2.26.2018

Jņ 2, 13-25, III gavēņa svētdiena, B

Jņ 2, 13-25

4. februāra svētdienā Baznīca piedāvā iedziļināties Jāņa Evaņģēlijā. Nākamās trīs svētdienas lasīsim šo Evaņģēliju un pārdomāsim Derības nozīmību mūsu dzīvē. Pirmais no šiem trijiem fragmentiem parāda Dieva Dēlu, kurš tiek sūtīts pasaulē, lai atjaunotu Derību ar cilvēkiem un atdod savu dzīvību par viņiem. Jēzus dodas uz Jeruzālemi, lai tur piedalītos Pashas svinībās. Apustulis Jānis Evaņģēlijā raksta par trīs Pashas svētkiem, kuros piedalījās Jēzus. Šis fakts arī ir pamatā pieņēmumam, ka Jēzus publiskā darbība ilga trīs gadus. Šī bija pirmā no Pashām. Jēzus dzīve tādā veidā tiek attēlota Pashas svētku ritmā, no kurām svarīgākā būs pēdējā Pasha - Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Jēzus rīcību Jeruzālemes svētnīcā evaņģēlists Jānis parāda kā pirmo Viņa publiskās darbības rīcību. Iepriekš tekstā bija kāzas Kānā, tomēr šajā epizodē Jēzus vēl darbojas zināmā apslēptībā. Šajā fragmentā Jēzus pirmo reizi sāk atklāti runāt un turklāt jūdiem tik svarīgā dienās - Pashas laikā.

Šīs svētdienas darbība noritēja Svētnīcas ārpagalmā, kur arī atradās tirgus placis. Tirgus vieta bija paredzēta dievlūdzējiem, lai viņi varētu nopirkt upurdzīvniekus vai arī lai apmainītu naudu uz Svētnīcas naudu (jo tikai tādu naudu varēja lietot Svētnīcā). Jūdi uz Jeruzālemi ieradās no visas pasaules un nesa līdzi dažādas naudas vienības un plānoja upurdzīvniekus iegādāties uz vietas. Par upurdzīvniekiem nevarēja maksāt ar Romas naudu, jo uz tās bija pagāniskie simboli un valdnieku attēli, un tāpēc šī nauda bija jāmaina, un tā rezultātā Svētnīcas robežās izvērsās valūtas maiņas punkti un dzīvnieku tirdzniecība.

Jēzus vētrainā reakcija pret notiekošo Svētnīcā nav vēlme attīrīt to no visa liekā, jo dzīvnieki un nauda bija neatņemama kulta sastāvdaļa. Jēzus dusmas atgādina Dieva reakciju Vecajā Derībā, kad jūdi izveidoja zelta teļu un pielūdza to (Izc 32,10; At 9, 14). Tas arī nebija mēģinājums atgādināt, ka dievkalpojumiem jāsagatavojas nopietni, bez kņadas un lūgšanā. Jēzus žests ir daudz izteiksmīgāks; tas atgādina praviešus, kuri kritizēja Svētnīcas kulta ārišķīgo praksi, ne lai to iznīcinātu, bet lai attīrītu. Pravieši nemitīgi atgādināja tautai, ka kults nav tikai adorācija, bet arī misija un atgriešanās; viņi atgādināja, ka dzīvais Dievs ir klātesošs Svētnīcā - Dievs nav iemūrēts sienās un aizņemts tikai ar savi, bet gan interesējas par to, kas notiek ārpusē.

Daudz svarīgāk ir tas, ka attīrot pagalmu no tirgotājiem, Jēzus apdraud pašu Svētnīcu. Viss kļūst daudz nopietnāk. Evaņģēlists Jānis vēlas pateikt, ka ar Jēzus atnākšanu jūdu kults kā reliģiskās dzīves centrs zaudēja savu nozīmi. Dieva godības klātbūtne iepriekš ierobežojās tikai Svētnīcas sienās, bet no šī laika Jēzus Miesā var sastapties ar Dieva godību. Vecajā Derībā var atrast fragmentus, ka ar Mesijas ierašanos uz zemes izveidosies pilnīga Svētnīca kurā nebūs tirdzniecības un būs pieejama visām tautām. Jāņa Evaņģēlija sākumā mēs varam lasīt, ka ”Vārds kļuva miesa un dzīvoja (gr. skenoo) starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Tēva Vienpiedzimušā godību, pilnu žēlastības un patiesības“ (1,14). Vārds skenoo norāda uz telts sliešanas darbību, un ir saistīts ar jūdu ceļošanu caur tuksnesi. Savas tautas vidū Saiešanās teltī mājoja Dievs, un šo telts lomu tagad pārņēma Jēzus Kristus - iemiesotais Dieva Dēls. Tālāk Evaņģēlijā (10,36) Jēzus Svētnīcas iesvētīšanas svētkos sevi nosauc par To, kuru Tēvs svētījis un sūtījis pasaulē. Apustulis Jānis lieto vārdu “svētīt”, kas nozīmē Svētnīcas konsekrāciju un kārtējo reizi norāda uz Jēzu kā jauno Svētnīcu. Jēzus nāves brīdī Svētnīcas priekškars pārplīsa uz pusēm un tas liecināja, ka Vecās Derības kulta beigas ir pienākušas. No šī laika Jeruzālemes Svētnīca vairs nenesa tautai Dieva klātbūtni un šo funkciju pārņēma Jēzus Kristus, jo “Vārds izslēja telti mūsu vidū” (Jņ 1,14). Jēzus ir jaunā un patiesā Svētnīca, rokām nedarināta, kurā Dievs iemājo cilvēku vidū.

Jēzus vārdus: “Nojauciet šo svētnīcu, un es trijās dienās to uzcelšu” (Jņ 2,19), jūdi izprata burtiski: kā tas ir iespējams? Pirmajiem kristiešiem ar to nebija problēmas. Apustulis Pāvils uzskatīja, ka Svētnīca ir Baznīca, kuru veido ticīgie. Apustulis Jānis redzēja Jēzus kā jauno Svētnīcu, jo pats bija Kunga nāves un Augšāmceltā liecinieks, un pieredzēja Jēzus vārdu patiesību, ka Svētnīcas uzcelšanai būs nepieciešamas trīs dienas. Šie skaidrojumi viens otru papildina, jo Baznīca ir Kristus Miesa (Apd 21,22; Kol 1,24); Jēzus ir patiesā Svētnīca. Ja Vecās Derības laikā Svētnīcai bija divas funkcijas - nodrošināt tautas tikšanos ar Dievu un pulcināt Izraēla ciltis, tad Jēzus apvieno to visu: Viņā varam pieredzēt patiesu kopību ar Dievu un cilvēkiem. Jaunajā Derībā par Dieva Svētnīcu kļūst katrs kristietis: “Vai jūs nezināt, ka jūsu locekļi ir svētnīca Svētajam Garam, kas jūsos mīt un ko Dievs jums devis”? (1 Kor 6,19)

Vēlme satikt Dievu ir klātesoša katrā Svēto Rakstu lapā un tāda pati vēlme ir katrā cilvēka sirdī. Vecās Derības cilvēki zināja kur atrast dzīvā Dieva klātbūtni - Svētnīcā, bet kur to meklēt šodien? Kristietim šis uzdevums ir atvieglots, jo viņš ir Dieva klātbūtnes pasaulē, Kristus Miesas loceklis, un turklāt viņa paša miesa ir Svētā Gara svētnīca kur arī norisinās Jaunās Derības notikumi. Ja Dieva klātbūtne nes svētību, tad kristieša klātbūtnei arī ir jānes svētība pasaulē, kā ūdens no Svētnīcas sliekšņa apakšas nes dzīvību, atdzīvina un ienes veselību sev visapkārt (Ez 47). Tomēr gadās, ka svētnīcā valda nekārtība un ir nepieciešama radikāla rīcība, lai tur ieviestu kārtību. Šāds radikāls līdzeklis pestīšanās vēsturē bija Jēzus nāves un augšāmcelšanās notikums, kurā tika izveidota jauna Svētnīca, kur ietver katru ticīgo.

Bieži ticīgajiem var rasties grūtības izprast šo Svētnīcu - gan Baznīcu, gan sevi kā Dieva klātbūtnes vietu. Piemēram, kristietis lasa Rakstus, bet tos nesaprot un tādā veidā viņam nav pieejama Rakstu bagātības. Tāpat varētu arī teikt par cilvēka sirdi, ka cilvēks neprot ielūkoties savā sirdī, lai atklātu tās bagātību un dziļumus; cilvēks neuztver šo svarīgo sirds kustību - vēlmi satikt Dievu. Var jautāt, kur es varu satikt Kungu; kur noņemt zvīņas no savām acīm (Apd 9,18); kur sakārtot savu sirdi un attīrīt to no visas liekās un juceklīgās informācijas, lai iekustinātu savu sirdi? Māceklis Filips jautāja: “Kungs, rādi mums Tēvu” (Jņ 14,8), un Jēzus atbildēja: “Es esmu tik ilgi pie jums, bet jūs neesat mani pazinuši? Filip, kas mani redz, redz arī Tēvu” (Jņ 14,9). Dieva iepazīšana nav ēkas, Svētnīcas iepazīšana vai ekskursija, bet Personas iepazīšana. No tā arī izriet, ka Persona atklājas tādā mērā kādā redz, ka tiek pieņemta. Dieva iepazīšana iet roku rokā ar mīlestību, bet mīlestība prasa, lai savā miesas svētnīcā mēs vēlētos ievest kārtību, tādu, uz kādu Jēzus norādīja šīs svētdienas Evaņģēlijā: piedzīvot Kunga nāves un augšāmcelšanās noslēpumu savā dzīvē. Svētais Efraims Sīrietis Dziesmā par ticību raksta: 

Tavs avots, Kungs, ir apslēpts
tam, kas nejūt alkas iepazīt Tevi
Tavi dārgumi šķiet tukši
cilvēkam, kas Tevi atmet.
Mīlestība ir Tava debesu
mantziņa bagātība.
Tas, kas meklē patiesību ar aizvainotu garu
nevar iepazīt, pat, ja patiešām to sastop,
jo vienmēr skaudība aizēno tā saprātu
un nekļūst viņš vairs gudrs, neskatoties uz to, ka cenšas to iepazīt.


br. Jānis Savickis OFMCap

2.19.2018

Mk 9, 2-10, II gavēņa svētdiena, B

Mk 9, 2-10

Otrā gavēņa svētdienas Evaņģēlija lasījums vērš uzmanību Kunga Pārveidošanās noslēpumam, kurā Jēzus atklāja savu godību un vēlējās sagatavot savus mācekļus ciešanu un nāves notikumiem. Jēzus mēģināja trīs mācekļiem parādīt, ka ar krusta nāvi viss nebeigsies, bet gan misija piepildīsies augšāmcelšanā un godībā. Tomēr tuvošanās krusta nāvei bija nepieciešama, lai sasniegtu godību. Šīs svētdienas fragments ir viens no svarīgākajiem Marka Evaņģēlijā un atrodas teksta centrā. Pirmajā Evaņģēlija daļā tiek meklēta atbilde, “kas Viņš ir”? (4,41) un šīs daļas kulminācija tika sasniegta Pētera vārdos: “Tu esi Kristus” (8,29). Noslēpums tiek atklāts. Evaņģēlija 8. nodaļā notiek uzsvaru maiņa stāstā. Līdz šim Jēzus tika attēlots kā ar lielu spēku apdāvināts dziedinātājs un eksorcists, kurš konfliktēja ar visiem izņemot mācekļus, bet pat viņi bija apjukuši. No šī brīža evaņģēlists stāstu virza uz krustu, un par to ļoti skaidri liecina trīs Jēzus norādes par savām ciešanām un nāvi (8,31-32; 9, 31-32; 10,33-34). 

Pārveidošanās kalnā ļoti labi iederas gavēņa laika aizvadīšanā. Jau gavēņa pirmajā daļā ir iespēja pārdomāt dažus Pashas noslēpumus, kuriem lielajās dienās, iespējams, nebūs laika pievērsties. Jēzus seja bija pārveidota, drēbes spožas, mākonis un balss no debesīm atklāja patiesību, ka Jēzus ceļš uz krustu ir pashāls notikums. Trīs mācekļiem Pārveidošanās vēsta, ka, neskatoties uz apjukumu, Jēzus ceļam ir apslēpta un dziļa jēga. Viņi jau zināja, ka Jēzus Kristus ir Mesija un redzēja, ka ceļš ved uz krustu, taču vēl nesaprata, ka krusta noslēpumā ir apslēpta godība. Tāpēc arī Kungs trijiem mācekļiem dāvā īsu godības pieredzi. Var jautāt, vai mācekļiem pietiek ar šādiem brīžiem, vai nevajadzētu “labākus” pierādījumus? Vai ikdienas dzīves pieredze piedāvā tādus atelpas brīžus un vai protam to atpazīt? Pēteris pat būdams īstajā vietā un laikā neizprata notikuma jēgu. Mums jau Evaņģēlijos ir dots viss šīs ticības pieredzes apraksts un evaņģēlists aicina savā ticības dzīvē paļauties uz to. Kungs mums dod tik daudz cik nepieciešams - gan žēlastības, gan atelpas brīžus. 

Marks Evaņģēlijā uzsver trīs reizes (5, 37; 9,2; 13,3), ka Jēzus aicināja atsevišķi Pēteri, Jēkabu un Jāni. Tā ir vēsts lasītājam, ka sākas kāds svarīgs notikumu apraksts. Pirmajā notikumā (5,37) Jēzus piecēla nomirušo meiteni, bet pēdējā, trešā - Viņš pravietoja par Jeruzālemes krišanu un Dieva Dēlu (13,3) un lūdzās Ģetzemenes dārzā (14,33). Ja skatās uz šīs svētdienas un Ģetzemenes epizodi, tad dažādos elementos tie ir līdzīgi: klātesoši ir tie paši trīs mācekļi (14,33), Pēteris runā viņu vārdā “un tie nezināja, ko Viņam atbildēt” (14, 40). Atšķirība ir tā, ka Pārveidošanās kalnā Tēvs runāja un tika atklāta Jēzus godība, bet Olīvkalnā Tēvs klusē un Jēzus tiek parādīts ļoti cilvēciski. Jēzus Olīvdārzā atklāj savu garu, savu iekšējo pasauli mācekļiem. Šī stunda bija Viņa misijas piepildījums, bet izskatījās pretēji, ka tā nav veiksme, bet izgāšanās. Evaņģēlists gan Pārveidošanās, gan arī Ģetzemenes ainu izprata kā atklāsmes notikumu. Divi vienlīdz svarīgi notikumu, no kuriem godības atklāšana ir vieglāk saprotama, bet Jēzus bez ārējām zīmēm ir grūti sagremojama patiesība. 

Kas tā bija par atklāsmi? Šajā svētdienā tiek parādīta godība un Cilvēka Dēla cieņa, kurš iet pieņemt savu krustu. Savukārt Ģetzemenē atklājas Dieva Dēla cilvēciskums. Jēzus atklājās kā Cilvēks, kas baiļojās un skuma (14,33). Vai tā nav pārsteidzoša atklāsme? Nepietiek tikai ar ceļu kalnā, lai atklātu Cilvēkā Dieva Dēlu, bet ir arī jānoiet ceļš lejā, lai atklātu kā Dieva Dēls tiek pārbaudīts cilvēciskajā dabā. Iemiesošanās Dieva Dēlam ir pazemojoša, bet pēc tam seko paaugstināšana. Tādā veidā Kristus piedalās cilvēka eksistences pieredzē līdz tās dziļumiem (Filip 2,6-11). Ģetzemenes atklāsme ir “apgriezta” Pārveidošanās kalna atklāsme un ja mēs paliekam tikai pie Ģetzemenes, mēs nevaram šajā Cilvēkā atpazīt Dieva godību. Tikai ticības gaismā varam ieraudzīt Dieva Dēlu, kurš mums atklāj savu cilvēcisko vājumu. Šeit iepazīstam Jēzus Kristus noslēpuma otro pusi; šis noslēpums ir tik pat nepieciešams kā godības noslēpums, lai varētu iepazīt Jēzus visā pilnībā - kā Dieva Dēlu, kuram nav nepieciešamas ārējas varas zīmes: Viņš paklausībā un klusumā atzīst Dievu par savu Tēvu.

Abas šīs atklāsmes ir grūti izprotamas. Mācekļiem jau ar to bija problēmas. Baznīcas vēsturē arī bija strīdi, kuros vieni uzsvēra vai pārspīlēja Jēzus cilvēciskumu, bet citi dievišķību. Pat mūsdienās, zinātnes laikmetā, var skeptiski uzlūkot Jēzus brīnumus, augšāmcelšanos un Dieva Dēla dabu. Vai arī nevēlēties uzlūkot Jēzus cilvēciskumu, jo tas ir neizprotami, neizdevīgi un Dieva Dēlam necienīgi. Tomēr Evaņģēlijs neļauj ieciklēties savā izdevīgajā domāšanas veidā. Kungs ņem līdz mācekļus, lai palīdzētu viņiem izprast Dieva Dēla noslēpumu, ka ceļš uz godību - gaismas ceļš, kas uzveic tumsu - iet caur sevis dāvāšanu un krusta negodu. Kungs nemitīgi grib mūs ņemt sevi līdzi, lai mēs saprastu, ka šāds ceļš ir nepieciešams. Pārveidošanās ir tāds brīdis, kad uz Jēzus ciešanām varam īpašā veidā skatīties ar ticības acīm, lai neapstātos pie nāves, bet nāve kļūtu par vārtiem uz brīvību un augšāmcelšanos. Nomiršana grēkam un ļaunumam ikdienas dzīve ir ļoti nepieciešama, bet to nevar pieredzēt bez svētīga klusuma un pārbaudījumiem, un arī bez ticības gaismas un Kunga tuvības. 

Evaņģēlijs parāda ceļu, kurš ir iespējams pateicoties ticībai; ceļš, kura laikā var uzlūkot Kristus vaigu. Pārveidošanās parāda mācekļiem, ka Jēzū notiek cilvēka alku piepildīšanās, lai varētu caur dzīves grūtībām iziet bez nevajadzīgiem zaudējumiem, nesot ciešanu un nāves smagumu, tomēr nesabrūkot zem apkārtesošā haosa. Jēzū tiek atgādināts, ka īstenībai jau tagad ir dziļa jēga, nozīme, kuru liela daļa nespēja atklāt un kas var likties pretrunīga. Problēma ir tā, ka tagadnes jēgu ir vēlēšanās atklāt nekavējoties vai saskaņā ar kādu savu filozofiju un vīziju. Kunga Pārveidošanās noslēpumā mums atklājas, ka, kaut arī cilvēki pieredz ciešanas, sāpes un nāvi, un nevar izbēgt no šīs dzīves skolas, to arī pieredzēja Jēzus Kristus, tomēr cilvēks ir radīts dzīvei, mīlestībai, atdzimšanai un augšāmcelšanai. Tas ir kristīgā ceļa noslēpums. Esam aicināti jau šodien pieskārties debesu “drēbju vīlei” (Mk 6,56), kur “Dievs noslaucīs katru asaru no viņu acīm, un nebūs vairs nāves, ne bēdu, ne vaidu, ne sāpju, jo bijušais pagājis” (Atkl 21,4).

Kunga Pārveidošanās noslēpums Mateja Evaņģēlijā:


br. Jānis Savickis OFMCap

2.12.2018

Mk 1, 12-15, I gavēņa svētdiena, B

Mk 1, 12-15

2018. gada lielā gavēņa svētdienās Evaņģēlija lasījumi ļaus mums pārdomāt šī laika pashālo raksturu. Pirmās divas svētdienas lasīsim jau ierasto Marka Evaņģēliju, bet vēlāk pāriesim pie Jāņa Evaņģēlija, jo tas parāda īpaši skaidri Kristus godību, kas atklājas uz krusta un augšāmcelšanās notikumā. Lasījumu izkārtojums, kuru iepazīsim gavēņa svētdienās, var palīdzēt pietuvoties Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumam kā viena pashāla noslēpuma diviem elementiem, kā arī ieraudzīt Jaunās Derības iestāšanās nopietnību visai cilvēcei. Ja ticīgais rūpīgi seko šiem lasījumiem, tad tiem ir jāietekmē viņa dzīve, un jāveic izvēle par labu Jaunajai Derībai un jāpieņem savā dzīve pashālais domāšanas veids: atdzimšanu caur krustu un upuris ļauj savu dzīvi atjaunot jaunā un pilnīgāka veida.

Pirmā gavēņa svētdiena parāda Jēzu, kurš pieveic sātanu, lai neļautu viņam sagraut Dieva pestīšanas plānu. Šajā komentārā uzsvars tiks likts uz fragmenta pirmo daļu (1, 12-13). Iepriekš tekstā Gars nolaižas pār Jēzu kristību laikā, bet nākamajā epizodē Tas jau ieved Viņu tuksnesī sadursmei ar sātanu. Fragments sākas ar Markam raksturīgo “tūdaļ” (euthys). Jēzum nebija laika gozēties kristību godība, un neatvilcis elpu dodas tālāk. Pēc Jēzus kristībām varēja domāt, ka Viņa publiskā darbība iesāksies ar lielu majestātiskumu un Viņam nebūs problēmu sasniegt cilvēku sirdis, tomēr Gars Viņam sagatavo grūtāku uzdevumu - sastapties ar sātanu tuksnesī. Tas jau vien norāda, ka Jēzus misija nebūs viegla. Valoda, ko lieto evaņģēlists ir viennozīmīga, Gars izspieda, izgrūda (gr. ekballein) Jēzu tuksnesī!

Evaņģēlisti Matejs (4,1-11) un Lūkas (4,1-13) šo notikumu apraksta daudz plašāk, jo piemin trīs Jēzus kārdināšanas un citātus no Rakstiem, ar kuriem tiek atvairītas sātana viltības. Evaņģēlists Marks raksta tikai par kārdināšanas vietu (tuksnesis), ilgumu (četrdesmit dienas), kārdinātāja identitāti (sātans) un to, ka Jēzus bija kopā ar savvaļas zvēriem un eņģeļi Viņam kalpoja; Marks vēlējās pateikt ļoti skaidri un lakoniski, ka Jēzus ir Dieva Dēls un Viņu vada Gars, lai Jēzus sludinātu Dieva valstību un, pirmkārt, iesākot savu darbību ar uzvaru pār sātana. Jēzus kārdināšana nav parādīta kā kaut kāda neveiksmīga apstākļu sakritība vai grūtības, kas izrietētu no Jēzus kļūdām. Tuksnesī tāpat kā pie Jordānas upes Jēzu vada Gars, Viņš nenodarbojas ar pārgalvīgu improvizāciju. Kristībām sekoja kārdināšana kā nepieciešams turpinājums, lai Jēzus sekotāji neuztvertu Viņu kā dievišķu mašīnu, kurai nebija savas gribas un vēlmes. Kārdināšana mums parāda kā top brīva un neatkarība persona - tāda, kas Dieva gribu padara par savu. Šīs izvēles nozīmību var aptvert vienīgi zinot kāda ir alternatīva izvēlne, un tas bija sātans - burtiski pretinieks, kas pārstāvēja visus haosa un tuvredzības spēkus. 

Evaņģēlista Marka īsākā notikumu versija atsauc atmiņā Ēdeni un paradīzi, kas atgādina neaptraipīto radības sākumu un beigu atjaunošanu. Kristus ir jaunais Ādams, bet šoreiz Tas, kas spēj nostāties pretī pretiniekam. Jēzus sastapās ar līdzīgiem kārdinājumiem kā Ādams un Izraēlis Vecajā Derībā; Jēzu kārdina sātans savvaļā - līdzīgi kā viņš kārdināja Ādamu paradīzes dārzā. Viss notikums norāda uz Izraēli, kurš četrdesmit gadus gāja pa tuksnesi. Jēzu Gars ieveda tuksnesī uz četrdesmit dienām, bet Izraēlis tika četrdesmit gadus pārbaudīts tuksnesī. Jēzus parāda, ka var pretoties un uzveikt kārdinājumus. Ādamam un Izraēlim tas neizdevās. Ar šo notikumu iesākās vesela cīņu sērija pret dēmoniem (Mk 1,25.31.34; 2,11; 3,5; 5,13. 39-41); ļaunais tika sakauts, bet kā tas karā ir, paliek dažādi sātana pretestības punkti, un tā tos var novērot līdz pat mūsu dienām.

Evaņģēlists izmanto to pašu tipoloģiju, ko apustulis Pāvils pielieto vēsturē Romiešiem: “Ādam[s]...ir nākamā attēls...Tātad, kā viena vainas dēļ pār visiem cilvēkiem nākusi pazudināšana, tā Viena taisnības dēļ pār visiem cilvēkiem nācis attaisnojums dzīvībai.” (5, 14.18) Cerību par paradīzes atjaunošanu pauž arī pravietis Isajs, kurš raksta par atvasi no Jesses, Dāvida tēva, saknes: “pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars” (11,2), un Viņš atjaunos paradīzi: “Tad vilks mājos pie jēra un pantera apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs.” (11, 6; skat. 65, 25) 

Marka izmantotie motīvi norāda uz to, ka Gars Jēzu ieveda tuksnesī, lai stātos pretī sātanam, jo ļaunie gari mitinājās pamestās vietās (Mk 5,10). Sātans kārdināja Jēzu, lai tas pamestu savu misiju; tomēr rodas priekšstats, ka Jēzus neievēro ļaunā viltības, jo īsteno savu plānu, koncentrējas uz galveno - uz to, kas jādara, un nevis uz sīkumiem. Jo vai sātana viltības un piedāvājumi nav sīkumi salīdzinot ar Dieva pestīšanas plānu un mīlestību pret katru cilvēku? Uzticība Tēva gribai arī nodrošina Kunga uzvaru. Jēzus parāda, ka Viņš ir situācijas noteicējs, kurš atjaunos radību un piepildīs Isaja redzējumu. Var ievērot, ka viens no elementiem Jēzus cīņā ar ļauno ir dzīvošana saskaņa ar radības ieceri un dabu; radība netiek dievišķota, tai nevajag pakļauties, kļūt par tās vergu, bet vienkārši dzīvot harmonijā ar to. Jēzus kā pilnīgs Cilvēks tā spēja dzīvot un dod norādes mūsu dzīvei. 

Jēzus neuzsāk gavēšanu kā askētisku praksi, bet Dieva Gars Viņu ieved tuksnesī, jo gavēšana Viņam ir, pirmkārt, paklausība Tēvam un nevis kaut kāda nesaistīta ar Dieva gribu pilnveidošanas prakse; šī paklausība noved Viņu līdz pat Krustam! Kristus savu misiju iesāka un pabeidza viens - vietās, kur šķietami nevar sludināt un īsteno Savu misiju. Visi svētie, kas Viņam sekoja, mācījās iztukšot sevi no visa, kas traucēja dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, lai jau ar autentisku spēku sludinātu Dieva valstību. Jezus parāda, ka var dzīvo šajā pasaulē starp miesas nedrošību, savvaļas zvēriem un dzīves drāmām no vienas puses, un Dieva gribu, pārdabisku aizsardzību un eņģeļiem no otras puses; ja Dievs ienāk ar savu klātbūtni cilvēka eksistencē, tad var dzīvot starp dzīves galējībām un kārdinājumiem. 

br. Jānis Savickis OFMCap

2.05.2018

Mk 1, 40-45, svētdiena VI, B

Mk 1, 40-45

11. februāra svētdiena, pēdējā pirms gavēņa laika sākuma, aicina Baznīcu  pārdomāt kārtējo Dieva valstības klātbūtnes zīmi. Iepriekšējās divas svētdienas redzējām kāda izskatījās Jēzus diena un kādus labus valstības darbus Viņš darīja. Notikumu vērotājiem Jēzus darbs varēja izskatīties kā liels veiksmes stāsts, īpaši mācekļiem, kuri redzēja visus brīnumus, tomēr šosvētdien Jēzus parāda, ka nav ieradies uzturēt popularitātes reitingus, bet gan sasniegt visdažādākās vietas un cilvēkus. Jēzus turpināja savu ceļu un orientējās uz jauniem virzieniem, kur arī Viņš sastapa visnegaidītākās ticības izpausmes.

Tā kā ar šo Evaņģēlija fragmentu mēs tuvojamies pelnu trešdienai, tad vērts tā kontekstā pārdomāt savu ieiešu gavēņa laikā. Varbūt Evaņģēlijs iedvesmos kādu atgriešanās virzienu vai svarīgus dzīves kontroljautājumus. Šajā svētdienā Jēzus priekšā nostājās spitālīgais, kas var mums nedaudz palīdzēt saprast mūsu stāvokli uz gavēņa sliekšņa. Protams, grūti ir iztēloties, ka mani piemeklē tāda slimība, kas izslēdz no sabiedrības. Vecajā Derībā šādiem cilvēkiem bija veltīti rūpīgi izstrādāti priekšraksti (Lev 13-14), lai nešķīsto cilvēku izraidītu no kopienas. Nevarēja viņš ne pie kā pietuvoties un pieskarties; pameta savu ģimenes un draugus.

Jāuzsver, ka spitālību Jēzus laikā nevajag jaukt ar mūsdienas izpratni par šo slimību, jo spitālības (gr. lepros) jēdziens attiecās uz ādas slimībām vai arī uz apģērbiem un mājām (Lev 14,33-57). Katru, ko turēja aizdomās par spitālību, priesteris izpētīja, jo vienīgi viņš varēja paziņot, vai cilvēks ir slims vai attīrīts. Izraēla priesteri atšķīrās no citu reliģiju priesteriem, kuri pazina dažādus dziednieciskus noslēpumus, ar to, ka tiem nebija nekādi dziedināšanas rituāli un tikai konstatēja slimību. Jūdi ticēja, ka dziedināšana ir pilnīgā Dieva ziņā. Aizliegumi nebija saistīti ar bailēm no slimības izplatīšanās, bet attiecās uz reliģisko izpratni par to, kas ir šķīsts un nešķīsts. Spitālība, līdzīgi kā līķis, tika uzskatīs par nešķīstību nesošu lietu. Ja pieskaroties līķim varēja ar rituālu palīdzību šķīstīties, tad spitālības gadījumā bija jāsaņem dziedināšana.

Evaņģēlija fragmenta jāpievērš uzmanība Jēzus un spitālīgā cilvēka dialogam. Spitālīgais, kas pienāca pie Jēzus bija ar dziļu ticību, jo izrādīja Viņam lielu cieņu. Svētais Jānis Hrizostoms precīzi viņu raksturo: “Tas, kas pienāca bija saprātīgs un ar lielu ticību. Nepārtrauca mācību, neizspiedās cauri pūlim, bet pagaidīja atbilstošu brīdi, un, kad Jēzus nokāpa no kalna, piegāja pie Viņa, taču ne ierastā veidā, bet ar lielu dedzību”. Darbības vārds “atnākt” Evaņģēlijā izsaka cieņpilnu attieksmi, bet nomešanās uz ceļiem attiecas uz reliģisko kultu. Jēzū šis cilvēks redz kaut ko vairāk par mācītāju. Nesaka Viņam: “Ja palūgsi Dievu…”, kaut arī tika uzskatīts, ka Dieva piesaukšana spēj dziedināt spitālību (2 Ķēn 5, 11), bet lūdz, lai Jēzus pats to izdara - to, ko var paveikt tikai Dievs.

Vienīgais viņa pārkāpums bija šķīstības likumu neievērošana, tomēr šajā gadījumā to arī neievēroja Jēzus. Kungs apžēlojās ar šo cilvēku, izstiepa roku un dziedināja viņu. Uzrunājošs ir pats dziedināšanas apraksts: “Jēzus apžēlojās par to; Viņš izstiepa savu roku, pieskārās viņam un sacīja tam: Es gribu, topi šķīsts!” (Mk 1, 41). Vārdu kārtība atklāj svarīgas patiesības par Jēzu attieksmi pret cilvēkiem. Jēzus apžēlojās un bija aizkustināts, un tas nozīmē, ka ievēroja otru cilvēku, ieinteresējās par viņu un viņa ciešanām. Pēc tam pieskārās slimajam un dziedināja viņu. Tas, kas pieskārās slimajam pats kļuva nešķīsts, bet Jēzus pieskaroties dziedināja. Jēzus iesaistījās ļoti konkrētu attiecību un kontaktu veidošanā ar cilvēkiem, un nenēsāja līdzi dezinfekcijas līdzekļus. Vēl viens elements šajā teikumā ir Jēzus vārdi, kas ļauj atklāt notiekošā jēgu. Vārdi “Es gribu” izskan tik spēcīgi kā Radīšanas grāmatas sākumā, kad Dievs radīja pasauli!

Jēzus brīnumi ir vērsti uz Dieva valdīšanas ienākšanu pasaulē, un var pat domāt par radīšanas atjaunošanu. Tiklīdz iestājas Dieva valdīšana radība atgūst savu patieso spozmi. Jēzus brīnumi ir patiesi un neizsakāmi pārāki par jebkādiem maģiskiem trikiem, jo tie ieved pestīšanā, atbrīvo un dziedina. Jēzus neprasa tādu ticību, kas atgādina pacienta uzticēšanos ārstam vai izmisīgu pakļaušanos buramvārdiem. Ticība Rakstos nozīmē pieņemt Dieva solījumu īstenošanos, ka Dievs darbojas šodien un Viņam var uzticēties. Marka Evaņģēlijā ticība ir personīgu un tuvu attiecību veidošana ar Jēzu. Šajā fragmentā to ļoti labi var redzēt.

Spitālīgais atpazina Kungu un zināja, ko no Viņa lūgt. Tā ir liela māksla ticības dzīvē iepazīt patiesību un smelties no tās dziedinošos spēkus. Ja “netrāpa mērķī”, ja nepieiet pie Jēzus un nekonfrontē savu dzīvi priestera priekšā, cilvēkam var šķist, ka viņš ir vesels un šādā komiskā stāvoklī nodzīvot daudzus gadus. Baznīcas dzīvē Jēzus dziedinošie vārdi joprojām ir aktuāli. Pirmkārt, jau tas attiecas uz sakramentiem, un īpaši uz slimnieku sakramentu (Mk 6, 13). Jēzus neatcēla izpratni un dalījumu par to, kas ir šķīsts vai nešķīsts, bet būtiski padziļināja to. Jēzum svarīgi bija pasaulē ievadīt Svētā Gara darbību un uzveikt nešķīstā gara ietekmi; Viņš mācīja, ka cilvēku nešķīstu var padarīt sirds domas un vārdi. Kungs tāpēc mācīja ar savu piemēru kā nest pasaulē šķīstību. Viens no veidiem sastopot cilvēku ir izrādīt patiesu aizkustinājumu un interesi par otru cilvēku, pieskārties un pateikt svarīgus vārdus. Tas arī nozīmē veltīt laiku, bet arī prast sūtīt tālāk - sūtīt pie Baznīcas. Savukārt izolācija un noslēgšanās sevī biedējoši atgādina nešķistību.

br. Jānis Savickis OFMCap