6.23.2020

Mt 10, 37-42, svētdiena XIII, A

Mt 10, 37-42

28. jūnijā turpināsim jau trešo svētdienu pēc kārtas pārdomāt Mateja Evaņģēlija 10. nodaļu, kurā lasām par Jēzus mācekļa misiju. Sākumā jāpabrīdina, ka šeit pārdomāsim fragmenta otro pusi (Mt 10,40-42), jo iepriekš šajos komentāros jau nedaudz pieskārāmies šai Rakstu vietai Mt 10, 37-42 vai arī paralēliem tekstiem no Lūkasa Evaņģēlija, kur šī fragmenta pirmā pusi ir skaidrota: Lk 12, 49-53 un Lk 14,25-33. Šajā svētdienā Jēzus no saviem mācekļiem prasa īpašu mīlestību un uzticību: “Kas neņem savu krustu un neseko man, tas nav manis cienīgs” (Mt 10,38).

Māceklim ir jāmīl sieva, ģimene, draugi un pat ienaidnieki (Mt 5,44), bet pāri visam viņam ir jāmīl Jēzus Kristus. Kungs neprasa tikai to, bet arī nomiršanu sev. Krusta nešana nenozīmē uzņemties kādu neērtu vai mokošu dzīves situāciju, bet nopietni un ar cīņu mirt savam egoistiskajam “es”. Tas ir veids kā Jēzus māceklis nes savu krustu. Jēzus šos vārdus vēl teica pirms savas krusta nāves un godpilnās augšāmcelšanās. Tad jau tie skanēja šokējoši, jo krusts tika uzskatīts par pazemojuma, kauna un soda zīmi. Pēc krusta notikumiem šis viņa izteikums ieguva neizsakāmi lielāku spēku un dziļumu.

Jēzus runājot par mācekļu uzņemšanu pie cilvēkiem izsaka viņiem solījumu un iedrošinājumu par to, ka tie, kas viņus uzņemot - uzņems arī Kungu. Jāievēro, ka mācekļu loma šeit nav aktīva, bet pasīva, jo viņi tiks uzņemti un viņiem kalpos (Mt 10,40-42). Savā ziņā ļauties Kunga žēlastībai un rūpēm. Galvenais uzsvars šajā vietā ir likts uz atlīdzināšanu. Tie, kas pieņems Jēzus mācekļus, pieņems Viņu pašu un iegūs atalgojumu no Dieva. Jēzus runāja par praviešiem un taisnajiem. Viņi visi ir “vismazākie”, bet katram no šiem vārdiem ir arī sava īpašā nozīme. Vismazākie viņi ir tāpēc, ka pasaule viņus apdraud. Pravieši ir tie, kas sludina un skaidro Dieva vārdu, un tie, kas seko Jēzum (Mt 5,10-12). Taisnie ir visi, kas tādi ir Jēzū Kristū (Mt 5,20).

Vārds “vismazākie”, ar kuru Jēzus apraksta tos, kas tiks padzirdīti kaut vai ar aukstu ūdeni nav bērni, bet Evaņģēlija sludinātāji, apustuļi. Viņiem ir jāpaļaujas uz citu viesmīlību ikdienas vajadzību apmierināšanai (Mt 11,9-11). Tuvajos Austrumos auksta ūdens došana bija viens no viesmīlības pamatelementiem un atbilstošs dzēriens ceļā. Tas varēja būt vienīgais, ko nabadzīga persona varēja piedāvāt, un tas neprasīja atlīdzību. Dieva žēlastība iet tālāk nekā cilvēks domā un Kungs var atlīdzināt arī kaut ko tik pašsaprotamu un mazu. “Vismazākie” piedzīvoja dzīves trauslumu, ievainojamību un tādu kā bērna statusu - kas tā laika sabiedrībā nozīmēja -, ka ar viņiem varēja nerēķināties un neuztvert nopietni. Pēdējais fragmenta teikums uzsver, ka mācekļi atalgojumu nesaņems tāpēc, ka viņi ir pravieši vai taisni, bet tāpēc, ka viņi ir Jēzus mācekļi, vismazākie; tie, kas ir nomiruši sev un savā dzīvē pieredzējuši arī Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu.

Kas ir tie, kas padzirda šos vismazākos? Viņus varētu raksturot kā tos, kas ar simpātiju attiecas pret Jēzu un Viņa mācekļiem un ik pa laikam palīdz, vai arī tādi, kas varbūt tikai vienu reizi dzīvē sastapa Jēzu vai mācekļus, bet tieši tajā brīdī šāda palīdzība bija nepieciešama. No Evaņģēlija pirmā persona, kuru mēs varam atcerēties ir Sīmanis no Kirēnas (Mt 27, 32) vai Jāzeps no Arimatejas, kurš ielika Jēzus miesas savā jaunajā kapā (Mt 27, 57-61). Dieva vēsts ir ļoti tuvu pie cilvēkiem. Ikdienas dzīves rutīna bieži neļauj pamanīt mazu lēmumu nozīmi un kā tie ietekmē mūsu mūžību.

Kā apieties ar kādu pazemīgu svešinieku, ja mēs tai pat notikumā un tikšanās reizē varam sastapt Kungu. Mēs vairs nevaram mierīgi domāt, ka varam mīlēt tikai kādu, ko Kungs sūta vai atbalstot nabadzīgo mēs dodam arī Dievam godu. Situācija ir daudz nopietnāka, jo pazemīgā svešiniekā mēs varam sastapt pasaules Tiesnesi. Vai arī mēs kā Evaņģēlija liecinieki varam būt tādi Kunga klātbūtnes nesēji vietās, kur Viņš mūs sūtīs. Pēkšņi ikdienišķums kļūst pārsteidzošs un dīvains, jo tajā mēs sastopam Dievu. Dievs ir tik tuvu mums, ka mūsu ierastā vide var likties mums kā sveša teritorija.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.12.2020

Mt 10,26-33, svētdiena XiI, A

Mt 10,26-33

Trīs nākamās svētdienas pārdomāsim valstības sludināšanas misiju un ko tā var ienes mūsu dzīvēs. 21. jūnija svētdienā Evaņģēlijs norāda uz saistību starp misiju un grūtībām, kas saistītas ar to. Ticība kādam var likties kā nomierinošs dzīvesstils, tomēr tā, vispirms, ir radikāla dzīves ceļa izvēle, kas saistīta ar drosmi. Ticība pārbaudījumiem piešķir dziļu jēgu un dāvā drosmi turpināt misiju darbu. Jēzus saka, ka liecinieks pieredzēs to pašu, ko Viņš, un tas nebija nekas viegls un gaisīgs! Pasaule nepieņēma Jēzu un tālākā gaitā nepieņem Kungu Viņa mācekļos. Iemesls kāpēc pasaule atmet Evaņģēliju vienmēr ir tāds pats - “mana [Jēzus] vārda dēļ” (Mt 10,22) un citi iemesli ir tikai atrunas. Ciešanas Evaņģēlija dēļ ir ticības liecība. Mācekļa atbilde uz esošu vai iespējamu negatīvo pieredzi var būt dažāda un tāpēc šīs svētdienas Evaņģēlijs vēlas viest skaidrību kā uzveikts bailes. Bailes var atņemt cilvēkam plašāku skatījumu uz īstenību. Mācekļiem vajadzētu baidīties no patiesības slēpšanas, kas jebkurā gadījumā kādudien atklāsies.

Šīs svētdienas Evaņģēlijs aicina Kristus mācekļus būt drosmīgiem. Paredzot, ka mācekļus gaida vajāšanas, ir nepieciešams tikt skaidrībā ar to, kā pārvarēt bailes un pie tik augstām māceklības prasībām rodas jautājums, kādas ticības stājas pieņemt? Drosmi var stiprināt ticība un drošība, ka esi Dieva Tēva gādīgajās rokās; pārliecība, ka cilvēki man neko nevar padarīt, lai atņemtu man patieso dzīvi. Jēzus vēlas parādīt ticību, kas ir drosmīga un brīva, un vienīgais, kas ir jādara, ir jāmīl Jēzus pāri visam. Tikai tad māceklis ir brīvs no sevis un visa cita ar ko varētu viņu šantažēt un manipulēt. Trīs “nebīsties”, kurus dzirdam šajā Evaņģēlija fragmentā iezīmē trīs dažādas domas. Pirmā doma ir kā pretstats starp apslēpto un atklāto, tumsu un gaismu, čukstiem un sludināšanu. Labā neveiksme ir liels mūsu dzīves un īstenības noslēpums, kas ir apslēpts pasaules gudrajiem, bet ar ticības acīm pavēršas daudz plašāks skatījums uz realitāti, kurā mēs dzīvojam.

Otrais iemesls nebīties atklāj patiesību, ka nāvei mūs ir jāaizved pie Dieva un nevis pazušanā. Šeit ietvertā doma var likties arī provokatīva: nebaidieties no saviem slepkavām, bet no Dieva. Lai arī velnam var būt liela vara un viņš kārdina un maldina cilvēkus uz grēku, tomēr jābīstas tikai no Dieva, jo Viņam pieder patiesa vara. No velna ir jāizvairās kā no mūsu ļaunākā ienaidnieka. Svētās bailes no Dieva ir nepieciešamas, lai izvairītos no grēka un tā sekām. Daudzi, kas sadzird vārdus “‘baidīties no Dieva”* daudzkārt vēlas lietot vieglākus vārdus un izvairīties no vārda “bailes”, un vēlētos tikai dzirdēt, ka Dievs ir mīlestība. Tomēr Evaņģēlijs ir skaidrs šajā vietā un bailes sasaista ar elli. Jāuzsver, ka elles pieminēšana šeit nav domāta kā līdzeklis, lai ietekmētu un iebiedētu citus cilvēkus, bet aicinājums un uzsaukums katram cilvēkam, lai neieņemtu dzīvē nepareizu stāju. Šādu tekstu uzdevums nav pastiprināt depresīvas bailes, bet sapurināt un atmodināt cilvēku. Tā kā Bībeles atklāsme ar cieņu izturas pret katru cilvēku, tad tā cenšas uzrunāt viņa atbildības sajūtu un brīvību. Jēzus nevēlas aplipināt ar stindzinošu baiļu sajūtu, bet atbrīvot no tās. Cilvēks var izraisīt ciešanas un nāvi ķermenim, tomēr nevar uzspiest garīgo nāvi dvēselei. Jēzus runāja par atšķirību starp miesu un dvēseli, lai parādītu pasaules dzīves pagaidu vērtību salīdzinājumā ar mūžīgās dzīves pilnīgo labumu.

Trešais iemesls nebīties balstās pamatojumā, ja Dieva apredzība ir visaptveroša - tādam Dievam var uzticēties. Ja iepriekš mūs varēja pārsteigt bailes no pazušanas, tad tagad Jēzus iedrošina mūs ar patiesību par Dieva dziļo mīlestību un rūpēm par mums. Dieva vara pār tagadni nav ierobežota tikai pār nāvi un dzīvi, bet arī par dzīves sīkumiem. Šis Jēzus trešais arguments ir pretējs tam kā cilvēki var domāt. Kādam var likties, ka Dievam tikai rūp lielas un globālas lietas, bet Viņš nedomā par sīkām detaļām. Zvirbuļi bija viena no lētākajām pārtikas precēm un vislētākais putns tirgus laukumos. Jēzus saka, ka Dieva vara izplešas par vismazākajām lietām un tas dod pārliecību, ka cilvēkam Viņš pievērš īpašu vērību. 

Šo trīs punktu mērķis ir sniegt mierinājumu un atklāt Dievu, kurš nav tālu, bet rūpējas par saviem ticīgajiem. Protams, lai uzticētos tādam Dievam ir nepieciešama ticība, ka laika beigās, nākotnē mēs ieraudzīsim tagadni citādā gaisām, var pat teikt, ka nākotnē mainīsies tagadnes un īstenas izpratne kādu mēs tai piešķiram patreiz. Ticībā mēs to varam pieredzēt jau tagad. Mēs nesaņemam skaidras atbildes šajā pasaulē, kurā kristieši ciešs, bet uzticamies Dieva vadībai. Ticības ceļā mēs varam sastapties no dažādām bailēm - izsmiešana, vientulība, vajāšanas un nāve u.c., bet Kungs vēlas mūs pasargāt no ieraušanās sevī un vēlas mūs stiprināt, un atklāt katram savu vietu Kristus un Baznīcas misijā arī šodien. Tas, ko mums ir jāieraksta savā sirdī ir vārdi, ko Dievs teica Abrahamam: “Nebīsties... es - tavs vairogs, tava alga ir liela!” (Rad 15,1).

* ”Bībele neatdala bailes un izbīli, un dievbijību. Vecajā Derībā Dieva godība un varenība bija kaut kas biedējošs un šaušalīgs. Tas, kas to negrib redzēt nevar izprast Bībeles Dievu, kurš nav tikai mīlestības Dievs, bet arī tas, kas izsauc bailes, apbrīnu un pārsteigumu. Tas pats attiecas arī uz Lieldienām, bet bailes pārtop priekā, jo nāve tiek uzveikta. Ja Kungs nav tas, kas mani pārsteidz, tad kas vispār var uzrunāt manu sirdi?" (Mt 28, 1-10, Lieldienu vigīlija)

br. Jānis Savickis OFMCap

6.09.2020

Mt 9,36-10,8, svētdiena XI, A

Mt 9,36-10,8

Ar 14. jūnija svētdienu turpinām lasīt Mateja Evaņģēlija, kura fragmentus pārdomājām šajā liturģiskajā gadā jau sākot ar pirmajiem diviem gada mēnešiem, tad sekoja gavēņa un lieldienu laiks, bet tagad atsākam lasīt. Šīs svētdienas Evaņģēlijā uzsvars tiek likts uz atvērtību uz misiju. Šis fragments ir sava veida secinājums tam, ar ko Jēzus saskārās savā ceļā: cilvēku vajadzības bija pārāk lielas un pārāk daudz, lai Viņš viens pats visus apmeklētu un uzrunātu. Jēzus vārdi (Mt 5-7. nod.) un darbi (8-9.nod) izskanēja spēcīgi un ar autoritāti, un tie kļuva par piemēru nākamajiem mācekļiem. Pienāca brīdis nopietnam jauninājumam Jēzus misijā un viņš sāka pulcināt apustuļus un dāvāt viņiem savu autoritāti. Tāpēc 10. nodaļa iesāk jaunu pavērsienu Evaņģēlija stāstījumā. Jēzus aicināja savus tuvākos sekotājus piedalīties Valstības sludināšanas izaicinājumā. Kunga misijas pamatā bija līdzjūtība un žēlsirdība; dziļa atbilde uz grēku un nelaimi, kas izsauc rūpīgu darbību.

Vecajā Derībā tauta bez Mozus (Sk 27,17) vai karaļiem (1 Ķēn 22,17; 2 Laik 18,16; Judt 11,19) bija kā bez gana vai vadītāja. Kad tauta bija bez gana, Dievs pats kļuva par tautas ganu un baroja, dziedināja un atgrieza pazudušās avis (Ez 34). Tāda pati bija Jēzus reakcija sastopot cilvēku pūļus, kas meklēja stiprinājumu. Gana un avju tēls Vecās Derības kontekstā arī norāda uz plēsējiem, kas vēlas gūt savu labumu no apjukušajām avīm. Evaņģēlists vēlas pateikt, ka tautas gani un līderi bija neprasmīgi un nederīgi. Jēzus mācīja un sludināja par valstību daudzās pilsētās un ciemos, un labi zināja cilvēku stāvokli, bezpalīdzību, grūtības, bezcerību un vēlmes. Cilvēki kā avis, kurām vilki nedod mieru un pašas netiek galā ar problēmām, jo nebija neviena gana, kas tām palīdzētu, aizsargātu un vadītu. Reliģiskie vadītāji drīzāk iedarbojās kaitnieciski uz cilvēku dzīvēm. Cilvēki bija nespēcīgi dzīves notikumu priekšā un dzīvoja bez garīgās vadības.

Līdzjūtība par kuru raksta Matejs ir jāizprot kā spēcīgi emocionāla rekcija vai dziļi izjusta simpātija. Jēzus līdzjūtība pret tautas vajadzībām tiek izteikta ar vēl vienu tēlu - raža. Tautas situācija tika pielīdzināta bagātīgai ražai bez nepieciešamajiem strādniekiem. Ja tauta bez gana izsaka izmisīgo stāvokli, tad ražas tēls uzsver situācijas steidzamību. Ražas novākšana ir ļoti atbildīgs darbs un tam ir dots tikai šaurs laika rāmis. Matejs bieži Evaņģēlijā atsaucās uz ražas motīvu (Mt 3,8-10.12; 6,26; 13,30.39; 21,34; 25,24.26; 20,1-16). Jēzus izmanto šo līdzību, lai uzsvērtu situācijas nopietnību. Kāpēc tāda steiga? Ja Bībeles valodā ražu lieto tēlainā veidā, tad gandrīz vienmēr tā nozīmē tiesu laiku beigās. Iesākas Dieva valdīšana un sākas Izraela pulcināšana. Jēzus atbilde uz šo tautas situāciju bija lūgšana par papildus strādnieku sūtīšana pie cilvēkiem. Mācekļu kalpojums šajā laikā bija izšķirošs.

Jēzus pieaicināja mācekļus un uzrunāja viņus. Šeit tekstā ir interesanta detaļa. Evaņģēlists Matejs uzskaita divpadsmit mācekļus un nosauc viņus par “apustuļiem” jeb burtiski no grieķu valodas tulkojot “sūtītie”, kuri darbojās ar pilnu sūtītāja autoritāti. Vecajā Derībā līdzīgas rīcības spilgts piemēr ir Mozus, kurš nozīmēja Jozu, lai viņš pabeidz viņa darbu un ieved tautu Apsolītajā zemē (At 31,23). Šajā Evaņģēlija vietā “sūtītie ” ir ļoti atbilstošs vārds un Matejs to lieto tikai vienu reizi un šajā vietā. Ierasti Jēzus Mateja Evaņģēlijā savus sekotājus sauc par “mācekļiem” vai “divpadsmit”. Mācekļi tiek sūtīti ne tikai, lai pieredzētu Dieva spēku, bet arī, lai saskartos ar tām pašām pretestībām, kādas piedzīvoja Jēzus, Tēva sūtītais, un pravieši rūpējoties par avīm. Lasot tālāk 10. nodaļu, mēs varam redzēt kā tiek uzsvērta mācekļu saistība ar Jēzu un dažnedažādās reakcijas uz viņu kalpojumu. Kalpošana valstībai saistīsies ar atmešanu un vajāšanā (Mt 10,14. 18.22.24-25) vai pieņemšanu (10,11.40).

Divpadsmit saņēma autoritāti rūpēties par dezorientētiem cilvēkiem, dziedināt slimos un izdzīt ļaunos/nešķīstos garus. Ļaunie gari ir tie, kas saceļas pret Dievu, ir naidīgi cilvēkiem un var tieši vai netieši radīt morālu un psihisku kaitējumu. Šajā svētdienā mēs iepazīstam Jēzus darbības motivāciju un Viņa atbildi uz drūmo cilvēka stāvokli sūtot apustuļus turpināt Viņa iesākot misiju. Šī fragmenta galvenā domā atrodas teksta pašā vidū: “deva tiem varu” (Mt 10,1). Jēzus uzticēja mācekļiem to, ko pats iepriekš bija mācījis (Mt 7,28) un darījis (dziedinājis un izdzinis ļaunos garus: Mt 8,9.32; 9,6; 8,33). Šī līdzdalība Jēzus varā un autoritātē joprojām ir klātesoša Baznīcā un tās sūtītajos mācekļos. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka šis Evaņģēlija fragments ir paredzēts Svētajām Misēm, kurās tiek ordinēti priesteri un diakoni. Arī mūsdienās Kungs meklē, ko varētu sūtīt. Ja mēs skatāmies cik dažādi bija mācekļi, katrs ar unikālu personību, pieredzi, izcelsmi un pieeju, tad varam būt droši, ka Viņš var katru pārsteigt ar savu piedāvājumu. Kungs ne tikai izvēlas, bet šos dažādos cilvēkus apvieno vienā mācekļu grupā un tādā veidā atgādina, ka arī šodien, neskatoties uz atšķirībām personu starpā, Viņš ir gatavs dāvāt savu varu tiem, kas vienotības garā to pieņem.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.02.2020

2 Kor 13,11-13, Svētās Trīsvienības svētdiena, A

2 Kor 13,11-13

Ierasti pēc Vasarsvētku svētdienas seko svētās Trīsvienības svētku svētdiena jeb senais latviešu nosaukums Trejādības svētki vai arī luteriskajā tradīcijā šo svētdienu sauc par Vasarsvētku atsvēti. Šajā dienā svinam mūsu ticības galveno patiesību, ka Dievs ir Trejādība - Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Jāņem vērā, ka ticība Trejādībai nav ticība kādai Dieva idejai, bet Tēva, Dēla un Svētā Gara personai; ticība Dieva dzīvei, kas tika atklāta Jēzus Kristus nāvē un augšāmcelšanā, un kas tiek pieredzēta un sludināta Baznīcā. Trejādības noslēpumu var iepazīt tikai Baznīcas kopienā. Ticība Trejādībai arī ietver ticību Baznīcai, jo tā veido vidi, kurā mēs varam piedalīties Trejādības dzīvē. Var rasties jautājums, vai šo noslēpumu “viens Dievs trijās Personās” vispār var izprast. Dievs ir noslēpums, tomēr Viņš mums atklājās, jo varam Viņu iepazīt Jēzū Kristū un caur Viņu Tēvā un Garā. Pateicoties Jēzus Kristus dzīvi un vārdiem mēs varam iepazīt Dievu trīs Personās.

Dievs ir mīlestība un tāpēc arī apustulis Pāvils sveicina Korintas baznīcu un mūs visus: “Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” (2 Kor 13,13). Piedaloties liturģijā mēs arī esam aicināti atklāt un iedziļināties šajās patiesībās, bet ne tik daudz noslēpumā, cik mīlestībā, kas ir svarīgākā mūsu ticības patiesības būtībā: Tēvs, Dēls un Gars ir viens, jo mīlestība veido pilnīgu vienotību. Trejādība vēlas redzēt mūsu dalību tās dzīvē un dabā, lai mēs pieredzētu patiesu dzīvību. Aktīva, autentiska, inteliģenta, izjusta līdzdalība svētajā Misē ir patiesa dalība Dieva darbā, kurā mēs varam sastapties ar mīlestības avotu. Lielāko vienotību mēs varam sasniegt svētajā Komūnijā, kas kļūst par reālu vienotības zīmi, Baznīcas vienotības zīmi, kurā daudzi kļūst viens.

Šīs svētdienas otrais lasījums ir ņemts no otrās Pāvila vēstules korintiešiem nobeiguma sveiciena, kur apustulis iedrošina savus lasītājus tiekties pēc pilnības, vienotības un miera. Vēstules kontekstā tas nozīmēja dažādu “citādu Jēzus… Evaņģēliju” nepieņemšana no ienācējiem (2 Kor 11,4) un atzīt Pāvila apustuliskās tiesības (2 Kor 10, 13-18; 11, 21-23; 12, 11-13), nepieļaut nemorālu uzvedību draudzē (2 Kor 12, 19-21) un dzīvot savstarpējā harmonijā. Pāvils deva korintiešiem vairākus vispārējus norādījumus. Vai korintieši tos ņēma vērā? Vēstulē romiešiem viņš raksta, ka “tagad šajos apgabalos vairs nav vietas, kur darboties” (Rom 5,23) un tas norāda, ka korintieši ņēma vērā Pāvila vārdus un bija tiem paklausīgi.

Aicinot korintiešus priecāties, Pāvils izsaka četrus pamudinājumus: 1) “pilnveidojieties” vai labojiet sev, lai savā starpā nestrīdētos un dzīvotu saskaņā; 2) “uzmundriniet cits citu”, iedrošiniet viens otru; 3) “esiet vienprātīgi” un vienīgais veids kā kristieši to var panākt ir pieņemt Kristus domāšanas veidu, lai visas domas un pamatojumus padotu Kunga loģikai; 4) “dzīvojiet mierā”, jo korintiešu starpā bija ķildas (2 Kor 12,20). Pāvils apsola, ka “mīlestības un miera Dievs” (2 Kor 13,11) atklāsies viņu vidū īpašā tuvībā un klātbūtnē.

Pāvils aicināja sniegts cits citam svētu skūpstu. Skūpsts bija ierasta sveicināšanās ieraža Tuvajos Austrumos, līdzīgi kā rokas spiediens Rietumu pasaulē. Aicinājums sniegt mīlestības skūpstu parādās vairākās Pāvila vēstulēs (Rom 16,16; 1 Kor 16,20; 1 Tes 5,26). Pāvils norāda uz skūpsta vietu kristiešu sapulcēs, kas izpauda dziļu kopības pieredzi pirmkristiešu draudzēs. Pirmbaznīcā skūpsts saistījās ar Euharistijas svinēšanu. Iespējams, Pāvils gribēja, lai šis skūpsts tiktu sniegts brīdī, kad šī vēstules lasīšana Korintas baznīcā noslēgtos un draudze piedzīvotu izlīgumu un mieru. Jānis Zeltamute jautā: “Kas ir svēts skūpsts? Tas nav liekulīgs kā Jūdasa skūpsts. Skūpsts tiek dots, lai veicinātu mīlestību un iedvestu pareizo attieksmi mūsos vienam pret otru. Kad mēs atgriežamies no prombūtnes, mēs skūpstam viens otru, jo mūsu dvēseles steidzas savienoties kopā. Bet ir vēl kaut kas sakāms par to. Mēs esam Kristus svētnīcas, un kad mēs skūpstam viens otru, mēs skūpstam lieveni un ieeju svētnīcā.”*

Pāvils aicināja korintiešus būt vienprātīgiem un dzīvot mierā. Lai to panāktu bija nepieciešama visas kopienas rīcība. Sašķeltai baznīcai bija jāmācās darboties kopā. Tomēr viņi paši ar saviem spēkiem to nevarēja panākt un tāpēc Pāvils apsola, ka Dievs viņiem palīdzēs. Mīlestības un miera Dievs kristiešu nesaskaņu vidū ir vienīgais, kas var dot sadraudzības Garu. Ja uz Trejādības svētkiem skatāmies šīs Pāvila vēstules fragmenta kontekstā, tad atklājam, ka šīs ticības centrālais noslēpums aicina mūs uz nopietnu piepūli, lai mēs savu dzīves modeli balstītu uz Trejādības vienotības būtību. Ikdienas ticības dzīves praksē tas ir saistīts ar mums uzticēto Baznīcas kopienas veidošanas uzdevumu, kurās mums ir jāpiedzīvo ģimeniskas vide un ar savstarpējo mīlestību un vienotību jāatspoguļo Trejādības skaistums, kas arī ļauj sludināt Evaņģēliju ne tikai ar vārdiem, bet ar konkrētu mīlestības spēku, kuru piedzīvo kristieši savā starpā un spēj to nest tālāk.

*1-2 Corinthians: Ancient Christian Commentary on Scripture, New Testament Volume VII, edited By: Gerald Bray, Thomas C. Oden, New York: Routledge 2012. P. 315.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.01.2020

Apd 2, 1-11, Svētā Gara nosūtīšanas svētki, A

1 Kor 12, 3b-7.12-13

Šogad maija pēdējā svētdienā Baznīca svin Svētā Gara nosūtīšanas svētkus un noslēdzas lieldienu laiks. Gatavosimies šiem svētkiem pārdomājot apustuļa Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem fragmentu. Iepriekšējos gados šeit jau apskatījām pārējos lasījumus (Apd 2,1-11; Ps 104; Jņ 20, 19-23) no šo svētku vārda liturģijas. Pāvils par Svēto Garu rakstīja ļoti daudz un fragments, kuru šosvētdien lasīsim tiek ņemts no plašākā apustuļa teksta par Svēto Garu (1 Kor 12,1-14:40). Jau vairāk nekā piecdesmit gadus šīs nodaļas Baznīcas dzīvē ir ieguvušas plašu uzmanību saistībā ar pieaugošo interesi par Svētā Gara darbību kristiešu vidū. Pāvils skaidro kā katrs un visi kopā savā dažādībā mēs esam viena miesa. Lai pamatotu savu domu, viņš atsaucās uz Svēto Garu, kuru mēs visi esam saņēmuši: “mēs esam vienā Garā kristīti” (1 Kor 12,12). Sākumā svarīgu minēt, ka Vēstules saturu daļēji noteica tas, ka Korintas draudzē bija sastopama skaudība, sāncensība, salīdzināšanās un individuālisms. Pāvils cerēja dziedināt šķelšanos un atjaunot vienotību (1 Kor 1,10), lai korintieši daudz pilnīgāk apliecinātu Kristu kopienas dzīvē.

Pāvils varēja moralizēt vai racionāli pamatot labu attiecību nepieciešamību, bet viņš skatījās daudz dziļāk un pamatīgāk, un norādīja uz pašiem kristīgās identitātes pamatiem. Pirmbaznīcā jautājums par to, kā Svētais Gars darbojas bija ļoti aktuāls. Kāds ir Gara primārā darbība? Evaņģēlists Jānis šai sakarā izcēla to, “ka Jēzus Kristus ir atnācis miesā” (1 Jņ 4,1-6) un īstenojis savu misija pasaulē. Savukārt evaņģēlists Matejs Gara darbību redzēja ticīgo dzīves kontekstā un Dieva gribas pildīšanā (7,1-23). Visi šie uzsvari nav pretrunā viens otram, bet savstarpēji papildinās. Pāvilam svarīga bija patiesība, ka Gara darbība, pirmkārt, saistās ar atzīšanu, ka Jēzus ir Kungs un ka Viņš veido kopienu. Pāvils uzsvēra, ka “neviens nevar pateikt: Kungs Jēzus, kā tikai Svētajā Garā” (1 Kor 12,3). Frāze “Jēzus ir Kungs” ir ierasta un ļoti būtiska. Pavirši skatoties daudzi šos vārdus nespēja izprast, jo katrs taču var tos izrunāt. Mums ir jāatceras, ka vārdu “kungs” ir jālieto saistībā ar pilnīgu uzticību kādu padotais parāda savam saimniekam: jūdiem tas skanēja zaimojoši atzīt par kungu kādu citu izņemot Dievu, bet pagāni tas bija ierasti, jo savos kultos dievības viņi sauca ar kungiem. Vēstulē (8,5) Pāvils jau raksta par dieviem un kungiem pasaulē. Katrai tautai ir savas dievības, kas prasa uzticību un lojalitāti.

Tituls “kungs” (grieķu kyrios) sniedzas dziļi cilvēku apziņā un tradīcijās. Vecās Derības grieķu tulkojumā ar vārdu kyrios tiek tulkots dievišķais vārds “Jahve”. Grieķu-romiešu pasaulē tā uzrunāja valdniekus. Izvēloties Jēzu saukt par Kungu, ticīgais ļoti skaidri norobežojās no jūdiem vai pagāniem, atkarībā no kādas vides bija nācis. Kristību ūdeņos ticīgais svinīgi paziņo, ka Jēzus ir Kungs un ir gatavs kļūt par Viņa sekotāju līdz nāvei. “Jēzus ir Kungs” ir senākā kristīgā ticības formula, kura parasti ietvēra arī apliecību, ka Jēzus ir piecēlies no miroņiem un ir Dieva Tēva pagodināts. Pāvils norāda, ka tie, kas iepriekš tika maldināti un klīda neziņā elku pasaulē, tagad pateicoties Svētā Gara iemājošanai var atzīties, ka “Jēzus (krustā sistais) ir (pateicoties augšāmcelšanai) Kungs (pār visu radību)”. Tikai tas, kuram ir Gars var izteikt šādu apliecību, jo tikai Gars atklāj šādu īstenību.

Kādā veidā Svētais Gars izsaka patiesību, ka Jēzus ir Kungs? Ļaujot Baznīcai iemājot pasaulē dažādos veidos caur katru atsevišķo ticīgo un visu Baznīcu kopumā pasludināt šo vārdu. Pāvils vēlējās pamazām vests sašķelto Korintas baznīcu uz patiesu vienotību. Baznīca ir līdzeklis ar kuru Jēzus Kristus ir klātesošs pasaulē un atklāj sevi tai. Baznīcā ir ļoti dažādi cilvēki un dāvanas. Neviens nav kāda cita kopija. Dievs nekad neatdarina un “neklonē”. Ļaunais gars neveiksmīgi cenšas atdarināt Dieva labos darbus var saviem viltojumiem. Apgalvojums “Ikvienam tiek dota Gara atklāsme kopīgam labumam” (1 Kor 12,7) Jaunās Derības vēstulēs izskan līdzīgā veidā astoņas reizes (Rom 12,3; 1 Kor 3,5; 7,7.17; Ef 4,7.1 Pēt 4,10). Jaunā Derība nepārprotami pasludina, ka nav iespējams piederēt Jēzum bez jelkādas Svētā Gara pieredzes, katrs kaut ko ir saņēmis! Harizmātiskās dāvanas nāk no Svētā Gara, Jēzus Kristus un Tēva. Vienotība un dažādība Trijādībā ir kā dievišķs modelis vienotībai un dažādībai kristiešu starpā. Svētais Gars arī caur vienotību un dažādību kristiešu starpā pasludina patiesību, ka Jēzus ir Kungs. 

Katram ticīgajam tiek dota Gara izpausme nevis savām iegribām, bet gan kopējam labumam. Korintas pilsētas elite rādīja savas dāvanas un spējas, un bija pārliecināti, ka tās nodrošina viņu nozīmību un sabiedrisko statusu. Šāds domāšanas veids bija dažos gadījumos arī vēl klātesošs kristiešos pēc atgriešanās, kristības un negatīvi ietekmēja kopienas dzīvi. Vietējās Baznīcas, draudzes un kopienas nobriešana piepilda arī katra individuālā kristieša aicinājumu un atklāj Gara dāvanas. Jāredz šī savstarpējā atkarība, ka arī katrs Kristus miesas loceklis ir Baznīcas daļā. Pāvils neraksta par katra atsevišķā ticīgā vēlmi piepildīt savas personiskās ieceres vai pašrelizēties, jo tāds nomāšanas veids bija nekristiešiem, dīvainām kristiešu grupām, grieķu mistisko kultu dalībniekiem u.c. Vēršot uzmanību uz Korintas Baznīcu kā Kristus miesu, Pāvils cīnās ar viltus garīgumu, kas ienāk kristietībā no apkārtējām reliģijām. Apustulis parāda īsteno Svētā Gara darbu. Tomēr, lai kristīgās dzīves pilnība, vienotība un dāvanu dažādība liecinātu par Svētā Gara darbību jāpiepilda divi nosacījumu: ticība, kuras centrālais elements ir apliecinājums ka Jēzus ir Kungs un tas, ka dāvanu dažādībai ir jāceļ kopiena. Aiz šīs dažādības slēpjas mīlestība, kas ir vislielākā un kopējā dāvana (1 Kor 13) un tikai tād var runāt par Gara klātbūtni.

br. Jānis Savickis OFMCap