Lk 10, 1-9
Ja 1. jūlija svētdienā lasījām Evaņģēliju par mācekļa grūto lēmumu sekot Jēzum, tad 7. jūlija svētdienā iepazīsim mācekļu tālākās gaitas, kā viņi kļūst par miera vēstnešiem. Jēzus aicināja mācekļus sekot sev, bet šajā svētdienā redzam, ka neviens nav atstāts viens, pats sev, bet katram ir jāiet “pa diviem” jeb grupā. Māceklis misijas darbā ne tikai sludina miera vēsti, bet pats pieredz pārmaiņas savā dzīvē. Jēzus māceklībā nav vietas izolācijai, bet tieši pretēji, izlaušanās no kapsētām: “Ļauj mirušajiem aprakt savus miroņus, bet tu nāc un sludini Dieva valstību!” (Lk 9.60). Jēzus misiju darbam nozīmēja septiņdesmit divus mācekļus. Jau iepriekš Viņš sūtīja divpadsmit mācekļus (Lk 9,1-6). Jēzus pārņēma kopienas veidošanas modeli no Mozus, kurš nozīmēja septiņdesmit vecajos, lai tie pravietotu Izraelim (Sk 11, 24-25). Jūdu tiesā, Sanhedrīnā, bija septiņdesmit viens loceklis, kas simboliski atsaucas uz septiņdesmit vecajiem un Mozu. Skaitlis 70 atsauc atmiņā arī Radīšanas grāmatas 10. nodaļu, kurā ir uzskaitītas 70 senās tautas, kas norāda uz Baznīcas misiju pie visām tautām (Lk 24, 47).
Pirms doties ceļā mācekļiem bija jāiziet īss formācijas kurss, kurā varēja iepazīt misiju pamatprincipus. Svarīgākais šajā sagatavošanās ceļā bija tas, kas Dievs ir tas, kas rūpējas par saviem bērniem un viņi uzticas Viņam. Jēzus sūtīja savus mācekļus vienkārši, tādus kādi viņi ir, mākslīgi neizpušķotus, bet žēlastības stiprinātus. Citā ziņā sagatavošanās nebija kaut kāda īpaša. Ja nav sagatavošanās, nav arī vajadzīga soma. Senatnē bija dažādi ubagotāji, piem., ciniķi, kas savu dzīvi prata labi iekārtot pateicoties cilvēku ziedojumiem un sevis prezentācijas mākslai. Jēzus nevēlējās, lai Viņa mācekļi būtu labi apvārdotāji ar kādu sagatavotu ķeseli un viņu darbība būtu spēcīgi pakļauta šai ķeselei. Jēzus saka “ej”. Viņa vārdi “seko man”, ko mēs dzirdējām pirms nedēļas, ir saistīta tieši ar Jēzus personu un nekādu citu iemeslu vai motivāciju.
Jēzus norādījumi atgādina rabīnistiskos noteikumus, kas aizliedza ieiet svētnīcā ar spieķi, apaviem un naudas maisiņu. Ja šādi skatās uz Jēzus aicinājumi, tad mainās misijas perspektīva, tā nav kāda vienkārša runāšana, bet ieiešana kādā lielākā noslēpumā, kurā nav jāpelnī nauda, bet jākalpo Dievam. Jēzus misiju var pielīdzināt kalpošanai svētnīcā! Pļaujas lauks kā dievkalpošanas vieta. Mācekļiem nav jābūt kā citu reliģiju pārstāvjiem, kur sagaida saņemt maksu par savu darbu un ubagoja no mājas uz māju. Daudziem mācekļiem, kas uzsāka ceļu kopā ar Jēzu bija motivācijas problēmas, jo vairāk domāja par sevi un galu galā pameta Viņu. Tomēr bija arī mācekļi, kas atteicās Viņu pamest (Jņ 6,67-69). Jēzus aicināja viņus uzticēties Dievam. Ja par samaksu mācekļiem bija jāaizmirst.Tik pat grūti ir pieņemt māceklības sūtību “kā jērus vilku starpā” (Lk 10,3). Ja vizualizē šos tēlus, tad cilvēciski skatoties tie liekas nežēlīgi un bezatbildīgi. Tomēr Jēzus to uzdrīkstējās teikt tāpēc, ka Viņš pats to pieredzēja, Tēvs sūtīja Viņu kā avi starp vilkiem, lai ar savu nāvi uzveiktu nāvi. Jēzus bija pilnīgi neaizsargāts no cilvēkiem un Viņa vienīgais ieroci bija Viņa misija, kas Viņu aizsargāja no reālām briesmām. Tāda pati perspektīva ir mācekļiem, kuri aizsardzību var meklēt mācībā ko paši sludina un kopienā ar kuru kopā to sludina.
Jēzus pilnīgi atbruņoja savus druvas strādniekus. Evaņģēlija miera vēsti viņiem bija jāsludina neskatoties uz veiksmēm un neveiksmēm. Viņiem tā bija jāpasludina un jāatstāj, lai tā pati turpinātu darboties cilvēku sirdīs. Mācekļiem tik ļoti nevajag priecāties vai krist izmisumā par veiksmē un zaudējumiem. Veiksme nav viņu darba uzdevums, jo patiesa veiksme ir Dieva uzdevums Kungs ir tas, kas uz krusta uzveica sātana varu, grēku un nāvi. To, ko Jēzus viņiem lika darīt attiecas uz viņu ceļu, kurā viņiem ir jādoties pa divi. Kāpēc tieši divatā? Pirmkārt, Kungs pazīst cilvēka dabu un kopējas liecības spēku, jo divi cilvēki spēj viens otru atbalstīt un stiprināt: “Labāk diviem nekā vienam, tāpēc ka tiem tiek laba alga par viņu pūlēm. Ja pakritīs viens, otrs to piecels, bet vai! tam, kurš pakrīt viens pats un nav otra, kas viņu pieceļ. Un ja divi guļ kopā tad tiem ir silti, bet viens - kā lai sasildās? Un ja pievarēs vienu, divi turēsies pretī, un trīskārša saite nesatrūks ātri.” (Māc 4,9-12). Otrais un svarīgākais iemesls divu mācekļu izsūtīšanai ir Vecās Derības prasība, ka “Viens liecinieks nedrīkst liecināt [...] lieta, lai tiek izskatīta pēc divu vai trīs liecinieku liecības” (At 19,15). Jēzus mācekļu liecība par Jēzu īstenoja jūdu Likuma prasības.
Kunga norādījumi septiņdesmit diviem mācekļiem ir aktuāli arī mūsdienās un paredz, ka visiem, kas sludina Kristu ir jābūt apmierinātiem ar Kunga sagatavotajiem līdzekļiem, lai nu kādi tie būtu vai nebūtu; uzticīgi kalpot Evaņģēlija vēstij un rūpīgi izteikt spriedumu. Katrs kristietis ir aicināts būt par Kristus vēsts sludinātāju, jo neviens Baznīcas loceklis nav nolemts pat sev, bet atvērtībai. Baznīca ļoti konkrēti nodarbojas ar misiju darbu, bet katrs ticīgai arī ir aicināts pārdomāt kāda vieta Evaņģēlija sludināšanai ir viņa dzīvē, vai pastāv kāda iekšējā (piem., lūgšana, garīgie upuri) vai ārējā (piem., rīcība, piemērs) orientēšanās uz šo darbu. Kungs dod žēlastības katram, lai uzsāktu šo ceļu savā ikdienā un neatstāj savus mācekļus vienus. Vajag tikai pieņemt Kunga sludināšanas modeli. Dzīves orientēšana uz miera nešanu (Lk 10,5) ir jāiemieso katra ticīgā ikdienas dzīvē un kristīgajās praksēs. Sākot no privātajām līdz liturģiskajām lūgšanām, lai sagatavotu cilvēku sirdis Evaņģēlija vēsts pieņemšanai. Aptverot ar to savus līdzcilvēkus un visus pie kuriem vērsta Baznīcas sludināšana. Vai arī rūpējoties par praktiskajiem un materiālajiem misiju jautājumiem, vai arī tieši iesaistoties konkrētās aktivitātēs. Tomēr vienmēr jāatceras, ka sludināšana tiek veikta izejot no kopienas un tur gūst savu spēku un autentiskumu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru