7.29.2019

Lk 12, 13-21, svētdiena XVIII, C

Lk 12, 13-21

Katrs cilvēks alkst pēc drošības un katrs ir aicināts to meklēt ticībā un nevis tikai materiālos labumos. Cilvēka dzīve nav atkarīga no īpašuma, bet no spējas klausīties Dieva vārdu un nenogrimt ikdienas rūpēs (kā Evaņģēlijā pirms divām nedēļām par Martu un Mariju). Cilvēks, kas atrod Dievu kā Tēvu zina, ka viņa visdziļākās eksistences vajadzības tiks apmierinātas. Tēva bērni arī atklāj atvērtības uz brāļiem lielo bagātību, kas ļauj no “mans” pāriet uz “mūsu”. Tas arī ir patiess ievads “Tēvs mūsu” lūgšanā. Garīgajā dzīvē un īpaši vajāšanu priekšā materiālo lietu nepareiza izmantošana var radīt daudz problēmu. Jaunajā Derība bieži izskan doma, ka mantkārība apdraud Dieva dzīvi mūsos (Rom 1,29; 2 Kor 9,5; Kol 3,5; Ef 4,19; 5,3; 2 Pēt 2,3.14). Tēva un brāļu atrašana ir viens no centrālajiem kristīgās dzīves notikumiem, tomēr, lai to sasniegtu un pie tā paliktu, ir jāpārvar daudzi izaicinājumi un kārdinājumi.

Šīs svētdienas Evaņģēlijā Jēzus parāda kāda ir dzīve, kas ir noslēgta sevī un savā drošības un labsajūtas veidošanā, un cik šī dzīve nekontrolējama un neparedzama. Jēzus vārdi “sargieties” (Lk 12,15) aicina uz pastāvīgu modrību pret alkatību, apkraušanos ar viltus drošības sajūtu un nākotnes kontroles apziņu. Tomēr šīs svētdienas līdzībā par neprātīgo bagātnieku galvenā tēma nav bagātība, bet attieksme pret bagātības iegūšanu. Cilvēks stāstā gaida bagātīgu ražu un viņam jāizlemj ko ar pārpalikumu darīt. Ražu viņš neieguva nelietīgi, bet pateicoties tam, ka bija labs ražas gads. Viņš izlēma uzbūvēt jaunu noliktavu un viņa kļūda bija tā, kā savtīgi un šauri uzlūkoja to, kas kļuva par viņa īpašumu.

Šajā līdzībā - grieķu valodā - vārds “es” parādās astoņas reizes (Lk 12,17-19) un tas liek domāt par viņa lielo patmīlību. Turklāt viņš runā par “savu ražu”, “‘man izaudzis un visu savu mantu” un beigās uzsver “savu dvēseli”. Viņš neko neuztvēra kā dāvanu un neredzēja radības atkarību no Radītāja. Viņš netaisījās dalīties ar savu pārpilnību, bet paturēja savām privātajām vajadzībām; pat nedomāja savu mantu izmantot gudri un solidāri. Nedomāja par kalpošanu Dievam un cilvēkiem, bet vēlējās vien bagātāku un pilnāku dzīvi sev. Viņš vēlējās samazināt dzīves apgriezienus un bezrūpīgi noslēgties savā pārticības plānā: “atpūties, ēd, dzer un dzīro!” (Lk 12,19). Viņš nejuta nekādu atbildību un rūpes par citiem cilvēkiem. 

Tieši tāda ir alkatības būtība - paturēt visas Dieva dotās dāvanas sev. Bagātnieks pieņēma ideju, ka viņš ir uzvarētājs un tā arī uz dzīvi var raudzīties kā tas, kas ir iekarojis bagātības, tagad var dzīvot uz saviem lauriem. Tas dod viltus cerību un ilūziju par mierīgu nākotni. Alkatības centrā ir uzticības problēma, jo uzticība parāda kādi ir cilvēka atsaites punkti: materiālie labumu vai pārdabiski līdzekļi. Alkatību var apkarot ar nabadzības un uzticības stājas veidošanu sevī un ar pazemīgu atmiņu par to, ka, pat ja kāds ir bagāts, dzīve viņam nepieder. Patērnieciskais, “atpūties, ēd, dzer un dzīro!” ir mānīgs un šķūņa krājumu garīgums maldīgs, jo Kungs dvēseli jau var atprasīt šonakt. Šāda vieglprātīga pieeja dzīvei bija sastopama arī antīkajā pasaulē. Pat uz antīkajām kapa plāksnēm var sastapt uzrakstus “bibe, lude, veni” - dzer, izklaidējies un nāc: tā nelaiķi vērsās pie kapu apmeklētājiem. Bagātais cilvēks līdzībā lietoja gandrīz tādus pašus vārdus.

Dzīve ir neparedzama un nedroša, un neviens nevar būt pārliecināts, ka nodzīvos vēl gadu. Ļoti muļķīgi ir sev iestāstīt, kas nākotne ir kontrolējama. “Neprātīgais” (Lk 12,20): šo vārdu var tulkot kā “muļķi”, “tuvredzīgais”, “tu, kas neredzi perspektīvu”, “ kuram trūkst kopainas”. Vecajā Derībā šādus cilvēkus raksturoja kā tos, kas rīkojās tā, it kā Dieva nebūtu vai arī kā tādi, kas rīkojas bez gudrības un pašiznīcinošā veidā: “Nelga saka sev sirdī: Dieva nav! Tie sagrauj un sagāna visu, ko ņem” (Ps 14,1; 53,1). Pravietis Isaja draudēja Jeruzalemes iedzīvotājiem ar tiesu, jo viņu dzīves moto bija: “Redzi, līksme un prieks - kauj vēršus un slaktē avis, ēd gaļu un dzer vīnu! Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim!” (Is 22,13). Šāda dzīve ir labākais, ko šīs pasaules pārejošā eksistence cilvēkam var piedāvāt: “Cilvēkam nav nekā labāka kā ēst, dzert un rast savos pūliņos prieku” (Māc 2,24, skat 3,12; 5,18-19).

Pašpietiekamība un nerēķināšanās ar nāvi Svētajos Rakstos un citos jūdu tekstos asi kritizēta: “Dievbijīgajam Kunga dāvanu netrūkst un viņa labvēlība ies mūždien līdzi, bet tam, kas kļuvis bagāts ar uzmanīšanos un sīkstulību, redzi, kāds atalgojums ir iedalīts. Lūkasa līdzība ļoti atgādina vienu Bībeles gudrības grāmatu tekstu, kurā tiek rakstīts par nesaprātīgu bagātnieku, kuran nāve atņems viņa mantu: “Tam, kas kļuvis bagāts ar uzmanīšanos un sīkstulību, redzi, kāds atalgojums ir iedalīts. Viņš saka gan: ”Nu varu atpūsties un tagad baudīšu labumus,” - bet nezina, kad pienāks mirklis tos atstāt citiem un mirt!” (Sīr 11,18-19).

Alkatīga attieksme pret bagātībām padara cilvēku centrētu ap sevi un tāpēc arī viņa uzvedību par pašiznīcinošu. Viņš lieto savas mantas veidos, kas nav tīkami Dievam un pasaules dabiskajai harmonijai un kārtībai. Jēzus uzsvēra, ka katrs, kas piesavināsies bagātības tikai sev un nebūs bagāts Dievā, piedzīvos tukšu dzīvi un nāvi. Bagātība Dievā nozīmē spēja atbildēt uz dzīves laikā saņemtajām svētībām un dāvanām, tā, lai Kungu pagodinātu ar kalpošanu: “Lai zaglis vairs nezog, bet labāk lai pūlas pats savām rokām darīt labu, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā” (Ef 4.28).

Jēzus savā mācībā nerunā tikai par debesu mantas krāšanu un nabagu atbalstīšanu, bet, pirmkārt, par labu rīcību, kas uz zemes nesaņem atlīdzību. Jēzus māca saviem sekotājiem tādu domāšanas veidu, kas skatās ne tikai uz rītdienu, bet uz tālāku nākotni. Rīt mēs varam saņemt kaut ko par mūsu darbību, bet uz parītdienu ir jāgaida, tā ir nedroša un nenes drošību. Kristietis ir aicināts uzticīgi gaidīt un ar savu īpašumu rīkoties konkrētās situācijās atbilstoši Dieva aicinājumam, kā tas notika līdzībā par žēlsirdīgo samarieti. Šāda atvērtība uz situācijām un cilvēkiem ir stāja, kas raksturīga tiem, kas pieņem Dieva valstību. Uzticēšanos Kungam ir jāatjauno katru dienu un tas nozīmē, ka vienmēr ir kādas konkrētas starta pozīcijas, bagātība. Uzsākt dienu no jauna nozīmē atrasties savā personiskajā īstenībā, īpašumā, bagātībā un attiecību dažādībā, un izvēlēties, sekot atkal Jēzum. Rīts kā brīdis, kad es atzīstu, ka man ir savi uzkrājumi, kas ir dāvana no Kunga un Viņš var mani kādā brīdī aicināt dalīties. Jēzus ar saviem mācekļiem dzīvoja no dienas uz dienu. Tēvs par viņiem parūpējās. Bagātnieks no līdzības darīja tieši pretējo. Jēzus vēlējās parādīt ar šo līdzību, ka pastāv dziļa saikne starp dzīves veidu un uzticību Tēva. Kungs aicina mūs izdzīvot visas savas dāvanas un harismas kā vienu lielu “mēs” brāļiem un Kungam. 

br. Jānis Savickis OFMCap

7.22.2019

1 Ķēn 8,22-23.27-30, Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

1 Ķēn 8,22-23.27-30

Iepriekšējos gados Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienā pārdomājām 84. psalmu un fragmentu no Pirmās Pāvila vēstules korintiešiem, bet šogad 28. jūlijā iepazīsimies ar vienu svarīgu Vecās Derības lasījumu no Pirmās Ķēniņu grāmatas, kas ir paredzēts šai svētku dienai. Ap 1000. gadu pirms Kristus, kad Salomons kļuva par ķēniņu un sāka īstenot Dieva doto solījumu Abrahamam, ka Dievs viņa pēctečiem dos zemi un tautu. Tas nozīmēja, ka bija nepieciešama galvaspilsēta, organizēta un plaukstoša sabiedrība. Salomons bija valdnieks, kurš izvēlējās gudrību un būvēt svētnīcu. Tieši gudrība un svētnīca palīdzēja piedzīvot Dieva klātbūtni tautā. “Ķēniņš Salomons bija bagātākais un gudrākais starp visiem zemes ķēniņiem” (1 Ķēn 10,23). 

No Mozus laika līdz ķēniņš Dāvida valdīšanai Izraela kulta centrālā vieta bija telts, kurā atradās Derības Šķirsts. Dažādu iemeslu dēļ Šķirstam nebija pastāvīga atrašanās vieta un tāpēc arī tautai nebija pastāvīga un centralizēta kulta svinēšanas vieta. Svētnīcas ideja radās karalim Dāvidam, jo viņš vēlējās izveidot galvaspilsētu un reliģisko centru visai savai valstij. Pravietis Nātans viņam paziņoja, ka nevis viņš, bet gan viņa dēls uzbūvēs svētnīcu. Dāvids parūpējās tikai par būvmateriāliem un celtniecības plāniem. Svētnīcu sāka celt 967. gadā pirms Kristus un pabeidza 961. gadā. Ķēniņš Salomons, lai sasniegtu savu valdīšanas augstāko punktu pamazām (3,12) sāka gatavoties (5. nod), celt (6. nod) un izgreznot iekštelpas (7. nod), lai beigās to veltītu Kungam (8. nod). Pēc būvniecības darbu pabeigšanas Salomons noorganizēja četrdesmit dienu svinības, kas bija veltītas svētnīcas iesvētīšanai un Šķirsta pārnešanai uz to. Uz šiem svētkiem ķēniņš ielūdza tautu un ārvalstu viesus. Svētnīca kļuva par Salomona miera (šalom) valdīšanas centrālo elementu.

Pirmās Ķēniņu grāmatas centrālo daļu veido Jeruzalemes svētnīcas būve un iesvētīšana. Sākumā Šķirsts no telts tika pārnests uz akmens ēku (8,1-13). Svinībās tika izteiktas lūgšanas (8,14-61) un salikti upuri, un noorganizēts mielasts, kurā visi klātesošie piedalījās (8,62-66). Šādā veidā Šķirsta Derība tika saistīta ar svētnīcu (sinagogas un baznīcas pirmtēls) un ar Dāvida dinastiju. 6-8. nodaļa veido grāmatas kodolu, bet no 1. līdz 11. nodaļai apraksta Salomona valdīšanas kulminācijas laiku. 8. nodaļa satur svarīgas teoloģiskas domas, lai saprastu abas Ķēniņu grāmatas, jo pie tēmām, kas šeit ir pieminētas, grāmatas autors bieži atgriežas. Nodaļas centrā ir Salomona svētnīcas veltīšanas lūgšana, kuru arī šajā svētdienā mēs lasām. Šī nodaļa iezīmē idejisko līniju, kas ļauj izprast pārējo Ķēniņu grāmatu un grāmatas lasītājam ir šeit jāieliek grāmatzīme, lai nepārtraukti atgrieztos pie šajā nodaļā izteiktajām domām. 

Ķēniņš Salomons nostājās uz ceļiem pie Kunga altāra uz speciāli izveidota paaugstinājuma Izraela tautas sapulces priekšā izstiepa savas rokas uz debesīm. Ķēniņš savu lūgšanu raidīja Kungam pagriezies pret tautu un nevis ar seju pret svētnīcu. Lūgšana sākās ar lūgumu Kungam saglabāt solījumu Dāvidam (8,22-26) un turpināja ar garu pārlūgumu (8,27-53), lai Kungs uzklausa un piedod. Salomona lūgšana atklāj dziļu nozīmi kāda bija attiecībām starp Dieva apsolījumu Dāvidam un tautas uzticību Torai (8, 23-26), un neizmērojamo Dievu un Viņa mītnes vietu Sionā (8, 27-30). Salomons aptvēra, ka Dieva vēlme dzīvot savas tautas vidū ir tīra žēlastība un nevis cilvēku nopelni un morālā stāja. Viņš varēja vien pārlūgt par tautas grēkiem, lai tā pēc iespējas vairāk sagatavotos Dieva klātbūtnei tās vidū. Salomona lūgšanā tiek uzsvērts, ka Kunga acis dienu un nakti būs atvērtas uz svētnīcu, jo tā kalpos par Izraela lūgšanu pulcēšanās vietu.

27. pants noraida pagānisku skatījumu uz Dieva iemājošanu noteiktās vietās, tomēr Viņu var atrast izvēlētā tauta vidū, kur Viņam ir veltīta svētnīca. Salomons šķetināja būtisku sava laika teoloģisku problēmu, vai Dievs ir nebeidzams, ka pat debesis nevar Viņu uzņemt un kā Viņš var ienākt tādā šaurā svētnīcā. Atbilde tika meklēta atbilstošā svētnīcas izpratnes veidošanā. Ebreju valodā vārdam “māja” (bajit/bet) ir divas svarīgas nozīmes. No vienas puses ēka no akmeņiem un ķieģeļiem, un arī svētnīca, kas ir “Dieva māja” (betel), bet no otras puses apzīmē mājiniekus, kas dzīvo savā namā paaudžu paaudzēs. Atbilde tika meklēta svētnīcas jēdziena padziļināšanā: Dieva māja, kurā ir sastopama Kunga klātbūtne. 

Kungs ir bezgalīgs un tāpēc, ka Viņš tāds ir, visu spēj aptvert ar savu Personu un vārdu, un ar savu darbību īpašā veidā savu klātbūtni atklāj materiālā būvē. Šajā vietā pulcējas vāji, savās spējās ierobežoti un grēcīgi cilvēki, radības, lai sastaptos ar Dievu, kurš ar savu pilnību piepilda telpu un tur atbild uz cilvēku lūgšanām. Jeruzalemes svētnīca pasaulē kļuva par iedarbīgu Kunga klātbūtnes vietu, kur Viņš ir reāli klātesošs un darbojas, tomēr netiek ierobežots mūros. Tālākos gadsimtos pravieši kritizēja cilvēku maģisku pieeju svētnīcai. Kad tautā vairs nebija ticības, un Kunga patieso klātbūtni bija grūti izprast un piedzīvot, un svētnīca kļuva par vienu no ēkām vai zaudēja savu nozīmi (Jer 7). Tieši kopienas ticība nodrošināja arī spēju izdzīvot Kunga klātbūtni svētnīcā un nevis maģiska pieeja Dieva automātiskajai klātbūtnei un darbībai.

Salomons atzina par absurdu domu, ka Dievs varētu dzīvot uz zemes, jo pat augstākās debesis nav pietiekoši lielas, lai Viņu uzņemtu. Salomonam arī nebija ilūzijās, ka Dievu var ievietot svētnīcā. Tāpēc viņš nelūdza, lai Dievs tur iemājo, bet gan, lai dzird pie Viņa vērstās lūgšanas. Dievs mājos debesīs, bet ķēniņš un tauta savus pārlūgumus raidīs no svētnīcas. Salomons lūdzas, lai svētnīca kļūtu par tikšanās vietu starp cilvēku vajadzībām un Dieva žēlsirdību. Doma, ka Dievs ir sastopams kādā īpašā vietā nenozīmē, ka Viņš ir ierobežots vai ieslēgts mūros. Vecajā Derībā pastāvēja Dieva “godības” jēdziens, kas cieši saistīts ar Derības Šķirstu. Jaunajā Derībā arī parādās šī doma. Jēzū Kristū, Dievs iemājoja mūsu vidū (Jņ 1,14), kurā Dieva “Vārds” mums tika atklāts (Jņ 2,19-22). Visdziļākajā veidā Jēzū Kristū Dieva žēlsirdība un klātbūtne sastapa cilvēku vajadzības. Dzīve vairs nevar būt tāda pati, kad mūsu dzīvē ienāk Dieva klātbūtne, bet tam nepieciešama kopiena, draudze, lai domāšanā neiezagtos maģija un varētu piedzīvot patiesu Kunga tuvību savā dzīvē. 

br. Jānis Savickis OFMCap

7.15.2019

Lk 10, 38-42 , svētdiena XVI, C

Lk 10, 38-42 

21. jūlija svētdienā turpinām māceklības formācijas ceļu, kurā centrālā vieta ir Dieva vārdam. Dieva pieņemšana vienmēr ir saistīta ar Viņa vārda klausīšanos. Kunga vārda klausīšanās atbrīvo un maina cilvēka dzīvi. Ja pirms nedēļas māceklības ceļā mēs iepazinām attiecību līmeni ar tuvākajiem (10,25-37), tad šosvētdien iepazīsim attiecību būtību ar Jēzu. Turpinām lasīt Lūkasa Evaņģēlija nodaļu, kurā Jēzus ir ceļā uz Jeruzalemi, īstenojot noslēpumaino Dieva mīlestības plānu. Kunga klātbūtne un vārda klausīšanās atbrīvo un maina cilvēka dzīvi. Jēzus savā ceļā apmeklē ciemu, kurā dzīvoja Marta un Marija. Marijas klausīšanās stāja izkristalizē domu, ka/kā Jēzus ir jāklausās. Mācekļa ceļš kopā ar Jēzu ir nesaraujami saistīts ar klausīšanos. Viss, kas ir pretējs šai prioritātei, neļauj piedzīvot patiesu Kunga klātbūtni dzīvē. 

Marija izprata visa notiekošā būtību. Tas ko viņa saprata bija tas, ka jāatrodas Jēzus klātbūtnē, un kad tas ir noticis, klausīšanās kvalitāte ir pilnīgi cita. “Ceļš” kopā ar Jēzu - tā ir kopību ar Viņu, mācīties no Viņa un iepazīstot Viņu, pieņemt krustu un ļaujot sevī nomirt vecajam cilvēkam. Šajā ceļā jāmācās tas, ka žēlastība dod pestīšanu un nevis kāds aktīvisms vai sakrāto darbu daudzums, kuram vajadzētu apmierināt Dievu. Kad Jēzus aicina sev sekot, Viņš nedomā par neprātīgu reliģisko darbību, ko mēs veicam ar saviem spēkiem, bet gan par pilnīgu atteikšanos no sevis par labu Viņam, lai Viņš mūsos darbotos. Šīs svētdienas fragments seko līdzībai par žēlsirdīgo samarieti, kuru lasījām pirms nedēļas un tā nav nejaušība, jo tādā veidā evaņģēlists Lūkas mēģina nodrošināties pret šīs līdzības vienpusīgu, šauru un nepareizu izpratni: ka pestīšanu var sasniegt ar darba palīdzību. Jau pats līdzības stāstījuma iemesls bija saistīts ar likuma zinātāja jautājumu un izpratni, ka pestīšanu var sasniegt ar likuma ievērošanu. Jēzus uzsvēra, ka klusa Kunga gaidīšana ir daudz svarīgāka nekā rosīga aizņemtība. 

Marija apsēdās pie Jēzus kājām un klausījās Kunga mācību. Viņa izmantoja radušos situāciju - Kungs ir ieradies. Marta nespēja novērtēt radušos situāciju, bet tas nenozīmē, ka viņa nevēlējās izdarīt kaut ko īpašu priekš Jēzus. Marta, iespējams, vēlējās pagatavot izmeklētu ēdienu, bet vienkārša maltīte būtu pietiekama. Marija izvēlējās klausīties Jēzu, kas viņai likās svarīgāks par bagātu mielastu. Ārējā aktivitāte radīja pārāk daudz sarežģītu domu un emociju, ko Marta nespēja kontrolēt. Viņa kļuva aizņemt ne tikai ar darbu, bet arī ar citu cilvēku uzvedību novērošanu un vērtēšanu. Viņa bija pārāk aizņemt ar sevi un kalpošanu, ka nepalika laika patiesi sastapties ar Jēzu. Martas jautājumā Jēzum “vai Tev nerūp” (Lk 10,40) izskan spēcīgas vēlme saņemt pozitīvu atbildi no Kunga. Jēzus atbilde Martas iebildumiem pret Marijas klausīšanos un “pasivitāti” bija iejūtīga, bet patiesa. Jēzus savā atbildē nekritizēja to, ko viņa darīja, bet īpaši izcēla to, ka viņa bija pārāk aizņemta ar citu cilvēku nodarbēm. Dzīvē ir vairākas reālas vajadzības. Jēzus runāja par vienu lietu, bet neprecizēja kas tā bija. Kas tā bija par lietu ir jāmeklē Marijas sēdēšanā pie Jēzus kājām un kā viņa mācījās no Viņa. Svarīga ir Jēzus klātbūtne, savas eksistences padošanai tai, visas būtības atkarība no Kunga.

Marija simbolizē māceklībai atbilstošu stāju. Marija atrada miera ostu, kas kņadas pilnā dzīvē ir nepieciešama. Kunga priekšā ir labākā vieta, kur ne tikai atvilkt elpu, bet piedalīties māceklības formācijas procesā. Marijas piemērs ir īpašs ar to, ka viņa nesaka ne vārda un viņas klusā liecība atstāja dziļu iespaidu uz apkārtējiem un uz Evaņģēlija lasītājiem, un parāda kāda var izskatīties laba izvēla mūsu dzīvē. Tas, ka sieviete tiek parādīta kā spējīga klausīties un sēdēt pie skolotāja pēdām ir ievērojams notikums pirmā gadsimta kultūrā, kurā sievietes tika uzskatītas par necienīgām pieņemt šādu mācību. Tā ir drosme, kas nepieciešama katram mūsdienu trokšņainajā kultūra, kurā katram ir jālaužas ārā no saviem skaņas celiņiem, lai klausītos Kungā. Jēzus klātbūtne ir domāta visiem un Viņa krusta pakājē var nostāties visi cilvēki. Kungs vēlējās mācīt visus un pievilkt pie sevis. Stāsta uzdevums nav iemācīt kontemplatīvās dzīves pārākumu pār aktīvo dzīvi, bet parādīt, ka darbīgumam nav tik ļoti jāpārņem cilvēka dzīvi, ka beigās viņam nepaliek laika priekš Kunga. Ticīgais, kas klausās Jēzu un šo stāju ieliek dzīves centrā vairāk Viņu pagodina nekā tas, kurš pārmērīgi cenšas apmierināt kādas Kunga vajadzības: “Necentieties pēc iznīkstošās barības, bet pēc tādas, kas paliek mūžīgai dzīvei” (Jņ 6,27). Klausīšanās nav haotiska un fragmentāra, bet tai ir dzīves stils. Jēzus dodas uz Jeruzalemi, kur cietīs, nomirs un augšāmcelsies. Uz šo Kristus dzīves noslēpumu norāda arī Viņa dzīve un vārdi. Mēs arī esam aicināti, klausoties Kunga vārdu, piedzīvot savās dzīvēs šo ceļu kopā ar Jēzu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

7.08.2019

Lk 10, 25-37, svētdiena XV, C

Lk 10, 25-37

Māceklība ir viena no svarīgākajām Lūkasa Evaņģēlija tēmām (10,25-11,13) un evaņģēlists pievērsa tai uzmanību vairākos attiecību līmeņos: attiecības ar tuvākajiem (10,25-37), ar Jēzu (10,38-42) un lūgšanā Dievam (11,1-13). Lūkas mācekļu dzīvē uzsver gan horizontālo, gan vertikālo attiecību līmeni. Šīs attiecības nav abstraktas, bet ietver Dieva klausīšanos konkrētās dzīves situācijās. Šīs svētdienas līdzība par žēlsirdīgo samarieti ļoti meistarīgi attēlo kā no abstraktas teoloģiskas diskusijas var pāriet pie reālām dzīves situācijām. Šīs līdzības lielā vērtība ir tā, ka Baznīcas vēsturē tā netika tikai skaisti komentēta, bet arī iedzīvināta dzīvē. Jēzus aicina iet tādu māceklības ceļu, kurā nav manevru iespējas, lai izvairītos no tuvākmīlestības. Interesanti, ka šis fragments sākas visai mierīgi. Jēzum jūdu likuma zinātājs uzdod jautājumu par mūžīgās dzīves iemantošanu, bet Kungs atbild ar jautājumu un paveras ceļš līdzībai par žēlsirdīgo samarieti. Katra šķietami rāma situācija satur tādu patiesības lādiņu, kas var mūs izsist no ierastajiem rāmjiem. Jēzus māca mūs to saredzēt un atbildēt uz dažādo dzīves situāciju izaicinājumu. 

Ceļmalu laupītāji senatnē nebija nekāds retums. Īpaši apdraudēti bija vientuļi ceļinieki un tāpēc cilvēki centās veidot lielas ceļinieku grupas. Laupītāju ambīcijas varēja būt piezemētas, bet nodarītais kaitējums liels. Daudziem cilvēkiem nebija papildus drēbju pāri un tāpēc arī drēbju nozagšana bija vērtīgs laupījums. Ja cilvēku izģērba pilnībā, tad apgājās ar viņu kā ar līķu uz kaujaslauka - atstāt vai aprakt. Jūdi, lai attaisnotos, varēja atsaukties uz gudrības grāmatu (Sīr 12, 1-4), kura māca, ka grēciniekiem nevajag palīdzēt; viņi varēja ļoti vienkārši noteikt, kuri ir tuvākie (jūdu tautas locekļi) un sašaurināt viņu loki (tie, kas nav grēcinieki). Jērikā dzīvoja daudzas turīgas priesteru ģimenes. Priesteriem bieži bija jādodas uz Jeruzalemi. Šī sabiedrības grupa īpaši labi pārzināja priekšrakstus un viņiem bija grūti rīkoties spontāni. Priesteri īpašā veidā kļuva nešķīsti saskaroties ar līķi. Šajā līdzībā priesteris gāja no Jeruzalemes uz Jēriku un viņiem nebija jāraizējas par rituālo šķīstību, ka viņš varētu neizpildīt savu kalpojumu Jeruzalemes svētnīcā. Šajā situācijā bija jānostrādā žēlsirdības likums. Attaisnojums bija tāds, ka cilvēks izskatījās miris. Levītiem šķīstības noteikumi nebija tik strikti kā priesteriem, tomēr arī viņš izvēlējās paiet garām. Samarietis, jūdiem naidīgas tautas loceklis, rīkojās pretēji visām gaidām. Viņš parūpējās par ievainoto cilvēku, veda viņu uz ēzeļa pats ejot ar kājām un nostādīja sevi zemākā, pat kalpa stāvoklī, attiecībā pret cietušo izraēlieti.

Jūdu klausītājs sekojot stāsta loģikai varēja sagaidīt, ka trešais ceļinieks būs kāds jūds un stāstījums tiks vērsts pret tautas eliti, bet tas bija samarietis! Šāds līdzības pagrieziens šokēja jūdu klausītājus. Pirmkārt, samarietim nebija vieta jūdu pārdomās par tuvāko, jo viņš bija pilnīgs svešinieks. Aplaupītais cilvēks katru reizi, kad kāds gāja garām, varēja domāt, ka palīdzība ir ieradusies, bet veltīgi. Viņš redzēja tikai vienaldzību. Tomēr Kungs tos, kas gaida glābiņu neatstāj pašus sev un ienāk viņu dzīvē. Jēzus samarieša palīdzību apraksta izmantojot daudzus darbības vārdus, lai parādītu, cik kalpošana tuvākajam ir rūpīga un cik ir dziļš un dziedinošs Jēzus pieskaras mūsu rētām: viņš pietuvojās viņam, pārsēja viņu, izlej eļļu un vīnu uz rētām, uzlika uz ēzeļa, aizved uz viesnīcu, rūpējas par viņu un pat samaksā par tālāko aprūpi. Visas šīs darbības no samarieša prasīja uzupurēšanos. Samarietis pārstāv citu svētuma standartu, kurā cilvēkiem vairs nav jānodalās vienam no otra, bet jāatveras arī uz tiem, kuri šķiet aizdomīgi un nesimpātiski. Kungs savus mācekļus ieved aizspriedumu atmezglošanas ceļā. Jūdi šajā līdzībā simbolizē paralizētu Vecās Derības likuma burtu, bet samarietis jauno dzīvību un atjaunošanos Jēzū Kristū. 

Likuma zinātājs vēlējās teoretizēt, bet Jēzus saviem mācekļiem vēlas parādīt ikdienas mīlestības ceļu. Mīlestības ceļš nav tikai individuāla aktivitāte vai kāda egoistiska stratēģija, bet tuvākmīlestības ikdienas liturģija. Kristietībā likuma zinātājs nav tas, kas zina, bet tas, kas rīkojas. Sakramenti ir tie līdzekļi, kas ļauj kristieša darbību padarīt par svaidītu un saistītu ar Kristus krustu. Jēzus šīs svētdienas fragmentā noslēguma jautā, kurš no trijiem bija tuvākais un tādā veidā uzsver, ka mūsu dzīvē tuvākais var ienākt pārsteidzošos veidos, laikos un vietās. Likumu zinātājs vēlējās ar likumu virknes ievērošanas palīdzību sasniegt mūžīgo dzīvi, bet Jēzus viņam skaidroja, ka mūžīgās dzīves sasniegšana nav saistīta ar noteikumu ievērošanu. Kungs dāvā mūžību. Tuvākmīlestība atver durvis Dieva valstībai. Jēzus mācīja, ka ne tikai savas un tuvinieku ciešanas ir svarīgs, bet arī citu ciešanas ir jāprot atpazīt un uzlūkot, un pat ienaidnieku ciešanas. Jēzus aicina nekoncentrējās uz citu grēkiem, bet uz citu ciešanām. Jēzum grēks šādā kontekstā nebija tikai morāls, bet grēks ir kā atteikšanās piedalīties citu ciešanās, nevēlēšanās skatīties ārpus savas dzīves vēstures. Grēks ir sirds sačokurošanās, ieraušanās sevī un nespēja paskatīties ārpus savas šaurās pasaules. 

Jēzus ir kā labais samarietis, kurš ieradies, lai glābtu cilvēkus no nāves un ievestu viņus Baznīcas viesnīcā, lai viņi atgūtos un saņemtu dziedināšanu caur sakramentiem. Līdzībā eļļa un vīns norāda uz sakramentiem. Senatnē eļļa un vīns bija izplatīts dziedniecības līdzeklis. Pirmie soļi kristietībā ir saistīti ar eļļu. Vēl pirms kristībām cilvēks tie svaidīts ar katehumenu eļļu un tādā veidā Kungs stiprina kandidātu ceļā uz kristībām un cīņā ar ļaunumu, un aizsargā viņu no tā. Īsi pēc kristībām kristietis tiek svaidīts ar hrizmas eļļu, kļūstot par svaidīto, “christianoi” (Apd 11,26) un saņem žēlastību īstenot Kristus misiju kā priesteris, pravietis un karalis. Kā priesteris, jo spēj salikt Dievam upuri; kā pravietis - sludināt Dieva vārdu; kā karalis - valdīt pār bailēm. Tālāk seko Iestiprināšanās sakraments, kas padara kristieti Svētā Gara spēkā par Kristus liecinieku pasaulē. Eļļas vēl tiek lietotas Priesterības un Slimnieku sakramentā. Šie visi sakramenti ļauj kristietim nostāties nāves, grēka un krīzes priekšā jau citā kvalitātē. Nāve ir pārvērsta miegā (Lk 8,52) un tāpat var teikt par krīzēm, bezcerību, grēku, slimību u.t.t. - tam vairs nav izšķiroša, nāvējoša vara pār mums. Tāds cilvēks vairs nebaidās dažādās nāvīgās dzīves situācijas ieiet kopā ar Jēzu, kurš nomira un augšāmcēlās manis dēļ.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.01.2019

Lk 10, 1-9, svētdiena XIV, C

Lk 10, 1-9

Ja 1. jūlija svētdienā lasījām Evaņģēliju par mācekļa grūto lēmumu sekot Jēzum, tad 7. jūlija svētdienā iepazīsim mācekļu tālākās gaitas, kā viņi kļūst par miera vēstnešiem. Jēzus aicināja mācekļus sekot sev, bet šajā svētdienā redzam, ka neviens nav atstāts viens, pats sev, bet katram ir jāiet “pa diviem” jeb grupā. Māceklis misijas darbā ne tikai sludina miera vēsti, bet pats pieredz pārmaiņas savā dzīvē. Jēzus māceklībā nav vietas izolācijai, bet tieši pretēji, izlaušanās no kapsētām: “Ļauj mirušajiem aprakt savus miroņus, bet tu nāc un sludini Dieva valstību!” (Lk 9.60). Jēzus misiju darbam nozīmēja septiņdesmit divus mācekļus. Jau iepriekš Viņš sūtīja divpadsmit mācekļus (Lk 9,1-6). Jēzus pārņēma kopienas veidošanas modeli no Mozus, kurš nozīmēja septiņdesmit vecajos, lai tie pravietotu Izraelim (Sk 11, 24-25). Jūdu tiesā, Sanhedrīnā, bija septiņdesmit viens loceklis, kas simboliski atsaucas uz septiņdesmit vecajiem un Mozu. Skaitlis 70 atsauc atmiņā arī Radīšanas grāmatas 10. nodaļu, kurā ir uzskaitītas 70 senās tautas, kas norāda uz Baznīcas misiju pie visām tautām (Lk 24, 47).

Pirms doties ceļā mācekļiem bija jāiziet īss formācijas kurss, kurā varēja iepazīt misiju pamatprincipus. Svarīgākais šajā sagatavošanās ceļā bija tas, kas Dievs ir tas, kas rūpējas par saviem bērniem un viņi uzticas Viņam. Jēzus sūtīja savus mācekļus vienkārši, tādus kādi viņi ir, mākslīgi neizpušķotus, bet žēlastības stiprinātus. Citā ziņā sagatavošanās nebija kaut kāda īpaša. Ja nav sagatavošanās, nav arī vajadzīga soma. Senatnē bija dažādi ubagotāji, piem., ciniķi, kas savu dzīvi prata labi iekārtot pateicoties cilvēku ziedojumiem un sevis prezentācijas mākslai. Jēzus nevēlējās, lai Viņa mācekļi būtu labi apvārdotāji ar kādu sagatavotu ķeseli un viņu darbība būtu spēcīgi pakļauta šai ķeselei. Jēzus saka “ej”. Viņa vārdi “seko man”, ko mēs dzirdējām pirms nedēļas, ir saistīta tieši ar Jēzus personu un nekādu citu iemeslu vai motivāciju.

Jēzus norādījumi atgādina rabīnistiskos noteikumus, kas aizliedza ieiet svētnīcā ar spieķi, apaviem un naudas maisiņu. Ja šādi skatās uz Jēzus aicinājumi, tad mainās misijas perspektīva, tā nav kāda vienkārša runāšana, bet ieiešana kādā lielākā noslēpumā, kurā nav jāpelnī nauda, bet jākalpo Dievam. Jēzus misiju var pielīdzināt kalpošanai svētnīcā! Pļaujas lauks kā dievkalpošanas vieta. Mācekļiem nav jābūt kā citu reliģiju pārstāvjiem, kur sagaida saņemt maksu par savu darbu un ubagoja no mājas uz māju. Daudziem mācekļiem, kas uzsāka ceļu kopā ar Jēzu bija motivācijas problēmas, jo vairāk domāja par sevi un galu galā pameta Viņu. Tomēr bija arī mācekļi, kas atteicās Viņu pamest (Jņ 6,67-69). Jēzus aicināja viņus uzticēties Dievam. Ja par samaksu mācekļiem bija jāaizmirst.Tik pat grūti ir pieņemt māceklības sūtību “kā jērus vilku starpā” (Lk 10,3). Ja vizualizē šos tēlus, tad cilvēciski skatoties tie liekas nežēlīgi un bezatbildīgi. Tomēr Jēzus to uzdrīkstējās teikt tāpēc, ka Viņš pats to pieredzēja, Tēvs sūtīja Viņu kā avi starp vilkiem, lai ar savu nāvi uzveiktu nāvi. Jēzus bija pilnīgi neaizsargāts no cilvēkiem un Viņa vienīgais ieroci bija Viņa misija, kas Viņu aizsargāja no reālām briesmām. Tāda pati perspektīva ir mācekļiem, kuri aizsardzību var meklēt mācībā ko paši sludina un kopienā ar kuru kopā to sludina. 

Jēzus pilnīgi atbruņoja savus druvas strādniekus. Evaņģēlija miera vēsti viņiem bija jāsludina neskatoties uz veiksmēm un neveiksmēm. Viņiem tā bija jāpasludina un jāatstāj, lai tā pati turpinātu darboties cilvēku sirdīs. Mācekļiem tik ļoti nevajag priecāties vai krist izmisumā par veiksmē un zaudējumiem. Veiksme nav viņu darba uzdevums, jo patiesa veiksme ir Dieva uzdevums Kungs ir tas, kas uz krusta uzveica sātana varu, grēku un nāvi. To, ko Jēzus viņiem lika darīt attiecas uz viņu ceļu, kurā viņiem ir jādoties pa divi. Kāpēc tieši divatā? Pirmkārt, Kungs pazīst cilvēka dabu un kopējas liecības spēku, jo divi cilvēki spēj viens otru atbalstīt un stiprināt: “Labāk diviem nekā vienam, tāpēc ka tiem tiek laba alga par viņu pūlēm. Ja pakritīs viens, otrs to piecels, bet vai! tam, kurš pakrīt viens pats un nav otra, kas viņu pieceļ. Un ja divi guļ kopā tad tiem ir silti, bet viens - kā lai sasildās? Un ja pievarēs vienu, divi turēsies pretī, un trīskārša saite nesatrūks ātri.” (Māc 4,9-12). Otrais un svarīgākais iemesls divu mācekļu izsūtīšanai ir Vecās Derības prasība, ka “Viens liecinieks nedrīkst liecināt [...] lieta, lai tiek izskatīta pēc divu vai trīs liecinieku liecības” (At 19,15). Jēzus mācekļu liecība par Jēzu īstenoja jūdu Likuma prasības. 

Kunga norādījumi septiņdesmit diviem mācekļiem ir aktuāli arī mūsdienās un paredz, ka visiem, kas sludina Kristu ir jābūt apmierinātiem ar Kunga sagatavotajiem līdzekļiem, lai nu kādi tie būtu vai nebūtu; uzticīgi kalpot Evaņģēlija vēstij un rūpīgi izteikt spriedumu. Katrs kristietis ir aicināts būt par Kristus vēsts sludinātāju, jo neviens Baznīcas loceklis nav nolemts pat sev, bet atvērtībai. Baznīca ļoti konkrēti nodarbojas ar misiju darbu, bet katrs ticīgai arī ir aicināts pārdomāt kāda vieta Evaņģēlija sludināšanai ir viņa dzīvē, vai pastāv kāda iekšējā (piem., lūgšana, garīgie upuri) vai ārējā (piem., rīcība, piemērs) orientēšanās uz šo darbu. Kungs dod žēlastības katram, lai uzsāktu šo ceļu savā ikdienā un neatstāj savus mācekļus vienus. Vajag tikai pieņemt Kunga sludināšanas modeli. Dzīves orientēšana uz miera nešanu (Lk 10,5) ir jāiemieso katra ticīgā ikdienas dzīvē un kristīgajās praksēs. Sākot no privātajām līdz liturģiskajām lūgšanām, lai sagatavotu cilvēku sirdis Evaņģēlija vēsts pieņemšanai. Aptverot ar to savus līdzcilvēkus un visus pie kuriem vērsta Baznīcas sludināšana. Vai arī rūpējoties par praktiskajiem un materiālajiem misiju jautājumiem, vai arī tieši iesaistoties konkrētās aktivitātēs. Tomēr vienmēr jāatceras, ka sludināšana tiek veikta izejot no kopienas un tur gūst savu spēku un autentiskumu.

br. Jānis Savickis OFMCap