1 Pēt 2, 20b-25
Apzināti vai neapzināti cilvēks savā dzīvē sastopas ar daudziem atdarināšanas modeļiem. Romas impērijā par šo tēmu runāja filozofi, kuri lielījās, ka neraizējas par apvainojumiem vai apmelojumiem. Tomēr antīkā sabiedrība bija ļoti noraizējusies par cilvēka statusu. Savukārt, Pēteris Jēzu parāda kā netaisni notiesātu vergu. Sabiedrībā, kas bija veidota uz cieņas un goda vērtībām, neaizstāvēt sevi un klusēt nepatiesu apsūdzību priekšā bija nevēlama un sāpīga pieredze. Pēteris savu vēstuli rakstīja lielam lasītāju lokam - visiem Pontas, Galatijas, Kapadikijas, Āzijas un Bitīnijas kristiešiem jeb teritorija, kas aptver visu Anatolijas pussalu vai mūsdienu Turcijas lielāko daļu. Tas ir svarīgs fakts, jo ļauj izprast, kāpēc Pēteris raksta ļoti vispārēji un nekavējas pie kādas konkrētas baznīcas problēmām un dzīves apstākļiem, taču vairākas pie visiem kristiešiem svarīgiem jautājumiem. Pēteris šajā fragmentā pārdomā Jēzus ciešanas un izmanto Isaja cietošā kalpa tēlu (53,5-11), kurā pravietis paredzēja mesijas noraidīšanu un nāvi.
Kristieši ir “aicināti“ (1 Pēt 2,21) uz ciešanām. Šis aicinājums ir Dieva žēlastība, kas dod pestīšanu un dāvā pārdabiskus orientierus visos dzīves aspektos (Rom 8,28-30). Jēzus kā paraugs ticīgajiem, kurš ir jāiedzīvina savā ikdienā. Pēteris atsaucas uz Jēzus nāvi kā avotu un modeli kristiešu dzīvei un rīcībai. Līdzīgi kā savā dzīvē Kristus netaisni cieta pildot Tēva gribu, tā katram kristietim jāatklāj savā dzīvē šis aicinājums. Kristus ciešanas ir gan kā piemērs, gan arī kā pestījoša izpirkšana. Kristus ir piemērs pacietīgai padevībai netaisnām ciešanām. Viņš neatriebās un nedraudēja. Ja mēs skatāmies no mūsu skatpunkta, tad vēlme pretdarboties Jēzus apcietināšanai, tiesai un nāves sodam ir ļoti liela, bet Viņš cieta klusējot un pieņemot Tēva gribu.
Pēteris iedvesmojās no pravieša Isaja grāmatas fragmentiem, kuri viņa salikumā un interpretācijā atgādina kādu senu kristiešu himnu, kas balstīta uz Isaja grāmatas 53. nodaļu vai arī ierastā jūdu stilā apkopoja Rakstu gaismā savu lasītāju pestīšanas pieredzi. Interesanti ir tas, ka iepriekšējā un šajā svētdienā šie Pētera vēstules lasījumi atgādina ikdienišķo liturģisko valodu, kuru savos dievkalpojumus varēja lietot pirmie kristieši. Līdzīgi kā šodien un visus laikos liturģija ir bijusi galvenā atbilžu vieta uz visiem dzīves izaicinājumiem un galvenais avots, lai smeltos stiprinājumu ikdienas dzīvei.
Pirmais pravieša Isaja teikums, kuru Pēteris iekļauj savā vēstulē runā par mesiju: “Kopā ar ļaundariem viņam kaps, ar bagātiem viņš gāja nāvē - kaut varasdarbus nebija darījis un viltus nebija uz lūpām” (Is 53,9). Šajā Isaja grāmatas nodaļā pravietis rakstīja par “cietošo kalpu”, lomu, kuru piepildīja Jēzus. Jēzum nebija nekāda grēka gan dzīves laikā, gan arī ciešanu laikā (2 Kor 5,21; Ebr 4,15; 1 Jņ 3,5) un Viņš bija pilnībā nevainīgs vārdos un darbos. Savas zemes dzīves laikā Jēzus tika atklāts pasaulei un dažādajās dzīves situācijās Viņš bija pacietīgs cietējs, kas spēja valdīt pār savu mēli. Īpaši tas attiecas uz Jēzus ciešanām un nāvi. Jēzus vēlējās padoties debesu Tiesnesim, kuram Viņš uzticējās, ka Viņš dos taisnu spriedumu.
Nākamais teikums arī ir iedvesmot no pravieša Isaja: “Satriekts un sists, viņš pat nevēra muti - kā jērs uz kaušanu novests, kā avs pie cirpēja, kas mēma un nevar pat muti pavērt” (53,7). Pēteris centās dziļi izprast mesijas ciešanas. Jēzu viņš redzēja kā pacietīgu un nevainīgu, un Kunga ciešanas bija patiesi pestījošas. Pēteris par visu šo rakstīja ļoti grafiski, tā kā apraksta to aculiecinieks. Pēteris turpināja pārdomāt Isaja grāmatu (53, 4-5) un skaidro vārdus “viņa brūcēs mēs dziedināti” (Is 53,5) kā dziedināšanu no grēka. Par to jau rakstīja pravieši, ka patiesa dziedināšana attiecas, pirmkārt, uz grēkiem: “Tauka šai tautai sirds, ausis tiem biezas, acis salipušas, ar acīm tie neredz, ar ausīm tie nedzird, ar sirdi tie nesaprot - neatgriežas un dziedēties negrib!” (Is 6,10).
Pēteris skaidro, kāpēc Jēzus, kurš varētu apturēt savus ienaidniekus pacietīgi pieņēma sāpes un krusta pazemojumu. Dievs taisnīgi tiesā mūsu grēkus Jēzū Kristū: “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs caur Viņu kļūtu Dieva taisnība” (2 Kor 5,21). Jēzus nāve ļauj ticīgajiem atbrīvoties no soda un grēka varas, un dzīvot Jēzū Kristū, lai mēs varētu mirt grēkam un dzīvot taisnībā (Rom 6,2.13). Uz kādu tēlu atsaucās Pēteris, kad raksta, ka Jēzus nesa mūsu grēkus? Iespējams viņš atsaucas uz grēkāzi (Lev 17) vai kādu citu izlīguma upuri (Lev 14,20; Is 53,12), vai arī vispārēji izpratni par upurēšanu. Kristus cieta, lai kristieši varētu sekot Viņa piemēram pārbaudījumos un taisnīgi dzīvojot. Dziedināšana Jēzus brūcēs neattiecas uz miesas veselību, bet personīgu Jēzus pestīšanas piedāvājuma pieņemšanu, kas dod vadību un aizsardzību.
Pēdējā fragmenta rindkopa atsaucas uz Isaja vārdiem: “Mēs visi esam noklīdušas avis, katrs iet savu ceļu, bet viņam Kungs uzlicis visu mūsu vainu” (53,6). Vecajā Derībā Izraels kā avs bija ļoti ierasts tēls (Is 40,11) un izklīdināts tālu no gana (Jer 50,6; Ez 34,6; Ps 119,176). Pēteris raksta par atgriešanos pie “sava Gana un dvēseļu Sarga”. Vārdu “sargs” biežu tulko kā “bīskaps”, jo grieķiski tas skan “episkopon”, bet var arī tulkot kā pāraugs, uzraugs vai sargs; kā tas, kas vēro, aizsargā un rīkojas ar autoritāti. Savā ziņā gans un sargs šeit ir sinonīmi jēdzieni, jo izsaka Jēzus modro Baznīcas uzraudzību.
Tāpat kā Dievs sūtīja savu Dēlu, kurš cieta netaisni un piecēla Viņu no miroņiem, līdzīgi ticīgie ir izvēlēti būt par Dieva tautu un viņiem arī jāzina, ka viņi netiks pasargāti no ciešanām. Šajā Pētera vēstulē viena no būtiskākajām tēmām ir tā, ka Dievs ir izvēlējies kristiešus ciešanām. Ticīgie ir aicināti dzīvot taisnīgi attiecīgajā dzīves vietā un sabiedrībā, taču tāpēc, ka viņiem ir īpašas attiecības ar Dievu, viņiem kā svešiniekiem jācieš šajā pasaulē. Dieva acīs šīs ciešanas ir žēlastība un jāuzlūko atšķirīgi no tām ciešanām, kas ir grēka izraisītas. Baznīca, draudzes, kopienas, ģimenes un katrs ticīgais personiski var pārdomāt savu situāciju balstoties uz Jēzus dzīvi: mēs tikām izpirkti ar Jēzus asinīm, kurš bija bez grēka un uzņēmās krustu un pasaules grēkus, lai tos pārvarētu. Jēzus kļuva par dzīvojošu ciešanu piemēru balstoties uz kura mums ir jāizprot sava situācija un orientēšanās dzīvē. Dievs caur ciešanām paaugstināja Jēzu savā godībā un apsola arī mums - cietošajai ticības kopienai, ka mēs arī piedalīsimies debesu godībā.
Pētera iedrošinājums palikt uzticīgiem pārbaudījumu un ciešanu priekšā norāda, ka vēstules lasītāji dzīvoja sabiedrībā, kas viņus diskriminēja. Pievēšanās Kristum nozīmēja, ka ticīgie atdalīja sevi no tradicionālā dzīves ziņas un nonāca sabiedrības perifērijā. Līdzīgi kā trimdas laikā izvēlētā tautā, tā tagad kristiešiem bija nepieciešams stiprinājums un cerība jeb garīgā karte uz kuras viņi varētu sevi atrast un atklāt ciešanu jēgu un virzīties tālāk. Pēteris ar savu vēstuli šādu karti viņiem piedāvāja un atgādināja, cik gan Dievs ir bijis labvēlīgs un žēlīgs pret viņiem. Dievs izglāba viņus no droša sprieduma, pasargāja viņus no pagānu sabiedrības destruktīvās ietekmes un padarīja viņus par izvēlētu un svētu tautu, karaliskiem priesteriem, kas pieder Dievam (1 Pēt 2,9). Ticīgo vēlme vai aicinājums ciest izteica un izsaka tālejošu un atšķirīgu apņemšanos, kas nebija un nav ierasta parādība sabiedrībā. Parasti cilvēki pieņem dzīvesstilus, kas ir pieņemami un modīgi, un nevis tādi, kas radikālā veidā parāda būtiskas vērtību atšķirības. Pēteris aicināja savus lasītājus nekoncentrēties uz šīs pasaules labumiem, bet laiku baigām, kad Dievs spriedīs taisnu tiesu pār visiem. Kristieši atsakās no grēka tādēļ, jo viņi zina, ka dzīšanās pakaļ “izlaidībai, kārībām, pārmērīgai vīna dzeršanai, dzīrošanai, žūpošanai un nepiedienīgai elku pielūgšanai” (1 Pēt 4,3) beigsies tiesas dienā ar izgāšanos un vilšanos. Ciešanas nozīmē arī to, ka kristieši vairāk iegulda Evaņģēlijā un pastarā dienas noslēpumā un nevis īslaicīgās tendencēs un iegribās.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru