8.24.2020

Mt 16,21-27, svētdiena XXII, A

Mt 16,21-27

30. augusta svētdienā turpinām lasīt Mateja Evaņģēlija 16. nodaļu. 23. augustā mēs iepazināmies ar Pētera ticību un Kunga atzinības vārdiem, bet šajā svētdienā svinīgo toni nomaina Jēzus dzīves un mācības un sūtības reālā un praktiskā puse, kas var būt grūti pieņemama. Pēteris atkal ir šī fragmenta centrā un viņam ir jāatklāj, ka Kristus, kura ticību viņš atzina, nepiepilda cilvēciskās gaidas par pestīšanu. Jēzus dāvātā pestīšanas vēsts neapmierina cilvēka vēlmi kontrolēt un valdīt lietas un cilvēkus saskaņā ar egoistiskiem ieskatiem, bet balstās pazemībā un kalpojumā. Līdzīgi kā Pēteris šajā svētdienas Evaņģēlijā, arī mēs esam aicināti atklāt to, ko Dievs grib mums dāvāt un tas atšķiras no tā, ko mēs paši vēlamies sev. 

Iepriekšējā svētdienā mēs noslēdzām lasīt Mateja Evaņģēlija pirmo daļu (4,17-16,20), kurā Jēzus visiem sludināja Evaņģēliju un piedzīvoja dažāda veida reakcijas un pretestību. Šajā svētdienā mums atklājas Jēzus mesiāniskās misijas patiesais mērķis, kura laikā Kungs piedzīvos noraidījumu un nāvi. Šajā Evaņģēlija daļā (16,21-18,35) Jēzus māca tikai savus mācekļus un pēc tam Viņš Jeruzalemē sastapsies ar tautas līderiem, izsauks Kunga ciešanas un nāvi Jeruzalemē (19,1-25,46). Evaņģēlists Matejs atklāj mums Jēzu kā Izraela tautas mesiju, kurš sastopas ar savas tautas neticību. Kad kļuva skaidrs, ka Izraels atmet Jēzu kā mesiju, Kungam bija jāveic divas darbības. Pirmkārt, izveidot jaunu kopienu, tautu. Otrkārt, atdot savu dzīvību par cilvēkiem. Iepriekšējā svētdienā redzējām kā Viņš uzsāka pirmo darbu, šajā Viņš uzmanību vērsa otrajam darbam. 

Līdz šim Jēzus uzturējās Galilejā jeb ziemeļos no Jeruzalemes, bet tagad uzmanība pamazām pārvirzās uz dienvidiem. Kungs brīdināja, ka šī virzīšanās uz Jeruzalemes pusi nepaliks bez sekām, bet ir cieši saistīta ar Viņa ciešanām un nāvi. Šī ģeogrāfiskā pārvirzīšanās ir tēls kādai daudz svarīgākais domāšanas pārorientācijai un no šī brīža līdz ieiešanai Jeruzalemē (21.nod.), Jēzus vairāk bija nodarbināts ar savu mācekļu mācīšanu un sagatavošanu nekā publisko darbību. Tagad arvien izteiktāk parādās krusta noslēpums Jēzus vārdos un darbos. Tieši šo svētdien dzirdam pirmo (Mt 16,21) reizi no trīs (17,22-23; 20,17-19), kad Jēzus runāja par savu nāvi. Jēzus devās pretī savai nāvei, bet mācekļiem bija jāmācās sadzīvot ar šo dzīves jauno perspektīvu. 

Pēteris norāja Jēzu, bet saņēma brāzienu no Kunga, jo spēlēja sātana lomu. Viens no pirmajiem noteikumiem antīkās pasaules māceklībā bija tāds, ka nekad nedrīkst kritizēt savu skolotāju un īpaši jau cilvēku priekšā. Pēteris pārkāpa šo kultūrā balstīto noteikumu. Pētera reakcija bija dabisko aizsardzības instinktu vadīta un vairs neatgādināja Tēva iedvesmotos vārdus (Mt 16,17). Jēzus jau iepriekš - kārdināšanas laikā - lika sātanam atkāpties (Mt 4,10) un tagad Viņš atkārtoja šo pavēli. Jēzus nāca šajā pasaulē, lai atdotu savu dzīvi un dzīvību par cilvēkiem, un katrs, kas vēlējās Viņu atrunāt darīja sātana darbu. Pēterim tas likās pārāk daudz un īpaši pēc viņa svinīgā ticības apliecinājuma (Mt 16,16). Kā laikabiedri, arī viņš visdrīzāk izprata mesiju pasaulīgās un politiskās kategorijās. Pat Vecajā Derībā pravieši centās izvairīties no moceklības (1 Ķēn 19,3-4; Jer 20,7-18). Lai arī moceklība asociējās ar praviešiem, taču viņu mērķis nebija asinsliecība. Neveiksme un nāve neietilpa mācekļu plānos. Mācekļi redzēja Jēzu cilvēciskā gaismā: “nedomā to, kas ir Dieva, bet kas cilvēcīgs” (Mt 16,23). Jēzus vārdiem par nāvi mācekļu ausīs nebija nekāda jēga. 

Izrādījās, ka “klints” var kļūt par klupšanas akmeni. Pēteris nesaprata kā var būt mesija un vienlaicīgi nomirt no tautas vecajo rokām. Izrādījās, ka sekošana Jēzum nesaistījās ar tūlītēju godību, bet cilvēkam, kas seko Kungam ir jāaizliedz sevi un savas ambīcijas; jāņem savs krusts un jāseko Kungam. Romas Impērijā notiesāts noziedznieks pats nesa savu krustu uz sprieduma vietu. Tādā veidā viņš publiski rādīja, ka ir padevies un pakļaujas kārtībai, kurai iepriekš pretojās. Tāpat mācekļiem jārāda sava padevība Dievam pret kuru iepriekš bija sadumpojušies. Jēzus un mācekļu ceļš iet caur grūtībām un ciešanām, bet zaudējot savu dzīvību, ir iespēja iegūt labāku. 

Jēzus vārdi “Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man!” (Mt 16,24) nenozīmē noliegt sevi un atteikties no visa, jo sevis aizliegšanās var būt arī egoistisku motīvu vadīta. Daudzās praksēs, īpaši ārišķīgās, cilvēki meklē iespēju kā apmierināt savas ego ambīcijas. Sevis aizliegšanās ir citāda un nozīmē atteikšanos no savas gribas, lai Dieva valstība varētu kļūt par dzīves vissvarīgākajām rūpēm. Krusta ņemšana nenozīmē savas dzīves sloga palielināšanu, bet nāvi savam pāraugušajam “es”, personiskajām kaprīzēm un koncentrēšanos uz sevi. Vai lai cik būtu cēli un nesavtīgi cilvēka mērķi, vienmēr ir jāņem vērā Dieva griba, kas var atmaskot, ka pat zem lieliem uzrakstiem slēpjams meli un šķelšanās. Vienīgais veids kā neiekrist šajās lamatās ir uzticība un paklausība krusta loģikai. 

br. Jānis Savickis OFM Cap

Nav komentāru: