8.31.2020

Mt 18,15-20, svētdiena XXIII, A

Mt 18,15-20


Viena no Baznīcas īpašībām ir rūpes par tiem, kas ir nomaldījušies un brālīgs rājiens tiem, kuriem tas ir nepieciešams. Baznīcas locekļi nav atbildīgi tikai paši par sevi, bet arī par saviem ticības brāļiem un māsām. Evaņģēlists Matejs Evaņģēlijā izrāda īpašu interesi par Jēzus mācību, kas attiecas uz Baznīcu. Viņš labi zināja par ikdienas Baznīcas dzīves izaicinājumiem un problēmām. Tikai šajā Evaņģēlijā mēs varam dzirdēt, ka Jēzus lieto vārdu “baznīca” (ekklēsia 16,18; 18,17), runā par Baznīcas autoritāti (16, 18-19; 18,18), disciplīnu (18,15-18) un amatiem (23,8-10). Kad evaņģēlists raksta par Baznīcu, viņš galveno uzmanību vērš uz vienu tēmu: kā lai Baznīca neatkārto tās pašas kļūdas kā “samaitātā un laulības pārkāpēju paaudze” (Mt 12,19; 16,4), kas noraidīja Jēzu un vajāja Viņa sekotājus. Lai nepieļautu vecās kļūdas, Matejs izceļ Jēzus vārdus par liekulību, kas bija sastopams jūdaismā un tādā veidā brīdinot Baznīcu, lai tā ganītu vājos kristiešus ar īpašu rūpību. 

6. septembra svētdienas Evaņģēlija lasījums rāda kādai jāizskatās ticīgo labošanas mākslai. Jēzus uzsvēra žēlsirdības un labvēlības nepieciešamību, lai attiecībās valdītu smalkjūtība un iecietība. Vēršoties pie ticīgā, kas grēko, Baznīcai nav mērķis kritizēt vai apsūdzēt, bet glābt to, kas ir nomaldījies. Ja viens kristietis “sagrēko pret” otru, tad cietusī pusi meklē izlīgšanas iespēju. Jēzum rūp katrs ticīgais, kura ticība ir ļodzīga. Mateja Evaņģēlija 18. nodaļa parāda kā Baznīca nāk pretī tiem, kas ir vāji un sagrēkojuši. Evaņģēlists šajā nodaļā ir sakopojis Jēzus mācību par to kā pazemīgi pieņemt vienam otru (18, 1-5.10), kā izvairīties uz uzvedības, kas liktu citam ticīgajam grēkot (18,6-9), kā atgriezt tos, kas nomaldījušies no ceļa (18, 12-13), kā meklēt izlīgšanu (18,15-20) un piedot (18,21-35). Jēzus labi pazina cilvēka vājumu un vērsa savu uzmanību pie tiem, kas viegli varēja pakrist (18,6-9), nomaldīties (18,12-14), grēkot pret citiem (18,15-17).

Norādījumiem par citu labošanu jūdu tradīcijā ir sena vēsture. Ievērojamākais teksts ir Levītu grāmatā (19,15-18), kur Kungs saka: “pamāci savu tuvāko” (19,17) vai arī Sīraha gudrības grāmatā (19,13-20,2): “Cik gan labāk ir izsacīt pārmetumus nekā glabāt dusmas!” (Sīr 20,2). Rājiens var attiekties uz grēku: “uzrādi viņa vainu” (Mt 18,15), vai atmaskot grēku: “Ikviens, kurš dara ļaunu, nīst gaismu un nenāk gaismā, lai viņa darbi netiktu nosodīti” (Jņ 3,20), vai pārliecinātu par grēku un vainu (Jņ 8,46) un atspēkot viltus mācības (Tit 1,9). Mūsdienās, kad tiek uzsvērts iecietības gars, Bībele turpina runāt par aizrādīšanu un rājieniem, un uzlūko tos kā mīlestības darbu (Ebr 12,5-6). Citu labošanai ir liela pastorālā nozīme un šī tēma bieži parādās Jaunās Derības vēstulēs. 

Kungs norāda uz trīs posmiem šajā grēka labošanas darbā. Pirmā rīcība ir satikties divatā. Jēzus norādītais labošanas ceļš ir ļoti pārdomāts un tā mērķis nav kādam rādīt ar pirkstu, bet lai “iemantotu” (1 Kor 9,19-20) brāļus un māsas Jēzum Kristum. Rabīni un citi mācītāji arī aizstāvēja šādu labošanas praksi un uzsvēra, ka publiska nevajadzīga citu apkaunošana ir liels grēks, bet viņi arī uzsvēra aizrādījumu izteikšanas nepieciešamību. Tam visam mērķis ir pestīšana: “Ja kāds neklausa šīs vēstules vārdiem, to ievērojiet īpaši un ar tādu nebiedrojieties, lai viņš nokaunas. Taču neuzlūkojiet viņu kā ienaidnieku, bet gan pamāciet kā brāļi” (2 Tes3,14-15). Lēnprātības gars šādā privātā saskarsmē ir svarīgs un dziedinošs abām pusēm: “Brāļi, ja arī kāds cilvēks izdarījis pārkāpumu, tad jūs, kas esat garīgi, centieties viņu izlabot lēnprātības garā, bet pielūko, ka arī tu pats nekrīti kārdināšanā” (Gal 6,1). Ja zem četrām acīm neizdodas atrisināt nesaskaņas, tad tikai var aicināt lieciniekus. 

Ja privātas tikšanās laikā nav iespējams panākt kopsaucējus, ir jāaicina divi vai trīs liecinieki. Tas bija saskaņā ar Atkārtotā likuma grāmatas prasību: “Viens liecinieks nedrīkst liecināt par kāda vainu vai grēku…, lieta lai tiek izskatīta pēc divu vai trīs liecinieku liecības” (19,15). Ja cilvēks liecinieku klātbūtnē atteicās laboties, viņam jāiet Baznīcas priekšā. Atteikšanās pakļauties Baznīcai uztvert tādu cilvēku kā “pagānu un muitnieku” (Mt 18,17). Apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem brīdina: “Es jūs lūdzu, brāļi, uzmaniet tos, kas rada šķelšanos un piedauzību pret to mācību, ko jūs esat mācījušies, un izvairieties no tādiem” (Rom 16,17). 

Rabīnu tradīcijā dievišķā klātbūtne ir pieredzama tad, kad divi vai trīs kopā studē Toru. Līdzīgi Jēzus svēto vietu nenosaka ģeogrāfiski, bet saskaņā ar rīcību. Tomēr vārdi: “ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs” (Mt 18,19) nav jāizņem no konteksta vai jādomā, ka Dievs ir kāda automātiska dāvanu došanas procesa elements. Ja mēs pārdomājam šos Jēzus vārdus šīs svētdienas Evaņģēlija fragmenta ietvaros un nekoncentrējamies tik daudz uz lūgšanu, tad mums atklājas kaut kas vairāk. Šie "divi" ir tie, kas nonāk pie vienprātības - cietušais un pāridarītājs - , kuri panākuši vienošanos par savu problēmu un tad debesu Tēvs to apstiprinās šo izlīgšanu. Ja meklējam kaut ko vairāk par lūgšanu, tad Svētie Raksti bagātīgi runā par lūgšanas piepildīšanos (Mt 21,11; Jņ 14,13-14; 15,7-8.16). 

Šajā svētdienā mēs ļoti skaidri iepazīstam, ko Kungs vēlas no savas Baznīcas, lai tā spētu praktizēt abpusējas pamācības mākslu. Ikdienas dzīves samezglojumos tas ir pienākumus ar kuru sastopas katrs ticīgais. Jāņem vērā, ka Kungs runā par attiecībām kristiešu starpā, kuri pieņēmuši savās dzīvēs Kristus nāves un augšāmcelšanās loģiku. Tas nenozīmē, ka vienmēr var nonākt pie vienošanās, bet ir daudz lielāka iespēja izlīgt un neievainot vienam otru vēl vairāk. Ja kristietis ar šādu labošanas vēsti un aizrādījumu griežas pie tiem, kas nepazīst Kungu, viņš var ieiet svešā teritorijā, kurā var piedzīvot vilšanos. Kunga solījumi ticīgajiem ir pārsteidzoši. Ja ticīgie divatā dalīsies savā starpā un mīlestībā nostāsies Dieva priekšā, Kungs viņiem dāvās mieru un Kungs iemājos tur, kur divi vai trīs pulcēsies Jēzus vārdā. Vienprātība kristiešu starpā ir izšķiroša, lai Kungs arvien spēcīgāk varētu iemājot kristiešu starpā un tādā veidā pārveidotu dzīves un pieviltu jaunus brāļus un māsas izlīgšanas kopienai. 

br. Jānis Savickis OFM Cap



Nav komentāru: