ka Kungs mūsu dzīvēs vēlas darboties līdzīgā veidā un dāvāt cerību nākotnei. Dziedot šo himnu ir jāatceras, ka Izraelis tika izglābts no nāves un nevis no kāds sīkas dzīves likstas. Tātad pateicība šeit ir ļoti pamatota un nopietna. Tas liek aizdomāties arī par mūsu atbrīvošanas būtību. No kā Kungs mūs ir izglābis? Vai redzu, ka tas bija un ir joprojām nāvīgs drauds manai Dieva bērna dzīvei? Atbrīvošana no ienaidnieka nenoslēdzās ar izceļošanu no Ēģiptes vai kristiešu gadījumā ar kristību dienu, bet turpinās Dieva klātbūtnē.

Kristiešiem šī dziesma norāda uz kristību, kurā cilvēks iegrimst Jēzus Kristus nāvē un augšāmcelšanas noslēpumā. Tas ir uzticības ceļš, kurā Kungs vēl mums labu un izvedīs cauri grēka un baiļu pieredzēm. Grēks un ļaunums ar savu bezjēdzību atgriežas tur, kur netiek pieredzēts šis izceļošanas noslēpums ikdienā. Daudziem cilvēkiem pasaulē tas ir ļoti nospiedošs ļaunums: kari, vardarbība, dažādas paverdzināšanas formas u.t.t., bet mierīgākās pasaules daļās cilvēkiem ir jāuzlūko savs egosms, lepnība, atkarības u.t.t., bet pāri visam grēks. Gan pāriešanā pār Sarkano jūru, gan kristībās un ticības dzīvē nekas nenorit automātiski vai maģiski. Ticīgajiem ir jāpieņem Dieva vārds, kā to izdarīja Mozus un Izraelis, un tam jāietic. Pēc tam nāk Svētais Gars - “dvesma” (Izc 15,8) un dāvā glābiņu, pašķir jūru un uzveic nāvi. Kunga Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās svētkos mēs svinam šo pāriešanu un atjaunojamies savā kristību pieredzē. 

br. Jānis Savickis OFMCap