Jņ 8, 1-11
Trešo gavēņa svētdienu pēc kārtas Baznīca mūs aicina pārdomāt atgriešanās ceļu. Iepriekšējās divas svētdienas lasījām Lūkasa Evaņģēliju, bet 7. aprīļa svētdienā lasīsim Jāņa Evaņģēliju. Līdzīgi kā iepriekšējās svētdienās arī šoreiz Evaņģēlijs uzsver atšķirību kāda pastāvēja starp Jēzus un farizeju attieksmi pret grēciniekiem. Jēzus, kas “pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem” (Lk 15,3) piedod grēkus laulības pārkāpējai, kurai draudēja nāves sods. Jēzus netrivializēja sievietes grēku, neapstājās pie tā, bet aicināja viņu iet atgriešanās ceļu. Jēzus parādīja viņai lielu uzticību, jo ticēja viņas vēlmei atgriezties; Jēzus uzticība saturēja arī solījumu, ka grēcinieks var mainīties un uzsākt jaunu dzīvi.
Levītu (20,10) un Atkārtotā Likuma grāmatā (22,22-24) atrodas priekšraksti par laulības pārkāpšanu, kura jāsoda ar nāvi. Šis senais priekšraksts dod iespēju Rakstu zinātājiem pārbaudīt Jēzu. Viņu nodomi nebija profesionāli vai zinātniski, bet provokatīvi; viņi zināja, ka Jēzus bija grēcinieku un muitnieku draugs, kas dāvāja viņiem piedošanu. Vai Jēzus varēja nostāties pret šo priekšrakstu un tādā veidā atmest Mozus likumu? “Jūdi brīnījās un sacīja: Kā Viņš, nemācīts būdams, zina Rakstus?” (Jņ 7,15). Jēzus skaidroja, ka Viņa mācība nāca no Dieva (7,16-18), bet jūdi tam nepievērsa uzmanību, viņi gribēja diskreditēt Viņu. Likme bija augsta. Pretinieki nemeklēja patiesību, bet ieganstu apsūdzēt “herēzijā”, kādu likumīgu āķi, lai pašu Jēzus varētu notiesāt. Ja Jēzus izteiktos par labu nomētāšanai ar akmeņiem, Viņu varētu apsūdzēt Romas likumu pārkāpšanā un kūdīšanā, jo tikai romiešiem bija tiesības notiesāt uz nāvi un izpildīt spriedumu.
Noķerto laulības pārkāpēju nostādīja vidū. Tā rīkojas tiesas procesā. Ko darīs Jēzus? Šī notikuma kontekstā interesanta ir Jēzus rakstīšana smiltīs. Nav tik svarīgi minējumi, ko Jēzus tur varēja rakstīt, bet pati darbība. Šī darbība atgādina “divas liecības plāksnes, akmens plāksnes, aprakstītas ar Dieva pirkstu!” (Izc 31,18; At 9,10) jeb Desmit baušļus vai Dekalogu. Tā kā Jēzus atradās svētnīcā un rakstīja uz grīdas akmens plāksnēm, Viņa žests ir ļoti spēcīgs. Tagad Jēzus nedomā par jauniem Desmit baušļiem, bet par vārdiem, kas šos baušļus var skaidrot. Mozus vārdi Likumā bija nedzīvi burti, kurus Jēzus vēlējās atdzīvināt: “Viņš arī mums devis spējas kalpot Jaunajai derībai, ne burtam, bet garam, jo burts nokauj, bet gars atdzīvina.” (2 Kor 3,6). Jēzus vārdi un nostāja atklāj Dekaloga dzīvdarošo un atbrīvojošo spēku: “Ej un negrēko vairs!” (Jņ 8,11). Dekaloga jēga tiek atklāta Jēzus vārdos un Jēzū Kristū: “Dievs nesūtīja savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule tiktu caur Viņu pestīta” (Jņ 3,17).
Šīs svētdienas Evaņģēlijs uzsvaru liek vairāk uz cilvēka vajadzību atgriezties. Dieva piedošana ir žēlastība un arī aicinājums grēciniekam neatkāpties no greizā ceļa. Atgriešanās sākumā šķīsts un saprotošs skatiens, viens vārds un draudzīgs žests var būt dziedinošs un iedrošinošs. Jēzus nenoliedz Dieva sodu, tomēr grib, lai katrs cilvēks ar to sastaptos personīgi. Šī stāstā centrā nebija grēks, bet Dieva nostāja grēcinieka priekšā, kurš tic un zina, ka cilvēks var dzīvot savādāku dzīvi. Kungs uzticējās viņas turpmākajam ceļam. Cerības Dievs (Rom 15,13) saka: “Lūk, es visu daru jaunu” (Atkl 21,5) un tā skan Jēzus ielūgums nākotnē iet kopā ar Viņu. Skats nākotnē kopā ar Kristu ir būtiska ticības sastāvdaļa. Kungs neuzsāka abstraktu sarunu par Likumu, bet pievērsās uzreiz grēciniekam, kuram nepieciešama glābšana un Dieva piedodošā mīlestība. Tik pat konkrēti Viņš rīkojās savā dzīvē un misijā līdz pat krusta nāvei. Jēzus nāca pasaulē, lai nomirtu pie krusta koka un lai Tēvs Viņu augšāmceltu trešajā dienā.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru