4.16.2019

Izc 14, 15–15, 1, Lieldienu vigīlija

Izc 14, 15–15, 1

Lieldienu vigīlijā pēc dziļā un skaistā dziedājuma Exultet noklausīšanās visi klātesošie apsēžas, lai klausītos Dieva vārdu, kas ļauj mums saprast par ko šajā dziedājumā dziedāja un ik gadus ļauj mums iepazīt pestīšanas vēstures zīmīgākos notikumus. Iepriekšējos gados mēs varējām iepazīties ar apustuļa Pāvila vēstuli (Rom 6, 3-11)* un 118 psalmu**. Šogad apskatīsim lasījumu no Izceļošanas grāmatas, kurš ir trešais pēc kārtas vārda liturģijā. Lasījums no 14. Izceļošanas grāmatas nodaļas apraksta Dieva tautas brīvlaišanu no verdzības. Aina, kurā tauta šķērso sarkano jūru ir izšķirošs notikums Izraēla pestīšanas vēsturē. Kaut arī šī pāriešana ir ļoti īsi un koncentrēti uzrakstīta, gadsimtu laikā tā ir iedvesmojusi daudz stāstus, dziesmas, literāros darbus, dzeju, gleznas, filmas un brīvības kustības. 

Dievs šajā notikumā uzsāka radīšanas darbu un šoreiz rada Dieva tautu: “Sākumā Dievs radīja debesis un zemi. Un zeme bija tukšum tukša, tumsa bija pār dzīlēm, un Dieva gars lidinājās pār ūdeņiem” (Rad 1,1-2). Radīšanas darbā Dieva gars (ruah), spēcīgs vējš, lidinājās pār ūdeņiem, Dievs tumsas vietā radīja gaismu un nošķīra “ūdeņus no ūdeņiem” (1,6) piešķirot katram atbilstošu vietu. Ūdens salīšana parāda Dieva varu pār pasauli, īpaši pār ūdeni, kas izraēliešiem simbolizēja haosa un Dievam pretēju spēku varu. Dievs pasaules radīšanas darbā, lielajos grēku plūdos un šeit, atbrīvošanas darbā, izmanto ūdeni harmonijas ieviešanai, un Sarkanajā jūru ūdeni izmanto kā savu karaspēku; šo varu Dievs arī pielietos, kad pašķirs Jordānas ūdeņus (Joz 3), lai Kunga tauta varētu iesoļot Apsolītajā zemē. Dievs sapulcināja ūdeni vienuviet, lai citviet būtu sauszeme. Izceļošanas notikumā tauta pamet verdzību uz iegūst brīvību, Dievs atkal veido gaismu tumsā (uguns stabs), ar spēcīgu vēju (ruah) pārkārto jūru, atsedz zemi un sadala ūdeņus (Izc 14, 20-21). 

Izceļošanā Dievs veido tautas jauno identitāti, kas ir atšķirīga no vergu domāšanas veida, kuru ieguva Ēģiptē. Pametot Ēģipti tauta ejot cauri tuksnesis tika pārveidota. Ārējā apspiestība tika zaudēta, izraēlieši pameta Ēģipti un faraona tirāniju, tomēr kā to var redzēt lasot tekstu tālāk, tautai vajadzēs vēl ilgu laiku, lai atbrīvotos no iekšējās verdzības un vergu domāšanas veida, lai dzīvotu atbildīgi un piesaistīti Derībai ar Dievu. Izceļošana, ceļš no verdzības uz brīvību ir jauns radīšanas process. Dievam ir vara radīt no nekā, no bezveidīgas masas un tukšuma radīt pasauli, un šī vara ir tā pati, ar kuru Dievs glābj un pārveido cilvēkus. Lai īstenotu savu mērķi Dievs veido ceļu cilvēkam un būvē ūdens sienu, lai viņu aizstāvētu no haosa un jūras stihijas (14,22). Jaunajā radīšanas procesā ir arī negaidīts notikums, kurš sāpīgi skāra ēģiptiešus - tā ir tumsa (14,20). Verdzības beigām spilgtu punktu pieliek kara ratu un citu tā laika modernāko militāro tehnoloģiju sagrāve, un karaļa varas neefektivitāte jaunas radīšanas notikuma priekšā. Jaunās radīšanas ūdens sagrauj visus nebrīves varas mehānismu.

Uz visa šī satraukuma un haosa fona Mozus paliek mierīgs un saka: “Nebaidieties, palieciet un skatiet Kunga glābšanu, ko Viņš jums dos šodien… Kungs ar jums cīnīsies, bet jūs klusējiet!” (Izc 14,13-14). Apstākļos, kad pasaules lielvara vajā vāju cilvēku grupu, bailes var būt pamatotas un var rasties jautājumi: cīnīties, bēgt vai padoties. Cilvēciskā loģika liek aprēķināt spēkus un iespējamus kompromisus. Bet palikt uz vietas, kāds no tā labums!? Dievs lika viņiem darīt vienu lietu: skatīties un klusēt, tas nozīmē būt par lieciniekiem un uzlūkot Dieva spēku. Mozus šajā situācijā ir ticības vīrs, kurš izrāda paklausību Kungam un cauri naktij izved tautu otrā krastā. Dievs visu izdarīs viņu vietā un tā būs Viņa uzvara un pierādījums, ka pat attīstīta lielvalsts ar saviem dieviem un ideoloģijām Dieva priekšā ir vāja un viegli ievainojama organizācija. Visi iepriekšējie notikumi no Izceļošanas grāmatas pirmās daļas (1-13) bija kā ievads šai faraona sagrāvei. “Kungs palūkojās uz ēģiptiešu nometni no uguns un mākoņu staba un iztrūcināja ēģiptiešu nometni” (14,24) līdzīgi kā Viņš sajauca Bābeles torņu cēlāju nodomus (Rad 11, 1-9). Ēģipte tika pazemota un uzveikta. 

Šis fragments iepazīstina pēdējo notikumu, kas pārtrauca Izraēla kalpošanu Ēģiptei, bet kas ir svarīgāk, viņi sāka kalpot Dievam un tieši tagad sākas tautas vēsture, kas no vergu grupas kļuva par tautu. Lasot šo fragmentu var pievērst uzmanību brīnumiem vai par galveno varoni uzskatīt Mozu, tomēr jāņem vērā, ka Dievs šeit ir ļoti spēcīgi klātesošs un tiek nemitīgi pieminēts, kā arī Dieva eņģelis un Dieva klātbūtnes mākonis. Dievs nepārtraukti darbojas, runā un glābs, Viņš šeit ir centrālā Persona. Beigās lasām notikuma garīgo nozīmi, no bailēm no faraona tauta pārgāja pie bijības pret Kungu (14,31). Tā ir ļoti būtiska pārmaiņa, jo tauta ieguva Kādu, kam var uzticēties un veidot saites, iepazina ticību uz kādu aicina visa Bībele. Tāds arī ir šī teksta uzdevums: modināt un stiprināt ticību un saiti ar Dievu. Dieva ienākšana tautas dzīvē dāvāja tai brīvību, lai tā varētu veidot attiecības ar Dievu. 

Fragmentā ir viena maza un svarīga detaļa: glābšana notika pa nakti (Izc 14, 20.21) un no rīta (14, 24.27). Radīšanas aprakstā rīts un vakars nepārtraukti mijas un arī izceļošanas stāstā, īpaši rītam, ir liela simboliska nozīme. No rīta aust jauna diena, pirmā brīvības diena un jauns Izvēlētās tautas sākums. Iziešana starp ūdens mūriem bija kā dzemdības, kurās piedzima jauna tauta. Jaunu tautu iedibināja arī Jēzus Kristus nedēļas pirmās dienas rītā. Viss izceļošanas stāsts ir Jēzus Kristus pestīšanas tēls. Šis rīta notikums mums pasludina patiesību, ka Dievs var mūs izvest no visām bezcerīgajām situācijām, kuras cilvēcīgi esam kā strupceļā, bet Kungs saka: “skatiet... klusējiet!” (Izc 14,13-14). Jau pravieši sludināja par jaunu izceļošanu laiku beigās, kad Dievs veiks lielākus darbus nekā veica tuksnesī. Kristū notiek patiesa atbrīvošana un šo atbrīvošanu var piedzīvot kristībās. Šis lasījums ļoti spēcīgi norāda uz Kristus pashu, pāreju no nāves uz dzīvi. Nepieciešams vien ieticēt Kunga vārdiem un paveikt to, ko Viņš liek darīt, pat ja cilvēcīgi skatoties Viņa lūgums var likties absurds. Tāda bija pāreja pāri jūrai, kad Kungs teica: ieej jūrā un nemirsi. Ja vajātājs tur ieies, jo piedzīvos sakāvi. Paklausībā ieejot Dieva naktī, piedzīvosi gaismu un jaunu dzīves ausmu, jaunu perspektīvu. 

Sarkanās jūras ūdens norāda uz kristībām. Saistība starp kristībām un Sarkano jūru bija jau klātesoša starp jūdiem, kuri pagānus, kuri vēlējās pieņemt jūdaismu, vispirms kristīja. Šīs kristības bija kā iniciācija, lai pagāni varētu piedzīvot pāriešanu pār Sarkano jūru un tikai tad varētu tikt apgraizīti. Svētais Pāvils (1 Kor 10) un vēlāk Baznīcas tēvi šajā Izceļošanas notikumā arī redzēja tēlu un norādi uz kristībām, kad Dieva vadībā cilvēks caur nāves ūdeņiem ieiet dzīvībā, no grēku tumsas ticības dzīvē. Jūdi šo stāstu un sekojošo uzvaras dziesmu lasīja Pashas svētkos, bet kristieši Pashas vigīlijas liturģijā, kas ir svarīgākais liturģiskais brīdis Baznīcas gadā. Šajā brīdī īstenojas bauslis: “Šī diena jums ir pieminama, sviniet tajā svētkus Kungam visās jūsu paaudzēs” (Izc 12,14). Kristībās ūdenī mēs tiekam iegremdēti Jēzus Kristus nāvē un augšāmcelšanā. Mūsu saite ar Jēzu palīdz mums ar uzvaru iet cauri nāves pieredzei, kuru paši nevaram ieplānot un noorganizēt, bet varam teikt Kungu, kurš zina izeju no mūsu dzīves strupceļiem. 


br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: