1 Pēt 2, 4-9
Trešo svētdienu pēc kārtas turpinām pārdomāt Pētera pirmās vēstules fragmentus, kurus lasām šajā lieldienu laikā kā otro lasījumu vārda liturģijā. Šī vēstule ir interesanta ar to, ka Pēteris raksta kristiešiem, kuri ir izkaisīti plašā reģionā, draudzes atradās tālu viena no otras un pieredzēja dažādus pārbaudījumus ciešanas. Pēteris vēlējās aktualizēt pirmajiem kristiešiem kopējās ticības nozīmi, kurā svarīga loma bija “dzīvai cerībai” (1 Pēt 1,3). Viņi līdzīgi Jēzum varēja rast mierinājumu ticībā, ka viņi ir kā atmests akmens, kuri kļūs “par stūrakmeni” (1 Pēt 2,7).
Cilvēki viņus var atmest, bet tomēr viņi paliek Dieva izredzēti. Akmens metafora dod mierinājumu, jo tie, kas atsakās pieņemt Evaņģēliju paklūp “uz” Kristus, bet ticīgie kļūst par dzīvajiem akmeņiem, no kuriem Dievs uzcels “garīgu namu” (1 Pēt 2,5). Šis dziļais un skaistais tēls varēja uzrunāt vēstules lasītājus arī tāpēc, ka viņu dzimto pilsētu tempļos dažādos veidos pielūdza tukšas dievības, bet izrādījās, ka Dievu var pielūgt mazās mājas kopienās un nevis lielos un krāšņos tempļos. Turklāt Pēterim un viņa laikabiedriem vēl atmiņā bija Jeruzālemes svētnīcas nojaukšana pēc kuras palika tikai izmētāti lieli akmeņi. Tā kā tradicionālā Dieva klātbūtnes vieta tika nopostīta, tad jaunais nams tika celts Baznīcas kopienās.
Viens no tēliem, kuru lietoja Pēteris izkliedētajiem kristiešiem un viņu draudzēm Mazāzijā, bija “garīgais nams”. Ticīgajiem bija jāpieņem Ēģiptes trimdas simbolika, par kuru mēs lasījām iepriekšējās svētdienas Pētera vēstures fragmentā. Jaunkristītie savā ziņā ieguva tādu kā svešinieku identitāti savās pilsētās un kultūrvidē. Tagad viņi cieta netaisnību no pasaules, kuru iepriekš uzskatīja par savu un viņiem bija jāmācās dzīvot Svētajā Garā un jaunajā ticīgo ģimenē. Jaunais “garīgais nams” ir kopienas formācijas vieta, kurā tiek atjaunots viss, kas ir sabrucis un izkaisīts.
Pēteris redzēju lielo nepieciešamību iedrošināt un stiprināt kristiešus, kuriem nebija nekādas lielas sociālās drošības sajūtas apstākļos, kad Mazāzijā bija jāpretojās naidīgai nostājai pret sevi. Tāpēc arī Pēteris izmantoja spēcīgus un pārliecinošus tēlus no Izraela bagātās vēstures, kas bija pilna ar cieņu un Kunga solījumiem: “Jūs man būsiet priesteru valsts un svēta tauta!” (Izc 19,6), “izredzēto taut[a], taut[a], ko es sev veidoju” (Is 43,20-21). Tie bija ļoti spēcīgie vārdi un šajā vēstules vietā kristīgās dzīves cildenums tiek īpaši uzsvērts: Kristus sekotāji ir jaunā svētnīca - garīgs nams - jaunie priesteri, izvēlētā tauta, svētā tauta, kura tika aicināta, lai pasludinātu Dieva brīnumainos darbus.
Šeit varam iepazīties, kas kristieši ir pateicoties Kristum. Vēstules sākumā (1,3) Pēteris rakstīja par jauno identitāti, kuru ticīgie iegūst caur atdzimšanu Kristus nāvē un augšāmcelšanā, savās kristībās. Kristiešiem ir pieejamas jaunas attiecības ar Tēvu un dzīva cerība, kas atbrīvo no Dieva dusmām tiesas dienā. Vēstules sākumā uzsvēra arī to, ka viņa lasītāji ir “izredzētie” un šī tēma šajā fragmentā tiek rūpīgi padziļināta un paplašināta. Viņš šajā vietā uzsvēra ticīgo kopienas nozīmību ne kā savstarpējo attiecību vidi (par to var lasīt iepriekš 1 Pēt 1,13-2,2), bet kā vietu, kur kopiena veido attiecības ar Dievu un pestīšanas vēsturi, un pret tiem, kas atrodas ārpus kopienas.
Pētera izvēlētie vārdi ir ievērojami ar to, ka galvenie viņa vēstules lasītāji bija bijušie pagāni. Tas nozīmē, ka visi kristieši kļūst par vēsturiskās Dieva tautas daļu. Vairākas reizes to uzsverot, viņš centās visus stiprināt. Neskatoties uz to, ka ticīgie pasaulē var būt kā trimdinieki un svešinieki, viņiem ir drošas un neapstrīdamas mājas pie Dieva. Izraela lomu pārņēma Baznīca un kristieši tagad veido patieso Dieva svētnīcu, dzīvos akmeņus, priesteru tautu, kura aizvieto Vecās Derības priesterus. Jēzus un ticīgo izredzētība padara viņus dažādā veidā norobežotus no sabiedrības, kurā viņi dzīvo, bet arī, kas svarīgāk, cieņpilnus un paaugstinātus Dieva acīs.
Kopiena par kuru rakstīja Pēteris nav attēlota kā domubiedru loks vai interešu klubs, Baznīca nav pati sevi dibinājusi, bet tā ir Dieva būvēta sabiedrība. Pētera skatījumā Vecās Derības pravieši kalpoja kristiešiem, pār kuriem nāca Dieva žēlastība. Tāpēc arī viņš citē vairākas Vecās Derības vietas (117,22; Izc 19,5-6; Is 8,14; 28,16; 43,20–21; Os 2,25). Kā jūds viņš pazina Rakstus un to tradicionālos skaidrošanas veidus, tomēr viņš radoši tos aplūko jaunās - augšāmceltā Kristus - īstenības gaismā. Baznīca ir Dieva radīta un svētīta, kurā ticīgie, kā priesteru kopiena, dzīvo saskaņā ar Dieva gribu un saliek “garīgus upurus” (1 Pēt 2,5).
Kaut arī Pēteris kā jūds zināja savas tautas Rakstu interpretācijas tradīcijas, viņš tomēr tos radoši izmanto un skaidro ņemot vērā jauno realitāti, kuru aizsāka Kristus augšāmcelšanās dienā. Veco Derību viņš šeit nelieto kā skaistu un iedvesmojošu teikumu rotājumu savām tēzēm, bet redz tur tiešu norādi uz Kristu un katra atsauce uz Veco Derību apstiprina viņa domu par Jēzus Kristus personu, dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos kā pravietojuma piepildījumu. Pieņemot Kristu savās dzīvēs, ticīgie sāk Viņam klausīt un ienes Dieva spēku sevī. Priesteriskās kopienas mērķis ir sludināt Dieva varenos darbus Jēzū Kristū, lai aicinātu no tumsas “brīnišķīgajā gaisā” (1 Pēt 2,9). Kristiešu izaicinājums ir palīdzēt tiem, kas ir tumsā, lai arī viņi redzētu ticīgo izvēles gudrību, un tādā veidā savos darbos apliecinot, īstenojot un piepildot ikdienas dzīvē garīgos upurus.
Ideja, ka Baznīca ir kā garīgs nams un priesteru saime, kas saliek garīgus upurus daudziem liek domāt par to, kas visi kristieši ir kā priesteri un nav nepieciešama kāda īpaša cilvēku grupa, lai veiktu šo kalpojumu. Daļa kristiešu uzskata, ka katrs var kļūt par garīgu līderi savā kopienā. Tomēr Pēteris šajā Rakstu vietā nerunā par Baznīcas struktūru, priesteru lomu un hierarhiju, un arī neatbalsta viedokli, kas katrs var kļūt par priesteri savā kopienā vai draudzē. Viņš rakstīja par Baznīcu kopumā un katru ticīgo savās ikdienas gaitās un darbā, kurā pielūdz Dievu; neatsaucas tik daudz uz priesteriskajiem pienākumiem, bet īpašībām, kas izdala kristiešus no citiem; Dieva izvēlēti, svēti, atdalīti no sabojātās pasaules un apdāvināti ar karalisku un priesterisku cieņu un kopienu.
Pēteris zināja kā dzīvo brāļi un māsas plašajā Mazāzijas klaidā un tāpēc vēlējās ļoti spēcīgi uzsvērt kristīgo izredzētības aspektu. Svētās priesterības tēls bija iecerēts kā pašcieņas stiprinājuma garīgais līdzeklis kopienām, kurām bija nepieciešama pārliecība un cerība. Tas deva drošību, ka viņi ir kā mājās Dieva svētajā klātbūtnē. Tāpat kā Dievs Izraelim deva priesterību, svētnīcu un upurus, tā kristiešiem visas šīs trīs lietas. Kristīgā kopiena ir gan garīgs nams, gan arī svēta priesterība, kas saliek garīgus upurus. Kungs arī mūs aicina ņemt vērā šīs svarīgās patiesības, kas nebija aktuālas tikai Mazāzijas kristiešiem, bet arī mums, kas varam justies izolēti, atrodamies kādā grūtā situācijā, neredzam perspektīvu un jūtam nepanesamu sabiedrības un saņemtās informācijas spiedienu pārskatīt savas dzīves orientierus. Pēteris atgādina, ka piederība Jēzum Kristum nav tikai kaut kas ārējs, vai tikai personīgs, bet, ka pastāv kāda lielāka misija - priesteriska un karaliska - kura Baznīcu padara par patieso Dieva pielūgsmes vietu ne tikai par sevi, bet arī par pasauli. Tas ir ļoti nopietns aicinājums: būt par mazu ganāmpulku, bet - kā priesteriskai tautai - lūgties par sabiedrību, kurā mēs dzīvojam.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru