Mt 16,13-20
23. augusta svētdienā lasīsim Evaņģēliju par jaunās cilvēka kopienas izveidi, kura atzīst Jēzus patieso misiju un būtību, un kļūst par kopienu, kurai Dievs pievērš īpašu uzmanību. Šī jaunā kopiena ir atvērta uz cilvēkiem un viņu problēmām, tomēr tā nevar pakļauties pasaules ietekmei, kurā bieži rodas kļūdīgas izpratnes par Dievu. Jēzus tāpēc arī jautā: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” (Mt 16,13). Jēzus savu jautājumu arī uzdeva zīmīgā vietā - “Filipa Cesarijas robežās”, uz ziemeļiem no Galilejas ezera, kur Herods Lielais uzbūvēja lielu pagānu templi par godu Cēzaram Augustam. Šīs vietas sākotnējais nosaukums bija Panion vai Paneas, jo šeit atradās svētvieta grieķu-romiešu dievam Panam. Mūsdienās arī šo vietu sauc tāpat kā senatnē - Banias, vienīgi burtu “p” laika gaitā nomainīja “b”.
Ar visām detaļām, kuras varam iepazīt šajā fragmentā, evaņģēlists Matejs vēlas norādīt kādā veidā kristiešiem jāatšķiras no pasaules: ticīgajiem nevar būt cita Kunga kā tikai Jēzus Kristus, nekāda cita dzīves piemēra un vārda, kas nebūtu saistīs ar Jēzu. Pastāv iespēja, ka ticīgajam var izveidoties maldīgs priekštats par Jēzus Kristu un Dievu. Tieši tāpēc arī mums ir nepieciešams piekļauties Baznīcas ticībai, kuras priekšgalā ir Pēteris.
Šogad svētdienas vārda liturģijā mēs lasām Mateja Evaņģēliju un tieši šajā svētdienā mēs noslēdzam Evaņģēlija pirmās daļās lasīšanu. Evaņģēlists Matejs vēlas, lai lasītāji pēc tam, kad izlasījuši pusi no Evaņģēlija uzdod sev nozīmīgus jautājumus par Jēzus identitāti. Jēzus jautājums mācekļiem par sevi bija saistīts ar to, ka daudzi tautieši un tautas ietekmīgākās personas Viņu noraidīja. Turklāt jūdiem šāda pagānu zeme un Panam veltīta vieta nelikās piemērota, lai pieredzētu Dieva atklāsmi. Tomēr Jēzus tieši šeit uzdeva šo būtisko jautājumu mācekļiem. Arī mūsu dzīvēs Kungs var uzdot mums jautājumus par attiecībām ar Viņu. Nav ideālas vietas un laika, kad atbildēt uz Kunga jautājumiem. Dziļa saite ar Kungu ļauj katru dienu atbildēt un atzīties ticība ar vārdiem un visu dzīvi. Cilvēkiem Jēzū vajadzēja atpazīt senos pravietojumus par mesiju, kurš nāks kā Dāvida pēcnācējs (2 Sam 7,4-16; 1 Hr 17,3-15). Pēteris atpazina Jēzu un atzina, ka Viņš ir gan Kristus (mesija, svaidītais), gan arī Dieva Dēls. Kungs izveidos Baznīcu jeb savas mistiskās miesas svētnīcu un dos Pēterim debesu valstības atslēgas. Visas šīs idejas saistās ar ķēniņu Dāvidu.
Vecajā Derībā varam lasīt, ka Dāvida pēctecis valdīs pār Izreali kā karalis (kā svaidītais, mesija) un būs Dieva dēls - “Es būšu viņam par tēvu, un viņš būs man par dēlu” (1 Hr 17,13), kurš uzbūvēs svētnīcu un viņa valstībai nebūs gala. Šis senais pravietojums neattiecās tikai uz Salomonu, bet arī uz Izraela pastarā laika ķēniņu. Tēli un jēdzieni, kurus izmanto evaņģēlists - Kristus, dzīvā Dieva Dēls, klints, celt, elles vārti, atslēgas un valstība - ir saistīti ar Izraela valsti, kuru izveidoja Dāvids un nostiprināja Salomons ar svētnīcas izbūvi (2 Sam 7,4-17; Ps 2,7; 89; 132). Dāvida valsts gāja bojā 586. gadā pirms Kristus, bet Jēzus sludināja valstības atjaunošanu citā kvalitātē un Jaunā Derībā, jo Viņš ir ilgi gaidītais Dāvida dēls, kurš izveidos Baznīcu. Turklāt valstības atslēgu došana Pēterim ļoti atgādina vārdus no pravieša Isaja grāmatas: “Es likšu Dāvida nama atslēgu viņam plecos - ko viņš atslēgs, to neviens neaizslēgs, ko viņš aizslēgs, to neviens neatslēgs” (22,22). Atslēgas motīvs līdzīgā veidā parādās arī Atklāsms grāmatā (3,7), kur tās tiek attiecīnātas uz Jēzu.
Cilvēki vienprātīgi uzskatīja, ka Jēzus ir pravietis. Viņi identificēja Viņu ar Jāni Kristītāju (kā Herods - Mt 14,2), Eliju, Jeremiju (pravietis kā Mozus, kurš runāja pret svētnīcu, cieta un cilvēki viņu atcerējās kā mocekli) vai arī ļoti vispārīgi kā “vienu no praviešiem” (Mt 16,14). Jēzus mācībā bija līdzīga šo praviešu vārdiem, tomēr visas cilvēku versijas bija kļūmīgas. Kad Pēteris izteica ticību, ka Jēzus ir kas vairāk nekā pravietis, ka Viņš ir “Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt 16,16), Kungs svētīja viņu. Jēzus Pēterim teica: “Svētīgs tu esi” (Mt 16,17). Šis vārdi spēcīgi sasaucas ar Kalna svētībām (Mt 5,3-12).
Kungs nesvēta visus mācekļus, bet tikai Pēteri. Pēc tam Jēzus runā trīs teikumus. Pirmais teikums (Mt 16,17) skaidro Pētera atzīšanos kā noslēpumu, kuru var iepazīt pateicoties Dieva atklāsmei. Otrais teikums (Mt 16,18) attiecas uz Pēteri un Baznīcu: “Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs”. Svētnīcu būvēja uz klints, bet vēl svarīgāk bija tas, ka Bībeles cilvēkiem svētnīca bija visuma centrs, vieta, kur satikās debesis un zeme. Katoļiem ar šo vārdu skaidrošanu tradicionāli nav lielas problēmas, jo mēs varam to aplūkot ļoti plāši un dziļi, un nav jāizmanto kādas šauras pieejas, lai izvairītos no kaut kā neizdevīga savai personiskajai koncepcija par ticību.
Trešajā teikumā (Mt 16,19) Jēzus runā par valstības atslēgu došanu Pēterim. Dāvida valstī ķēniņš nozīmēja atbildīgos par dažādām dzīves sfērām, bet īpaša vieta bija - kā mēs to šodien sauktu - premjerministram, kuram bija īpaša autoritāte valstī un varas struktūrās ierindojās kā otrais aiz ķēniņa. Šāds varas sadalījums bija ierasts senajā Tuvo Austrumu pasaulē (Rad 41,39-43; Est 3,1-2). Vara tika nodota ar simbolisku nama atslēgas piešķiršanu (Is 22,22). Jēzus ir jaunais ķēniņš Dāvids, kurš nozīmē Pēteri par savu premjerministru Jaunās Derības tautā - Baznīcā. Līdzīgi kā Isaja grāmatā (22,22), tā arī Pētera amats ir pārmantojams tik ilgi kamēr jaunā valstība - Baznīca pastāv.
Uzmanību mēs varam pievērst Jēzus vārdiem “Tu esi Pēteris”, kuri saskan ar Pētera vārdiem: “Tu esi Kristus”, kas norāda uz Pēteri kā to, kas spēj dāvāt Dieva atklāsmes patiesības Baznīcai. Vēl viena līdzība ir starp Pētera vārdiem “dzīvā Dieva Dēls” un Jēzus vārdiem “Sīmani, Jonas dēls”. Ja Pētra vārdi nes dievišķu patiesību, tad vēl jo vairāk mēs to varam meklēt Jēzus vāros par Pēteri. Pētera tēvs ir Jona jeb Jānis. Šeit arī var saskatīt zināmu simboliku. Jēzus ir kā jaunais Jona (Mt 12,39-41) un Pēterī Viņš saskata savu sekotāju Jonas misijā. Ebreju vārds “Jonah” nozīmē "balodis", tad tas arī norāda uz saistību starp Pēteri un Svēto Garu. Tas pats Gars, kas Jēzus kristību notikumā apstiprināja Viņa Dieva Dēla identitāti (Mt 3,6), tagad iedvesmoja Pētera ticību. Debesu Tēvs Pēterim atklāja patiesību par Jēzus identitāti un izcelsmi. Pēteris ir vīrs ar unikālu lomu pestīšanas vēsturē un atstāj redzamu zīmi tajā.
Ja Abrahams ir ticības tēvs un tiek pieskaitīts Vēcās Derības patriarhiem, tad arī līdzīgi var dēvēt Pēteri. Līdzīgi kā Abrahama ticība ir veids kā Dievs veidoja jauno ticības tautu Vecajā Derībā (Rad 17) pateicoties vienai personai, kuras vārds tika mainīts no Abrams uz Abrahams, lai parādītu nozīmīgo lomu, kāda viņam būs jāspēlē pestīšanas vēsturē, tāpat mēs varam runāt par Pēteri. Turklāt Abrahams Isaja grāmatā ir raksturots kā klints: “Lūkojieties uz klinti, no kuras izcirsti...Uzlūkojiet savu tēvu Abrahamu” (51,1-2). Sešas paralēles starp Radīšanas grāmatu un Jēzus vārdiem (Mt 16,17-19) norāda uz to, ka Pētera loma pestīšanas vēsturē būs līdzīga Abrahamam. Dievs svētīja gan Abrahamu (Rad 14,19), gan Pēteri. Abu ticība bija apbrīnas vērta un abi saņēma pārdabisku misiju. Viņu personvārdi tika mainīti un abi tika nosaukti par “klinti”, kuri arī uzveiks “savu ienaidnieku vārtus” (Rad 22,17).
Lasot Evaņģēlijus var ievērot, ka evaņģēlisti vēlas palikt uzticīgi mācekļu vēsturiskajam ticības ceļa gājumam, kurā veidojās viņu izpratne par Jēzu. Tas nebija viegls ceļš. Evaņģēlisti parāda kā mācekļi nonāk līdz kādam svarīgam Jēzus izpratnes punktam un ar katru reizi arvien dziļāk aptvēra Viņa personu. Pēteris šajā ziņā ieņēma īpašu lomu, jo ir katra Jaunās Derības ticības paraugs. Katrs ticīgais līdzīgā veidā tic un šaubās, uzdrīkstas un baidās, atzīstas un pieviļ, stiprs un vājš, mīlošs un tukšs. Tāds ir Kunga māceklis. Visu izšķir saite, kāda pastāv starp Jēzu Kristu un ticīgo. Ja mēs nemitīgi vēršamies pie Kunga, atzīstam un iepazīstam Viņu, tad mēs esam patiesi mācekļi. Ticības dzīvē ir ļoti svarīgi izšķirt šos divus Kristus iepazīšanas veidus - ārējo, kuru nosaka apstākļi un viedokļi, un to, kas nāk no pārdabiskās ticības, kuru dāvā Dievs. Visas daudzās detaļas, kuras varam atrast šajā Evaņģēlija fragmentā māca mūs, lai starp mums un Kungu izveidotos dziļa saite, kurā mēs sadzirdam Kunga vārdus "tu esi..." un izsakām savu ticību Jēzum "Tu esi...". Ticība nav tikai ievāktais informācijas apjoms par Jēzu Kristu, bet personiska saite un tuvība ar Kungu, Viņa vārda, gribas un personas iepazīšana.
br. Jānis Savickis OFM Cap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru