8.31.2020

Mt 18,15-20, svētdiena XXIII, A

Mt 18,15-20


Viena no Baznīcas īpašībām ir rūpes par tiem, kas ir nomaldījušies un brālīgs rājiens tiem, kuriem tas ir nepieciešams. Baznīcas locekļi nav atbildīgi tikai paši par sevi, bet arī par saviem ticības brāļiem un māsām. Evaņģēlists Matejs Evaņģēlijā izrāda īpašu interesi par Jēzus mācību, kas attiecas uz Baznīcu. Viņš labi zināja par ikdienas Baznīcas dzīves izaicinājumiem un problēmām. Tikai šajā Evaņģēlijā mēs varam dzirdēt, ka Jēzus lieto vārdu “baznīca” (ekklēsia 16,18; 18,17), runā par Baznīcas autoritāti (16, 18-19; 18,18), disciplīnu (18,15-18) un amatiem (23,8-10). Kad evaņģēlists raksta par Baznīcu, viņš galveno uzmanību vērš uz vienu tēmu: kā lai Baznīca neatkārto tās pašas kļūdas kā “samaitātā un laulības pārkāpēju paaudze” (Mt 12,19; 16,4), kas noraidīja Jēzu un vajāja Viņa sekotājus. Lai nepieļautu vecās kļūdas, Matejs izceļ Jēzus vārdus par liekulību, kas bija sastopams jūdaismā un tādā veidā brīdinot Baznīcu, lai tā ganītu vājos kristiešus ar īpašu rūpību. 

6. septembra svētdienas Evaņģēlija lasījums rāda kādai jāizskatās ticīgo labošanas mākslai. Jēzus uzsvēra žēlsirdības un labvēlības nepieciešamību, lai attiecībās valdītu smalkjūtība un iecietība. Vēršoties pie ticīgā, kas grēko, Baznīcai nav mērķis kritizēt vai apsūdzēt, bet glābt to, kas ir nomaldījies. Ja viens kristietis “sagrēko pret” otru, tad cietusī pusi meklē izlīgšanas iespēju. Jēzum rūp katrs ticīgais, kura ticība ir ļodzīga. Mateja Evaņģēlija 18. nodaļa parāda kā Baznīca nāk pretī tiem, kas ir vāji un sagrēkojuši. Evaņģēlists šajā nodaļā ir sakopojis Jēzus mācību par to kā pazemīgi pieņemt vienam otru (18, 1-5.10), kā izvairīties uz uzvedības, kas liktu citam ticīgajam grēkot (18,6-9), kā atgriezt tos, kas nomaldījušies no ceļa (18, 12-13), kā meklēt izlīgšanu (18,15-20) un piedot (18,21-35). Jēzus labi pazina cilvēka vājumu un vērsa savu uzmanību pie tiem, kas viegli varēja pakrist (18,6-9), nomaldīties (18,12-14), grēkot pret citiem (18,15-17).

Norādījumiem par citu labošanu jūdu tradīcijā ir sena vēsture. Ievērojamākais teksts ir Levītu grāmatā (19,15-18), kur Kungs saka: “pamāci savu tuvāko” (19,17) vai arī Sīraha gudrības grāmatā (19,13-20,2): “Cik gan labāk ir izsacīt pārmetumus nekā glabāt dusmas!” (Sīr 20,2). Rājiens var attiekties uz grēku: “uzrādi viņa vainu” (Mt 18,15), vai atmaskot grēku: “Ikviens, kurš dara ļaunu, nīst gaismu un nenāk gaismā, lai viņa darbi netiktu nosodīti” (Jņ 3,20), vai pārliecinātu par grēku un vainu (Jņ 8,46) un atspēkot viltus mācības (Tit 1,9). Mūsdienās, kad tiek uzsvērts iecietības gars, Bībele turpina runāt par aizrādīšanu un rājieniem, un uzlūko tos kā mīlestības darbu (Ebr 12,5-6). Citu labošanai ir liela pastorālā nozīme un šī tēma bieži parādās Jaunās Derības vēstulēs. 

Kungs norāda uz trīs posmiem šajā grēka labošanas darbā. Pirmā rīcība ir satikties divatā. Jēzus norādītais labošanas ceļš ir ļoti pārdomāts un tā mērķis nav kādam rādīt ar pirkstu, bet lai “iemantotu” (1 Kor 9,19-20) brāļus un māsas Jēzum Kristum. Rabīni un citi mācītāji arī aizstāvēja šādu labošanas praksi un uzsvēra, ka publiska nevajadzīga citu apkaunošana ir liels grēks, bet viņi arī uzsvēra aizrādījumu izteikšanas nepieciešamību. Tam visam mērķis ir pestīšana: “Ja kāds neklausa šīs vēstules vārdiem, to ievērojiet īpaši un ar tādu nebiedrojieties, lai viņš nokaunas. Taču neuzlūkojiet viņu kā ienaidnieku, bet gan pamāciet kā brāļi” (2 Tes3,14-15). Lēnprātības gars šādā privātā saskarsmē ir svarīgs un dziedinošs abām pusēm: “Brāļi, ja arī kāds cilvēks izdarījis pārkāpumu, tad jūs, kas esat garīgi, centieties viņu izlabot lēnprātības garā, bet pielūko, ka arī tu pats nekrīti kārdināšanā” (Gal 6,1). Ja zem četrām acīm neizdodas atrisināt nesaskaņas, tad tikai var aicināt lieciniekus. 

Ja privātas tikšanās laikā nav iespējams panākt kopsaucējus, ir jāaicina divi vai trīs liecinieki. Tas bija saskaņā ar Atkārtotā likuma grāmatas prasību: “Viens liecinieks nedrīkst liecināt par kāda vainu vai grēku…, lieta lai tiek izskatīta pēc divu vai trīs liecinieku liecības” (19,15). Ja cilvēks liecinieku klātbūtnē atteicās laboties, viņam jāiet Baznīcas priekšā. Atteikšanās pakļauties Baznīcai uztvert tādu cilvēku kā “pagānu un muitnieku” (Mt 18,17). Apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem brīdina: “Es jūs lūdzu, brāļi, uzmaniet tos, kas rada šķelšanos un piedauzību pret to mācību, ko jūs esat mācījušies, un izvairieties no tādiem” (Rom 16,17). 

Rabīnu tradīcijā dievišķā klātbūtne ir pieredzama tad, kad divi vai trīs kopā studē Toru. Līdzīgi Jēzus svēto vietu nenosaka ģeogrāfiski, bet saskaņā ar rīcību. Tomēr vārdi: “ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs” (Mt 18,19) nav jāizņem no konteksta vai jādomā, ka Dievs ir kāda automātiska dāvanu došanas procesa elements. Ja mēs pārdomājam šos Jēzus vārdus šīs svētdienas Evaņģēlija fragmenta ietvaros un nekoncentrējamies tik daudz uz lūgšanu, tad mums atklājas kaut kas vairāk. Šie "divi" ir tie, kas nonāk pie vienprātības - cietušais un pāridarītājs - , kuri panākuši vienošanos par savu problēmu un tad debesu Tēvs to apstiprinās šo izlīgšanu. Ja meklējam kaut ko vairāk par lūgšanu, tad Svētie Raksti bagātīgi runā par lūgšanas piepildīšanos (Mt 21,11; Jņ 14,13-14; 15,7-8.16). 

Šajā svētdienā mēs ļoti skaidri iepazīstam, ko Kungs vēlas no savas Baznīcas, lai tā spētu praktizēt abpusējas pamācības mākslu. Ikdienas dzīves samezglojumos tas ir pienākumus ar kuru sastopas katrs ticīgais. Jāņem vērā, ka Kungs runā par attiecībām kristiešu starpā, kuri pieņēmuši savās dzīvēs Kristus nāves un augšāmcelšanās loģiku. Tas nenozīmē, ka vienmēr var nonākt pie vienošanās, bet ir daudz lielāka iespēja izlīgt un neievainot vienam otru vēl vairāk. Ja kristietis ar šādu labošanas vēsti un aizrādījumu griežas pie tiem, kas nepazīst Kungu, viņš var ieiet svešā teritorijā, kurā var piedzīvot vilšanos. Kunga solījumi ticīgajiem ir pārsteidzoši. Ja ticīgie divatā dalīsies savā starpā un mīlestībā nostāsies Dieva priekšā, Kungs viņiem dāvās mieru un Kungs iemājos tur, kur divi vai trīs pulcēsies Jēzus vārdā. Vienprātība kristiešu starpā ir izšķiroša, lai Kungs arvien spēcīgāk varētu iemājot kristiešu starpā un tādā veidā pārveidotu dzīves un pieviltu jaunus brāļus un māsas izlīgšanas kopienai. 

br. Jānis Savickis OFM Cap



8.24.2020

Mt 16,21-27, svētdiena XXII, A

Mt 16,21-27

30. augusta svētdienā turpinām lasīt Mateja Evaņģēlija 16. nodaļu. 23. augustā mēs iepazināmies ar Pētera ticību un Kunga atzinības vārdiem, bet šajā svētdienā svinīgo toni nomaina Jēzus dzīves un mācības un sūtības reālā un praktiskā puse, kas var būt grūti pieņemama. Pēteris atkal ir šī fragmenta centrā un viņam ir jāatklāj, ka Kristus, kura ticību viņš atzina, nepiepilda cilvēciskās gaidas par pestīšanu. Jēzus dāvātā pestīšanas vēsts neapmierina cilvēka vēlmi kontrolēt un valdīt lietas un cilvēkus saskaņā ar egoistiskiem ieskatiem, bet balstās pazemībā un kalpojumā. Līdzīgi kā Pēteris šajā svētdienas Evaņģēlijā, arī mēs esam aicināti atklāt to, ko Dievs grib mums dāvāt un tas atšķiras no tā, ko mēs paši vēlamies sev. 

Iepriekšējā svētdienā mēs noslēdzām lasīt Mateja Evaņģēlija pirmo daļu (4,17-16,20), kurā Jēzus visiem sludināja Evaņģēliju un piedzīvoja dažāda veida reakcijas un pretestību. Šajā svētdienā mums atklājas Jēzus mesiāniskās misijas patiesais mērķis, kura laikā Kungs piedzīvos noraidījumu un nāvi. Šajā Evaņģēlija daļā (16,21-18,35) Jēzus māca tikai savus mācekļus un pēc tam Viņš Jeruzalemē sastapsies ar tautas līderiem, izsauks Kunga ciešanas un nāvi Jeruzalemē (19,1-25,46). Evaņģēlists Matejs atklāj mums Jēzu kā Izraela tautas mesiju, kurš sastopas ar savas tautas neticību. Kad kļuva skaidrs, ka Izraels atmet Jēzu kā mesiju, Kungam bija jāveic divas darbības. Pirmkārt, izveidot jaunu kopienu, tautu. Otrkārt, atdot savu dzīvību par cilvēkiem. Iepriekšējā svētdienā redzējām kā Viņš uzsāka pirmo darbu, šajā Viņš uzmanību vērsa otrajam darbam. 

Līdz šim Jēzus uzturējās Galilejā jeb ziemeļos no Jeruzalemes, bet tagad uzmanība pamazām pārvirzās uz dienvidiem. Kungs brīdināja, ka šī virzīšanās uz Jeruzalemes pusi nepaliks bez sekām, bet ir cieši saistīta ar Viņa ciešanām un nāvi. Šī ģeogrāfiskā pārvirzīšanās ir tēls kādai daudz svarīgākais domāšanas pārorientācijai un no šī brīža līdz ieiešanai Jeruzalemē (21.nod.), Jēzus vairāk bija nodarbināts ar savu mācekļu mācīšanu un sagatavošanu nekā publisko darbību. Tagad arvien izteiktāk parādās krusta noslēpums Jēzus vārdos un darbos. Tieši šo svētdien dzirdam pirmo (Mt 16,21) reizi no trīs (17,22-23; 20,17-19), kad Jēzus runāja par savu nāvi. Jēzus devās pretī savai nāvei, bet mācekļiem bija jāmācās sadzīvot ar šo dzīves jauno perspektīvu. 

Pēteris norāja Jēzu, bet saņēma brāzienu no Kunga, jo spēlēja sātana lomu. Viens no pirmajiem noteikumiem antīkās pasaules māceklībā bija tāds, ka nekad nedrīkst kritizēt savu skolotāju un īpaši jau cilvēku priekšā. Pēteris pārkāpa šo kultūrā balstīto noteikumu. Pētera reakcija bija dabisko aizsardzības instinktu vadīta un vairs neatgādināja Tēva iedvesmotos vārdus (Mt 16,17). Jēzus jau iepriekš - kārdināšanas laikā - lika sātanam atkāpties (Mt 4,10) un tagad Viņš atkārtoja šo pavēli. Jēzus nāca šajā pasaulē, lai atdotu savu dzīvi un dzīvību par cilvēkiem, un katrs, kas vēlējās Viņu atrunāt darīja sātana darbu. Pēterim tas likās pārāk daudz un īpaši pēc viņa svinīgā ticības apliecinājuma (Mt 16,16). Kā laikabiedri, arī viņš visdrīzāk izprata mesiju pasaulīgās un politiskās kategorijās. Pat Vecajā Derībā pravieši centās izvairīties no moceklības (1 Ķēn 19,3-4; Jer 20,7-18). Lai arī moceklība asociējās ar praviešiem, taču viņu mērķis nebija asinsliecība. Neveiksme un nāve neietilpa mācekļu plānos. Mācekļi redzēja Jēzu cilvēciskā gaismā: “nedomā to, kas ir Dieva, bet kas cilvēcīgs” (Mt 16,23). Jēzus vārdiem par nāvi mācekļu ausīs nebija nekāda jēga. 

Izrādījās, ka “klints” var kļūt par klupšanas akmeni. Pēteris nesaprata kā var būt mesija un vienlaicīgi nomirt no tautas vecajo rokām. Izrādījās, ka sekošana Jēzum nesaistījās ar tūlītēju godību, bet cilvēkam, kas seko Kungam ir jāaizliedz sevi un savas ambīcijas; jāņem savs krusts un jāseko Kungam. Romas Impērijā notiesāts noziedznieks pats nesa savu krustu uz sprieduma vietu. Tādā veidā viņš publiski rādīja, ka ir padevies un pakļaujas kārtībai, kurai iepriekš pretojās. Tāpat mācekļiem jārāda sava padevība Dievam pret kuru iepriekš bija sadumpojušies. Jēzus un mācekļu ceļš iet caur grūtībām un ciešanām, bet zaudējot savu dzīvību, ir iespēja iegūt labāku. 

Jēzus vārdi “Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man!” (Mt 16,24) nenozīmē noliegt sevi un atteikties no visa, jo sevis aizliegšanās var būt arī egoistisku motīvu vadīta. Daudzās praksēs, īpaši ārišķīgās, cilvēki meklē iespēju kā apmierināt savas ego ambīcijas. Sevis aizliegšanās ir citāda un nozīmē atteikšanos no savas gribas, lai Dieva valstība varētu kļūt par dzīves vissvarīgākajām rūpēm. Krusta ņemšana nenozīmē savas dzīves sloga palielināšanu, bet nāvi savam pāraugušajam “es”, personiskajām kaprīzēm un koncentrēšanos uz sevi. Vai lai cik būtu cēli un nesavtīgi cilvēka mērķi, vienmēr ir jāņem vērā Dieva griba, kas var atmaskot, ka pat zem lieliem uzrakstiem slēpjams meli un šķelšanās. Vienīgais veids kā neiekrist šajās lamatās ir uzticība un paklausība krusta loģikai. 

br. Jānis Savickis OFM Cap

8.19.2020

Mt 16,13-20, svētdiena XXI, A

Mt 16,13-20

23. augusta svētdienā lasīsim Evaņģēliju par jaunās cilvēka kopienas izveidi, kura atzīst Jēzus patieso misiju un būtību, un kļūst par kopienu, kurai Dievs pievērš īpašu uzmanību. Šī jaunā kopiena ir atvērta uz cilvēkiem un viņu problēmām, tomēr tā nevar pakļauties pasaules ietekmei, kurā bieži rodas kļūdīgas izpratnes par Dievu. Jēzus tāpēc arī jautā: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” (Mt 16,13). Jēzus savu jautājumu arī uzdeva zīmīgā vietā - “Filipa Cesarijas robežās”, uz ziemeļiem no Galilejas ezera, kur Herods Lielais uzbūvēja lielu pagānu templi par godu Cēzaram Augustam. Šīs vietas sākotnējais nosaukums bija Panion vai Paneas, jo šeit atradās svētvieta grieķu-romiešu dievam Panam. Mūsdienās arī šo vietu sauc tāpat kā senatnē - Banias, vienīgi burtu “p” laika gaitā nomainīja “b”. 

Ar visām detaļām, kuras varam iepazīt šajā fragmentā, evaņģēlists Matejs vēlas norādīt kādā veidā kristiešiem jāatšķiras no pasaules: ticīgajiem nevar būt cita Kunga kā tikai Jēzus Kristus, nekāda cita dzīves piemēra un vārda, kas nebūtu saistīs ar Jēzu. Pastāv iespēja, ka ticīgajam var izveidoties maldīgs priekštats par Jēzus Kristu un Dievu. Tieši tāpēc arī mums ir nepieciešams piekļauties Baznīcas ticībai, kuras priekšgalā ir Pēteris.

Šogad svētdienas vārda liturģijā mēs lasām Mateja Evaņģēliju un tieši šajā svētdienā mēs noslēdzam Evaņģēlija pirmās daļās lasīšanu. Evaņģēlists Matejs vēlas, lai lasītāji pēc tam, kad izlasījuši pusi no Evaņģēlija uzdod sev nozīmīgus jautājumus par Jēzus identitāti. Jēzus jautājums mācekļiem par sevi bija saistīts ar to, ka daudzi tautieši un tautas ietekmīgākās personas Viņu noraidīja. Turklāt jūdiem šāda pagānu zeme un Panam veltīta vieta nelikās piemērota, lai pieredzētu Dieva atklāsmi. Tomēr Jēzus tieši šeit uzdeva šo būtisko jautājumu mācekļiem. Arī mūsu dzīvēs Kungs var uzdot mums jautājumus par attiecībām ar Viņu. Nav ideālas vietas un laika, kad atbildēt uz Kunga jautājumiem. Dziļa saite ar Kungu ļauj katru dienu atbildēt un atzīties ticība ar vārdiem un visu dzīvi. Cilvēkiem Jēzū vajadzēja atpazīt senos pravietojumus par mesiju, kurš nāks kā Dāvida pēcnācējs (2 Sam 7,4-16; 1 Hr 17,3-15). Pēteris atpazina Jēzu un atzina, ka Viņš ir gan Kristus (mesija, svaidītais), gan arī Dieva Dēls. Kungs izveidos Baznīcu jeb savas mistiskās miesas svētnīcu un dos Pēterim debesu valstības atslēgas. Visas šīs idejas saistās ar ķēniņu Dāvidu.

Vecajā Derībā varam lasīt, ka Dāvida pēctecis valdīs pār Izreali kā karalis (kā svaidītais, mesija) un būs Dieva dēls - “Es būšu viņam par tēvu, un viņš būs man par dēlu” (1 Hr 17,13), kurš uzbūvēs svētnīcu un viņa valstībai nebūs gala. Šis senais pravietojums neattiecās tikai uz Salomonu, bet arī uz Izraela pastarā laika ķēniņu. Tēli un jēdzieni, kurus izmanto evaņģēlists - Kristus, dzīvā Dieva Dēls, klints, celt, elles vārti, atslēgas un valstība - ir saistīti ar Izraela valsti, kuru izveidoja Dāvids un nostiprināja Salomons ar svētnīcas izbūvi (2 Sam 7,4-17; Ps 2,7; 89; 132). Dāvida valsts gāja bojā 586. gadā pirms Kristus, bet Jēzus sludināja valstības atjaunošanu citā kvalitātē un Jaunā Derībā, jo Viņš ir ilgi gaidītais Dāvida dēls, kurš izveidos Baznīcu. Turklāt valstības atslēgu došana Pēterim ļoti atgādina vārdus no pravieša Isaja grāmatas: “Es likšu Dāvida nama atslēgu viņam plecos - ko viņš atslēgs, to neviens neaizslēgs, ko viņš aizslēgs, to neviens neatslēgs” (22,22). Atslēgas motīvs līdzīgā veidā parādās arī Atklāsms grāmatā (3,7), kur tās tiek attiecīnātas uz Jēzu.

Cilvēki vienprātīgi uzskatīja, ka Jēzus ir pravietis. Viņi identificēja Viņu ar Jāni Kristītāju (kā Herods - Mt 14,2), Eliju, Jeremiju (pravietis kā Mozus, kurš runāja pret svētnīcu, cieta un cilvēki viņu atcerējās kā mocekli) vai arī ļoti vispārīgi kā “vienu no praviešiem” (Mt 16,14). Jēzus mācībā bija līdzīga šo praviešu vārdiem, tomēr visas cilvēku versijas bija kļūmīgas. Kad Pēteris izteica ticību, ka Jēzus ir kas vairāk nekā pravietis, ka Viņš ir “Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt 16,16), Kungs svētīja viņu. Jēzus Pēterim teica: “Svētīgs tu esi” (Mt 16,17). Šis vārdi spēcīgi sasaucas ar Kalna svētībām (Mt 5,3-12).

Kungs nesvēta visus mācekļus, bet tikai Pēteri. Pēc tam Jēzus runā trīs teikumus. Pirmais teikums (Mt 16,17) skaidro Pētera atzīšanos kā noslēpumu, kuru var iepazīt pateicoties Dieva atklāsmei. Otrais teikums (Mt 16,18) attiecas uz Pēteri un Baznīcu: “Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs”. Svētnīcu būvēja uz klints, bet vēl svarīgāk bija tas, ka Bībeles cilvēkiem svētnīca bija visuma centrs, vieta, kur satikās debesis un zeme. Katoļiem ar šo vārdu skaidrošanu tradicionāli nav lielas problēmas, jo mēs varam to aplūkot ļoti plāši un dziļi, un nav jāizmanto kādas šauras pieejas, lai izvairītos no kaut kā neizdevīga savai personiskajai koncepcija par ticību. 

Trešajā teikumā (Mt 16,19) Jēzus runā par valstības atslēgu došanu Pēterim. Dāvida valstī ķēniņš nozīmēja atbildīgos par dažādām dzīves sfērām, bet īpaša vieta bija - kā mēs to šodien sauktu - premjerministram, kuram bija īpaša autoritāte valstī un varas struktūrās ierindojās kā otrais aiz ķēniņa. Šāds varas sadalījums bija ierasts senajā Tuvo Austrumu pasaulē (Rad 41,39-43; Est 3,1-2). Vara tika nodota ar simbolisku nama atslēgas piešķiršanu (Is 22,22). Jēzus ir jaunais ķēniņš Dāvids, kurš nozīmē Pēteri par savu premjerministru Jaunās Derības tautā - Baznīcā. Līdzīgi kā Isaja grāmatā (22,22), tā arī Pētera amats ir pārmantojams tik ilgi kamēr jaunā valstība - Baznīca pastāv.

Uzmanību mēs varam pievērst Jēzus vārdiem “Tu esi Pēteris”, kuri saskan ar Pētera vārdiem: “Tu esi Kristus”, kas norāda uz Pēteri kā to, kas spēj dāvāt Dieva atklāsmes patiesības Baznīcai. Vēl viena līdzība ir starp Pētera vārdiem “dzīvā Dieva Dēls” un Jēzus vārdiem “Sīmani, Jonas dēls”. Ja Pētra vārdi nes dievišķu patiesību, tad vēl jo vairāk mēs to varam meklēt Jēzus vāros par Pēteri. Pētera tēvs ir Jona jeb Jānis. Šeit arī var saskatīt zināmu simboliku. Jēzus ir kā jaunais Jona (Mt 12,39-41) un Pēterī Viņš saskata savu sekotāju Jonas misijā. Ebreju vārds “Jonah” nozīmē "balodis", tad tas arī norāda uz saistību starp Pēteri un Svēto Garu. Tas pats Gars, kas Jēzus kristību notikumā apstiprināja Viņa Dieva Dēla identitāti (Mt 3,6), tagad iedvesmoja Pētera ticību. Debesu Tēvs Pēterim atklāja patiesību par Jēzus identitāti un izcelsmi. Pēteris ir vīrs ar unikālu lomu pestīšanas vēsturē un atstāj redzamu zīmi tajā. 

Ja Abrahams ir ticības tēvs un tiek pieskaitīts Vēcās Derības patriarhiem, tad arī līdzīgi var dēvēt Pēteri. Līdzīgi kā Abrahama ticība ir veids kā Dievs veidoja jauno ticības tautu Vecajā Derībā (Rad 17) pateicoties vienai personai, kuras vārds tika mainīts no Abrams uz Abrahams, lai parādītu nozīmīgo lomu, kāda viņam būs jāspēlē pestīšanas vēsturē, tāpat mēs varam runāt par Pēteri. Turklāt Abrahams Isaja grāmatā ir raksturots kā klints: “Lūkojieties uz klinti, no kuras izcirsti...Uzlūkojiet savu tēvu Abrahamu” (51,1-2). Sešas paralēles starp Radīšanas grāmatu un Jēzus vārdiem (Mt 16,17-19) norāda uz to, ka Pētera loma pestīšanas vēsturē būs līdzīga Abrahamam. Dievs svētīja gan Abrahamu (Rad 14,19), gan Pēteri. Abu ticība bija apbrīnas vērta un abi saņēma pārdabisku misiju. Viņu personvārdi tika mainīti un abi tika nosaukti par “klinti”, kuri arī uzveiks “savu ienaidnieku vārtus” (Rad 22,17).

Lasot Evaņģēlijus var ievērot, ka evaņģēlisti vēlas palikt uzticīgi mācekļu vēsturiskajam ticības ceļa gājumam, kurā veidojās viņu izpratne par Jēzu. Tas nebija viegls ceļš. Evaņģēlisti parāda kā mācekļi nonāk līdz kādam svarīgam Jēzus izpratnes punktam un ar katru reizi arvien dziļāk aptvēra Viņa personu. Pēteris šajā ziņā ieņēma īpašu lomu, jo ir katra Jaunās Derības ticības paraugs. Katrs ticīgais līdzīgā veidā tic un šaubās, uzdrīkstas un baidās, atzīstas un pieviļ, stiprs un vājš, mīlošs un tukšs. Tāds ir Kunga māceklis. Visu izšķir saite, kāda pastāv starp Jēzu Kristu un ticīgo. Ja mēs nemitīgi vēršamies pie Kunga, atzīstam un iepazīstam Viņu, tad mēs esam patiesi mācekļi. Ticības dzīvē ir ļoti svarīgi izšķirt šos divus Kristus iepazīšanas veidus - ārējo, kuru nosaka apstākļi un viedokļi, un to, kas nāk no pārdabiskās ticības, kuru dāvā Dievs. Visas daudzās detaļas, kuras varam atrast šajā Evaņģēlija fragmentā māca mūs, lai starp mums un Kungu izveidotos dziļa saite, kurā mēs sadzirdam Kunga vārdus "tu esi..." un izsakām savu ticību Jēzum "Tu esi...". Ticība nav tikai ievāktais informācijas apjoms par Jēzu Kristu, bet personiska saite un tuvība ar Kungu, Viņa vārda, gribas un personas iepazīšana.

br. Jānis Savickis OFM Cap

8.01.2020

Mt 15, 21-28, svētdiena XX, A

Mt 15, 21-28

16. augusta svētdienā pārdomāsim ticības jautājumu un ar dažiem svarīgiem ticības aspektiem. Šīs svētdienas Evaņģēlijā lasīsim kā Jēzus saskaroties ar pagānu sievieti uzsāk ar viņu sarunu un aizsāka viņā ticības dzīvi. Kungs māca savus sekotājus neatmest cilvēkus, bet caur kalpošanu, pieņemšanu un dialogu ļaujam cilvēkam iepazīt Dievu un lai atskārstu kāda ir dzīve bez Dieva - “Manu meitu šausmīgi moka ļaunais gars” (Mt 15,22). Ticība, kuru mēs šajā fragmentā iepazīstam ir uzticības pilna, neatlaidīga, uzbāzīga, pacietīga un gudra; tā nav teorētiska ticība, bet dzīva un aktīva, kas ir vērsta uz Dievu un Viņa palīdzību.

Kad Jēzus gāja uz pagānu apdzīvotiem apvidiem, Tīru un Sidonu, pilsētas ar sliktu reputāciju starp jūdiem, Viņš sastapa kanāniešu sievieti. Pagājušajā svētdienā apskatījām lasījumu no Pirmās Ķēniņu grāmatas par pravieti Eliju, kurš bēga no Īzebeles, kas dzīvoja Sidonā (1 Ķēn 16,31). Jāņem vērā arī tas, ka evaņģēlists Matejs piemin to, ka sieviete bija kanāniete un tādā veidā piešķir šīs ainas pašam sākumam negatīvu pieskaņu. Kad Bībeles cilvēks dzirdēja vārdus “kanāniešu sieviete”, viņš atminējās visas tās sabojātās pagānu tautas, kas nepazina Dieva likumus un neievēroja pat to, kas ierakstīti cilvēka dabā. Kanānieši bija Izraela lielākie ienaidnieki Vecajā Derībā. Pārsteidzošā kārtā sieviete vērsās pie Jēzus kā pie Kunga un Dāvida dēla, un lūdza, lai Viņš izrādītu viņas meitai žēlsirdību. 

Jēzus atbildēja ar klusēšanu. Vai nu Viņš nevēlas ar viņu runāt vai arī pārbauda viņas ticību? Savukārt, mācekļi gribēja, lai Jēzus atrisina šo problēmu un laiž šo sievieti projām. Jēzus saskaņā ar saviem vārdiem apliecināja, ka ir nācis pie “Izraēla nama pazudušajām avīm” (Mt 10,6), kurā nav gana. Izraēlis ir Dieva izvēlēta tauta un tāpēc mesijam vispirms ir jānāk pie viņiem. Apkārtesošajiem varēja likties, ka vairs nav ko cerēt uz Jēzus palīdzību pēc tam, kad Viņš pagānus nosauca par sunīšiem. Ja kādu nosauca par suni, tad tas izteica lielu nicinājumu. Jūdu uzskatīja, ka ir  pārāki par citiem cilvēkiem. Tomēr neskatoties uz šo teoloģisko argumentāciju sieviete neatkāpās un lūdza palīdzību. 

Jēzus atbildēja ar šķietami neiecietīgiem vārdiem, bet sieviete arī šajā situācijā neatkāpās. Jēzus vārdi bija skarbi, īpaši, ja ņem vērā līdzīgu epizodi iepriekš Evaņģēlijā, kur Kungs dziedināja romiešu simtnieka kalpu un par šo virsnieku teica, ka “pat Israēlā es tādu ticību neesmu atradis” (Mt 8, 10). No kurienes tāda pārmaiņa attieksmē pret pagāniem? Var arī būt tā, ka vēsajos Jēzus vārdos slēpjas lasītājam apslēpts rotaļīgums vai kāda ironija. Skaidrs ir tas, ka Jēzus viņai atbildēja tā kā varēja sagaidīt pagāns no jūda. Šai sievietei bija liela ticība. Viņa ne tikai ticēja, ka Jēzus var dziedināt viņas meitu, bet nosauca Jēzus par Dāvida dēlu. Tas biju jūdu tituls, kuru izmantoja, lai apzīmētu mesiju. Jēzus mācekļi tikai pakāpeniski nonāca līdz šādai atziņai. Kanāniete izmantoja šo zobošanos, lai norādītu uz Dieva ieceri darboties caur Izraēli, lai uzrunātu pagānus. 

Sieviete atzina Izraēla īpašās priviliģētās attiecības ar Dievu un tai pat laikā norādīja, ka citi cilvēki arī var vērsties pie Kunga. Viņa atsaucās uz Dieva plānu, kurš bija pazīstams jau no Abrahama aicinājuma laika (Rad 12,1-3). Abrahama laika pilsētas Sodoma un Gomora jūdiem saistījās ar sliktu slavu un grēku, ļaunumu, pagānismu un bezdievību. Šādos apstākļos Jēzus sastapās ar vienu taisnīgo sievieti, kurai bija liela ticība un dzīvoja citu pagānisku pilsētu ēnā. Elija laikā sieviete no šīs zemes brīnumainā veidā saņēma pārtiku un dziedinājumu, un ieticēja Izraeļa Dievam (1 Ķēn 17,8-24). Tas, ka šajā notikumā tiek runāts par galdu, Bībeles valodā nozīmē, ka jāsāk domāt par pastarā jautājumiem. Mielasti norāda uz mieru, ko piedzīvos mācekļi, Izraels un visas tautas. Arī Jēzus runā Pēdējo Vakariņu laikā ar pastarā pieskaņu (Mt 26,29).

Jēzum iepatikās sievietes veiklā atbilde un Viņš dāvāja viņas meitai dziedināšanu. Šī sieviete izturēja visus pārbaudījumus un parādīja savu patieso izpratni par Jēzus personu, varu un misiju. Viņa ieņēma cēlo vietu Mateja Evaņģēlijā, kas bija paredzēta pagāniem, tai skaitā austrumu gudrie (Mt 2,1-12), simtnieks no Kafarnaumas (8, 5-13) un romiešu simtnieks Jēzus krustā sišanas ainā (Mt 27,54). Kanāniešu sievietes vārdi un rīcība ir ievērības vērti un pamācoši. Viņa pie Jēzus griezās ar ticību un nevienā brīdī neapšaubīja to, ka Kungs var atbrīvot viņas meitu no ļaunā varas. Viņa uzticējās Jēzum tādā mēra, ka pat klusums un šķietamais atteikums neapturēja viņas apņemšanos. Tā bija liela pazemība. Viņa varēja protestēt, apstrīdēt Jēzus vārdus vai apvainot Viņu tajā, ka Kungs negrib vai nevar palīdzēt. Tomēr tā nedarīja. Viņa vienkārši pieņēma to, ka viņai nav kādas īpašas tiesības, bet ir tikai ticība.

br. Jānis Savickis OFM Cap

1 Ķēn 19, 9a. 11-13a, svētdiena XIX, A

1 Ķēn 19, 9a. 11-13a

9. augusta svētdienā aplūkosim vienu ļoti zināmu fragmentu no Pirmās Ķēniņu grāmatas, kur pravietis Elija sastapās ar Dievu Horeba jeb Sinaja kalnā. Šīs svētdienas lasījums ir viens no pazīstamākajiem Vecās Derības tekstiem. Šajā epizodē Dievs sevi atklāja savādāk nekā tas bija ierasts pestīšanas vēsturē. Horeba kalns ir tas pats, kur Mozus sarunājās ar Dievu, saņēma Desmit baušļus un tika noslēgta tautas Derība ar Dievu. Pravietis Elija kā Mozus atradās Horeba kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis (Izc 24,18); ja Mozus tur devās pēc tam, kad tauta pielūdza zelta teļu, tad Elija pēc tam, kas cīnījās ar Bāla kultu savā tautā; kā Mozus viņš pieredzēja spēcīgu Dieva klātbūtni un vētru. Mozus laikā vētra sašķēla kalnus un lauza akmeņus. Elija alā pieredzēja Dieva atklāsmi līdzīgi kā Mozus, kurš atradās akmens plaisā un Dieva pagāja viņam garām (Izc 33,22). Šīs paralēles ir svarīgas un apzinātas, jo norāda uz to, ka Elija ir kā jaunais Mozus vai pravietis kā Mozus (At 18,15.18). Dievs aicina Eliju atzīt pēc tam, kad viņš ir gājis cauri lieliem pārbaudījumiem un brīnumiem, ka Kungs darbojas ne tikai lielās zīmēs, vētrās, zemestrīcēs un ugunī, bet arī klusi čukstošā balsī (1 Ķēn 19,12).

Šī atklāsme Elijam bija svarīga, jo viņš saņēma apstiprinājumu, ka nav palicis viens. Grāmatas 18. nodaļā mēs lasām par spēcīgāko punktu viņa misijā, kad viņš kontrolēja notikumu gaitu, bet grāmatas 19. nodaļā ir aprakstīs skumjākais punkts pravieša dzīvē. Karmela kalnā pravietis uzveica Īzebeles Bāla praviešus. 19. nodaļā viņš bija drūms un nobijies. Īzebele draudēja viņu apcietināt un pat spēcīga Dieva atklāsme viņam nepalīdzēja. Ja Mozus stājās pretī Ēģiptes faraonam ar Dieva spēku, tad Elija baidījās no Īzebeles un nespēja aptvert viņam pieejamo Dieva spēku. Īzebeles draudi, bet ne Dieva vārds noteica viņa rīcību. Elija bija izmisis, jo bija palicis viens un neviens cits pravietis nebija viņam līdzās. Pravietis šīs svētdienas fragmentā pat divas reizes līdzīgi atbildēja uz Dieva jautājumu: “Kāpēc tu esi šeit, Elija” (1 Ķēn 19, 9.13), tā it kā būtu no bailēm apstulbis. Horeba kalnā pravietis neieradās, lai atvēsinātos, bet īstenotu savu pravieša misiju. Izraelī šis kalns saistījās ar īpašu Dieva klātbūtni. Elijam bija nepieciešamība aprunāties ar Dievu par savu izmisuma pilno dzīves situāciju. Izraela pravieši bija kā Dieva padomes locekļi (Jer 23,18.23). Viņi devās uz noteiktām lietām, lai konsultētos ar Dievu; viņi piedalījās Dieva tiesā un liecināja par tautu. Elija domāja, ka tautai vairs nav iespēja laboties un deva tam savus pierādījumus.  Šādos dzīves apstākļos Dievs viņam teica “stājies… Kunga priekšā” (1 Ķēn 19,11). Dievs nāca vēja, zemestrīces, uguns un balss rūkoņā, jo visas šīs parādības Rakstos saistās ar Dieva ierašanos (2 Sam 22,11; Ps 11,6; 104,3; Is 29,6). Šajā vietā tiek uzsvērts tas, ka Dievs vairāk saistīts ar savu vārdu nekā ar citiem dabiskiem fenomeniem!

Elija apmetās alā un gaidīja Kungu. Viņam vajadzēja nošķirties no visām problēmām un pieredzēt Kunga tuvību; viņš bija tik nomākts, ka bija gatavs atteikties no sava aicinājuma un pat savas dzīves. Kad Kungs ieradās satikt un runāt ar viņu, Kungs viņu nebāra vai nemācīja, bet uzdeva viņam jautājumu: “Kāpēc tu esi šeit”, “Ko tu šeit dari”? (1 Ķēn 19,9). Pravietis neatbildēja uz šo jautājumu un Kungs jautāja vēlreiz: “Kāpēc tu esi šeit”(1 Ķēn 19,13). Elija tikai teica Kungam to, ko Viņš jau zināja - kādas grūtības pravietis bija pieredzējis un apliecināja savu uzticību Dievam. Kā tas var būt, ka uzticīgs kalps slēpjas alā tālu projām no savas kalpošanas vietas? Elija atbildē parādās gan lepnums, gan sevis žēlošana; viņš saasināti uztvēra cilvēku pretestību pret savu misiju. Izklausās tā, it kā visa tauta nostājās pret pravieti, bet tikai Īzabele vēlējās viņu nogalināt. Elijam šajā situācijā bija nepieciešama jauna un spēcīga Dieva godības pieredze. Dievs lika spēcīgam vēja drupināt klintis un aizpūst kalnus, nāca zemestrīce un uguns, bet nenāca nekāda dievišķa vēsts. Vecajā Derībā šie bija ierasti elementi, kas liecināja par Dieva atklāšanos (Izc 19,16; 20,18; At 4,11; 5,22-24; Ties 5,4-5; Is 30,27; Nah 1,3-5; Ps 18,11-15; 68, 7-8). Kad cilvēki redzēja šādas dabas parādības, viņi pielūdza Dievu radītāju. Līdzīgas zīmes notiks pirms Kristus otrreizējās atnākšanas (Jl 2,28-3,16; Is 13,9-10; Mt 24,29; Atkl 6-16).

Ko Dievs vēlējās panākt pravieša dzīvē ar šīm pārsteidzošajām zīmēm? Elija dzīve notika lielas un apbrīnojamas lietas, un viņš pieredzēja patiesu Dieva spēku tā kā neviens cilvēks iepriekš, tomēr pravietis to visu redzot nepiedzīvoja ātras iekšējās pārmaiņas. Atbildot uz Elijas grūto situāciju Dievs parādīja, ka Viņam interesē, kas notiek ar cilvēku. Kungs klausās, runā, rīkojas, bet ne cilvēkam acīmredzamā veidā. Kungs atgādināja Elijam, ka Viņš izmanto dažādus līdzekļus, lai sasniegtu savus mērķus. Dieva vārds nāk no debesīm kā lietus, kurš dāvā spirgtumu, tīrību un dzīvību (At 32,2; Is 55,10). Pasaulē, kurā ir varas mehānismi, trokšņi un spriedze, ir grūti saprast kā Dievs darbojas un daudzi uzskata, ka Viņš var tikai rīkoties caur dramatiskiem un vareniem notikumiem. Kad Kungs vēlējās atbrīvot Izraeli no Ēģiptes gūsta, Viņš sūtīja zīdaini Mozu, bet kad vēlējās sūtīt tautai pravieti, Viņš mātes miesās izvēlējās pravieti Isaju. Kungs sūtīja jauno Dāvidu cīņā pret filistiešu milzi Goliātu un jaunietis izmantoja tikai lingu un akmeni, lai dižo vīru uzveiktu. Kad Dievs vēlējās glābt pasauli, Viņš sūtīja savu Dēlu kā vāju un bezpalīdzīgu bērnu. No krusta koka Jēzus Kristus klusi čukstošā balss ir joprojām daudz spēcīgāka nekā Sinaja kalna zibeņi un ved cilvēkus uz atgriešanos. Arī šodien Dievs pasaulē darbojas caur mums, trausliem māla traukiem (2 Kor 4,7).

br. Jānis Savickis OFM Cap