5.27.2019

Atkl 22,12-14.16-17.20, VII lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 22,12-14.16-17.20

Priekšpēdējā Lieldienu laika svētdienā lasām pēdējo šīm laikam paredzēto Atklāsmes grāmatas fragmenta. Apustulis Jānis, kurš sekoja mums Atklāsmes vīzijas iepazīšanas ceļā tagad pazūd no stāsta, jo grāmatas noslēgums pieder Kristum. Šis lasījums ir ļoti piesātināts ar pestīšanas noslēpumiem un tāpēc tikai pievērsīsimies dažiem no tiem un ļoti īsi. Kristus atgādināja Jānim un katram Atklāsmes lasītājam: “es nāku drīz” (Atkl 22,20) un nāk ar atalgojumu katram par viņa darbu. Tas nenozīmē, ka cilvēki tiks glābti saskaņā ar saviem darbiem, jo glābšana ir Dieva dāvana (Atkl 7, 10.14). Dieva Žēlastība dāvā pestīšanu, bet tiesa ir saskaņā ar darbiem. Darbi ir spēcīga liecība par attiecībām ar Kristu, Kunga klātbūtne manā dzīvē un kā šīs klātbūtnes mīlestība aptver manu dzīvi.

Šīs svētdienas fragments parāda tos, kuriem būs tiesības ieiet pilsētā un netieši norāda uz tiem, kas paliks ārpusē: “Svētīgi tie, kas savas drēbes mazgā Jēra asinīs” (Atkl 22,14). Tas ir izšķirošs nosacījums, lai ieietu jaunajā Jeruzalemē. Spožs un tīrs audekls “ir svēto taisnīgie darbi” (19,8). “Viņš mani ir ietērpis glābšanas drānās, ietinis mani taisnības tērpā, kā līgavainim, kā priesterim devis man galvas apsegu, kā līgavu dārgumiem izgreznojis” (Is 61,10). Šo šķīstīšanu un godību var sniegt tikai Kristus asinis (Atkl 7,14), tikai tiem būs pieeja dzīvības kokam. Ietērpšana liecina par sirds pārmaiņām un izšķiršanos palikt šajā Pashas ceļā; tā ir izvēle palikt Pestītāja tuvumā un pieņemt Viņa gribu. Jaunās Jeruzalemes tautas sapulcēsies pateicoties Kristus nopelniem, pateicoties manai Pashas pieredzei. 

Pestīšanas žēlastība, ko mums dāvā Kristus nav kaut kāda teorija, bet realitāte un jau šīs dzīves pieredze. Kungs vēlas, lai mēs pieņemtu jau tagad Viņa piedāvājumu, un mazgātu savas drēbes Jēra asinīs. Viņa piedāvājums ir pārāk labs, lai atteikties, pārāk akūts, lai vilcinātos. Jau tagad varam tuvoties Kungam, lai jaunajā Jeruzalemē piedzīvotu pilnīgu vienotību. Šis svētdienas lasījums mūs ļoti skaidri uzrunā: Nedomā tikai par to, neteoretizē, nevilcinies, neattaisnojies; piecelies un ej; Kungam ir bagātīgas garīgas dāvanas tev sagatavotas; ņem tās, jo Kāds jau ir par tevi samaksājis - “Visi, kam slāpst, nāciet pie ūdens, kam nav sudraba - nāciet, pērciet un ēdiet, nāciet un pērciet, sudraba nevajag - par velti ņemiet vīnu un pienu!” (Is 55,1). 

Dzīvības koks Atklāsmes grāmatā parādās četras reizes (2,7; 22,2.14.19). Vēstulē Efezas draudzei Jēzus saka: “uzvarētājam es došu ēst no dzīvības koka, kas ir mana Dieva paradīzē” (2,7). Vārdi “Dieva paradīzē” izskan tikai šajā Svēto Rakstu vietā un liecina, ka jaunajā Jeruzalemē tiks atjaunots arī Ēdenes dārzs. Grāmatas sākumā un beigās pieminētais dzīvības koks veido tādu kā skava, kas ietver visu grāmatu, visu vēsti - jaunā Jeruzaleme tuvojas un tajā īstenosies Dieva plāns priekš cilvēkiem. Mūžīgā dzīve paveras taisnīgajiem. Nāvei un pazušanai nav vietas jaunajās debesīs un jaunajā zemē. 

Doma, ka pastāv nemirstības barība bija pazīstama ideja senajā pasaulē un arī Vecajā Derībā. Radības grāmatā lasām par diviem kokiem Ēdenes dārzā - labā un ļaunā pazīšanas koks un dzīvības koks. Kristiešiem šāda dzīvības maize ir Euharistija, bet plašāk skatoties, visi sakramenti. Sakramenti ir kā dzīvības koks, skavas, kas aptver dzīves sākumu līdz noslēgumam. Apustuļa Jāņa māceklis svētais Antiohijas Ignācijs (35-108.g.) vēstulē Efeziešiem rakstīja: “laužam vienu klaipu, kas ir nemirstības zāles” (2,2). Ekstraordārajā Romas Misālē ir skaista lūgšana: “Mūsu Kunga Jēzus Kristus miesa lai pasargā manu dvēseli mūžīgajai dzīvošanai”.

Svētais Gars nodrošina mūsu spēju saukt uz Kungu. Liturģiskais sauciens “Nāc” (22,17) Kungs!, “Maranatha” (1 Kor 16,22). Šie vārdi ir Atklāsmes grāmatas pieredzes pamatā un senajā Baznīcā šie vārdi tika izmantoti Euharistijas svinībās kā lūgšana, sauciens, lai Kungs nāk ticīgo sapulcē un ir reāli klātesošs savas Miesas un Asiņu noslēpumā; tik pat reāli kā laiku beigās un īpaši jaunajā Jeruzalemē. Liturģijas pastarā/eshatoloģiskā orientācija pirmajās kristiešu Euharistijās bija daudz izteiktāka nekā mūsdienās. Viņi ļoti eksistenciāli izjuta Kristus tuvošanos. Aramiešu vārds “maranatha” ir liturģisks jēdziens ar spēcīgu eshatoloģisku piesātinājumu - Kungs ir tuvu, Viņš nāk, Viņš atnāks! Kad apustulis Pāvils atkārtoja Kunga Euharistijas iedibināšanas vārdus (1 Kor 11, 23-26), viņš piemina arī otrreizējo atnākšanu. Jāņa Atklāsmes grāmata kā ļoti euharistisks teksts palīdz mums liturģiju izdzīvot gan kā Valstības attēlu, gan arī kaut ko tādu, kad notiek Dieva troņa un Jēra priekšā, kaut ko ļoti tuvu un sātīgu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

5.20.2019

Atkl 21, 10-14.22-23, VI lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 21, 10-14.22-23

Piekto svētdienu pēc kārtas turpinām pārdomāt Atklāsmes grāmatas fragmentus, kas palīdz mums atklāt Lieldienu laika noslēpumus, kas attiecas uz debesu lietām, nākotni godībā, kuru jau tagad ar ticības acīm var uzlūkot. Lieldienu laika otrajā pusē lasām Atklāsmes grāmatas pēdējās nodaļas, kurās iepazīstam jaunās pasaules vaigu, dzīvi kopā ar Dievu. Šajā svētdienā lasām kā apustulis Jānis tika aiznests garā un šoreiz lielā un augstā kalnā, kur viņš uzlūkoja svēto pilsētu, Jeruzalemi, kas nonāk no debesīm, no Dieva. Jaunajā Jeruzalemē Dievs mājos kopā ar cilvēkiem un tur nebūs svētnīcas, jo pati pilsēta būs kā svētnīca. Jānis rakstot par jauno Jeruzalemi izmanto vārdus, kādus lietoja Vecās Derības svētnīcas raksturošanai. Atklāsmes vīzijā atjaunotās svētnīcas apraksts ir veidots balstoties uz Ezehiela grāmatas (40-48 nod.). 

Tas, ko Ezehiēls vīzijā redzēja kādus sešus-septiņus gadsimtus iepriekš, Jānis redzēja kā tas piepildās. Jaunās Jeruzalemes svarīgākā īpašība tā, ka Dievs mājos savas tautas vidū. Pilsēta, ko redzēja Jānis atradās kalnā un tās atrašanās vieta visdrīzāk ir uz iznīcinātās laika beigu neķītrās Babilonas drupām. Ezehiēls redzēja vīzijā atjaunotu Jeruzalemi uz vecās pilsētas drupām. Senatnē tā bija ierasta prakse būvēt pilsētu uz vecās pilsētas drupām un gadsimtu laikā veidojās mākslīgi zemes paaugstinājumu, pat vairāki desmit metri dziļi kultūrslāņi. Par pilsētu postīšanu un atjaunošanu ik palaikam varam lasīt Bībelē: Jozus grāmatā lasām, ka Izraels nodedzināja Hācoru (Joz 11,13), bet pravietis Jeremija raksta, ka Kungs “uz pakalna atkal uzbūvēs pilsētu un pils būs īstajā vietā” (30,18).

Kalna simbolika šajā kontekstā ir ļoti izteiksmīga. Kalns ir vieta, kur Mozus saņēma Saiešanas telts un Liecības šķirsta aprakstu (Izc 24,15-25,10); Izraels saņēma Desmit baušļus - savas tautas konstitūciju. Kalns ir vieta, kur Rakstos Dievs darbojas īpašā veidā, kalns ir simboliska vieta, tuvības vieta Dievam. Jaunā Jeruzaleme sevī ietver šīs Dieva klātbūtnes zīmes, pati pilsēta ir vienlaikus šķirts un telts (tabernaculum). Pravietis Isaja rakstīja: “Jo es, redzi, radu jaunas debesis un jaunu zemi. Iepriekšējās vairs nepieminēs, tās vairs nenāks ne parātā. Bet priecājieties un līksmojiet mūžam par to, ko es radu, jo es radu Jeruzalemi priekam un tās tautu līksmībai. Es priecāšos par Jeruzalemi un līksmošos par savu tautu, vairs nedzirdēs tajā nedz vaimanas, nedz raudas” (Is 65, 17-19). Vecās Derības praviešu grāmatās varām lasīt daudzas norādes kā izskatīsies šī pilsēta un Atklāsmes grāmatā mēs to visu izlasīt vienkopus. Daudzi jūdi gaidīja, ka Jeruzaleme tiks atjaunota, bet Atklāsmes grāmata pilsēta netiek atjaunota, bet nonāk no debesīm. Svarīgs ir šīs pilsētas cita veida kārtība jaunajā radības pasaulē. Tur nebūs iespēja ievest savas dīvainās kaprīzes un ieražas; tur vajadzēs iekļauties Dieva harmonijā un nevarēs uzspiest savu gribu citiem. Apustuļa Pāvila vēstulēs ticīgie ir tie, kas jau tagad pieder debesu pilsētai (Gal 4,26; Filip 3,20), jo vēlas pildīt Dieva gribu un dzīvot Dieva bērna harmonijā. 

Jaunajai Jeruzalemei būs mūris un vārti. Ierasti mūris nodrošina aizsardzību, bet Jāņa vīzijā visi ienaidnieki jau tika uzvarēti. No kā šie mūri aizsargās? Vārti pilsētai ir atvērti. Romas pilsētas mūris tika uzskatīts par svētu un neuzveicamu. Debesu pilsētas mūris liecina par Dieva neizmērāmo godību, un simbolizē drošību un mieru. Tā kā pilsēta nonāk no debesīm, tās pamati ir redzami un Jānis par tiem raksta. Pirmajiem kristiešiem Kristus (1 Kor 3,11), apustuļi un pravieši (Ef 2,20) veidoja pamatu, un tāpēc arī pamatakmeņiem ir apustuļu vārdi. Divpadsmit vārti uzsver pilsētas universitāti un Jēzus to paredzēja: “Un nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un ieņems vietu Dieva valstībā!” (Lk 13,29). Jānis vīzijā redzēja šo vārdu piepildīšanos. Jaunā Jeruzaleme būs universāla pilsēta, kurā katram būs iespēja ieiet un ne tikai ieiet, bet arī atrasties Dieva klātbūtnē. Divpadsmit vārti norāda uz divpadsmit apustuļiem, bet viņi pārstāv Baznīcu: “Kas uzcelti uz apustuļu un praviešu pamata, bet galvenais stūrakmens ir Kristus Jēzus” (Ef 2,20). Jaunajā Jeruzalemē piepildīsies sens sapnis un cerība pēc ideālas miera pilsētas. 

“Un svētnīcu es tanī neredzēju” (Atkl 21,22), jo visa pilsēta ir kā svētnīca, pat vairāk nekā svētnīca, vienotība Dievā. Tas, ka pilsētā nevarēs atrast svētnīcu nesaskanēja ar seno cilvēku gaidām. Jūdi gaidīja jaunu un pagodinātu Jeruzalemi ar svētnīcu centrā. Daudziem Jēzus laika biedriem likās, ka Jeruzalemes svētnīca ir priesteru aptraipīta un gaidīja svētnīcas atjaunošanu jaunajā Jeruzalemē. Jēzus arī kritizēja to, ka svētnīca no lūgšanu nama bija pārvērtusi es par tirgus vietu un runāja par tās sagraušanu, bet atjaunošana nenotiks ierastā veidā - Kunga augšāmceltā miesa būs jaunā svētnīca. Jūdu un grieķu-romiešu tradīcijā svētnīcas izsaka debesu harmoniju vai kaut ko utopisku, nākotni, kurā viss, kas tagad ir sabojāts, tiks atjaunots. Svētnīcas senajiem cilvēkiem bija kā dievu mājas. Atklāsmes grāmatā svētnīca nav vieta, kur dzīvo Dievs, bet Dievs ir svētnīca. Ne tikai Dievs ir svētnīca, bet arī Jērs. 

Skaistā debesu Jeruzalemes vīzija parāda mums realitāti kurā nebūs nekas lieks un nejaušs, un viss atradīsies lielā harmonijā. Dieva godība, kuru piedzīvos visi pilsētas iedzīvotāji norāda arī uz Baznīcu, kur jau tagad sagatavo mūs dzīvei atjaunotajā radībā. Jaunā Jeruzaleme būs patiesa tēvija, kurā piedzīvosim pilnu komūniju ar Dievu. Nebūs nepieciešamas kādas zīmes vai simboli, bet šī tikšanās būs tieša un dziļa, tāda, kas apgaismo visu eksistenci, ka pat nevajadzēs kādu ārēju gaismu, skaidrojumu par savām vēlmēm un alkām. Tēli, kurus redzam Atklāsmes grāmatā ļauj mums uzlūkot laiku beigu krāšņumu, kas ir saskatāms jau tagad Baznīcā, bet vēl ne visā pilnībā. Mūsu dzīves ceļa mērķis ir tieši šī Dieva pilsēta, kuru mēs vēlamies sasniegt. Ja vēl ar miesas acīm neko īsti neredzam, tad ticības acis ļauj mums saskatīt šo gaismu - Kristu.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.13.2019

Atkl 21, 1-5a, V lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 21, 1-5a

Cilvēces vēsture iesākās dārzā, bet “noslēdzas” pilsētā, kas atgādina šo dārzu, jo starp Dievu un cilvēku vairs nebūs baiļu un kauna robežu. Pirmās debesis un zeme tika sagatavota pirmajam vīrietim un sievietei, un viņu pēcnācējiem. Dievs viņus ievietoja dārzā, tomēr viņi sagrēkoja un zaudēja savu nevainības stāvokli. Dievs apsolīja cilvēkiem jaunas debesis un jaunu zemi (Is 65,17; 66,22). Veco radību nomainīs jaunā, lai tādā veidā tiktu pagodināts Dievs un tiku īstenota Dieva iecere radībai: Dievs būs kpā ar cilvēkiem. Bībelē varam atrast vietas, kur Dievs ir bijis līdzās cilvēkiem, viņu vidū: Ēdenes dārzā, Izraela tautas vidū (sākumā teltī un pēc tam svētnīcā), Jēzū Kristū un Baznīcā, bet laiku beigās jaunajā Jeruzalemē. Šīs svētdienas fragmentā četras reizes tiek lietots vārds “jauns”, tā ir svarīga detaļa, jo patiešām mūs gaida kaut kas jauns. Šajā komentārā pievērsīsim uzmanību pirmajam teikumam, kas parāda svarīgu lūzuma punktu vecās un jaunās pasaules funkcionēšanā: “Tad es redzēju jaunās debesis un jauno zemi, jo pirmās debess un pirmās zemes vairs nebija, un jūras arī vairs nav” (Atkl 21,1).  

Jānis piedzīvo vīziju Patmos salā, trimdā uz salas, kurai apkārt ir jūra, un viņš raksta, ka radības pārveidošanas laikā pazudīs jūra. Jūras pazušana vairāk jāizprot tēlaini. Jūdiem jūra asociējās ar Dievam un cilvēkiem naidīgiem spēkiem. Jūra vienmēr ir nemierīga un simbolizē mainīgumu. Senatnē cilvēki neprata tikt galā ar jūras neparedzamību un uztvēra to kā nedabisku pasauli, vētru un briesmu zonu. Jaunajā pasaulē nebūs vairs tādas mainības, kas var novest pie grēka un nāves. “Ļaundari bango kā jūra, klusēt tie nevar, tie uzbango savos ūdeņos, dūņās un dubļos” (Is 57,20). Jūras pazušana arī saistītās ar to, ka ūdens simbolizē haosu. visu briesmīgo un dēmonisko spēku pasauli, tur dzīvo nāve un ļaunais (Īj 7,12; Ps 74,13; Is 27,1; Dn 7,3), un šī ērmīgā mītnes vieta tiks nosusināta. Grēka un nāves ienākšana pasaulē sabojāja pirmo radību un padarīja to par protesta un vientulības vietu; ienaidnieks nodarbojās ar radības pakļaušanu sev, bet tagad viņam nebūs vietas jaunajā pasaulē. Dēmoniskie spēki nodarbojas ar šķelšanu, nesaskaņu un aizdomu sēšanu, un beidzot tam pienāks beigas. Šī ķildu peļķe, pilna ar ļaunām idejām pazudīs. Jānis redzēja sātana varas beigas un no šī brīža pievēršas atjaunotajai pasaulei. Tā ir svarīga detaļa, ka Jānis, īsi redzot ļaunā galu, pievēršas tam, kas labs.

“Jaunās debesis un jauno zemi” (Atkl 21,1) nebūs pilnībā jaunas, bet pilnībā pārveidotas. Apustulis Jānis redzēja kā visa radība tika pārveidota un zaigojoša Dieva godībā. Tā vairs nebūs nāvei, sabrukumam un ciešanām pakļauta pasaule, un grēks vairs netraucēs cilvēku eksistencei. Jūdi gaidīja jaunu radību un izprata to dažādi: zeme tiks atbrīvota no ļaunā; tā tiks pārveidota; pasaule pārstās pastāvēt un parādīsies jauna zeme un debesis vai arī tas, kas ir sabojāts, tas pazudīs. Jaunās Derības tekstos lasām par nākotnes atjaunošanu un atdzimšanu, kas notiks ar jau pastāvošās radības pārveidošanu, bet var arī attiekties uz jaunu eksistences kvalitāti. Apustulis Pāvils jaunās radības sākumu redz Jēzus Kristus krustā sišanas notikumā; katrs, kas piedalās šajā notikumā un mirst savam grēkam, un piedzimst jaunai dzīvei, piedalās jaunajā radībā. Šis atjaunošanas process uzsākās ar Jēzus Kristus nākšanu pasaulē: “kas ir Kristū, tas ir jauns radījums” (2 Kor 5,17). Jānis redzēja šī procesa noslēgumu. 

Jūras pazušanu katrs ticīgais jau tagad var interpretēt kā ielūgumu uzsākt savā dzīvē jaunu izceļošanu no nebrīves un grēka uz Dieva bērna brīvību. Ceļš ir sauss, priekšā vairs nav šķēršļu, ej! Šo ceļu iesākam kristību brīdī, bet turpinām visās dzīves laikā. Ūdens jeb grēks, nāve, dēmons, haos, ļaunums, neskaidrības, nesakarības, neizsekojamu notikumu virknes, krīzes u.t.t. vairs neradīs bezizejas situācijas. Visi, kas vecajā pasaulē jutās kā iesprostoti, tagad saņems iespēju ienākt jaunajā Jeruzalemē bez vecās pasaules viltīgajiem grēka valgiem. Pastarā notikumu kontekstā vārdi “jūras arī vairs nav” norāda uz to, ka nav arī vairs barjeras starp Dievu un cilvēku. Jaunajā Jeruzalemē cilvēkam vairs nevajadzēs neziņā meklēties kā sasniegt laimi, kā atrast Dievu un satikties ar Viņu. Dievam pretēji spēki pazudīs no radības. Jūras pazušana iet viensolī ar ciešanu pazušanu jaunajā radībā. Izceļošanas simbolika bija aktuāla Jāņa ticības brāļiem, jo kristiešu dzīve noritēja vajāšanu ēnā; kristieši Jāņa vārdos guva iedrošinājumu turpināt ceļu no grēka gūsta uz jauno Jeruzalemi. Visi negatīvie spēki un asociācijas, kas saistās ar jūru nav savienojamas ar jauno radību. Skatoties uz visām asociācijām ar jūru var uzlūkot savu dzīvi un lūgt Kungu, lai Viņš sakārto haosu, atbrīvo no grēka un ļaunā, dāvā ticības dāvanu iet caur dzīves mainību un neparedzamību. Dzīve vecajā pasaulē, salīdzinājumā ar to, ko Dievs ir apsolījis, ir trimda, un tieši tāpēc ir nepieciešams arī Pashas pieredze ne tikai vienreiz gadā, bet ikdienas uzticīgā ceļā sekojot Kungam. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

5.09.2019

Atkl 7, 9.14b-17, IV lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 7, 9.14b-17

Lieldienu laika svētdienās turpinām lasīt Atklāsmes grāmatu. Labā gana svētdienā lasām, ka Jērs troņa vidū būs gans. Pārsteidzoša lomas maiņa! Jērs, kas ir gans. Līdzīgi kā ar katru Svēto Rakstu fragmentu, šīs svētdienas Atklāsmes grāmatas fragments nav jālasa kā sevī noslēgts teksts, lai tas nezaudētu savu dziļumu, bet kā vienas Dieva vārda realitātes elements. Vecās Derības izpratne ir saredzama katrā teikumā, bet tāpat arī jaunā pasaule. Atklāsmes grāmatu lasot var arī sevī attīstīt globālu skatījumu uz Dieva darbību pasaulē un īpaši tas attiecas uz Viņa klātbūtni ticīgo saimē. Jērs mira, lai pestītu cilvēkus no visām tautām un valodām (Atkl 5,9; 7,9), jo Evaņģēlija tiek sludināta visai radībai visā pasaulē (Mk 16,15). Vēsts, ko dzirdam šīs svētdienas fragmentā ir ļoti svarīga: Dievs cilvēku neatstāj, Viņš ir īpašā veidā klātesošs liturģijā, kura vada ticīgos skaidri, dziļi un droši pa pestīšanas ceļu.

“neviens nevarēja saskaitīt” (Atkl 7, 9) - ja skatāmies iepriekš tekstā (7,4), redzam konkrētu skaitli, kas norāda uz to, ka neviens netrūkst, bet neaptverams daudzums pestīto no “visām tautām, ciltīm, tautībām un valodām” (7,9) norāda uz visaptverošu, universālu pūli; tādu cilvēku grupu kurai gribas pievienoties un nepalikt malā; malā palicēji neredz realitātes dziļākās dimensijas un vairāk atgādina pasīvus vērotājus. Tie, kas pievienojās ir ticīgie, kuri vēlas pieņemt Dieva ieceri savai un visu cilvēku dzīvei; tie ir ticīgie, kuri ienāca debesīs caur ciešanām bez ticības kompromisiem. Neskaitāmais daudzums norāda īpašā veidā uz Abrahama garīgajiem pēcnācējiem un kas gāja viņa ticības ceļu (Rom 4, 11-17). Kungs apsolīja padarīt Abrahamu par daudzu tautu tēvu (Rad 17,5).

Jānis redzēja pulkus ietērptus baltās drānās (stolē) un ar palmām rokās. Apģērbam Bībelē ir svarīga simboliska loma. Drānas ne tikai norāda uz ārējo izskatu, bet atklāj cilvēka iekšējo būtību. Pazudušais dēls saņēma jaunas drānas un tas simbolizē to, ka viņš atguva savu vietu ģimenē (Lk 15,22). Izraela priesteru ordinācijas rits ietvēra sevī priestera ietērpa šķīstīšanu ar asinīm (Lev 8, 30). Grieķu Vecās Derības tulkojumā vārds “stolē” attiecas uz priesteru ietērpu, bet evaņģēlists Marks šo vārdu lieto, lai raksturotu Rakstu zinātāju ietērpu. Atklāsmes grāmatā šis vārda parādās piecas reizes, bet Lūkasa un Marka Evaņģēlijā katrā pa divām reizēm. Grieķu vārds, kas apzīmē drānas - “stolē” - norāda uz garu ietērpu, kas vairāk piemērots svinībām nekā darbam un izceļ valkātāja augstāko sabiedrisko stāvokli. Atklāsmes grāmatā “stolē” ir ieģērbti mocekļi un liecinieki. Šāds apģērbs simbolizē piederību taisnīgo kopienai, atpestīto pulkam. Kristus upura asinis sagatavoja ticīgos uz debesu svētnīcas liturģiju un “stolē” ir atbilstošs svētku apģērbs, garīgs piederības stāvoklis, jo bez tā var notikt kā līdzībā, kurā neatbilstoši ģērbtam kāzu viesim nācās pamest mielastu.

Ticīgie nēsāja baltās šķīstības drānas un palmu kā uzvaras un prieka zīmi. Šāds liels ticīgo pulks romiešiem varēja izklausīties draudošs, bet kristiešiem iedvesmojoša liecība par lielajiem Dieva darbiem viņu vidū. Palmas ticīgo rokās atsauc atmiņā Telšu jeb būdiņu svētkus (Izc 23, 40-43). Atklāsmes grāmatā arī tiek aprakstīta jauna izceļošana, tikai šoreiz ne no Ēģiptes, bet no Romas impērijas garīgā gūsta. Jērs aicina kristiešus iznākt no Romas (18,4) līdzīgi kā Izraels izgāja no Ēģiptes. Tauta vairs nejutīs badu un izsalkumu. Jēzus šādā izceļošanas kontekstā kļūst par ganu, kurš savu ganāmpulku vedīs pie ūdens avotiem un atbrīvos no iemesliem raudāt. Jēzus ir šī triumfa iemesls, Viņa nāve un augšāmcelšanās ir glābjoša. Atklāsmes grāmata atgādina, ka kristības neatbrīvo no izaicinājumiem vai grūtībām, bet sagatavo un palīdz iet cauri visām neparedzētām dzīves situācijām un drāmām. Kristības nepasargā no slimībām, vilšanās, nodevības vai krīzēm, bet gan atgādina par Dieva klātbūtni mūsos un debesīs. Ne katrs kristietis pieredz vajāšanas un savas asinis nav jāizlej kā Kristus lieciniekam, bet visi kristieši ir vajāšanu kandidāti. Tikai paliek atklāts jautājums kā tas notiks.

Pirmā gadsimta Baznīca bija vajāta cilvēku grupa, kurai bija nepieciešams iedrošinājums, tomēr par spīti grūtībām kristieši spēja iet uz priekšu un nekavējās kādā sentimentālā pagātnē. Viņi saprata, “ka vislabākais kristīgās tradīcijas dzīves veids ne vienmēr ir vērsties pagātnē, bet nākotnes uzlūkošanā, lai tajā īstenotu Dieva iecerētos darbus” (Henri de Lubac). Viņi devās uz priekšu, jo zināja, ka Dievs viņus vada. Katra ticīgo paaudze ir aicināta pieņemt šo biblisko skatījumu, kas vēršas nākotnē, nevis sastingst pagātnē, jo mūsu Dievs ir apsolījumu un piepildījumu Dievs. Ticīgie nāk no lielām ciešanām ( 7,14). Šis vārds ik pa laikam parādās grāmatā un palīdz izprast Jāņa un viņa kopienas pieredzi (1,9). Atklāsmes grāmatas lasītāju vajāšanas un grūtības nebija tik daudz saistītas ar valsts organizētu vajāšanu, cik sekām, ko izsauca sabiedriskā, saimnieciskā un reliģiskā izslēgtība tiem, kas atteicās piedalīties Romas varas sistēmā.

Ticīgie pielūgs Dievu un Dievs viņus pasargās. Dieva klātbūtne būs ar viņiem. Pasaulē, kurā izdzīvošana bija ikdienišķs dzīves modelis, vīzija par grūtību beigām, deva lielu cerību un prieku. Brīvība no karstuma bija liela dāvana vienkāršajiem cilvēkiem, kuriem bija jāstrādā svelmē visu dienu. Šī piepildījuma vēsts neattiecās tikai uz svētajiem debesīs, bet arī uz kristiešiem pasaulē. Vīzija dod pārliecību, ka Dieva tauta var justies droši sastopoties ar grūtībām. Var pat teikts: laimīgāki, bet ne pasargātāki no pārbaudījumiem. Kristieši jau šeit virs zemes kalpo Dieva svētnīcā. Vecajā Derībā redzamajā Jeruzālemes svētnīcas svētākajā vietā iegāja priesteris tikai reizi gadā, bet tagad katrs kristītais var piedalīties debesu liturģijas centrālajos notikumos. Šī realitāte ir svarīga, jo ciešanas pasaulē un no pasaules var piedzīvot, un no tām nav simtprocentīga glābiņa. Dievs dod šo svētnīcas pieredzi, garīgo templi, liturģiju, kuru neietekmē ārējās vētras, bet dod spēku iet ticības ceļu. Katram ticīgajam ir jāapzinās, ka Atklāsme apraksta mūsu ticības svarīgāko un ierastāko ticības praksi - Svēto Misi, kura arī paver mums priekškaru tai dievišķajai liturģijai, kas norit debesīs Dieva un Jēra troņa priekšā.

br. Jānis Savickis OFMCap