Lapas

4.08.2020

Mt 28, 1-10, Lieldienu vigīlija

Mt 28, 1-10

Jēzus augšāmcelšanās ir Evaņģēlija centrālais notikums, jo bez šī notikuma Kunga kalpojums būtu neveiksmīgs un izgāzies. Viss mainās ar šiem vārdiem: “Viņa šeit nav, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā bija sacījis” (Mt 28,6). Augšāmcelšanās ne tikai piepilda Kunga ciešanu aprakstus, bet visu pestīšanas plānu. Ja tā nebūtu, Jēzus būtu tikai moceklis, kura cēlie ideāli diemžēl netika izprasti. Bez augšāmcelšanās Jēzus pestījošā ciešanu un nāves pieredze grēcinieku dēļ paliktu bez Tēva dievišķā apstiprinājuma un zīmoga. Viņa vārdi par savu augšāmcelšanos, kurus Mateja Evaņģēlija dzirdam sešas reizes, (Mt 12,40; 16,21; 17,9.23; 20,19; 26,32), būtu melīgi un nožēlojami: “Jo ja mirušie augšām neceļas, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība, jo jūs vēl esat savos grēkos” (1 Kor 15, 16-17).

Šis Evaņģēlija fragments nestāsta par to kā Jēzus augšāmcēlās no miroņiem, bet par to kā Viņa augšāmcelšanās tika atklāta. Katrs no četriem Evaņģēlijiem no sava skatpunkta apraksta kādā veidā tukšais kaps tika atrasts, bet neviens neapraksta pašu augšāmcelšanās brīdi. Evaņģēlistiem tas bija pārāk noslēpumains notikums, kuru nevarēja aprakstīt, jo vairs nebija pakļauts cilvēka laika un vietas uztveres spējām. Brīnumainā akmens novelšana no kapa nebija nepieciešama, lai Jēzus iznāktu ārā no kapa, bet lai sievietes redzētu tukšo kapu. Nedēļas pirmajā dienā sievietes ieradās apraudzīt Jēzus apbedīšanas vietu. Zīmīgi, ka sievietes atkal bija tuvāk Jēzum svarīgā brīdī, līdzīgi kā Jēzus ciešanu notikumos (Mt 26,7; 27,56.61). Mācekļi gan solīja nemirstošu uzticību, tomēr izklīda katrs uz savu pusi (Mt 26,31-35). Sievietes redzēja atveltu akmeni no kapa, kas liecināja, ka tas ir tukšs. Evaņģēlists gribēja uzsvērt, ka apsargi un aizzīmogotais kaps (Mt 27,65-66) nespēja apturēt Tēva plānu piecelt Jēzus no miroņiem. 

Ja sargi aizbēga no saviem posteņiem, kad ieraudzēja eņģeli, tad sievietes, pēc aicinājuma nebīties, uzklausīja to, kas viņam bija sakāms par Jēzus augšāmcelšanos no miroņiem. Kaps bija tukšs un tas nozīmē, ka jaunā dzīve ienāca pasaulē un tāpēc sargi, kuri simbolizē ļaunumu un bailes, kas paralizē, aizbēga. Sievietes arī pieredzēja bailes. Šī baiļu pieredze sievietēm bija nepieciešama. Kāpēc? Eņģeļa parādīšanās izsauca bailes un pārsteigumu (Mt 28,5) un šīs bailes sievietes vēl pavadīja ceļā pie mācekļiem (Mt 28,8). Bailes augšāmcelšanās kontekstā ir ļoti svarīgs vārds, lai izprastu kādam Dievam mācekļi ticēja. Bībele neatdala bailes un izbīli, un dievbijību. Vecajā Derībā Dieva godība un varenība bija kaut kas biedējošs un šaušalīgs. Tas, kas to negrib redzēt nevar izprast Bībeles Dievu, kurš nav tikai mīlestības Dievs, bet arī tas, kas izsauc bailes, apbrīnu un pārsteigumu. Tas pats attiecas arī uz Lieldienām, bet bailes pārtop priekā, jo nāve tiek uzveikta. Ja Kungs nav tas, kas mani pārsteidz, tad kas vispār var uzrunāt manu sirdi?

Evaņģēlists Matejs raksta par eņģeli, kurš novēla akmeni no kapa. Sava Evaņģēlija sākumā (1,20; 2,19) viņš rakstīja par eņģeli un tagad arī noslēgumā piemin eņģeli. Eņģeļa parādīšanās svarīgos brīžos ir sastopama Bībelē (Dn 7,9; Apd 1,10, Atkl 10,1; 15,6). Tieši sievietes tika izvēlētas par pirmajām lieciniecēm. Svarīgākie šajā ainā ir eņģeļa vārdi: “Viņš ir augšāmcēlies, kā bija sacījis” (Mt 28,6). Tukšais kaps bija tikai pārsteidzošās vēsts pastiprinošais elements. Tā ir nozīmīga detaļa, ka tukšais kaps nerunā pats par sevi, bet par Jēzu liecina eņģelis. 

Evaņģēlists Matejs stāstu iesāk ar strauju un dramatisku notikumu gaitas izklāstu: zemestrīce, eņģelis no debesīm ar žilbinošu izskatu un akmens novelšana no kapa. Fonā lasām par sargiem, kuri “kļuva kā miruši” (Mt 28,4). Šeit simboliski iezīmējas atšķirība starp cilvēkiem, kuri ir garīgi miruši, dzīvo bailēs un patiesības noliegšanā, un tiem, kas atveras uz dievišķo klātbūtni un pārveidojošo spēku savās dzīvēs, kas vēlas pārraut bezcerības valgus savās dzīvēs. Jūdi vēlējās kontrolēt notiekošo ne tikai Jēzus tiesas un nāves brīdī, bet pat apsargāt kapu jeb kontrolēt Viņa nāvi. No vienas puses kaps ir tumša, nekustīga un draudīga vieta ārā esošajiem, bet no otras puses jūdi iebarikadējās un nodrošinājās tā, it kā kapā būtu kāds drauds ārā palikušajiem. Šo divdomīgo un maldīgo vēlmi uzraudzīt visu pārtrauca eņģelis, kurš ar lielu spēku izkaisīja visu pretestību. 

Izrādījās, ka īstenā tumsas, klusuma un baiļu vieta ir pasaule, kurā cilvēki ir “kā miruši” (Mt 28,4); izrādās eņģelis nav bieds nevienam, jo sievietēm viņš saka: “Nebīstieties… jo Viņš ir augšāmcēlies” (Mt 28,5-6). Eņģelis, jaunais sargs pie kapa, dāvā viņām iedrošinājuma un prieka vārdus. Viņas pašas tagad kļūst par eņģeļiem. Jaunajā Derībā vārds “eņģelis” nāk no grieķu vārda angelos, kas nozīmē “sūtītais” - sūtni, kurš pārstāv sūtītāju un Dievs viņu sargā. Viņas nesa vēstu par augšāmcelšanos Jēzus mācekļiem. Viņas vairs netiek sargātas, bet tiek sūtītas. Mācekļu un mūsu ticībā šīm sievietēm vai sūtītajiem ir liela nozīme, jo pēc tikšanās ar Kungu viņas priecīgas liecina par sastapšanos. Šī sūtīšana norit no paaudzes paaudzē un Kunga pārveidojošais spēks tādā veidā var ienākt katra cilvēka dzīvē.

Sievietes priecīgas un izbijušās atgriezās pie mācekļiem, lai pavēstītu viņiem vēsti par tukšo kapu. Turklāt tukšais kaps pavēsta kaut ko būtisku par Kunga darbību pasaulē, jo Viņa darbība atstāj redzamas pēdas, bet pati darbība paliek nepamanāma. Tomēr nepietiek redzēt zīmi. Nepieciešams ir skaidrojums, lai kāds atvērtu acis un šeit tas ir eņģelis. Eņģelis mainīja sieviešu skatījumu un meklēšanas virzienu (Mt 28,5). Viņš aicināja viņām atcerēties Jēzus dzīvi un atminēties to, ko Viņš teica. Tieši šajā virzienā mācekļiem ir jāmeklē atbildes, lai izprastu Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, un tas ir Dieva vārds. Vai Jēzus augšāmcelšanās ir pārsteigums? Vai par to nerunāja iepriekš? Sievietes bija atvērtas uz visu notiekošo. Viņas simbolizē autentisku ticības stāju, kas ir gatava mainīt savu skatījumu un meklējumu virzienu. Sievietes redz kapu, juta bailes, klausījās, klusēja, skatījās, priecājas un skrēja. Sargi simbolizē neticību un izvairīšanos. Arī mēs esam aicināti atvērties uz šo pieredzi, kura bija sievietēm, kuras klausījās augšāmcelšanās vēsti un to pieņēma.

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: