4.01.2020

Is 50, 4-7, Pūplsvētdiena

Is 50, 4-7

Šī gada Pūpolsvētdienā pārdomāsim pirmo svētās Mises vārda liturģijas lasījumu no pravieša Isaja grāmatas. Iepriekšējos gados jau tika apskatīti pārējie šīs svētdienas lasījumi: Ps 22, 8-9.17-20.23-24; Filip 2, 6-11; Mt 26,14-27,66. Šāds plašs skatījums uz gavēņa pēdējo svētdienu ļauj dziļi un bibliski apcerēt pestīšanas vēstures notikumus un savu vietu tajos, kā “Dieva darbi” (Jņ 9,3) īstenojas mūsu dzīvēs. Šajā svētdienā lasām Isaja grāmatas trešo “Kalpa dziesmu”, kurā kalps saskārās ar dusmām un ļaunumu, bet arī ir noskaņojies mācīties un dot; kalps pieņem notikumu gaitu: “Viņš, būdams Dieva Dēls, tomēr mācījās paklausību no tā, ko izcieta” (Ebr 5,8). Tā ir mācīšanās “dienu no dienas” (1 Ķēn 8,59). Ciešanas, kuras viņš pieredz, ja arī ir negaidītas (par to sākam lasīt Is 53. nod.), nav neauglīgas un izmisuma pilnas, bet tām ir jēga. Kalps par kuru lasām Isaja grāmatā priekš mums kristiešiem ir Jēzus Kristus. Saskaņā ar Jaunās Derības autoriem pravieša Isaja vārdi īstenojas Jēzū Kristū un Baznīcā.

Trešā “Kalpa dziesma” ir pravieša Isaja pārdomas par garīgo spēku izmisuma laikā. Šo dziesmu var iedalīt divās daļās. Pirmajā daļā (Is 50,4-6) pravietis lasītāju uzmanību vērš uz kalpa runas un klausīšanās dāvanām, bet otrajā daļa (Is 50,7-9) - kā Kungs sniedz palīdzību kalpam. Runas dāvanas mērķis ir iedrošināt izsmeltos, kas noguruši no dzīves prasībām. Isajs raksta par tādu kalpu, kurš pats māca un prot mācīties jeb uzmanīgi klausīties un konstruktīvi runāt. Kalps runā pirmajā personā un runā par sevi. Šo svarīgo detaļu, ka kalps runā pirmajā personā, jūdi skaidro kā modeli, kuru pravietis dod tautai, kam jāseko, jo visa izvēlētā tauta pilda pravietisko funkciju pasaulē. Viņš sāka savu runu atklājot savu pārsteidzošo mācības un kalpojuma avotu - Dieva vārdu. Kungs viņam deva mēli mācīt citus un ar Dieva vārdu uzturēt nogurušos. Kad Isajs rakstīja šis rindas, Izraelis atradās trimdā un apzinājās, ka tas bija pelnīti un gaidīja attaisnošanu. Viņš nāca palīgā nomāktajiem. Kas tie bija par cilvēkiem? Babilonas trimdā izsūtītajiem, iespējams, desmit vai piecpadsmit tūkstoši tautieši, kuri bija izkaisīti pa daudziem ciemiem un jau piecdesmit gadus jutās pamesti, izmisuši un neredzēja perspektīvu. 

Pravietis šajā fragmentā pāriet no runātā vārda pie dzirdētā vārda. Kalps nerunāja savas izdomas, jo neuzskatīja, ka viņam ir vārdi, kas spēj aptver visu sarežģīto īstenību, bet klausījās tos no Dieva. Tieši tāpēc viņš ik rītu klausījās Kungu, lai palīdzētu savai tautai. Ar savu aicinājumu viņš kalpoja saviem ļaudīm un nevis sev un savām kaprīzēm. Izraela tautai bija grūtības ar ieklausīšanos Kungā, bet kalpa auss bija nemitīga atvērta uz Kungu. Tikai tie, kas dzird vārdu, var ar to dalīties. Kalps liecina par savu pieredzi un tās biežumu, un laiku (“modina ik rītu”). Pravietis Isajs uzsvēra ar vārdiem “ik rītu modina” ilgu, pacietīgu, intensīvu, aktīvu un prasīgu klausīšanos. Šī Dieva vārda skola un māceklības ceļš ir kā ticības iniciācijas ceļš, jo tajā nav vietas virspusībai un vispārinājumiem. Tas kalpam ļauj kļūt par starpnieku starp Dievu un cilvēkiem. Saikne ar Dievu viņam deva cerību, drosmi, prāta skaidrību un ļāva uzlūkot īstenību saskaņā ar Kunga gudrību un plānu. 

Aicinājumi rodas pateicoties ilgiem klausīšanās laikiem. Kādam tas var būt Dieva vārds, kādam ieklausīšanās sevī vai apkārtējā pasaulē, vai arī citos daudzos veidos. Dievs katru var vadīt pa saviem noslēpumainajiem ceļiem. Svarīgi, lai sirds būtu atvērta uz jauniem plāniem un vērtībām, dziļākai sarunai ar Kungu, un dzirde un prāts, kas ieklausās Dieva gribā. Nepietiek iegūt kādu vienreizēju skaidrību vai noteiktības pieredzi, bet jāļauj, lai Dieva vārds pārbaudītu mūsu iekšieni ik dienas, lai negaidīti pagriezieni dzīvē, krīzes, pretestības nepārbiedētu Kunga mācekli. “Ik rītu” atvērtība uz Kunga atklāsmi ir raksturīga Bībelei (Ps 5,2; 46,6). Kunga iniciatīva iedvesmo kalpu jau no paša rīta un Dieva vārds šeit ir centrālais jēdziens. Kalps ir aicināts sludināt patiesību caur ausi uz prātu. Tā ir būtība tam, ko nozīmē būt māceklim - klausīties. Rīta modrība ir kalpa īpašība. “Ik rītu” kalps mācās pildīt Kunga gribu un izsaka pārliecību par Dieva palīdzību viņa misijā un izturībā starp izsmiekliem un visāda veida pretdarbību, kura šajā Isajas grāmatas vietā sasniedza jaunu saasinājumu un pat fizisku spiedienu.

Kalps Kungam upurē paklausību. Dziesma turpinās ar kalpa liecību par praktiskām sekām viņa atvērtībai uz Kunga vārdu (Is 50, 5-6). Katru rītu Dievs modina kalpu un dāvā viņam vārdus, kurus viņš rūpīgi klausās. Četri darbības vārdi apraksta šo kalpa stāju; pirmie divi izsaka padevību: “nedumpoju un nenovēršos” (Is 50,5). Šie vārdi uzsver kalpa uzmanīgo klausīšanos Kungā un nesacelšanos pret Viņu. Nākamie divi vārdi parāda paklausības sekas Kungam, kad ienaidnieki apsmej un apvaino kalpu: “muguru griezu sitējam...savu vaigu neslēpu” (Is 50,6). Kalps ir gatavs paklausīt Dieva vārdam neskatoties uz to, kādas sekas tas varētu nest. Dziļi personiskas lūgšanas tiek izdzīvotas ciešā paklausībā Kungam. Vecās Derības pasaulē apvainojums, apkaunošana un goda zaudējums prasīja cieņas atjaunošanu, bet kalps pārspīlēti un neadekvāti nepārdzīvoja apvainojumu un droši teica: “kaunā nepalikšu” (Is 50,7). Naidīgumu viņš pieņēma ar lielu uzticību Kungam, jo bija pārliecināts par beigu uzvaru tiem, kas ir uzticīgi Kungam. Kalps spēja stāties pretī pāridarītājiem, jo viņš zināja, ka Kungs ir tas, kas runā ar viņu katru rītu.

Jaunajā Derībā varam lasīt kā šie vārdi īstenojās Jēzus Kristus personā: “ļoti agri uzcēlies Viņš izgāja un aizgāja tuksnešainā vietā; tur Viņš lūdza Dievu” (Mk 1,35). Šajā laikā Tēvs runāja ar Dēlu un norādīja darbus un vārdus, kas jaunajā un austošajā dienā jānes cilvēkiem. Jēzus pats apliecināja un tiešā veidā piepilda Isaja (50. nod.) pravietojumu: “Mana mācība nav mana, bet Tā, kas mani sūtījis” (Jņ 7,16). Kunga vārdi bija neizsakāmi mierinoši salauztiem grēciniekiem; paralizētajam cilvēkam Viņš teica: “Esi drošs, dēls, tavi grēki tev piedoti” (Mt 9,2). Jēzus aicinājums tiem, kas cieta dēļ grēka jūga bija iedrošinošs: “Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu” (Mt 11,28). Pravietis Isajs rakstīja par to, kā Dievs māca to, ko teikt un kā teikt: “Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtīja, Viņš man deva pavēli, ko sacīt un ko runāt” (Jņ 12,49).

Kristīgajā tradīcijā un liturģijā Isaja grāmatas pravietojumus izprot kā vārdus par Kunga nākšanu un tie attiecas gan uz Dieva Dēla iemiesošanos, dzīvi, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, gan arī nākšanu laika beigās. Liturģiskajā gadā Isaja grāmatas lasījumiem ir nozīmīga vieta, bet gavēnī īpaši spilgti tie parādās klusajā nedēļā. Pūpolsvētdienā “Kalpa dziesma” ļoti izteiksmīgi papildina Kristus ciešanu Evaņģēlisko aprakstu. Tādā veidā mēs varam pieņemt patiesību, ka Kristus ciešanas nebija kaut kas pēkšņs vai negaidīts, bet notika saskaņā ar pravietojumu un tādā veidā izsaka Dieva plānu. Pāridarījumu pieņemšana ar pazemību Cietošo Kalpu padara par “Dieva jēru”, kas tiek vests uz nokaušanu. Jēzus nekaunējās pieņemt pazemojumu. Viņa godība īstenojās paklausībā Tēva viedajam plānam. Tie, kas bīstas Dievu paklausīgi klausās kalpā un visi, kas meklē taisnīgumu ir labi klausītāji. Mēs esam aicināti kļūt par tādiem mācekļiem, kas mācās klausīties un atklāt savā dzīvē Cietošo Kalpu, kurš ir patiesais klausītājs un mācītājs. Tikai Viņa skolā mēs varam izbēgt no mūsu individuālajām fantāzijām un ieiet īstenībā, kuru mums atklāj Dievs. Ko Kalps dara? Viņš sniedz mums iedrošinājuma vārdus, kurus pats saņēma no Tēva pirms ciešanu notikumiem. Jēzus Kristus nav tikai mīlestības Kungs, bet arī kompetents mūsu dzīves vadītājs, jo uztur tos, kuri ir noguruši no grēka un sarežģītas dzīves. Jēzus ar savu dzīves piemēru parāda paklausības vērtību līdz pat krusta nāvei, jo paklausība Kungam nes dzīvību - augšāmcelšanos jaunai dzīvei.

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: